Procedūra : 2013/2827(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B7-0480/2013

Iesniegtie teksti :

B7-0480/2013

Debates :

Balsojumi :

PV 23/10/2013 - 11.13
CRE 23/10/2013 - 11.13
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2013)0448

REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
PDF 160kWORD 82k
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B7-0474/2013
16.10.2013
PE519.358v01-00
 
B7-0480/2013

iesniegts, noslēdzot debates par Padomes un Komisijas paziņojumiem,

saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu


par migrantu plūsmām Vidusjūrā, īpašu uzmanību pievēršot traģiskajiem notikumiem pie Lampedūzas krastiem (2013/2827(RSP))


Daniel Cohn-Bendit, Hélène Flautre, Franziska Keller, Jean Lambert, Judith Sargentini, Jean-Jacob Bicep, Rebecca Harms Verts/ALE grupas vārdā

Eiropas Parlamenta rezolūcija par migrantu plūsmām Vidusjūrā, īpašu uzmanību pievēršot traģiskajiem notikumiem pie Lampedūzas krastiem (2013/2827(RSP))  
B7‑0480/2013

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju,

–   ņemot vērā 1948. gadā pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–   ņemot vērā 1949. gada Ženēvas konvencijas un to papildprotokolus,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 18. decembra Regulu (EU) Nr. 439/2010, ar ko izveido Eiropas Patvēruma atbalsta biroju(1),

–   ņemot vērā 2013. gada 12. aprīļa priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru paredz noteikumus ārējo jūras robežu uzraudzībai saistībā ar operatīvo sadarbību, ko koordinē Eiropas Aģentūra operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām (COM(2013)0197),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011.gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 1168/2011, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 2007/2004, ar ko izveido Eiropas Aģentūru operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām(2),

–   ņemot vērā Komisijas un Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2013. gada 20. marta kopīgo paziņojumu „Eiropas kaimiņattiecību politika: ceļā uz ciešāku partnerību” (JOIN/2013/0004),

–   ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 7. aprīļa rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politikas dienvidu dimensijas pārskatīšanu(3),

–   ņemot vērā 2013. gada 20. maija mutisko jautājumu par brīvprātīgu un pastāvīgu shēmu pārvietošanai Savienības teritorijā,

–   ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu par tās delegācijas vizīti Lampedūzā 2011. gada novembrī,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 77. un 80. pantu,

–   ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A. tā kā nesenajā traģēdijā 2013. gada 3. oktobrī pie Lampedūzas krastiem bojā gājuši vairāk nekā 300 migranti;

B.  tā kā saskaņā ar Starptautiskās migrācijas organizācijas datiem kopš 1993. gada jūrā bojā gājuši vismaz 20 000 cilvēku, vēlreiz norāda uz neatliekamo vajadzību pārskatīt ES pieeju migrācijas un patvēruma politikas jomā, lai darītu visu iespējamo briesmās nonākušo cilvēku dzīvības glābšanai un ka dalībvalstīm jāpilda savas starptautiskās saistības par glābšanu jūrā;

C. tā kā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas (PACE) 2012. gada aprīļa rezolūcijā 1872(2012) „Vidusjūrā zaudētās dzīvības — kas par to ir atbildīgs?”, izdarīts secinājums, ka gadījumā, ja meklēšanas un glābšanas darbu zona nav aptverta, jo par šo zonu atbildīgā valsts nespēj pildīt savu juridiski saistošo „pienākumu sniegt palīdzību”, tad tā valsts, kura saņem pirmo lūgumu pēc palīdzības, ir atbildīga par meklēšanas un glābšanas operācijas koordinēšanu;

D. tā kā ES līmenī ir neizpratne par atbildības dalījumu starp dažādām iesaistītajām struktūrām (NATO, Eiropas Aģentūra operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām (Frontex), dalībvalstis) attiecībā uz palīdzības sniegšanu avarējušiem kuģošanas līdzekļiem un attiecībā uz atbildību par meklēšanas un glābšanas operācijas koordinēšanu;

