Rezolūcijas priekšlikums - B7-0565/2013Rezolūcijas priekšlikums
B7-0565/2013
Eiropas Parlaments

REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par gatavošanos Eiropadomes 2013. gada 19. un 20. decembra sanāksmei

9.12.2013 - (2013/2626(RSP))

iesniegts, noslēdzot debates par Padomes un Komisijas paziņojumiem,
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu

Marisa Matias, Alda Sousa, Patrick Le Hyaric, Willy Meyer GUE/NGL grupas vārdā

Procedūra : 2013/2626(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls :  
B7-0565/2013
Iesniegtie teksti :
B7-0565/2013
Debates :
Balsojumi :
Pieņemtie teksti :

B7‑0565/2013

Eiropas Parlamenta rezolūcija par gatavošanos Eiropadomes 2013. gada 19. un 20. decembra sanāksmei

(2013/2626(RSP))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā eirozonas valstu augstākā līmeņa sanāksmes 2012. gada 29. jūnija paziņojumu,

–   ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 24. un 25. oktobra secinājumus,

–   ņemot vērā Komisijas 2013. gada 20. marta paziņojumus „Ceļā uz padziļinātu un patiesu ekonomikas un monetāro savienību: svarīgāko ekonomikas politikas reformu plānu iepriekšēja koordinēšana” (COM(2013)0166) un „Ceļā uz padziļinātu un patiesu ekonomisko un monetāro savienību: konverģences un konkurētspējas instrumenta ieviešana” (COM(2013)0165),

–   ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 7. februāra secinājumus par Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu,

–   ņemot vērā Padomes 2013. gada 28. februārī panākto politisko vienošanos attiecībā uz Padomes ieteikumu par Jauniešu garantijas izveidošanu,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 77., 78., 79. un 80. pantu,

–   ņemot vērā 2012. gada 11. septembra rezolūciju par stiprinātu ES iekšējo solidaritāti patvēruma jomā[1],

–   ņemot vērā 2013. gada 23. oktobra rezolūciju par migrantu plūsmām Vidusjūrā, īpašu uzmanību pievēršot traģiskajiem notikumiem pie Lampedūzas krastiem[2],

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru paredz noteikumus ārējo jūras robežu uzraudzībai saistībā ar operatīvo sadarbību, ko koordinē Eiropas Aģentūra operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām (COM(2013)0197),

–   ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A. tā kā Eiropas Savienībai, ņemot vērā tās vēsturi, ir noteikti jābūt uzticamam un nevardarbīgam dalībniekam un starpniekam globālā līmenī, cenšoties konfliktiem rast tikai civilus un miermīlīgus risinājumus, kā arī starptautiskajās attiecībās jābūt dalībniekam, kas veicina nabadzības izskaušanu ar ilgtspējīgas attīstības, ieroču kontroles un atbruņošanās palīdzību, atbalstot līdzsvarotas ekonomiskās attiecības, taisnīgu tirdzniecību un pasaules resursu un bagātības taisnīgu sadali, lai ES un visā pasaulē nodrošinātu stabilitāti un labklājību;

B.  tā kā militārais spēks, ko ES ir izveidojusi — konkrētāk, kopš 1998. gada Sanmalo deklarācijas, Eiropas drošības un aizsardzības politikas (EDAP) definēšanas 2003. gadā un pēc tam, kad ir sākta Lisabonas līguma īstenošana, — netiek uzskatīts tikai par galējo līdzekli, kas tiek izmantots ārkārtējos gadījumos, bet tas drīzāk tiek uztverts kā noderīgs veids, kā īstenot dažādas „slēptās” drošības funkcijas, kas neaprobežojas tikai ar aizsardzību un kas ietver izlūkdatu vākšanu, izlūkošanu, masveida uzraudzību, atturēšanu un gaisa telpas izmantošanu militāriem nolūkiem;

C. tā kā starptautiskas ideju laboratorijas (tostarp tās, kas vada Eiropas Globālo stratēģiju[3]) un pati Komisijas priekšsēdētāja vietniece / augstā pārstāve atbalsta tādu KDAP rīcības ģeogrāfisko tvērumu, kas ir līdzvērtīgs neokoloniālai Eiropas impērijai, ņemot vērā to, ka viņi atbalsta ideju, ka „Eiropai ir jāuzņemas lielāka atbildība par savu un tās kaimiņvalstu drošību [..]. Savienībai, īstenojot KDAP, ir jāspēj rīkoties izšķiroši, lai pēc iespējas partnerībā, bet vajadzības gadījumā autonomi garantētu drošību kaimiņvalstīs, tostarp veicot tiešu intervenci. Stratēģiskajai autonomijai jāizpaužas pirmkārt ES kaimiņvalstīs [..]. Arvien vairāk tiek skartas arī kaimiņvalstu kaimiņvalstis, piemēram, Sāhelā vai Āfrikas ragā, kas ir divi reģioni, kur Savienības ir iesaistījusies piecās krīzes vadības misijās”[4];

