Procedūra : 2013/2960(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B7-0023/2014

Iesniegtie teksti :

B7-0023/2014

Debates :

PV 15/01/2014 - 15
CRE 15/01/2014 - 15

Balsojumi :

PV 16/01/2014 - 8.5
CRE 16/01/2014 - 8.5
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2014)0037

REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
PDF 149kWORD 74k
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B7-0016/2014
13.1.2014
PE527.213v01-00
 
B7-0023/2014

iesniegts, noslēdzot debates par Padomes un Komisijas paziņojumiem,

saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu


par pamattiesību brīvi pārvietoties Eiropas Savienībā ievērošanu (2013/2960(RSP))


Cornelia Ernst, Paul Murphy, Alda Sousa, Marisa Matias, Marie-Christine Vergiat GUE/NGL grupas vārdā

Eiropas Parlamenta rezolūcija par pamattiesību brīvi pārvietoties Eiropas Savienībā ievērošanu (2013/2960(RSP))  
B7‑0023/2014

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 21., 45., un 47. pantu un Pamattiesību hartas 15., 21., 29., 34. un 45. pantu,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 151. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 34. pantu (tiesības uz sociālo nodrošinājumu),

–   ņemot vērā Padomes Regulu (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā(1),

–   ņemot vērā Padomes 1991. gada 14. oktobra Direktīvu 91/533/EEK par darba devēja pienākumu informēt darbiniekus par darba līguma vai darba attiecību nosacījumiem(2),

–   ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas darba pamatstandartus un ANO/ILO programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulu (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu(3),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā(4),

–   ņemot vērā Komisijas ziņojumu Padomei par pārejas režīma piemērošanu attiecībā uz Bulgārijas un Rumānijas darba ņēmēju pārvietošanās brīvību (COM(2011)0729),

–   ņemot vērā Tiesas spriedumu lietā C-140/12,

–   ņemot vērā Komisijas 2013. gada 25. novembra paziņojumu „ES pilsoņu un viņu ģimenes locekļu brīva pārvietošanās: piecas darbības, lai panāktu uzlabojumu” (COM(2013)0837),

–   ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A. tā kā tiesības dzīvot un strādāt dalībvalstī, kas nav personas izcelsmes dalībvalsts, ir viena no Savienības pamatbrīvībām un Savienības pilsonības pamatelements, kas atzīts Līgumos;

B.  tā kā darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojumus drīkst ieviest tikai izņēmuma kārtā uz pārejas periodu; tā kā pārejas periods Bulgārijas un Rumānijas gadījumā ir beidzies un tāpēc šo valstu pilsoņiem ir tādas pašas tiesības kā citiem pilsoņiem, kas dzīvo Savienībā; tā kā darba ņēmēju pārvietošanās brīvība Eiropas pilsoņiem dod tiesības darba nolūkos uz vienlīdzīgas attieksmes pamata brīvi pārvietoties ES teritorijā un aizsargā darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu sociālās tiesības;

C. tā kā LESD 45. pants aizliedz diskrimināciju pilsonības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem;

D. tā kā Direktīvas 2004/38/EK 16. apsvērumā noteikts, ka, „kamēr vien personas, kam ir uzturēšanās tiesības, nekļūst par pārmērīgu slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai, tās nebūtu jāizraida”;

E.  tā kā minētās direktīvas 14. panta 3. punktā noteikts, ka, ja Savienības pilsonis vai viņa/viņas ģimenes loceklis izmanto uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmu, tas nav priekšnoteikums tūlītējai viņa/viņas izraidīšanai;

F.  tā kā Direktīva 2004/38/EK būtu jāīsteno bez diskriminācijas pret tās saņēmējiem dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisku īpašību, valodas, reliģijas vai pārliecības, politisko vai citu uzskatu, piederības etniskai minoritātei, īpašuma, dzimšanas apstākļu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ;

G. tā kā Direktīvas 2004/38/EK 24. pants nosaka vienlīdzīgas attieksmes principu attiecībā uz uzņēmējvalsts pilsoņiem un citu ES dalībvalstu pilsoņiem;

H. tā kā dažas dalībvalstis bija izvēlējušās ierobežot Bulgārijas un Rumānijas darba ņēmēju tiesības brīvi pārvietoties saistībā ar pārejas režīmu, kas aptver trīs posmus un kas beidzās 2013. gada 31. decembrī;

I.   tā kā saskaņā ar Vācijas plašsaziņas līdzekļiem Eiropas Parlamenta deputāts un Ārlietu komitejas priekšsēdētājs Elmar Brok esot aicinājis sākt noņemt pirkstu nospiedumus ES imigrantiem, kas pārceļas uz Vāciju, lai saņemtu sociālos pabalstus;

J    tā kā dažas dalībvalstis un preses izdevumi pārspīlējot ir biedējuši ar abu minēto dalībvalstu pilsoņu masveida izceļošanu pēc darba ierobežojumu atcelšanas un tādējādi pamudinājuši uz nepamatotiem pieņēmumiem, ka šie darba ņēmēji ieradīsies, lai iedzīvotos uz citu dalībvalstu darba tirgus rēķina, un tas dažos gadījumos ir izpaudies pat diskriminējošu izteikumu veidā;

K. tā kā vairāk nekā 80 % no abu valstu (Rumānijas un Bulgārijas) pilsoņiem, kas dzīvo citā dalībvalstī, ir Rumānijas pilsoņi, kuri galvenokārt dzīvo Itālijā (41 %) un Spānijā (38%), kā arī Vācijā (5 %), savukārt attiecīgie Bulgārijas pilsoņi dzīvo galvenokārt Spānijā (38 %), Vācijā (15 %), Grieķijā (12 %), Itālijā (10 %) un Apvienotajā Karalistē (7 %);

L.  tā kā Bulgāriju un Rumāniju ir smagi skārusi ekonomikas lejupslīde un lielās darba samaksas atšķirības starp šīm valstīm un ES-15 joprojām ir spēcīgs imigrāciju veicinošs faktors; tā kā stingrā taupības politika un strukturālās reformas, kas īstenotas vai nu Eiropas Komisijas, ECB un SVF trijotnes priekšrakstu dēļ (Rumānijā), vai saskaņā ar valsts valdības lēmumiem (Bulgārijā), saasina lejupslīdi abās valstīs un rada spēcīgu migrācijas stimulu,

1.  principā uzskata, ka darba ņēmēju tiesības brīvi pārvietoties būtu jāpiešķir no dienas, kad valsts pievienojas Eiropas Savienībai, un ka būtu jāizvairās no pārejas režīmiem, kas šīs tiesības ierobežo;

2.  stingri atbalsta darba ņēmēju tiesības brīvi pārvietoties; uzsver, ka tiesības uz kolektīvām sarunām uzņēmējvalstīs jāievēro un jāpiemēro visu darba ņēmēju gadījumā neatkarīgi no viņu izcelsmes;

3.  norāda, ka arodbiedrībām ir liela nozīme šo pamattiesību izpildes nodrošināšanā un cīņā pret straujo darba samaksas samazināšanu un nosacījumu pasliktināšanu; šajā saistībā aicina atcelt esošos dalībvalstu tiesību aktus, kas vērsti pret arodbiedrībām, vājina darba ņēmēju solidaritāti un ierobežo darba ņēmēju iespējas iestāties par savu darba samaksu un nosacījumiem;

4.  atkārtoti pauž stingru atbalstu nediskriminācijas un vienlīdzīgas attieksmes principam, kas noteikts LESD 45. pantā un Direktīvas 2004/38/EK 24. pantā;

5.  atgādina, ka pārejas režīma atcelšana automātiski izriet no Rumānijas un Bulgārijas pievienošanās nosacījumu termiņa beigšanās, kam dalībvalstis pašas piekrita līguma slēgšanas laikā; atgādina arī to, ka minētais pārejas režīms jau sākotnēji bija iecerēts kā pagaidu atkāpe no personu pamattiesībām brīvi pārvietoties ES teritorijā, kas ir visiem Savienības pilsoņiem pieejama svarīga pamatbrīvība;

6.  stingri nosoda jebkādus nepamatotus, dogmatiskus izteikumus, kuros cilvēki, kas migrē ekonomisku iemeslu dēļ, tēloti kā ekonomikas parazīti, kuri pārslogo vietējās sociālās labklājības sistēmas; atgādina, ka dažādi neatkarīgi pētījumi ir konsekventi apliecinājuši, ka kopumā ES viesstrādnieku ieguldījums sociālās labklājības sistēmās pārsniedz viņu radītās izmaksas;

7.  šajā sakarā nosoda izteikumus, ko nesen esot paudis Ārlietu komitejas priekšsēdētājs Elmar Brok; aicina E. Brok nekavējoties atsaukt savus populistiskos izteikumus;

8.  aicina publiskā sektora iestādes un visas ieinteresētās personas uzlabot darba ņēmēju informētību par viņu tiesībām un dažādajiem instrumentiem (darba tiesības, koplīgumi, sociālā nodrošinājumi noteikumi, instrumenti mājokļu, izglītības, bērnu aprūpes un citās jomās), kas reglamentē viņu darba attiecības, kā arī darba un dzīves apstākļus;

9.  vērš uzmanību uz Komisijas 2012. gada kopīgā nodarbinātības ziņojuma projekta secinājumiem, kas paredz turpmāku bezdarba un nabadzības pieaugumu visā Savienībā ilgstošās ekonomikas un finanšu krīzes dēļ; uzsver, ka pieaug pagaidu un nepilnas slodzes darbs, jauniešu bezdarbs, ilgtermiņa un mazkvalificētu personu bezdarbs un ka stabilu vietu ieņēmis nedeklarēts darbs, kura īpatsvars dažu dalībvalstu ekonomikā pārsniedz 20 %; norāda, ka bezdarba pieaugums, ko izraisījusi pašreizējā krīze, ir ievērojami palielinājis vajadzības spiestu darba ņēmēju nelabprātīgu izceļošanu no daudzām dalībvalstīm; uzskata, ka vienīgais veids, kā pret to cīnīties, ir nodrošināt vairāk pietiekami labu darbu visās skartajās dalībvalstīs, lai brīvas pārvietošanās pamatā vienmēr būtu izvēle, nevis nepieciešamība;

10. uzsver, ka šādos apstākļos ir ļoti ticams, ka Rumānijas un Bulgārijas darba ņēmēji būs spiesti piemēroties šai situācijai, pieņemot nodarbinātības nosacījumus, kas ir pretrunā vienādas attieksmes principam un viņu tiesībām, kuras paredzētas ES tiesību aktos par darba ņēmēju un viņu ģimeņu brīvu pārvietošanos;

11. asi kritizē ES koncepciju par ekonomikas pārvaldību un tās nodarbinātības politiku, kuras mērķis ir elastīgāki darba tirgi, — gan šī koncepcija, gan politika ir vērsta pret sociālo aizsardzību un labklājības valsti, darba ņēmēju tiesībām, kolektīvajām sarunām utt. un ir šķērslis nopietniem mēģinājumiem novērst finanšu un ekonomikas krīzi, piesaistot ieguldījumus ekoloģiski un sociāli ilgtspējīgā attīstībā; uzsver, ka ES un dalībvalstu taupības politika un strukturālās reformas izraisa darba ņēmēju sāncensību citam ar citu — neatkarīgi no pilsonības vai etniskās izcelsmes — darba apstākļu, darba samaksas, sociālā nodrošinājuma un citos aspektos; uzsver, ka pašreizējā ES ekonomikas pārvaldība un nodarbinātības politika negatīvi ietekmē darba ņēmēju tiesību nodrošināšanu saistībā ar brīvu pārvietošanos;

12. atgādina par savu 2008. gada prasību, ka Padomei vajadzētu vienoties par ES mērķi noteikt tādu minimālo darba samaksu (tiesību aktos paredzēti koplīgumi valsts, reģionālā vai nozares līmenī), kas ir vismaz 60 % no vidējās darba samaksas, kā arī grafiku šā mērķa īstenošanai visās dalībvalstīs; norāda, ka efektīva minimālās darba samaksas politika ir būtiski svarīga, lai nepieļautu, ka darba devēji ļaunprātīgi izmanto darba ņēmēju brīvu pārvietošanos sociālajam dempingam; tādēļ uzskata, ka šādas politikas pareiza izpilde būtu pienācīgi jānodrošina darba inspektoriem un arodbiedrībām;

13. norāda, ka dalībvalstu pienākums ir pareizi īstenot ANO/ILO programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai; uzstāj, ka ES un dalībvalstu nodarbinātības politiku nepieciešams pārorientēt, lai popularizētu „laba darba” koncepciju visos tās aspektos; uzsver, ka tas ir priekšnoteikums darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu sociālo tiesību nodrošināšanai saistībā ar brīvu pārvietošanos;

14. aicina dalībvalstis pieņemt tiesību aktus, kas principā aizliedz darba devējiem piespiest darba ņēmējus dzīvot dienesta mājokļos un piemērot pārmērīgus un ekspluatējošus atvilkumus no darba samaksas par īri vai ar citādu pamatojumu;

15. uzstāj, ka stingri jāpiemēro vienādas samaksas un vienādu darba apstākļu princips līdzvērtīgam darbam, ko vienā darba vietā veic vīrieši un sievietes;

16. uzsver, ka darba inspektoru veiktas efektīvas pārbaudes ir būtisks instruments, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi un cīnītos pret nedeklarētu darbu un sociālo dempingu; aicina dalībvalstis pastiprināt darba inspekciju un piešķirt pietiekamus līdzekļus darba inspekcijas iestādēm; aicina Komisiju uzlabot darba inspekcijas iestāžu sadarbību un savstarpējo koordināciju pārrobežu reģionos;

17. aicina dalībvalstis risināt fiktīvas pašnodarbinātības problēmu mobilo darba ņēmēju vidū un uzsver, ka darba ņēmējiem, kas ir šādā situācijā, jābūt pieejamām tiesībām un aizsardzībai;

18. aicina dalībvalstis nodrošināt, ka visu līmeņu pārvaldes iestādēm ir atbilstīgi līdzekļi, tostarp finanšu līdzekļi, lai risinātu problēmas, kas saistītas ar ES pilsoņu pārvietošanās brīvību;

19. uzsver, ka Direktīva 2004/38/EK principā neliedz ES pilsoņiem, kas dzīvo citā dalībvalstī, saņemt noteiktus pabalstus;

20. atkārto, ka sociālās palīdzības un nodrošinājuma sistēmu koncepcija, struktūra un pārvaldība ir svarīga dalībvalstu darbības joma un ka tā tam arī vajadzētu palikt, un iebilst pret Komisijas pilnvaru palielināšanu šajā jomā, jo īpaši, uzspiežot ekonomikas taupības politiku un izmantojot no tās izrietošo nedemokrātisko budžetu koordinēšanu un valstu budžetu kontroli;

21. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1)

OV L 257, 19.10.1968., 2. lpp.

(2)

OV L 288, 18.10.1991., 32. lpp.

(3)

OV L 166, 30.4.2004., 1. lpp.

(4)

OV L 158, 30.4.2004., 77. lpp.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika