REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par stāvokli Dienvidsudānā
13.1.2014 - (2014/2512(RSP))
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu
Charles Tannock, Ryszard Antoni Legutko, Ryszard Czarnecki ECR grupas vārdā
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B7-0018/2014
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā tā iepriekšējās rezolūcijas par Dienvidsudānu,
– ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2013. gada 24. decembra un 2014. gada 2. janvāra paziņojumus par stāvokli Dienvidsudānā,
– ņemot vērā ANO augstās komisāres cilvēktiesību jautājumos 2014. gada 24. decembra paziņojumu, kurā Dienvisdudānas vadītāji tiek aicināti apturēt satraucošos pret civiliedzīvotājiem vērstos vardarbības aktus,
– ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2013. gada 18. decembra paziņojumu,
– ņemot vērā ANO Humānās palīdzības koordinācijas biroja (OCHA) 2014. gada 7. janvāra Stāvokļa ziņojumu Nr. 8 par krīzi Dienvidsudānā,
– ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,
– ņemot vērā pārskatīto Kotonū nolīgumu,
– ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,
A. tā kā pēc gadiem ilgušā pilsoņkara ar valsts ziemeļdaļu un pēc 2011. gada janvārī rīkotā referenduma Dienvidsudānas Republika atdalījās, lai 2011. gada 9. jūlijā kļūtu par neatkarīgu valsti;
B. tā kā Dienvidsudāna ir pasaules jaunākā valsts, kas atrodas pašā Āfrikas centrā, robežojas ar sešām valstīm un ir bagāta ar naftu, bet pēc desmitiem gadu ilgušā pilsoņkara tā ir arī viens no vismazāk attīstītajiem reģioniem;
C. tā kā kopš neatkarības iegūšanas Dienvidsudānu posta Jongleoi pavalstī notiekošās intensīvas cīņas starp tur dzīvojošajām kopienām un nemitīgie konflikti uz robežas ar Sudānu;
D. tā kā Dienvidsudānas valdība ir veikusi pasākumus, lai attīstītu tās juridisko un institucionālo struktūru, bet tai vēl jāratificē svarīgākie cilvēktiesību līgumi;
E. tā kā valdošajā SPLM partijā kļuva manāmas pretrunas, kad prezidents Salva Kiir, kurš pārstāv valsts lielāko etnisko grupu — dinka, apvainoja bijušajam prezidenta vietniekam Riek Machar uzticamos kareivjus valsts apvērsuma mēģinājumā, ko R. Machar noliedz;
F. tā kā 2013. gada 15. decembrī galvaspilsētā Džūbā sakās sadursmes un nedaudzu dienu laikā tās aptvēra arī citas vietas visā valsts teritorijā;
G. tā kā uzskata, ka Dienvidsudānā šo sadursmju laikā gājuši bojā ir vairāk nekā 1000 cilvēku;
H. tā kā, neraugoties uz 2013. gada 18. decembra ziņojumiem par drošības stāvokļa uzlabošanos, civiliedzīvotāju drošība joprojām rada bažas, jo ir dokumentāli pierādīti daudzi gadījumi, kad nāvessodi tiek izpildīti bez tiesas sprieduma, notiek vēršanās pret cilvēkiem, pamatojoties uz viņu etnisko piederību, un veikta patvaļīga apcietināšana;
I. tā kā Dienvidsudānā notiekošās krīzes rezultātā kopš 2013. gada 15. decembra valsts iekšienē ir pārvietoti apmēram 200 000 cilvēku un ap 60 000 00 no tiem uzturas visā valsts teritorijā izveidotās ANO bāzēs,
1. norāda, ka gan Sudāna, gan Dienvidsudāna ir atkarīgas ienākumiem, ko dod naftas pārdošana, tie ir 98 % no visa Dienvidsudānas valsts budžeta, un abas valstis nevar vienoties par to, kā līdzvērtīgi sadalīt agrāk vienotās valsts naftas krājumus;
2. norāda uz plašsaziņas līdzekļu 2014. gada 10. janvāra ziņojumiem, kuros vēstīts par Dienvidsudānas armijas apgalvojumu, ka tā esot ieņēmusi nemiernieku karaspēka kontrolēto Bentiu pilsētu, tādējādi atgūstot kontroli pār šo ar naftu bagāto reģionu, kur naftas ieguvi pārtrauca janvāra sākumā uzsāktās cīņas;