D. tā kā atbilstoši Eiropas drošības stratēģijai drošības apdraudējumi, ar kuriem ES saskaras un kuri var izraisīt militāru atbildes reakciju, neietver tikai militārus draudus, bet tie ir daudz plašāki, ietverot pat energoapgādes drošību, migrācijas plūsmas un klimata pārmaiņas;

E.  tā kā pašreizējo ekonomikas un sociālā krīzi ir būtiski padziļinājusi Eiropas monetārās savienības ekonomikas politika un struktūra, kā arī Eiropas Savienības neoliberālās politikas nostādnes par finanšu tirgu deregulācijas veicināšanu, preču un pakalpojumu tirgus liberalizāciju, arvien lielāku ekonomikas finansializāciju un pasākumiem, lai samazinātu publiskās investīcijas un palielinātu darba tirgus deregulāciju;

F.  tā kā šīs politiskās nostādnes ir lielā mērā sekmējušas kopējā bezdarba un jo īpaši jauniešu bezdarba līmeņa pieaugumu, radot lielāku sociālo atstumtību un nabadzību, un tādējādi novedušas pie smagas sociālās regresijas;

G. tā kā monetārie pārneses mehānismi joprojām ir stipri izkropļoti un Eiropas Centrālās bankas (ECB) ārkārtīgi zemo interešu procentu politika ir tikai vēl vairāk palielinājusi spekulācijas finanšu tirgos; tā kā reālās ekonomikas kreditēšana joprojām ir samazināta un draud deflācijas spiediens;

H. tā kā visā ES joprojām darbojas „zombiju” bankas, kas kavē jebkādu ekonomikas atlabšanu;

I.   tā kā Banku savienības projekts nemainīs to, kādā veidā darbojas finanšu tirgi un to dalībnieki; tā kā ir steidzami vajadzīgas būtiskas izmaiņas banku struktūrās, lai panāktu noturīgu un sociāli līdzsvarotu ekonomikas atlabšanu;

J.   tā kā joprojām pastāv saistība starp finanšu krīzi un valsts parāda krīzi un bankas joprojām gūst milzīgu peļņu uz parasto darbaļaužu rēķina;

K. tā kā dažas dalībvalstis visu laiku ignorē acīmredzamo makroekonomisko nelīdzsvarotību ES, ko tagad atzīst pat pati Komisija, un turpina piemērot savu deflāciju izraisošo algu un darba tirgus politiku, kas kaitē tiem, kuri Eiropā ir visneaizsargātākie; tā kā ierosinātā minimālā alga, īpaši Vācijā, ir tikai fasāde, nevis patiess problēmas risinājums;

L.  tā kā ES, ECB un SVF (trijotnes) reakcija uz ekonomikas krīzi ir bijusi nepareiza gan politiski, gan ekonomiski; tā kā pretēji prognozēm ekonomiskais stāvoklis joprojām pasliktinās, izraisot plašu recesijas apburto loku, nabadzību, sociālo atstumtību un bezdarbu;

M. tā kā ES, trijotnes un dalībvalstu valdību uzspiestā tirgus disciplīnas un taupības politika ir nopietni traucējusi demokrātisku struktūru, tostarp, valstu parlamentu darbam; tā kā krīzes vadības institūcijām (trijotnei) un Eiropas finansēšanas mehānismiem (tostarp Eiropas stabilitātes mehānismam un Eiropas Finanšu stabilitātes instrumentam) trūkst demokrātiskas pārskatatbildības;

N. tā kā jaunie Komisijas priekšlikumi par ekonomikas politikas reformu iepriekšēju koordinēšanu un par konverģences un konkurētspējas instrumenta ieviešanu padziļina neoliberālu ekonomikas politiku un ir paredzēti, lai arī turpmāk neļautu dalībvalstīm izdarīt politisku izvēli, un tas ievērojami samazina rīcības iespējas un alternatīvus politikas virzienus;