E.  tā kā Padomes 2002. gada 28. novembra Direktīva 2002/90/EK, ar ko definē neatļautas ieceļošanas, caurbraukšanas un uzturēšanās veicināšanu(4), zvejniekiem un citiem jūrasbraucējiem radījusi neskaidrības jautājumā par atbildību un iespējām palikt nesodītiem gadījumā, kad tie jūrā glābj dzīvības;

F.  tā kā ES tiesību aktos jau ir paredzēti atsevišķi instrumenti, piemēram, Vīzu kodekss un Šengenas Robežu kodekss, kas dod iespējas izdot humanitārās vīzas;

G. tā kā dalībvalstis ir jāmudina izmantot līdzekļus, kas būs pieejami no Patvēruma un migrācijas fonda un Iekšējās drošības fonda, un līdzekļus, kas ir piešķirti sagatavošanās darbībai „Nodrošināt bēgļu pārvietošanu ārkārtas situācijās”, kas cita starpā ietver šādus pasākumus: atbalstīt personas, kuras par bēgļa statusu jau ir atzinis ANO augstā komisāra birojs bēgļu jautājumos (UNHCR); atbalstīt ārkārtas pasākumus, ja kā prioritāras ir noteiktas bēgļu grupas, kas cieš no bruņota uzbrukuma un kas ir ārkārtīgi neaizsargātas un atrodas dzīvībai bīstamā situācijā; vajadzības gadījumā sniegt papildu finansiālo atbalstu UNHCR un tās sadarbības organizācijām dalībvalstīs un Eiropas Savienības līmenī;

H. tā kā ES patlaban notiek sarunas ar Vidusjūras reģiona dienvidu valstīm par mobilitātes partnerattiecībām, tostarp attiecībā uz robežu pārvaldību; tā kā pēc nolīguma parakstīšanas 2013. gada aprīlī Itālija un Lībija 2013. gada jūlijā vienojušās par sadarbības nostiprināšanu migrācijas kontroles jautājumos; tā kā vairākas dalībvalstis (Spānija, Itālija, Francija, Malta, Portugāle, Kipra un Grieķija) un Lībija 2013. gada septembrī pieņēma lēmumu par spēku apvienošanu kā daļu no reģionālā tīkla "Seahorse Mediterraneo" projekta,

1.  uzskata, ka Lampedūzai jākļūst par trauksmes zvanu Eiropai, un vienīgais veids, kā novērst citas traģēdijas, ir politiski atzīt, ka pienākums glābt cilvēku dzīvības stāv pāri visiem citiem noteikumiem un likumiem, un solidāri un atbildīgi pieņemt saskaņotu pieeju, izmantojot kopīgus instrumentus;

2.  aicina ES un tās dalībvalstis attiecībā uz ārējo darbību migrācijas kontroles jautājumos nesadarboties ar kaimiņvalstīm līdz laikam, kamēr tās nav uzskatāmi parādījušas, ka ievēro migrantu, bēgļu un patvēruma meklētāju cilvēktiesības, tostarp izveidojot efektīvu patvēruma lūgumu novērtēšanas sistēmu un aizsargājot bēgļus; prasa palielināt finansiālo palīdzību UNHCR; iesaka, ka Lībijai vajadzīga vienošanās par mītnesvietu ar UNHCR; prasa pastiprināt tehnisko palīdzību, tostarp cilvēkresursus, bēgļu labākai skrīnēšanai un pārvietošanas veicināšanai;

3.  prasa ES iekšējiem pasākumiem piešķirt lielākus budžeta līdzekļus Eiropas Patvēruma atbalsta birojam (EASO);