3. uzsver to, ka saistībā ar Austrumāfrikas valstu starpniecības centieniem abas puses tikās Adisabebā, Etiopijā, lai veiktu pārrunas par karadarbības pārtraukšanu kā pirmo soli šā konflikta atrisināšanā;
4. norāda, ka aktīvā karadarbība joprojām apgrūtina humānās palīdzības sniegšanu;
5. pauž bažas par to, ka joprojām nav iespējams nodrošināt pietiekamu pārtikas daudzumu cilvēkiem, kas izmitināti visā valsts teritorijā izvietotajās ANO bāzēs;
6. uzsver, ka vardarbības un pārvietošanas rezultātā cilvēki ir zaudējuši iztikas līdzekļus, jo īpaši pārtikas avotus;
7. pauž skumjas par to, ka Dienvidsudānas daudzo atšķirīgo etnisko grupu savstarpējo cīņu rezultātā ir zudis 2011. gada neatkarības kustības radītais optimisms, jo šīs cīņas neļauj Dienvidsudānai veidot ilgtspējīgas demokrātiskās struktūras, kas dotu labumu visiem tās iedzīvotājiem;
8. pauž nopietnas bažas par to, ka gadījumā, ja konkurējošajām frakcijām un interešu grupām neizdosies izveidot patiesu nacionālo identitāti, kurai valsts intereses ir pirmajā vietā, Dienvidsudānas nākotnes izredzes ir visai neskaidras;
9. pauž bažas par Dienvidsudānas sabiedrībā plaši izplatīto korupciju, tostarp arī par diskrimināciju reliģiskās un etniskās piederības dēļ; vēl pauž bažas, ka šāda korupcija apdraud iespējas izveidot brīvu un patiesu demokrātiju, nodrošināt stabilitāti un ekonomisko izaugsmi;
10. norāda, ka vairākas ārzemju humānās palīdzības organizācijas jau ir atstājušas Dienvidsudānu, bet tās, kas tur vēl tur darbojas, saskaras ar lielām grūtībām, lai apmierinātu pārvietoto civiliedzīvotāju vajadzības; vēl norāda, ka šīs palīdzības organizācijas joprojām nespēj piekļūt daudzām teritorijām, kurās, domājams, desmitiem tūkstošu cilvēku vēl arvien varētu gaidīt palīdzību vai arī ir devušies to meklēt;
11. atzinīgi vērtē to, ka ANO ir piešķīrusi 15 miljonus USD no sava ātrās reaģēšanas fonda nekavējošām humānās palīdzības operācijām Dienvidsudānā; tomēr norāda, ka, pat neraugoties uz šo pozitīvo attīstības gaitu, varētu paliet līdz pat astoņām nedēļām, kad šajā valstī tiks izvietoti 5500 ANO miera uzturētāji un nepieciešamais aprīkojums;
12. uzskata, ka šā konflikta cēloņi ir daudz dziļāki un ka atrisinājumu var rast, tikai nekavējoties sākot dialogu starp abām iesaistītajām pusēm un panākot visaptverošu samierināšanos;
13. ir pārliecināts, ka — lai gan politiskam noregulējumam starp karojošajām pusēm ir izšķirīga nozīme ilgtermiņā — pašreizējais stāvoklis drošības jomā joprojām ir kritisks, jo īpaši tiem tūkstošiem valsts iekšienē pārvietoto civiliedzīvotāju, kuri ir meklējuši ANO aizsardzību, un ka arī šis jautājums ir jārisina;
14. aicina visas puses nekavējoties un bez nosacījumiem ļaut sniegt humāno palīdzību visiem, kam tā ir nepieciešama, jo īpaši desmitiem tūkstošu Dienvidsudānas vīriešu, sieviešu un bērnu, kuri ir šīs vardarbības patiesie upuri;
15. aicina visas šā reģiona valstis sadarboties, meklējot pašreizējam konfliktam miermīlīgu un ilgstošu risinājumu;
16. aicina politiķus nedomāt par savām interesēm, bet pārvaldīt valsti visu Dienvidsudānas iedzīvotāju interesēs;
17. aicina nekavējoties pārtraukt karadarbību, izbeigt visu pret civiliedzīvotājiem vērsto vardarbību un saukt pie atbildības par cilvēktiesību pārkāpumiem vainīgās personas;
18. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei un Savienības augstajai pārstāvei Catherine Ashton, ANO Drošības padomei, ANO ģenerālsekretāram, Āfrikas Savienības institūcijām, Sudānas valdībai, Sudānas prezidentam, ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai un ES dalībvalstīm.