O. tā kā jaunākajā gada izaugsmes pētījumā un ar to saistītajā brīdināšanas mehānisma ziņojumā joprojām tiek izrakstītas nepareizās zāles, pamatojoties ar apšaubāmiem pieņēmumiem;

P.  tā kā pie Lampedūzas krastiem nesen gājuši bojā vismaz 400 migranti un vēl vairāk ir bez vēsts pazudušo;

Q. tā kā saskaņā ar Starptautiskās migrācijas organizācijas datiem kopš 1993. gada jūrā bojā gājušas vismaz 20 000 cilvēki, kas vēlreiz uzsver nepieciešamību dalībvalstīm darīt visu iespējamo briesmās nonākušo cilvēku dzīvības glābšanai un ievērot savas starptautiskās saistības par glābšanu jūrā;

Par kopējo drošības un aizsardzības politiku

1.  prasa paust skaidru apņemšanos īstenot strikti civilu ārpolitiku, kuras prioritārie mērķi būtu nabadzības izskaušana, ilgtspējīga attīstība un Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošana, ieroču kontrole, Kodolieroču neizplatīšanas līguma režīms, pilnīga atteikšanās no kodolieročiem un parastajiem ieročiem, miermīlīga konfliktu risināšana, līdzsvarotu ekonomisko attiecību atbalstīšana, taisnīga tirdzniecība un pasaules resursu un bagātības taisnīga sadale, lai ES un pasaulē nodrošinātu stabilitāti un labklājību;

2.  iestājas pret ES turpmāku militarizāciju, tās pilnīgu piesaisti NATO, militāras savienības veidošanu un vēlmi pēc militāras autonomijas, palielinot investīcijas bruņojumā un spējās, lai nodrošinātu ES, lielo Eiropas galvaspilsētu un ietekmīgāko dalībvalstu ekonomiskās un ģeostratēģiskās intereses un ekspansijas projektus;

3.  pauž nozēlu par to, ka trūkst politiskās gribas, lai veicinātu konfliktu risināšanu civiliem līdzekļiem, tā vietā koncentrējoties uz ES aizsardzību, intervenci, militarizāciju un novērošanu; šajā sakarībā nosoda koncentrēšanos uz šādiem galvenajiem jautājumiem, kas ir vairakkārt minēti Eiropas Parlamenta ikgadējā ziņojumā par KDAP un citos attiecīgos ziņojumos:

•    šantažēšanu, kas izpaužas, apgalvojot, ka samazinājumi aizsardzības budžetā apdraud Eiropas drošību, proti, ka trešās varas to varētu ierobežot un kontrolēt;

•    prasību izveidot vienotu aizsardzības tirgu, sadarbību bruņošanās jomā, bruņojuma apvienošanu un dalīšanos ar to, kā arī vispārējo prasību vairāk nodarboties ar pētniecību militārām un drošības vajadzībām, jo īpaši KDAP misijām, un veikt lielākas investīcijas civilajā pētniecībā militāriem nolūkiem, jo īpaši izmantojot programmu „Apvārsnis 2020”;

•    ES aizsardzības un militārās nozares nostiprināšanu, civilās un militāras jomas sadarbības veicināšanu un militāri industriālā kompleksa turpmāku attīstību un nostiprināšanu, izmantojot Eiropas aizsardzības tehnisko un rūpniecisko pamatu (EDTIB);

•    arvien lielāku attīstības palīdzības (Eiropas Attīstības fonda) izmantošanu, lai finansētu drošības/KDAP operācijas un misijas, un tādu politikas jomu kā tirdzniecības un attīstības politikas pakārtošanu KDAP;

•    saistošu, pastāvīgu strukturētu sadarbību kā pamatu „ES mēroga apgādes drošības režīmam un garantijai”;

•    aicinājumu sniegt ES finansējumu militārām operācijām (sākumfondi) un nepieciešamību palielināt mehānisma Athena līdzekļus;

•    atbalstu stiprai Eiropas Aizsardzības aģentūrai (EAA) un ES štābam, kas būtu aprīkots ar izlūkošanas sistēmām, kuras parlaments vai sabiedrība nevar kontrolēt, lai centralizētā veidā izstrādātu ES militārās politikas spējas un aprīkojumu;

•    aicinājumu izmantot kaujas grupējumus un prasību, lai kaujas spēki ar sauszemes, gaisa un jūras spēku, kā arī speciālo uzdevumu vienībām tiktu turēti pilnā gatavībā, kā arī vērienīgu mērķi, proti, par ES armiju;