4.  uzsver, ka starptautiskā aizsardzībā esošo personu un patvēruma meklētāju pārvietošana ir viens no pašiem konkrētākajiem solidaritātes un kopīgas atbildības veidiem; uzsver tādu projektu nozīmi kā izmēģinājuma projekts Maltā esošo starptautiskās aizsardzības saņēmēju pārvietošanai ES teritorijā (EUREMA) un tā paplašinājums, saskaņā ar kuru starptautiskās aizsardzības saņēmēji jau ir vai tiek pārvietoti no Maltas uz citām dalībvalstīm, un atbalsta vairāku šāda veida iniciatīvu izstrādāšanu; pauž nožēlu, ka šis projekts nav bijis tik sekmīgs kā cerēts, jo dalībvalstis bija atturīgas attiecībā uz dalību tajā; aicina dalībvalstis solidaritātes un kopīgas atbildības garā aktīvāk iesaistīties EUREMA projektā; aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu pastāvīgam un efektīvam mehānismam pārvietošanai ES teritorijā;

5.  prasa Frontex palīdzēt dalībvalstīm apstākļos, kad nepieciešama pastiprināta tehniskā un operatīvā palīdzība uz ES ārējām robežām, ņemot vērā, ka var būt neatliekamas humānās palīdzības situācijas un jāveic glābšanas darbi jūrā (iepriekš minētās Frontex Regulas 2. pants); mudina Frontex pilnībā izmantot tās rīcībā esošos instrumentus, lai pilnībā īstenotu tās pamattiesību stratēģiju Vidusjūrā, jo īpaši pieprasot tās darbiniekam pamattiesību jautājumos veikt operācijas Hermes novērtējumu, īpašu uzmanību pievēršot nesenajiem traģiskajiem notikumiem Sicīlijas jūras šaurumā;

6.  uzsver jo īpaši kopīgas atbildības svarīgo nozīmi patvēruma jomā un iesaka, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem un patvēruma meklētāju un starptautiskās aizsardzība saņēmēju tiesībām izvēlēties, kur iesniegt lūgumu, izveidot ar resursiem labi nodrošinātu mehānismu spiediena samazināšanai uz tām dalībvalstīm, kurās absolūtā vai relatīvā izteiksmē nokļūst lielāks skaits patvēruma meklētāju un starptautiskās aizsardzības saņēmēju;

7.  atgādina, ka ES solidaritātei jāiet roku rokā ar atbildību; atgādina, ka dalībvalstīm ir juridisks pienākums sniegt palīdzību migrantiem jūrā; aicina dalībvalstis, kuras neizpildīja savas starptautiskās saistības, turpmāk nesūtīt atpakaļ kuģošanas līdzekļus ar migrantiem uz borta;

8.  aicina Savienību un dalībvalstis apturēt vai atcelt tiesību aktus, kuros paredzēta kriminālatbildība cilvēkiem, kas sniedz migrantiem palīdzību jūrā; prasa Padomei pārskatīt Direktīvu 2002/90/EK, lai precīzi noteiktu, ka humānās palīdzības sniegšana migrantiem jūrā, kas nonākuši grūtībās, ir apsveicama un nav uzskatāma par rīcību, par kuru būtu paredzētas jebkādas sankcijas; aicina dalībvalstis atcelt tiesību aktus, saskaņā ar kuriem neatļauta ieceļošana vai uzturēšanās to teritorijā ir kriminālpārkāpums;

9.  pauž bažas par to, ka aizvien vairāk cilvēku riskē ar dzīvību, ar nedrošiem kuģošanas līdzekļiem cenšoties šķērsot Vidusjūru, lai nokļūtu Eiropas Savienībā; aicina dalībvalstis veikt pasākumus, kas ļautu patvēruma meklētājiem droši piekļūt Savienības patvēruma sistēmai, nevēršoties pie cilvēku kontrabandas organizatoriem vai noziedzīgajiem grupējumiem un neapdraudot savu dzīvību;

10. uzsver, ka attiecībā uz bēgļu un migrantu uzņemšanu ir vajadzīga vienotāka pieeja, un jāizrāda lielāka solidaritāte dalībvalstīm, kuras šajā ziņā saskaras ar īpaši lielu spiedienu; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka tiek pareizi īstenoti visi dažādie Eiropas kopējās patvēruma sistēmas (CEAS) instrumenti;

11. prasa apturēt pārvietošanu saskaņā ar Dublinas II regulu gadījumos, kad nevar garantēt patvēruma meklētāju tiesības, norādot uz Itāliju, Grieķiju un Maltu; uzskata, ka Dublinas II regula(5), ar ko nosaka atbildības dalīšanu par patvēruma lūgumiem, uzliek nesamērīgu slogu tām dalībvalstīm, kuras ir ieceļošanas vietas ES, un neparedz dalībvalstu starpā vienlīdzīgi sadalīt atbildību par patvērumu; norāda, ka, ņemot vērā ļoti atšķirīgās valstu patvēruma sistēmas un acquis patvēruma jomā nepietiekamo īstenošanu, Dublinas II sistēmas līdzšinējā piemērošana ir veicinājusi nevienlīdzīgu attieksmi pret patvēruma meklētājiem, turklāt tai ir arī negatīva ietekme uz ģimeņu atkalapvienošanos un integrāciju; turklāt uzsver tās nepilnības lietderīguma un izmaksu efektivitātes ziņā, jo vairāk nekā puse no norunātajām pārsūtīšanām tā arī netiek veikta un joprojām ir ļoti daudz atkārtotu pieteikumu; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai patvēruma meklētāji, kas nosūtīti atpakaļ uz dalībvalsti, pamatojoties uz Dublinas II regulu, netiktu diskriminēti tikai tāpēc, ka viņi ir “Dublinas II atgrieztās personas”;

12. uzskata, ka droša un likumīga ieceļošana ES ir efektīvāks instruments nekā bīstama nelegāla nokļūšana, kas var būt saistīta ar cilvēku kontrabandas un cilvēktirdzniecības riskiem un grūtībām jūrā; tāpēc aicina dalībvalstis uzņemt cilvēkus, kuriem vajadzīga starptautiska aizsardzība, izmantojot vīzu sistēmu, jo īpaši Vīzu kodeksa 25. pantu, saskaņā ar kuru dalībvalsts var izdot vīzas ar derīgumu ierobežotā tās teritorijas daļā gadījumos, kad uzskata, ka tas nepieciešams humānu apsvērumu dēļ, vai Šengenas Robežu kodeksa 5. panta 4. punkta c) apakšpunktu, kurā minēta iespēja dalībvalstij atļaut ieceļošanu tās teritorijā trešo valstu valstspiederīgajiem humānu apsvērumu dēļ; aicina dalībvalstis reģionos, kuros ir daudz bēgļu, nostiprināt savu konsulāro dienestu darbspējas ar kompetentu personālu; aicina Komisiju un dalībvalstis kā prioritāti izpētīt vēl citas iespējas radīt migrantiem legālas iespējas ieceļot ES; aicina dalībvalstis kā prioritāru jautājumu pabeigt sarunas par priekšlikumu direktīvai par migrantiem sezonas darba ņēmējiem(6); prasa Komisijai izstrādāt pamatnostādnes par legālās migrācijas sistēmas izveidošanu ES;

13. atgādina dalībvalstīm, ka cilvēki, kuri meklē starptautisku aizsardzību, ir jāuzņem kompetentajām valsts patvēruma piešķiršanas iestādēm, un šiem bēgļiem ir jābūt pieejamām taisnīgām un efektīvām patvēruma piešķiršanas procedūrām un cilvēcīgiem uzņemšanas apstākļiem;

14. aicina Komisiju un dalībvalstis arī turpmāk uzraudzīt pašreizējo situāciju un izstrādāt operatīvās rīcības plānus ārkārtas situācijās, ietverot iespēju piemērot Pagaidu aizsardzības direktīvu(7), kad to prasa apstākļi;

15. aicina dalībvalstis saskaņā ar spēkā esošajiem starptautiskajiem un ES tiesību aktiem ievērot neizraidīšanas principu; aicina dalībvalstis nekavējoties izbeigt nepamatotas un ilgstošas aizturēšanas praksi, kas ir starptautisko un Eiropas tiesību aktu pārkāpums, jo īpaši nepilngadīgo aizturēšanu, un norāda, ka migrantu aizturēšana vienmēr jāizmanto kā tikai kā galējs līdzeklis un par migrantu aizturēšanu visos gadījumos jābūt administratīvam lēmumam, tai jābūt pienācīgi pamatotai un pagaidu rakstura;

16. mudina dalībvalstis risināt steidzamās vajadzības, veicot bēgļu pārvietošanu papildus pašreizējām valstu kvotām un ļaujot ieceļot ar humanitārajām vīzām; mudina dalībvalstis izmantot finanšu līdzekļus, kas joprojām ir pieejami sagatavošanas darbībai / pārvietošanas izmēģinājuma projektam; prasa dalībvalstīm noteikt atbalstu, palielinot atbalsta summu uz vienu cilvēku;

17. aicina Savienību ātri pieņemt jaunus noteikumus par operācijām jūrā, ko koordinē Frontex, lai ES līmenī nodrošinātu efektīvus un koordinētus glābšanas pasākumus un nodrošinātu, ka šīs operācijas veic, pilnībā ievērojot attiecīgās starptautiskās cilvēktiesības, noteikumus un standartus attiecībā uz bēgļiem un jūras tiesībās paredzētās saistības; pilnībā atbalsta argumentu par to, ka noteikumiem par kopīgām meklēšanas un glābšanas operācijām ir jābūt juridiski saistošiem, un aicina dalībvalstis to apstiprināt;

18. prasa Savienībai un dalībvalstīm veikt darbu, lai izveidotu efektīvus un paredzamus mehānismus drošu vietu identificēšanai, kur izglābtie bēgļi un migranti var droši nokļūt krastā; atgādina, ka droša ir tāda vieta, kurā netiek apdraudēta izdzīvojušā drošība un pamattiesību aizsardzība, tostarp arī neizraidīšanas principa ievērošana;

19. prasa Savienībai un dalībvalstīm izstrādāt personības novērtēšanas un konsultēšanas mehānismus, nodrošinot taisnīgas un efektīvas patvēruma procedūras tiem, kuriem var būt vajadzīga starptautiska aizsardzība, pamatojoties uz sapratni par to, ka nokļūšana krastā nebūt nenozīmē tikai tās valsts atbildību par jautājumu izskatīšanu un risinājumiem attiecībā uz jūrā izglābtajiem cilvēkiem, kuras teritorijā tie ir nokļuvuši krastā;

20. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai un Padomei.

 

(1)

OV L 132, 29.5.2010., 11. lpp.

(2)

OV L 304, 22.11.2011., 1. lpp.

(3)

OV C 296 E, 2.10.2012., 114. lpp.

(4)

OV L 328, 5.12.2002., 17. lpp.

(5)

Padomes 2003. gada 18. februāra Regula (EK) Nr. 343/2003, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, OV  L 50, 25.2.2003., 1. lpp.

(6)

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem sezonas nodarbinātības nolūkos (COM(2010)0379).

(7)

Padomes 2001. gada 20. jūlija Direktīva 2001/55/EK par obligātajiem standartiem, lai pārvietoto personu masveida pieplūduma gadījumā sniegtu tām pagaidu aizsardzību, un par pasākumiem, lai līdzsvarotu dalībvalstu pūliņus, uzņemot šādas personas un uzņemoties ar to saistītās sekas (OV L 212, 7.8.2001., 12. lpp.).

Juridisks paziņojums - Privātuma politika