REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par stāvokli Sīrijā
10.9.2013 - (2013/2819(RSP))
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu
Hannes Swoboda, Véronique De Keyser, Libor Rouček, Pino Arlacchi, Saïd El Khadraoui, Ana Gomes, Roberto Gualtieri, Richard Howitt, Maria Eleni Koppa, María Muñiz De Urquiza, Raimon Obiols, Pier Antonio Panzeri, Joanna Senyszyn, Catherine Trautmann, Boris Zala S&D grupas vārdā
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B7-0413/2013
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Sīriju, jo īpaši 2013. gada 23. maija rezolūciju par Sīrijas bēgļu stāvokli kaimiņvalstīs[1],
– ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja Ž. Barrozu paziņojumu pirms G20 augstākā līmeņa sanāksmes Pēterburgā 2013. gada 5. septembrī,
– ņemot vērā ES augstās pārstāves Ketrinas Eštones paziņojumu pēc 2013. gada 7. septembra neoficiālās ES ārlietu ministru sanāksmes Viļņā, 2013. gada 23. augusta paziņojumu par lielo steidzamību Sīrijas konfliktam rast politisku risinājumu un jaunākos ziņojumus par ķīmisko ieroču izmatošanu Damaskā 2013. gada 21. augustā,
– ņemot vērā Padomes 2013. gada 27. maija secinājumus un Padomes deklarāciju par Sīriju,
– ņemot vērā ANO 1945. gada Statūtus,
– ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,
– ņemot vērā 1949. gada Ženēvas konvencijas un to papildprotokolus,
– ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,
– ņemot vērā Protokolu (pievienots Hāgas konvencijai) „Par aizliegumu kara laikā izmantot smacējošas, indīgas un citas gāzes un bakterioloģiskās metodes”, kas parakstīts 1925. gadā Ženēvā,
– ņemot vērā 1993. gada Konvenciju par ķīmisko ieroču izstrādes, izgatavošanas, uzkrāšanas un pielietošanas aizliegumu un ķīmisko ieroču iznīcināšanu (Ķīmisko ieroču konvencija),
– ņemot vērā Sīrijas jautājuma rīcības grupas 2012. gada 30. jūnija galīgo komunikē (Ženēvas komunikē),
– ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,
A. tā kā Sīrijā 2011. gada martā vairāk nekā 100 000 cilvēku gāja bojā vardarbīgas krīzes laikā, ko izraisīja brutāls režīma spiediens uz savas valsts iedzīvotājiem; tā kā bēgļu skaits no Sīrijas ir pārsniedzis divus miljonus un vairāk nekā miljons bērnu ir bijuši spiesti pamest savu mītnes valsti; tā kā Sīrijas iekšienē pārvieto personu skaits pārsniedz piecus miljonus;
B. tā kā 2013. gada 21. augustā Damaskas apkaimē Gutas apgabalā, pielietojot ķīmiskos ieročus, gāja bojā simtiem civiliedzīvotāju, tostarp daudzi bērni; tā kā šī rīcība, ja tā apstiprināsies ANO inspektoru izmeklēšanā, ir lielākā masveida slepkavība, pielietojot ķīmiskos ieročus, kāda notikusi kopš bijušā Irākas diktatora Sadama Huseina spēku uzbrukumiem kurdu pilsētai Halabja un citiem kurdu ciematiem Irākas ziemeļos; tā kā pēc šā uzbrukuma sekoja Sīrijas armijas vērienīga bombardēšana tajā pašā apgabalā dažas dienas pēc ķīmisko ieroču izmantošanas;
C. tā kā 2013. gada 25. augustā, kas ir četras dienas pēc ķīmiskā uzbrukuma, Sīrijas valdība piekrita, ka ANO inspektori drīkst ierasties minētajā apgabalā; tā kā 26. augustā ANO inspektoru grupu vairākas reizes apšaudīja nenoskaidroti snaiperi, un līdz ar to tika novilcināta izmeklēšanas gaita; tā kā 31. augustā ANO inspektori aizbrauca no Sīrijas; tā kā ANO ģenerālsekretārs Ban Ki-moon mudināja inspektoru grupu pēc iespējas drīz publiskot konstatējumus; tomēr tā kā ANO inspekcijas misijas mandāts ir ierobežots un attiecas tikai uz to, lai noskaidrotu ir vai nav pielietoti ķīmiskie ieroči, neizskatot jautājumu par to, kurš varētu būt atbildīgs par šo rīcību;
D. tā kā 2013. gada 4. septembrī ANO Senāta Ārlietu komiteja balsoja par ierobežotiem 60 dienu militāriem uzbrukumiem Sīrijas režīmam ar iespēju tos pagarināt par 30 dienām pēc apspriešanās ar Kongresu, taču neizmantojot ASV sauszemes spēkus;
E. tā kā ES dalībvalstis pauda atšķirīgu nostāju par iespēju veikt starptautisku militāro intervenci Sīrijā; tā kā 2013. gada 29. augustā Apvienotās Karalistes Parlaments noraidīja valdības priekšlikumu par provizorisku atļauju veikt militāru intervenci;
F. tā kā Eiropas Savienība Sīrijas Revolūcijas un opozīcijas spēku Nacionālo koalīciju ir akceptējusi kā leģitīmu Sīrijas tautas pārstāvi un atzinīgi vērtēja tās 2013. gada 20. aprīļa paziņojumu, kurā izklāstīti demokrātiskas, plurālistiskas un iekļaujošas Sīrijas principi saskaņā ar cilvēktiesībām, ietverot reliģisko un etnisko minoritāšu tiesības un tiesiskumu, kā arī noraidīts ekstrēmisms un pausta apņemšanās garantēt valstī esošo ķīmisko ieroču drošumu, atbalsts starptautiskajiem ieroču neizplatīšanas centieniem un apņemšanās ievērot starptautiskos pienākumus šajā jautājumā; tomēr tā kā Sīrijas opozīcijas grupas joprojām cieš no ievērojamas iekšējās šķelšanās un sadrumstalotības;
G. tā kā vardarbīgā krīze Sīrijā ir milzīgs drauds stabilitātei un drošībai visā Tuvo Austrumu reģionā un ārpus tā;
H. tā kā Ārlietu padome 2013. gada 27. maija secinājumos nosodīja Sīrijas režīma pastrādātās zvērības, kas saskaņā ar Neatkarīgās izmeklēšanas komisijas ziņojumu ietver noziegumus pret cilvēci, kā arī nosodīja smagos pārkāpumus, tostarp kara noziegumus, kurus pastrādājuši pretvalstiski bruņoti grupējumi un kuri dokumentēti minētās komisijas ziņojumā, piebilstot, ka šie pārkāpumi smaguma un mēroga ziņā nav tik lieli kā tie, kurus pastrādājuši režīmu atbalstošie spēki un saistītie grupējumi; tā kā ANO ģenerālsekretārs Ban Ki-moon nosodīja Gutas apgabalā pie Damaskas 21. augustā pastrādātos noziegumus pret cilvēci;
I. tā kā 2013. gada 27. maijā Ārlietu padome atjaunoja sankciju režīmu pret Sīriju un norādīja uz ES dalībvalstu apņemšanos, ka militārais aprīkojums vai aprīkojums, ko varētu izmantot valsts iekšējām represijām, tiks pārdots, piegādāts, nodots vai eksportēts tikai tad, ja tas ir paredzēts Sīrijas Revolūcijas un opozīcijas spēku Nacionālajai koalīcijai un civiliedzīvotāju aizsardzībai, nodrošinot, ka netiks pārkāptas piešķirtās atļaujas, jo īpaši attiecībā uz galalietotāju un piegādes galamērķi;
J. tā kā Eiropas Savienība ir piešķīrusi vairāk nekā EUR 1,3 miljardus kā humāno palīdzību tiem cilvēkiem, kuri Sīrijā un kaimiņvalstīs cieš no pašreizējā vardarbīgā konflikta sekām;
K. tā kā ANO Drošības padome joprojām ir leģitīms forums lielu starptautisku konfliktu atrisināšanai; tomēr tā kā šo forumu joprojām paralizē Krievija un Ķīna attiecībā uz adekvātu reaģēšanu saistībā ar krīzi un humanitāro katastrofu Sīrijā;
L. tā kā 2013. gada 9. septembrī ANO ģenerālsekretārs Ban Ki-moon atzinīgi vērtēja priekšlikumu Sīrijas režīma ķīmiskos ieročus nodot starptautiskajai kopienai, kura tos iznīcinātu; tā kā viņš arī teica, ka apsver iespēju mudināt Drošības padomi pieprasīt, lai šie ieroči un ķīmisko prekursoru krājumi nekavējoties tiktu pārvietoti uz vietām Sīrijas iekšienē, kurās tos varētu droši uzglabāt un iznīcināt,
1. kategoriski nosoda civiliedzīvotāju masveida noslepkavošanu 2013. gada 21. augusta ķīmiskajā uzbrukumā Gutas apgabalā pie Damaskas, kurā gāja bojā simtiem civiliedzīvotāju, tostarp daudz bērnu;
2. uzsver — lai gan dažādi avoti šķietami norāda, ka par šo uzbrukumu atbildīgs ir Sīrijas režīms, ikviena turpmākā darbība ir jāveic, ņemot vērā vienīgi ANO izmeklēšanas konstatējumus;
3. uzsver, ka pierādīta ķīmisko ieroču izmantošana, jo īpaši pret civiliedzīvotājiem, ir klajš starptautisko tiesību pārkāpums, kara noziegums un noziegums pret cilvēci, kas prasa skaidru un stingru reaģēšanu, nepārprotami parādot, ka šādi noziegumi ir nepieņemami, un nepieļaujot turpmāku ķīmisko ieroču pielietošanu Sīrijā vai citviet pasaulē;
4. uzsver — lai reaģēšana notiktu ar plašu starptautisko atbalstu, ANO Drošības padomei ir jāpilda tās pienākumi un jāpieņem vienota nostāja par krīzi Sīrijā arī tāpēc, lai konfliktā turpmāk vairs neizmantotu ķīmiskos ieročus; jo īpaši šajā ziņā aicina Krieviju un Ķīnu uzņemties atbildību, lai nodrošinātu starptautisku leģitimitāti; turklāt prasa ciešāk sadarboties ar valstu un pārnacionālajiem parteriem reģionā, jo īpaši ar Arābu valstu līgu, šo sadarbību pastiprinot pirms turpmāku pasākumu veikšanas;
5. atbalsta priekšlikumu Sīrijas režīma ķīmiskos ieročus nodot starptautiski kontrolētai iznīcināšanai, un šajā saistībā aicina Sīrijas valdību visus tās ķīmiskos ieročus nodot starptautiskajai kopienai un nekavējoties parakstīt un ratificēt Ķīmisko ieroču konvenciju;
6. ir pārliecināts, ka pašreizējai krīzei Sīrijā ilgstošu risinājumu var panākt vienīgi ar Sīrijas vadīta politiskā procesa starpniecību, ko atbalstītu starptautiskā kopiena; šajā ziņā turpina atbalstīt Eiropas Savienības, tās dalībvalstu un Arābu valstu līgas kopīgā īpašā pārstāvja Lakhdar Brahimi centienus panākt progresu Ženēvas II procesā un ANO Drošības padomē;
7. pauž bažas par to, ka Sīrijas opozīcijā joprojām pastāv būtiskas iekšējās pretrunas un sadrumstalotība un ka valstī pieaug vardarbība reliģisku un etnisku motīvu dēļ; mudina Sīrijas Revolūcijas un opozīcijas spēku Nacionālo koalīciju uzņemties vadību
8. pauž dziļas bažas par ekstrēmistu un ārvalstu grupējumu iesaistīšanos Sīrijas krīzē un par iespējamo vardarbības pārmešanos uz kaimiņvalstīm, kas būtu ievērojams drauds stabilitātei un drošībai Tuvajos Austrumos un citviet pasaulē;
9. uzsver, ka humānās palīdzības un atbalsta nodrošināšana personām, kurām Sīrijas vardarbīgās krīzes dēļ ir nepieciešamas pamata preces un pakalpojumi — gan Sīrijā, gan tās kaimiņvalstīs, jo īpaši Irākā, Jordānijā, Libānā un Turcijā, — ir jānosaka par neatliekamu starptautiskās kopienas un Eiropas Savienības prioritāti; aicina visas konfliktā iesaistītās puses veicināt humānās palīdzības un atbalsta sniegšanu pa visiem iespējamajiem kanāliem, ietverot pārrobežu un konflikta zonas sakarus, un garantēt medicīnas personāla un humānās palīdzības sniedzēju drošību;
10. prasa, iesaistot gan Savienību, gan dalībvalstis, pieņemt vienotu Eiropas politiku, ar ko pievērstos vairāk nekā divu miljonu Sīrijas bēgļu situācijas risināšanai; uzsver, ka ikviens turpmāks šā vardarbīgā konflikta kāpinājums vai pastiprinājums varētu palielināt bēgļu skaitu, kas kļūtu par papildu draudu reģiona stabilitātei un drošībai; prasa īpašu uzmanību pievērst Sīrijā dzīvojošo palestīniešu situācijai, kuri ir ielenkti vardarbības zonā, nespējot iekļūt Jordānijā un Libānā;
11. vēlreiz prasa izveidot drošu patvēruma vietu gar Turcijas–Sīrijas robežu un, iespējams, arī Sīrijā, kā arī izveidot humānās palīdzības koridorus, kurus izmantotu starptautiskā kopiena; atkārtoti aicina visas valstis pildīt solījumus, ko tās sniedza 2013. gada 30. janvāra Kuveitas līdzekļu devēju konferencē;
12. uzsver, ka attiecībā uz krīzi Sīrijā no ES dalībvalstīm ir vajadzīga saskaņota kopēja pieeja; tāpēc mudina augsto pārstāvi Ketrinu Eštoni sasaukt Ārlietu padomes ārkārtas sanāksmi, kurā diskutētu par pašreizējo stāvokli, ES humāno palīdzību Sīrijas iekšienē pārvietotajām personām un Sīrijas bēgļiem, par turpmākiem Savienības pasākumiem, ko tā varētu pieņemt, lai atbalstītu Sīrijas opozīcijas demokrātiskos spēkus, un par veidiem, kā risināt dialogu ar galvenajiem starptautiskajiem dalībniekiem, ietverot Krieviju un Ķīnu;
13. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu parlamentiem un valdībām, ANO ģenerālsekretāram, ASV Kongresam un prezidentam, Ķīnas Tautas Republikas parlamentam un valdībai, Krievijas Federācijas parlamentam un valdībai, Irākas parlamentam un valdībai, Jordānijas parlamentam un valdībai, Libānas parlamentam un valdībai, Turcijas parlamentam un valdībai, Sīrijas Revolūcijas un opozīcijas spēku Nacionālajai koalīcijai un Sīrijas valdībai un parlamentam.
- [1] Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0223.