4.  aicina pārdalīt līdzekļus no Savienības un valstu militārās aizsardzības budžetiem, lai apmierinātu cilvēku sociālās un ekonomiskās vajadzības, jo īpaši krīzes apstākļos, izbeigt taupību, investēt civilajā industrijā un attīstībā, kā arī radīt darbvietas;

5.  uzsver, ka investīcijas militārajā jomā ir smags slogs ekonomikai un ļoti neefektīvs veids, kā radīt darbvietas; tādēļ aicina pārdalīt līdzekļus no Savienības un valstu militārās aizsardzības budžetiem, lai apmierinātu cilvēku sociālās un ekonomiskās vajadzības, jo īpaši krīzes apstākļos, izbeigt taupību, investēt civilajā industrijā un attīstībā, kā arī radīt darbvietas;

Par Banku savienību

6.  atgādina aicinājumu veidot noturīgu publisko banku nozari un īstenot stingru publisku kontroli pār finanšu nozari, kā arī tās samazināšanu, lai tā vairs nevarētu apdraudēt sabiedrību un lai tā beidzot kalpotu reālās ekonomikas vajadzībām;

7.  asi nosoda dažu finanšu iestāžu veiktās krāpnieciskās darbības un prasa, lai dalībvalstu valdības liktu bankām strādāt vispārējās sabiedrības labā, nevis censties maksimāli palielināt nedaudzu akcionāru peļņu;

8.  uzskata, ka priekšlikumi par Banku savienību ir pilnīgi neveiksmīgi, jo tie neatrisinās dziļi iesakņojušās problēmas finanšu nozarē; aicina Eiropadomi fundamentāli pārskatīt savu politisko nostāju pret finanšu nozari;

9.  pauž dziļas bažas par ECB politiku, kura līdz šim ir kalpojusi tikai finanšu industrijas un kapitāla tirgus, nevis parasto cilvēku interesēm; aicina Eiropadomi iesaistīties nopietnās debatēs par ECB reformēšanu, lai tā beidzot varētu kalpot Eiropas iedzīvotājiem, nevis finanšu tirgiem;

Par EMS padziļināšanu

10. ir pārliecināts, ka Eiropas Parlamentam un valstu parlamentiem, kā arī sociālajiem partneriem un pilsoniskajai sabiedrībai vajadzētu būt galvenajai lomai visos jautājumos saistībā ar lēmumu pieņemšanu par ekonomikas politiku;

11. atgādina, ka parāda līmeņi ES ir palielinājušies no 18 % 2008. gadā līdz 25 % 2012. gadā, savukārt bagātie ir kļuvuši pat vēl bagātāki; nosoda ES taupības politiku un prasa Eiropadomei to atcelt; uzskata, ka ar pašreizējiem pasākumiem ekonomikas politikas koordinācijai nekādā gadījumā nepietiek, lai atrisinātu krīzi un lai dalībvalstis kļūtu pat demokrātiskām un iekļaujošām sabiedrībām, no kurām labumu gūst visi iedzīvotāji;

12. nosoda netieši īstenoto tā dēvētā konverģences un konkurētspējas instrumenta „burkāna un nūjas” pieeju, kas maskēta kā solidaritātes mehānisms, un to, ka šā instrumenta mērķis ir tikai iespaidot cilvēkus, lai viņi piekristu nepareiziem politikas pasākumiem, ar kuriem paredzēts ierobežot darbinieku un sociālās tiesības un kuri vēl vairāk palielinās plaisu starp bagātajiem un nabadzīgajiem; noraida jebkāda veida līgumiskās vienošanās, kas arī turpmāk neļaus dalībvalstīm pieņemt alternatīvus un progresīvus lēmumus par ekonomikas politiku;

13. prasa anulēt tā dēvētos saprašanās memorandus starp dalībvalstīm un trijotni, kā arī pasākumus, kuri pamatojas uz šiem memorandiem; prasa arī izbeigt turpmāko trijotnes darbību; pauž stingru pārliecību, ka dalībvalstīm ir jāpārskata un atkārtoti jāved sarunas par valsts parādu;

14. prasa nodrošināt, lai banku parādu slogs netiktu atkal pārnests uz iedzīvotājiem, un uzstāj, ka turpmāk vairs nedrīkst banku glābšanas pasākumiem izmantot valsts līdzekļus un ka turpmākie ESM intervences pasākumi jāveic pilnīgā demokrātiskā uzraudzībā; uzsver, ka „zombiju” bankas ir jālikvidē un ka reālās ekonomikas finansēšana būtu jānodrošina publiskai bankai, kurai būtu pilnīga piekļuve ECB refinansēšanas operācijām;

