REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par pamattiesību brīvi pārvietoties Eiropas Savienībā ievērošanu
13.1.2014 - (2013/2960(RSP))
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu
Renate Weber, Nadja Hirsch, Metin Kazak ALDE grupas vārdā
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B7-0016/2014
B7‑0024
Eiropas Parlamenta rezolūcija par pamattiesību brīvi pārvietoties Eiropas Savienībā ievērošanu
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 20., 21., 45., 47. un 151. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 15., 21., 29., 34. un 45. pantu,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK[1],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Regulu (ES) Nr. 492/2011 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā[2],
– ņemot vērā Regulu (EK) Nr. 883/2004[3] un īstenošanas Regulu (EK) Nr. 987/2009 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu[4],
– ņemot vērā Komisijas 2013. gada 25. novembra paziņojumu „ES pilsoņu un viņu ģimenes locekļu brīva pārvietošanās: piecas darbības, lai panāktu uzlabojumu” (COM(2013)0837),
– ņemot vērā Komisijas 2010. gada 13. jūlija paziņojumu „No jauna apstiprinot darba ņēmēju pārvietošanās brīvību — tiesības un svarīgākās norises” (COM(2010)0373),
– ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces Viviane Reding paziņojumu par brīvu pārvietošanos Tieslietu un iekšlietu padomes 2013. gada 5. decembra sanāksmē,
– ņemot vērā 2009. gada 2. aprīļa rezolūciju par Direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā piemērošanu [5],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2012. gada 29. marta rezolūciju par 2010. gada ziņojumu par ES pilsonību: likvidējot šķēršļus ES pilsoņu tiesību īstenošanai (2011/2182(INI))[6],
– ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,
A. tā kā ES pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot jebkurā ES valstī kopā ar saviem ģimenes locekļiem ir viena no ES tiesībās paredzētajām pamattiesībām, kā arī ir ES integrācijas stūrakmens;
B. tā kā pārvietošanās brīvība ir tiesības, kas tiek garantētas visiem Eiropas pilsoņiem, neatkarīgi no iespējamas robežkontroles, ko ievieš dažas dalībvalstis, lai kontrolētu ES pilsoņu ieceļošanu savā teritorijā; tā kā tas, ka visas dalībvalstis nav Šengenas zonā, nekādi neietekmē visu ES pilsoņu tiesības uz brīvu pārvietošanos Savienības teritorijā;
C. tā kā ES pilsoņu brīvība dzīvot ES teritorijā attiecas uz visiem ES pilsoņiem bez izņēmuma, taču ar nosacījumu, kā norādīts Direktīvā 2004/38/EK, ka attiecīgajam ES pilsonim pēc trijiem mēnešiem ir jāpierāda pašpietiekamība, lai neapgrūtinātu uzņēmējvalsti;
D. tā kā ES darba ņēmēji ir izmantojuši šo brīvību kopš 1960. gada; tā kā Māstrihtas līgumā ir atzītas visu ES pilsoņu tiesības uz brīvu pārvietošanos, neatkarīgi no tā, vai viņi ir ekonomiski aktīvi; tā kā spēja brīvi pārvietoties ne tikai darba nolūkos, bet, piemēram, aizejot pensijā, studējot vai pievienojoties savai ģimenei, ir kļuvusi par neatņemamu ES pilsonības iezīmi;
E. tā kā nepietiekamas mobilitātes dēļ nav aizpildīti 2 miljoni brīvu darba vietu ES, un tajā pašā laikā ES ir nepieredzēti augsts bezdarba līmenis; tā kā darba ņēmēju brīva pārvietošanās ir pozitīvs sociālekonomisko pārmaiņu piemērs ES un tās dalībvalstīs, kas ir svarīgs pagrieziena punkts ES integrācijā, ekonomikas attīstībā, sociālajā kohēzijā un atsevišķu cilvēku profesionālo iemaņu pilnveidošanā, kurš mazina ekonomikas krīzes negatīvās sekas un palīdz veidot spēcīgāku Savienības ekonomiku, kas spējīga pārvarēt globālo pārmaiņu radītās problēmas;
F. tā kā mobilitātes plūsmu pamatā galvenokārt ir darbaspēka pieprasījums, un laikā, kad darbaspēka piedāvājums neatbilst pieprasījumam, pagaidu ierobežojumi Eiropas līmenī var apdraudēt Eiropas uzņēmumu ekonomisko attīstību un tiesības strādāt un dzīvot citā dalībvalstī;
G. tā kā no 2014. gada 1. janvāra ir atcelta pagaidu kārtība, kas ierobežoja Bulgārijas un Rumānijas darba ņēmēju brīvu pārvietošanos;
H. tā kā vienlīdzīgas attieksmes vai nediskriminācijas princips nozīmē, ka visiem ES pilsoņiem ir tādas pašas tiesības un pienākumi kā tās valsts valstspiederīgajiem, kurā viņi dzīvo (Regula Nr. 883/2004 un Regula Nr. 987/2009 pamatojas uz šo principu); tā kā katra dalībvalsts reglamentē savu valsts sociālā nodrošinājuma sistēmu, un šīs sistēmas ES līmenī tiek koordinētas, nevis saskaņotas;
I. tā kā nesenās pārmaiņas mūsu sabiedrībā, ko, piemēram, veicināja pārmaiņas rūpniecībā, globalizācija, jauni darba organizācijas modeļi, demogrāfiskās pārmaiņas un transportlīdzekļu attīstība, prasa lielāku darba ņēmēju mobilitāti;
J. tā kā ES pašreizējās ekonomikas lejupslīdes laikā mobilo darba ņēmēju naudas pārvedumi uz izcelsmes valstīm var radīt neto pozitīvu efektu uz maksājumu bilanci nosūtītājvalstīs; tā kā, ņemot vērā daudzu dalībvalstu demogrāfisko situāciju, to turpmākā ekonomikas stabilitāte būs atkarīga no citu dalībvalstu darba ņēmējiem;
K. tā kā pateicoties tam, ka ES darba ņēmēji var brīvi pārvietoties, tūkstošiem bezdarbnieku, jo īpaši jaunieši, kuriem pašreizējās ekonomiskās un finanšu krīzes rezultātā nebija nekādu izredžu atrast darbu, ir to atraduši citā dalībvalstī;
L. tā kā ES pilsoņi brīvas pārvietošanās tiesības cieši saista ar ES pilsonību, kā pozitīvāko ES sasniegumu un kā iespēju panākt ekonomisko ieguvumu savām valstīm;
M. tā kā Padome ir atkārtojusi atbalstu brīvas pārvietošanās tiesībām un ir atzinusi tās panāktos savstarpējos ieguvumus, piemēram, nesenajās Tieslietu un iekšlietu padomes debatēs (2013. gada 8. oktobrī; 2013. gada 5. un 6. decembrī);
N. tā kā Eiropas vēlēšanu priekšvakarā ES pilsoņu brīva pārvietošanās dažām politiskajām partijām ir kļuvusi par kampaņas sastāvdaļu; tā kā pastāv risks, ka šo debašu rezultātā, ja jautājumu neapskata racionāli, dažu ES dalībvalstu pilsoņi vai ES mobilie pilsoņi tiks padarīti par grēkāžiem, un tas var izraisīt rasisma un ksenofobijas pieaugumu,
1. aicina dalībvalstis ievērot Līgumos noteiktās saistības par ES noteikumiem attiecībā uz pārvietošanās brīvību un nodrošināt, ka attiecībā pret visām dalībvalstīs tiek ievērots līdztiesības princips un brīvas pārvietošanās pamattiesības;
2. aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt precīzu Savienības tiesību izpildi, lai garantētu vienlīdzīgu attieksmi pret visiem ES darba ņēmējiem un novērstu diskrimināciju attiecībā uz nodarbinātības pieejamību, nodarbinātības un darba apstākļiem, atalgojumu, atlaišanu no darba, sociālajiem pabalstiem un nodokļu atlaidēm, līdz ar to panākot godīgu konkurenci uzņēmumu starpā; un mudina valsts iestādes apkarot darba ņēmēju brīvas pārvietošanās tiesību nepamatotus ierobežojumus vai apgrūtinājumus, kā arī šo darba ņēmēju izmantošanu;
3. atgādina, ka darba ņēmēju pārvietošanās brīvība nodrošina katram Savienības pilsonim, neatkarīgi no viņa dzīvesvietas, tiesības brīvi pārvietoties uz citu dalībvalsti, lai strādātu un/vai dzīvotu darba nolūkos;
4. pilnībā noraida priekšlikumu noteikt ES migrantu maksimālo skaitu, kas ir pretrunā ES līguma principam par cilvēku brīvu pārvietošanos; norāda, ka darbaspēka mobilitāte veicina Eiropas ekonomikas konkurētspēju;
5. atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu COM(2013)0837, kurā noteiktas piecas darbības, lai palīdzētu dalībvalstīm un to vietējām iestādēm piemērot ES tiesības un instrumentus, sasniedzot pilnīgu to potenciālu, un šajā sakarībā pilnīgi atbalsta sekojošās darbības, kuras ir jāīsteno kopā ar dalībvalstīm: palīdzēt dalībvalstīm aprēķina laulību apkarošanā (rokasgrāmata); palīdzēt iestādēm piemērot ES sociālā nodrošinājuma koordinācijas noteikumus (praktiskas vadlīnijas); palīdzēt iestādēm īstenot sociālās integrācijas uzdevumus (finansējums); apmainīties ar paraugpraksi vietējo iestāžu vidū; un nodrošināt apmācību un atbalstu vietējām iestādēm, lai piemērotu ES noteikumus par pārvietošanās brīvību;
6. atbalsta Komisijas priekšlikumu, kas iekļauts 2013. gada ziņojumā par ES pilsonību, proti, reformēt sociālā nodrošinājuma koordinācijas noteikumus, lai no trijiem līdz sešiem mēnešiem pagarinātu obligāto minimālo laikposmu, kura laikā izcelsmes dalībvalstīm ir jānodrošina pabalsti saviem pilsoņiem; uzskata, ka šis priekšlikums veicinās darba meklētāju drošību, kad viņi pārceļas uz citu ES valsti, un samazinās nodokļu izmaksas uzņēmējai dalībvalstij;
7. uzsver, ka Eiropas ekonomikai ir vajadzīgi centieni, lai palielinātu, nevis ierobežotu darbaspēka brīvu pārvietošanos un mobilitāti ES, un aicina dalībvalstis nodrošināt visu pilsoņu un darba ņēmēju pārvietošanās brīvību nolūkā izveidot patiesu Savienības darba tirgu, novērst sastrēgumus un atļaut ES darba ņēmējiem pārvietoties uz teritorijām, kurās ir pieprasījums pēc viņu prasmēm;
8. atgādina, ka darbs citā ES dalībvalstī ir saistīts ar pienākumiem pilsoņiem veikt iemaksas minētās dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmā un tādējādi arī ar tiesībām tai piekļūt;
9. pauž nožēlu un bažas par dažu plašsaziņas līdzekļu un nacionālā un Eiropas līmeņa politisko dalībnieku norādīto neprecīzo un maldinošo saikni starp citu dalībvalstu ES pilsoņiem un nedaudziem sistēmas ļaunprātīgas izmantošanas gadījumiem, un aicina dalībvalstis novērst šādus ļaunprātīgas izmantošanas gadījumus, tostarp, ja tos veic tās valstspiederīgie; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu palīdzēt iestādēm piemērot ES sociālā nodrošinājuma koordinācijas noteikumus un praktisko rokasgrāmatu, lai noteiktu „pastāvīgo dzīvesvietu”;
10. atgādina, ka nav statistikas datu, kas atbalsta saikni starp ES darba ņēmēju mobilitāti un uzņēmējvalsts sociālās labklājības sistēmas dāsnumu;
11. aicina dalībvalstis un valdības nevainot citu dalībvalstu ES pilsoņus par nežēlīgajām ekonomiskās un finanšu krīzes sekām, bet gan novērtēt šo darba ņēmēju klātbūtni un palielināt valstspiederīgo izpratni par minēto darba ņēmēju devumu uzņēmējvalsts ekonomikai;
12. uzsver nepieciešamību atbalstīt pilsētas, nodrošinot izglītības un integrācijas programmas ES migrantiem;
13. aicina Komisiju un Padomi paredzēt finansējuma izmantošanā lielāku elastīgumu, jo īpaši finansējuma pārdalīšanu, ja dalībvalsts laikus nav izmantojusi savus līdzekļus; uzsver, ka Komisijai ir jāievēro dalībvalstu kompetence sociālās labklājības jomā; aicina Komisiju nepalielināt birokrātiju dalībvalstīs, pieprasot atsevišķu gadījumu nepiemērotu izskatīšanu;
14. mudina Komisiju turpināt tās pašreizējos centienus nodrošināt, ka dalībvalstis pilnībā un precīzi transponē un īsteno Direktīvu 2004/38/EK, pilnībā izmantojot savas pilnvaras uzsākt pienākumu neizpildes procedūru; aicina dalībvalstis likvidēt esošos juridiskos un praktiskos šķēršļus pilsoņu pārvietošanās brīvību tiesībām un neieviest apjomīgas, nepamatotas administratīvās procedūras, kā arī nepieļaut nepieņemamu minēto tiesību izmantošanas ierobežošanu;
15. atkārto iepriekšējos aicinājumus dalībvalstīm nodrošināt visu ES pilsoņu un viņu ģimeņu pārvietošanās brīvību, nepieļaujot diskrimināciju dzimumorientācijas vai valstspiederības dēļ; atkārto aicinājumu dalībvalstīm pilnībā īstenot tiesības, kas saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 2. un 3. pantu piešķirtas ne vien dažādu dzimumu laulātajiem, bet arī reģistrētam partnerim, ES pilsoņa mājsaimniecības loceklim un partnerim, ar kuru ES pilsonis ir pienācīgi apliecinātās un stabilās partnerattiecībās, ieskaitot viendzimuma pārus, pamatojoties uz tādiem principiem kā savstarpēja atzīšana, vienlīdzība, nediskriminācija, cieņa un tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi; šajā sakarībā aicina Komisiju nodrošināt šīs direktīvas stingru piemērošanu;
16. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.