REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par stāvokli Sīrijā
10.9.2013 - (2013/2819(RSP))
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu
Charles Tannock, Geoffrey Van Orden, Nirj Deva, Adam Bielan ECR grupas vārdā
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B7-0413/2013
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Sīriju,
– ņemot vērā Ārlietu padomes iepriekšējās rezolūcijas par Sīriju, no kurām pēdējā pieņemta 2013. gada 22. jūlijā,
– ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves iepriekšējos paziņojumus par Sīriju,
– ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas par Sīriju, jo īpaši 2013. gada 15. maija Rezolūciju Nr. 67/262, 2012. gada 3. augusta Rezolūciju Nr. 66/253B un 2012. gada 16. februāra Rezolūciju Nr. 66/253,
– ņemot vērā 2013. gada 22. maija rezolūciju par Sīrijas bēgļu stāvokli kaimiņvalstīs[1],
– ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2005. gada 24. oktobra Rezolūciju Nr. 60/1 un jo īpaši tās 138.–140. punktu par pienākumu aizsargāt iedzīvotājus pret genocīdu, kara noziegumiem, etnisko tīrīšanu un noziegumiem pret cilvēci,
– ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,
– ņemot vērā 1949. gada Ženēvas konvencijas un to papildprotokolus,
– ņemot vērā Ženēvā 1925. gada 17. jūnijā parakstīto Protokolu par aizliegumu izmantot smacējošas, indīgas vai citas gāzes un bakterioloģiskas metodes karā,
– ņemot vērā Londonā, Maskavā un Vašingtonā 1972. gada 10. aprīlī parakstīto Konvenciju par bakterioloģisko (bioloģisko) un toksisko ieroču izstrādāšanas, ražošanas un uzglabāšanas aizliegšanu un to iznīcināšanu,
– ņemot vērā to, ka Sīrija ir pievienojusies Starptautiskajam paktam par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Starptautiskajam paktam par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, ANO Konvencijai pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu, ANO Konvencijai par bērna tiesībām un tās fakultatīvo protokolu par bērnu iesaistīšanu bruņotā konfliktā, kā arī ANO Konvencijai par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to,
– ņemot vērā ar ANO Cilvēktiesību padomes 2011. gada 22. augusta lēmumu izveidotās Neatkarīgās starptautiskās izmeklēšanas komisijas Sīrijas jautājumā 2013. gada 4. jūnija, 22. marta un 5. februāra ziņojumus,
– ņemot vērā Eiropas Komisijas un Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves 2011. gada 25. maija kopīgo paziņojumu „Jauna reakcija uz pārmaiņām kaimiņvalstīs” Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai,
– ņemot vērā 2013. gada 30. janvārī Kuveitā notikušās Sīrijas jautājumam veltītās augsta līmeņa starptautiskās humānās palīdzības sniedzēju konferences kopsavilkuma ziņojumu,
– ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,
A. tā kā nemieri un asinsizliešana Sīrijā notiek jau trešo gadu un nav skaidri paredzams, ka cīņas drīzumā tiks izbeigtas;
B. tā kā iedzīvotāju nemieri un Sīrijas iestāžu brutālās represijas pret Sīrijas tautu ir izraisījušas šajā valstī pilsoņu karam līdzīgu stāvokli, kas savukārt draud izraisīt plašāku reģionālu konfliktu;
C. tā kā kopš cīņu sākuma ir nogalināti vairāk nekā 100 000 Sīrijas iedzīvotāju;
D. tā kā kopējais reģistrēto Sīrijas bēgļu skaits pašlaik ir vairāk nekā divi miljoni un aptuveni četri miljoni Sīrijas iedzīvotāju ir pārvietoti;
E. tā kā prezidents Bashar al-Assad atkārtoti nav ņēmis vērā neskaitāmos starptautiskās sabiedrības aicinājumus izbeigt nežēlīgo vardarbību Sīrijā;
F. tā kā turpina pastiprināties vardarbība, piemēram, smagās artilērijas izmantošana un apdzīvotu vietu apšaude, un šausminošas slepkavības, ko veic Sīrijas armija, drošības spēki un Shabiha, kā arī dažādi opozīcijas spēki;
G. tā kā ir notikuši vairāki masu slepkavību gadījumi un plaša mērķtiecīga vīriešu, sieviešu un bērnu nogalināšana;
H. tā kā pēdējos mēnešos ievērojami palielinājies spīdzināšanas, masu arestu un apdzīvotu vietu iznīcināšanas gadījumu skaits;
I. tā kā ANO augstais komisārs bēgļu jautājumos apgalvo, ka Sīrijas konflikts ir smagāks par humanitāro krīzi un pastāv risks, ka tas izplatīsies visā reģionā, pāraugot politiskā, drošības un humanitārajā katastrofā, kuras apmēri noteikti pārsniegs starptautiskās reaģēšanas iespējas;
J. tā kā ik dienu tūkstošiem sīriešu, bēgot no cīņām, ierodas kaimiņvalstīs, meklējot drošību un aizsardzību, taču nonāk neaizsargātā situācijā bēgļu nometnēs;
K. tā kā konflikts un bēgļu pieplūdums vissmagāk skar Libānu, Jordāniju un Turciju;
L. tā kā 2013. gada 21. augustā notika uzbrukums Gutas austrumu daļā un iedzīvotāji ir ziņojuši par to, ka tūlīt pēc uzbrukuma viņiem ir parādījušies tādi simptomi kā konvulsijas, smakšana un muskuļu darbības traucējumi, kas radušies ķīmisko ieroču izmantošanas dēļ;
M. tā kā saskaņā ar Sīrijas Vardarbības dokumentācijas centra sniegto informāciju šajā uzbrukumā gāja bojā 1300 cilvēku, tostarp aptuveni 400 bērnu, un vairāki simti tika ievainoti un tā kā režīmu atbalstošie spēki jau iepriekš ik dienu bija bombardējuši šo teritoriju, liedzot vairākiem tūkstošiem iedzīvotāju jebkādas iespējas apmierināt viņu ikdienas pamatvajadzības;
N. tā kā vairākos neatkarīgos ziņojumos ir apstiprināta ķīmisko ieroču izmantošana uzbrukumā Gutas austrumdaļai;
O. tā kā ķīmisko ieroču izmantošana ir kara noziegums un tie ir aizliegti saskaņā ar Ženēvas protokolu un Starptautiskās Krimināltiesas statūtiem;
P. tā kā Sīrija ir viena no nedaudzajām valstīm, kam vēl jāparaksta ANO Konvencija par ķīmiskajiem ieročiem, taču neatkarīgi no tā var pierādīt, ka konvencijas noteikumi ir jāievēro saskaņā ar starptautiskajām paražu tiesībām;
Q. tā kā ANO ieroču inspektoru grupa četras dienas uzturējās Sīrijā, lai saskaņā ar pilnvarojumu novērtēt, vai 2013. gada 21. augustā Gutas austrumu daļā tika izmantoti ķīmiskie ieroči, izmeklēja ķīmisko ieroču izmantošanas gadījumu, bet ne to, kas varēja būt iniciatori;
R. tā kā 2013. gada 27. augustā Arābu valstu līga izdeva paziņojumu, kurā tā nosodīja Sīrijas režīmu un apsūdzēja prezidentu Bashar al-Assad genocīdā, paužot neierasti stingru nostāju par to, ka režīms „ir pilnībā atbildīgs par neglīto noziegumu”, un pieprasot, lai „starptautiskos tiesas procesos tiktu tiesātas visas personas, kas atbildīgas par šo šaušalīgo noziegumu”;
S. tā kā 2013. gada 30. augustā ANO Drošības padome nespēja vienoties par intervences pasākumiem, kas nepieciešami, lai vērstos pret prezidenta Bashar al-Assad izdarītajiem starptautisko normu pārkāpumiem Sīrijas krīzes laikā;
T. tā kā Parlamenta 2008. gada 18. decembra rezolūcijā par miera veidošanas un valsts izveides perspektīvām pēckonflikta situācijās[2] skaidri norādīts, ka „„atbildība aizsargāt” ir uzskatāma par instrumentu cilvēka drošības veicināšanai; uzsverot, ka pašas valsts galvenais pienākums ir aizsargāt iedzīvotājus no genocīda, kara noziegumiem, etniskās tīrīšanas un noziegumiem pret cilvēci, stingri nosaka, ka katras valsts valdība ir atbildīga par savu pilsoņu aizsardzību; tomēr uzskata — ja valdības nav spējīgas vai nevēlas nodrošināt šādu aizsardzību, atbildība par pienācīgu rīcību kļūst par plašākas starptautiskās sabiedrības kolektīvu atbildību; turklāt atzīmē, ka šādai rīcībai jābūt gan profilaktiskai, gan reaģējošai uz attiecīgo situāciju, un militāra spēka iejaukšanās ir absolūti galējs līdzeklis”,
1. pauž nožēlu par to, ka Sīrijas iekšējā konfliktā iesaistītās puses vēršas pret vīriešiem, sievietēm un bērniem ar vardarbību, iebiedēšanu un spīdzināšanu;
2. kategoriski nosoda civiliedzīvotāju masveida slepkavošanu Sīrijā 2013. gada 21. augustā, izmantojot ķīmiskos ieročus; ar dziļām bažām norāda, ka tā ir vērienīgākā masu slepkavošana, izmantojot ķīmiskos ieročus, kopš Sadama Huseina spēki 1988. gadā Irākas ziemeļos, Halabdžā, masveidā nogalināja aptuveni 5000 Irākas kurdus; uzsver, ka saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ķīmisko ieroču izmantošana ir aizliegta un par šo tiesību pārkāpumiem ir jāsaņem bargs sods, turklāt Sīrija ir viena no nedaudzajām valstīm, kura nav pievienojusies Starptautiskajai konvencijai par ķīmiskajiem ieročiem, taču tā ir parakstījusi 1925. gada Ženēvas protokolu, ar ko aizliedz ķīmisko ieroču izmantošanu;
3. uzskata, ka nevar nevērsties pret ķīmisko ieroču izmantošanu, jo ķīmiskie ieroči, kodolieroči un bioloģiskie ieroči ir masu iznīcināšanas ieroči, un ideālā variantā starptautiskajai sabiedrībai ANO aizgādībā būtu jāapsver visas starptautiskajās tiesībās noteiktās iespējas, lai reaģētu uz 21. augustā notikušo uzbrukumu;
4. uzskata, ka starptautiskajai sabiedrībai ir morāls pienākums reaģēt, lai aizsargātu civiliedzīvotājus un nepieļautu ķīmisko vai citu masu iznīcināšanas ieroču atkārtotu izmantošanu konfliktā;
5. aicina ANO iespējami drīz pabeigt rūpīgu izmeklēšanu par 2013. gada 21. augustā notikušajām masu slepkavībām Sīrijā un izvērtēt, uz ko gulstas atbildība;
6. pauž nožēlu par to, ka ANO Drošības padome nav rīkojusies, lai atrisinātu krīzi Sīrijā;
7. mudina ANO Drošības padomi apspriest masu slepkavošanu Sīrijā un starptautisko konvenciju pārkāpumus, pamatojoties uz ANO ekspertu grupas secinājumiem, un steidzami reaģēt uz ķīmisko ieroču izmantošanu Sīrijā;
8. aicina jo īpaši Krieviju un Ķīnu kā ANO Drošības padomes pastāvīgās locekles pildīt savu pienākumu un sekmēt kopējas nostājas panākšanu un risinājumu Sīrijas krīzei; pauž nožēlu par to, ka Krievija un Ķīna kā ANO Drošības padomes pastāvīgās locekles ir atkārtoti izmantojušas veto tiesības jautājumā par stāvokli Sīrijā, tādējādi kavējot starptautisko sabiedrību atjaunot reģionā mieru un drošību, kā noteikts ANO Statūtos;
9. norāda, ka Arābu valstu līgas 2013. gada 27. augusta paziņojumā ir pausts aicinājums ANO Drošības padomē pārstāvētajai starptautiskajai sabiedrībai „pārvarēt iekšējas nesaskaņas un vērsties pret tiem, kas izdarījuši šo noziegumu, par kuru ir atbildīgs Sīrijas režīms”;
10. uzsver, ka attiecībā uz stāvokli Sīrijā ir nepieciešama saskaņota un vienota NATO sabiedroto, ES dalībvalstu un plašākas starptautiskās sabiedrības īstenota pieeja; tādēļ aicina ES un tās dalībvalstis izvērtēt, kādus pasākumus Savienība varētu pieņemt, lai atbalstītu Sīrijas opozīcijas demokrātiskos spēkus, veicinātu dialogu un kopēju pieeju ar citiem starptautiskās sabiedrības locekļiem, tostarp Arābu valstu līgu, un sniegt turpmāku humāno palīdzību iedzīvotājiem Sīrijā un kaimiņvalstīs;
11. aicina starptautisko sabiedrību un visas Sīrijas konfliktā iesaistītās puses sadarboties, lai sasauktu Ženēvas II konferenci un kopīgi censtos rast politisku risinājumu cīņu pārtraukšanai Sīrijā; turklāt mudina starptautisko sabiedrību iesaistīties konkrētos demokratizācijas plānošanas pasākumos pēc Bashar al-Assad režīma beigām;
12. prasa izveidot starptautisku izmeklēšanas komisiju, kurai kopā ar ANO ieroču inspektoriem tiktu piešķirta piekļuve, lai ne tikai dokumentētu un pārbaudītu konkrētus ķīmisko ieroču izmantošanas gadījumus, bet arī noteiktu personas, kas ir atbildīgas par ķīmisko ieroču izmantošanu noziedzīgos nolūkos;
13. pieprasa tiesāt tās personas, kas ir atbildīgas par noziegumiem pret cilvēci un plašiem, sistemātiskiem un nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem, un prasa, lai ANO Drošības padome paziņotu par šīm personām Ģenerālprokuratūrai, lai pēc izmeklēšanas tām izvirzītu apsūdzības Starptautiskajā Krimināltiesā Hāgā;
14. pauž lielas bažas par humanitāro krīzi, kas turpinās Sīrijā, un par tās ietekmi uz kaimiņvalstīm; pauž bažas arī par to, ka Sīrijas bēgļu skaits joprojām pieaug;
15. pauž nožēlu par to, ka nesenajā G20 samitā Sanktpēterburgā neizdevās vienoties par saskaņotu starptautisku reakciju uz ķīmisko ieroču izmantošanu uzbrukumā, kas notika Sīrijā 21. augustā;
16. atzinīgi vērtē kaimiņvalstu, jo īpaši Libānas un Turcijas, valdību reakciju, sniedzot humāno palīdzību Sīrijas bēgļiem; atzīst, ka minētā atbalsta sniegšana radījusi papildu slogu attiecīgo valstu dienestiem un budžetam; aicina starptautisko sabiedrību atbalstīt minētās valstis;
17. pievienojas ANO ģenerālsekretāra vietnieces humānās palīdzības jautājumos un ārkārtas palīdzības koordinatores paustajām bažām par to, ka, nespējot izbeigt konfliktu, kura dēļ līdz šim bēgļu gaitās ir devušies divi miljoni, bet bojā gājuši 100 000 cilvēku, cieš vienkāršie iedzīvotāji;
18. norāda, ka prezidentam Bashar al-Assad kā konstitucionāli un juridiski ieceltam Sīrijas valsts vadītājam ir jāuzņemas galīgā atbildība par visām darbībām, ko veic bruņotie spēki Sīrijā; turklāt mudina prezidentu Bashar al-Assad atzīt, ka Sīrijas tauta ir noraidījusi viņa režīmu, un savas valsts un tās tautas vienotības interesēs atkāpties no amata;
19. prasa, lai visas Sīrijas konfliktā iesaistītās puses atzītu cilvēktiesību un demokrātijas principus un sadarbotos ar starptautisko sabiedrību, lai panāktu miermīlīgu konflikta izbeigšanu;
20. atzīst steidzamo nepieciešamību veltīt starptautiskos un reģionālos centienus tam, lai noregulētu Sīrijas konfliktu; turpina mudināt visus ANO Drošības padomes locekļus ievērot savas saistības attiecībā uz krīzi; mudina visas valstis aktīvi veicināt krīzes noregulējumu, lai tādējādi atbalstītu šos centienus; uzskata, ka šāda procesa pamatā vajadzētu būt 2012. gada 30. jūnija Ženēvas komunikē un ANO Drošības padomes Rezolūcijā Nr. 2042 iekļautajiem principiem;
21. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Arābu valstu līgas ģenerālsekretāram, Sīrijas Arābu Republikas valdībai un parlamentam, kā arī Sīrijas kaimiņvalstu valdībām un parlamentiem.
- [1] Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0223.
- [2] OV C 45 E, 23.2.2010., 74. lpp.