Par nodarbinātību un EMS sociālajiem aspektiem

15. aicina apturēt darba tirgu neoliberālo strukturālo reformu veicināšanu un izstrādāt Eiropas nodarbinātības stratēģiju, kuras pamatā būtu „laba darba” koncepcija un Starptautiskās Darba organizācijas programma pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai, lielāko uzmanību pievēršot kvalitatīvu un ilgtspējīgu darbvietu radīšanai, nestabilas nodarbinātības pakāpeniskai izskaušanai, „pabalstu pelnīšanas” shēmu likvidēšanai, kvalitātes veicināšanai darbā, sociālās apdrošināšanas uzlabošanai, darbinieku tiesību veicināšanai, īsāka darba laika noteikšanai koplīgumos, nesamazinot atalgojuma līmeni, kā arī darba un privātās dzīves saskaņošanai;

16. uzskata, ka ar strukturālām darba tirgus reformām būtu jārada iekļaujošs darba tirgus, sekmējot darba kvalitāti, uzlabojot izglītības līmeni un paplašinot apmācības programmas, uzlabojot dzimumu līdztiesību un sieviešu, migrantu, gados jauno darba ņēmēju, gados vecāku darba ņēmēju un pārējo nelabvēlīgā situācijā esošo grupu integrāciju darba tirgū;

17. aicina ES un dalībvalstis veicināt darba laika saīsināšanu plašākā spektrā, nodrošinot, ka darbinieki nezaudē algotu darbu un ka tiek radītas jaunas darbvietas, lai izvairītos no darba apjoma palielināšanās, turklāt šo procesu ekonomikas stagnācijas apstākļos var papildināt ar atbalsta samazināšanu uzņēmumiem pārejas periodā;

18. norāda, ka visiem pilsoņiem pieejamu Eiropas Savienību nevarētu panākt tikai ar Eiropas ekonomisko un monetāro savienību, bet ir vajadzīga arī sociāla savienība;

Par Vidusjūras reģiona jautājumu darba grupu

19. pieņem zināšanai Komisijas 2013. gada 4. decembra paziņojumu par Vidusjūras reģiona jautājumu darba grupas darbu (COM(2013)0869) un pauž nožēlu par to, ka ir notikusi atgriešanās pie politiskās pieejas par stingrāku robežkontroli, kas veido Eiropu par cietoksni un izraisa traģēdijas jūrā; pauž dziļas bažas par to, ka darba grupas noteiktās prioritātes, lai novērstu nāves gadījumus jūrā, ir tikai turpmāki attīstības pasākumi trešās valstīs, kas neatbilst starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem; aicina Komisiju un dalībvalstis uzņemties ES pienākumus, risinot traģēdijas jūrā;

20. aicina Eiropadomi, dalībvalstis un Komisiju atturēties no jebkādas sadarbības robežkontroles jautājumā, no datu apmaiņas un migrāciju plūsmu pārvaldības ar trešām valstīm, kas pilnībā neatbilst starptautiskajām cilvēktiesībām un pienākumiem par bēgļu tiesībām;

21. atzinīgi vērtē turpmāku iespēju izvērtēšanu, lai aizsargāta iekļūšana ES kļūtu par iekšlietu jomas turpmāko prioritāti, jo īpaši ņemot vērā humanitāro vīzu stratēģiju un izmēģinājuma projektu par aizsardzības pieprasījumu kopīgu izskatīšanu; tomēr brīdina par risku, ko ietver jebkāda ārpus ES veikta pieprasījumu izskatīšana, jo īpaši attiecībā uz garantijām; uzsver, ka ES solidaritāte jāatbalsta ar konkrētiem atbildības dalīšanas mehānismiem attiecībā uz bēgļiem un patvēruma meklētājiem;

22. uzskata, ka ES būtu jāatver vēl citi legāli darba un studiju migrācijas kanāli un jāļauj migrantiem, kas dodas labākas dzīves meklējumos, strādāt legālos un drošos apstākļos; uzskata, ka šī pieeja nodrošinās, ka migranti var dot pozitīvu ieguldījumu mūsu sabiedrībā, un ievērojami samazinās cietušo skaitu saistībā ar nelegālu tirdzniecību un kontrabandu;

23. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika