REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par pamattiesību brīvi pārvietoties Eiropas Savienībā ievērošanu
13.1.2014 - (2013/2960(RSP))
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu
Sylvie Guillaume, Juan Fernando López Aguilar S&D grupas vārdā
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B7-0016/2014
B7‑0027/2014
Eiropas Parlamenta rezolūcija par pamattiesību brīvi pārvietoties Eiropas Savienībā ievērošanu
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 21. un 45. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 45. pantu,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā[1],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Regulu (ES) Nr. 492/2011 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā[2],
– ņemot vērā Komisijas 2013. gada 25. novembra paziņojumu „ES pilsoņu un viņu ģimenes locekļu brīva pārvietošanās: piecas darbības, lai panāktu uzlabojumu” (COM(2013)0837),
– ņemot vērā 2013. gada 14. oktobrī publicēto pētījumu par to, kā nestrādājošu ES iekšējo migrantu tiesības saņemt īpašus no iemaksām neatkarīgus naudas pabalstus un veselības aprūpi, ko piešķir atkarībā no dzīvesvietas, ietekmē dalībvalstu sociālā nodrošinājuma sistēmas,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2009. gada 2. aprīļa rezolūcija par to, kā piemērojama Direktīva 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā[3],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2012. gada 29. marta rezolūciju par 2010. gada ziņojumu par ES pilsonību: likvidējot šķēršļus ES pilsoņu tiesību īstenošanai [4],
– ņemot vērā Komisijas 2010. gada 13. jūlija paziņojumu „No jauna apstiprinot darba ņēmēju pārvietošanās brīvību — tiesības un svarīgākās norises” (COM(2010)0373),
– ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces Viviane Reding paziņojumu par brīvu pārvietošanos Tieslietu un iekšlietu padomes 2013. gada 5. decembra sanāksmē,
– ņemot vērā Padomes un Komisijas 2014. gada 1. janvāra paziņojumus par Bulgārijas un Rumānijas darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojumu atcelšanu,
– ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,
A. tā kā pilsoņu tiesības uz brīvu pārvietošanos ir viena no četrām ES pamatbrīvībām, kas paredzētas Līgumā par Eiropas Savienības darbību kā pamats Eiropas integrācijai un kas ir tieši saistītas ar ES pilsonību;
B. tā kā brīva pārvietošanās ir viena no svarīgākajām ES vērtībām un sniedz pilsoņiem iespēju izvēlēties, kur dzīvot un strādāt, un sekmē mobilitāti un attīstību darba tirgū, izglītības sistēmā un citās jomās;
C. tā kā ES pilsoņi brīvas pārvietošanās tiesības cieši saista ar ES pilsonību, uzskata par pozitīvāko ES sasniegumu un ekonomisko ieguvumu avotu savām valstīm;
D. tā kā tas, ka visas dalībvalstis nav Šengenas zonā, nekādi neietekmē visu ES pilsoņu tiesības uz brīvu pārvietošanos Savienības teritorijā;
E. tā kā ES pilsoņu brīvība dzīvot ES teritorijā attiecas uz visiem ES pilsoņiem bez izņēmuma, taču ar nosacījumu, kā norādīts Direktīvā 2004/38/EK, ka attiecīgajam ES pilsonim pēc trijiem mēnešiem ir jāpierāda pašpietiekamība, lai neapgrūtinātu uzņēmējvalsti;
F. tā kā direktīva par pārvietošanās brīvību jau paredz ierobežojumus, saskaņā ar kuriem personām jāpierāda, ka tām ir pietiekami līdzekļi, lai nekļūtu par pārmērīgu slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai;
G. tā kā darba ņēmēju brīva pārvietošanās ir viens no ES vienotā tirgus panākumu priekšnoteikumiem; tā kā, lai gan tikai 2,8 % ES pilsoņu dzīvo citās dalībvalstīs, viņi ir būtiski svarīgi iekšējā tirgus panākumiem un stiprina Eiropas ekonomiku;
H. tā kā darba ņēmēju brīva pārvietošanās ietver gan tiesības, gan pienākumus un to nevar uzskatīt par neierobežotu;
I. tā kā nediskriminācijas un vienlīdzīgas attieksmes darba tirgū princips ir pamatprincips, kas jāievēro pilnībā;
J. tā kā, kaut gan nabadzība var pamudināt cilvēkus pamest savu izcelsmes valsti un meklēt jaunas iespējas Eiropas Savienībā, dalībvalstīm vajadzētu pievērsties nabadzības samazināšanai visā ES; tā kā nabadzība pati par sevi nekad nedrīkst būt repatriācijas vai piespiedu atgriešanās no vienas dalībvalsts citā iemesls;
K. tā kā no 2014. gada 1. janvāra ir atcelta pagaidu kārtība, kas ierobežoja Bulgārijas un Rumānijas darba ņēmēju brīvu pārvietošanos;
L. tā kā nesenās pārmaiņas mūsu sabiedrībā, ko, piemēram, veicināja pārmaiņas rūpniecībā, globalizācija, jauni darba organizācijas modeļi, demogrāfiskās pārmaiņas un transportlīdzekļu attīstība, prasa lielāku darba ņēmēju mobilitāti;
M. tā kā ES pašreizējās ekonomikas lejupslīdes laikā mobilo darba ņēmēju naudas pārvedumi uz izcelsmes valstīm var radīt neto pozitīvu efektu uz maksājumu bilanci nosūtītājvalstīs;
N. tā kā nesenie Komisijas pētījumi ir pierādījuši, ka mobilie darba ņēmēji sniedz ieguldījumu izcelsmes valstu ekonomikā un budžetā; tā kā mobilo darba ņēmēju uzņēmējvalsts budžetā iemaksātie nodokļi un sociālās apdrošināšanas iemaksas pārsniedz pabalstos saņemto summu, vienlaikus veselības aprūpes izdevumi nestrādājošiem ES mobilajiem pilsoņiem ir ļoti nelieli attiecībā pret kopējiem uzņēmējvalsts veselības aprūpes izdevumiem (0,2 %) vai tās ekonomiku (0,01 % no IKP), un ES pilsoņi veido ļoti nelielu daļu no personām, kuras saņem īpašus no iemaksām neatkarīgus naudas pabalstus;
O. tā kā uzņēmumi palielina peļņu, nodarbinot lētu pārrobežu darbaspēku, pazeminot atalgojumu un vājinot sociālos nosacījumus visiem darbiniekiem; un tā kā šī prakse neļauj dalībvalstīm gūt nodokļu ieņēmumus un saņemt sociālās apdrošināšanas iemaksas;
P. tā kā sociālā dempinga, negodīgas konkurences un tirgus izkropļojumu izplatīšanās palielina nacionālismu un protekcionismu,
1. aicina dalībvalstis pildīt savas Līgumā noteiktās saistības attiecībā pret ES brīvas pārvietošanās noteikumiem;
2. aicina dalībvalstis panākt, lai vienlīdzības un brīvas pārvietošanās pamattiesību principi tiktu ievēroti attiecībā uz visiem Eiropas Savienības pilsoņiem;
3. uzskata par maldīgu dažu politisko partiju nostāju, ka migrācija noslogo valstu sociālās labklājības sistēmas un ka tā sauktais sociālais tūrisms ir būtisks drauds dalībvalstu sociālajām sistēmām; uzsver, ka neviena no dalībvalstīm, kas sūdzējušās par šo slogu, nav iesniegusi Komisijas prasītos pierādījumus;
4. aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt precīzu Savienības tiesību izpildi, lai garantētu vienlīdzīgu attieksmi pret visiem ES darba ņēmējiem un novērstu diskrimināciju attiecībā uz nodarbinātības pieejamību, nodarbinātības un darba apstākļiem, atalgojumu, atlaišanu no darba, sociālajiem pabalstiem un nodokļu atlaidēm, līdz ar to panākot godīgu konkurenci uzņēmumu starpā; un mudina valsts iestādes apkarot darba ņēmēju brīvas pārvietošanās tiesību nepamatotus ierobežojumus vai apgrūtinājumus, kā arī šo darba ņēmēju izmantošanu;
5. mudina Komisiju turpināt tās pašreizējos centienus nodrošināt, ka dalībvalstis pilnībā un precīzi transponē un īsteno Direktīvu 2004/38/EK, pilnībā izmantojot savas pilnvaras uzsākt pienākumu neizpildes procedūru; aicina dalībvalstis likvidēt esošos juridiskos un praktiskos šķēršļus pilsoņu pārvietošanās brīvību tiesībām un neieviest apjomīgas, nepamatotas administratīvās procedūras, kā arī nepieļaut nepieņemamu minēto tiesību izmantošanas ierobežošanu;
6. atkārto iepriekšējos aicinājumus dalībvalstīm nodrošināt visu ES pilsoņu un viņu ģimeņu pārvietošanās brīvību, nepieļaujot diskrimināciju dzimumorientācijas vai valstspiederības dēļ; atkārto aicinājumu dalībvalstīm pilnībā īstenot tiesības, kas saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 2. un 3. pantu piešķirtas ne vien dažādu dzimumu laulātajiem, bet arī reģistrētam partnerim, ES pilsoņa mājsaimniecības loceklim un partnerim, ar kuru ES pilsonis ir pienācīgi apliecinātās un stabilās partnerattiecībās, ieskaitot viendzimuma pārus, pamatojoties uz tādiem principiem kā savstarpēja atzīšana, vienlīdzība, nediskriminācija, cieņa un tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi; šajā sakarībā aicina Komisiju nodrošināt šīs direktīvas stingru piemērošanu;
7. aicina dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai cīnītos pret nabadzības izraisītu migrāciju Eiropas Savienībā, īstenojot līdzvērtīgu iespēju politiku, garantējot iztikas minimumu un pienācīgus darba apstākļus, un integrācijas iespējas nodarbinātībā, kā arī panākot spēcīgāku sociālas integrācijas aspektu ekonomiskajā izaugsmē, vienlaikus neierobežojot darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu brīvas pārvietošanās principu;
8. aicina dalībvalstis pilnībā un pārredzami izmantot līdzekļus, kas pieejami Eiropas fondos, piemēram, Eiropas Sociālajā fondā un Eiropas Reģionālās attīstības fondā, lai veicinātu integrāciju, sociālo iekļaušanu un apkarotu nabadzību, kā arī atbalstītu vietējo kopienu centienus novērst sociāli atstumto pilsoņu skaitlisko pieaugumu, neatkarībā no tā, vai viņi ir valstspiederīgie;
9. aicina dalībvalstis stingri aizsargāt darba ņēmēju tiesības brīvi pārvietoties kā pamattiesības, kuru pamatā vajadzētu būt pienācīgām sociālajām un darba tiesībām un darba tiesību aktu stingrai piemērošanai;
10. aicina pārskatīt direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu darbā, lai izbeigtu sociālo dempingu un visiem darba ņēmējiem Eiropas Savienībā nodrošinātu pilnīgas tiesības un pienācīgus dzīves un darba apstākļus;
11. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.