REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par stāvokli Irākā
19.2.2014 - (2014/2565(RSP))
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu
Tarja Cronberg, Ulrike Lunacek, Nicole Kiil-Nielsen, Raül Romeva i Rueda Verts/ALE grupas vārdā
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B7-0188/2014
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Irāku, jo īpaši 2013. gada 10. oktobrī pieņemto rezolūciju par nesenajiem vardarbības uzliesmojumiem Irākā[1],
– ņemot vērā partnerības un sadarbības nolīgumu (PSN) starp Eiropas Savienību, tās dalībvalstīm un Irākas Republiku, kā arī ES un Irākas Sadarbības padomes pirmo sanāksmi, kas notika 2014. gada 20. janvārī,
– ņemot vērā Irākā sniegtu vietēju ES 2013. gada 10. maija paziņojumu saistībā ar Starptautisko Cilvēktiesību dienu,
– ņemot vērā Ārlietu padomes secinājumus par Irāku, jo īpaši 2014. gada 10. februārī pieņemtos secinājumus,
– ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Ketrinas Eštones paziņojumus par Irāku, jo īpaši 2014. gada 5. februāra, 2014. gada 16. janvāra un 2013. gada 18. decembra paziņojumus,
– ņemot vērā ANO Drošības padomes (ANO DP) prezidentvalsts 2014. gada 10. janvāra paziņojumu par Irāku,
– ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,
– ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kuram ir pievienojusies arī Irāka,
– ņemot vērā Padomes 2014. gada 26. februāra paziņojumu par Irāku,
– ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,
A. tā kā ir pagājuši gandrīz 11 gadi kopš ieinteresēto valstu koalīcijas iebrukuma Irākā un valsti ir pārņēmis visspēcīgākais vardarbības vilnis kopš 2008. gada, un ir saņemti ziņojumi, ka viena mēneša laikā vien ir nogalināti vairāk nekā 1000 cilvēku, turklāt palielinās sektantisma izraisīta vardarbība starp šiītu vairākumu, sunītiem un nelielām minoritātēm, savukārt tādi mērķi kā miers, līdztiesība, demokrātija un labklājība kļūst arvien grūtāk sasniedzami;
B. tā kā daudzi pašreizējie grupējumi Irākā izveidojušies okupācijas iestāžu lēmuma dēļ, kurš tika pieņemts pēc 2013. gada un ar kuru tika paredzēts likvidēt Irākas armiju un mazināt birokrātiju valdībā, taču tādējādi radās vakuums, ko drīz vien aizpildīja sektantiskas grupas un bruņoti grupējumi;
C. tā kā al-Maliki valdība, kurā vairākums ir šiīti, ir sistemātiski atstūmusi sunītu minoritāti, liegusi tai politisku pārstāvību, ciešākā kontrolē pārņēmusi drošības spēkus, ļaujot tiem nesodīti rīkoties, pieļāvusi politisko oponentu iebiedēšanu un apcietināšanu, vardarbīgi apspiedusi masu protestus un turpina palielināt nāvessodu skaitu; tā kā 2013. gada 30. decembrī valdības spēki nojauca pirms gada Ramādī izveidoto sunītu protestētāju nometni, tādējādi vēl jo īpaši pastiprinot jau tā lielo spriedzi;
D. tā kā pašlaik Irākā problēmas rada iedzīvotāju skaita pieauguma un iekšējās pārvietošanas izraisīts intensīvs demogrāfisks spiediens, korupcija, kuras līmenis ir visaugstākais Tuvo Austrumu valstīs, un tautsaimniecības joma, kurā, neraugoties uz bagātīgajiem naftas resursiem, nav izdevies nodrošināt ekonomisko izaugsmi, būtiski mazināt bezdarba līmeni un nodrošināt pietiekamus ienākumus uz vienu iedzīvotāju, un tā kā valsts sociālā struktūra, jo īpaši attiecībā uz tās līdzšinējiem sasniegumiem saistībā ar sieviešu līdztiesību, ir gandrīz pilnībā izjaukta;
E. tā kā iedzīvotāji joprojām cieš no sekām, ko izraisīja liela daudzuma vājināta urāna izmantošana munīcijā laikā, kad valstī iebruka ASV un Apvienotās Karalistes spēki, un ir ārkārtīgi palielinājies vēža slimnieku un iedzimtu anomāliju skaits;
F. tā kā pašreizējais pilsoņu karš Sīrijā ietekmē arī Irāku, jo tūkstošiem kaujinieku — it īpaši ar organizāciju „al-Qaeda” saistītā grupējuma „Irākas un Levantes Islāma valsts” (ISIL) islāmistu kaujinieki — izvērš savu darbību Irākas teritorijā;
G. tā kā 2014. gada sākumā ISIL savā kontrolē pārņēma svarīgas teritorijas — Ramādi un Fallūdžu — kuras ir Anbaras provinces galvenās pilsētas un kurās dzīvo galvenokārt sunīti; tā kā laikā, kad notika kaujas starp ISIL un valdības spēkiem, bēgļu gaitās devās vairāk nekā 60 000 ģimeņu (saskaņā ar aptuveniem ANO aprēķiniem — ja ģimenē vidēji ir seši cilvēki, tad bēgļu skaits ir vairāk nekā 370 000) un tā kā ANO ziņojumā norādīts, ka 85 % Fallūdžas iedzīvotāju ir pārvietoti;
H. tā kā saskaņā ar ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos sniegto informāciju tā ir lielākā pārvietošana, kas notikusi Irākā kopš sektantiskās vardarbības uzliesmojuma 2006.‒2008. gadā, un tā kā norādītais skaits papildina to 1,13 miljonu iedzīvotāju skaitu Irākā, kuri jau ir iekšēji pārvietoti un dzīvo Bagdādes, Dijalas un Ninevas provincēs; turklāt tā kā daudzi civiliedzīvotāji nevar pamest konflikta skartās teritorijas, kurās patlaban trūkst pārtikas un degvielas;
I. tā kā Irākā vēl aizvien turpinās nāvējoši bumbu sprādzieni, piemēram, uzbrukums Irākas Ārlietu ministrijai 2014. gada 5. februārī, kā arī sprādzieni, kas tiek rīkoti galvenokārt šiītu apdzīvotās vietās, turklāt ir notikuši vairāki cietumnieku bēgšanas gadījumi, un izbēgušie cietumnieki papildina bruņotu ekstrēmistu grupējumu kaujinieku rindas;
J. tā kā turpinās nesaskaņas starp Irākas federālo valdību un Kurdistānas reģionālo valdību par to, kā kopīgi izmantot Irākas izrakteņu resursus, un par jauno cauruļvadu, pa kuru ir paredzēts katru mēnesi transportēt 2 miljonus barelu naftas no Kurdistānas uz Turciju, un tā kā centrālā valdība gatavojas sākt tiesvedību pret šo provinci;
K. tā kā 2014. gada 16. janvārī ministru prezidents al-Maliki pieprasīja no ASV jaunus ieročus un apmācību un tā kā turpinās Irākas plašā bruņošanās kampaņa, un šīm vajadzībām ASV, Krievija, Irāna un, iespējams, arī citas valstis veic militārā aprīkojuma pārdošanas darījumus vairāku miljardu apmērā;
L. tā kā valdība ir sākusi savu spēku papildināšanu ar tūkstošiem brīvprātīgo no sunītu ciltīm, lai cīnītos pret džihāda ekstrēmistu kaujiniekiem Anbāras provincē;
M. tā kā 2013. gada novembrī tika pieņemti grozījumi Irākas vēlēšanu likumā, gatavojoties vispārējām vēlēšanām, kuras notiks 30. aprīlī,
1. pauž dziļas bažas par to, ka Irākā pasliktinās drošības stāvoklis, krīzes skartajam reģionam no jauna tiek piegādāts liels daudzums ieroču un palielinās draudi, ka valstī atkal varētu sākties vispārējs pilsoņu karš;
2. atkārtoti nosoda 2003. gada iebrukumu Irākā un tā sekas, tostarp tiesiskuma sabrukumu, reliģiskā ekstrēmisma pastiprināšanos un ārkārtīgi augsto korupcijas līmeni valstī; uzsver, ka šis uzbrukums ir uzskatāms par starptautisko tiesību pārkāpumu;
3. aicina visas dalībvalstis nekavējoties ratificēt 2010. gada Kampalas grozījumus Starptautiskās Krimināltiesas Statūtos attiecībā uz „agresijas nozieguma” jēdzienu, lai turpmāk varētu izvirzīt apsūdzības par agresijas kariem;
4. uzsver, ka ļoti liela nozīme ir nacionālā dialoga turpināšanai un vienotībai, iekļaujošam politiskajam procesam un Irākas konstitūcijā paredzētajām tiesībām uz miermīlīgu protestēšanu;
5. uzsver, ka gaidāmās vēlēšanas ir svarīgas, lai Irākā turpinātos pāreja uz demokrātiju, un aicina visas iesaistītās personas nodrošināt, lai vēlēšanas būtu iekļaujošas, pārredzamas, ticamas un noritētu paredzētajā laikā; aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) iespēju robežās palīdzēt Irākas valdībai ar vēlēšanu praktisko sagatavošanu;
6. atzinīgi vērtē valdības jaunos centienus pastiprināt dialogu un sadarbību ar Irākas ciltīm, vietējiem līderiem un Irākas drošības spēkiem Anbāras provincē, lai apkarotu vardarbību un teroru;
7. taču uzsver, ka ieilgusī diskriminācija, valdības nolaidība un nepietiekamās iespējas iegūt darbu civildienestā sunītos ir izraisījušas dziļi iesakņojušos sašutumu un neuzticību un tāpēc ilgtermiņa politikā ir jāparedz apņēmīga pāreja;
8. aicina EĀDD un Komisiju darīt visu iespējamo un atbalstīt Irākas valdības un ANO palīdzības misijas Irākā (UNAMI) centienus aizsargāt civiliedzīvotājus Fallūdžā un citviet, lai nodrošinātu konflikta zonās esošo civiliedzīvotāju drošu izkļūšanu no tām un iekšēji pārvietoto personu drošu atgriešanos mājvietās, tiklīdz tas būs iespējams;
9. asi kritizē to, ka nesen tika izpildīti vairāki nāvessodi un prezidentam apstiprināšanai ir iesniegti vairāki simti citu lietu par nāvessoda izpildi, un bieži vien šie notiesājošie spriedumi tiek pieņemti, pamatojoties uz lielā mērā netaisnīgu tiesas procesu un apsūdzībām terorismā saskaņā ar bargo 2005. gada Terorisma apkarošanas likumu; atkārtoti un steidzami aicina prezidentu neapstiprināt nāvessodus, savukārt valdību — noteikt moratoriju jebkādai turpmākai nāvessodu izpildei;
10. uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi reformēt nepilnīgo tieslietu sistēmu, kuru raksturo spīdzināšana un korupcija, lai Irākas iedzīvotājos atjaunotu drošības sajūtu, un ka reformā būtu jāiekļauj Terorisma apkarošanas likuma pārskatīšana, kurš aizdomās turētajām un aizturētajām personām paredz ievērojami mazāk tiesiskās aizsardzības līdzekļu nekā Kriminālprocesa kodekss, un prasa izbeigt nesodāmību, jo īpaši attiecībā uz valsts drošības spēkiem;
11. nosoda to, ka kara laikā tika izmantots vājinātais urāns un ka to izmantojušas arī dalībvalstis, un prasa ES izstrādāt vienotu ES nostāju, kas aizliedz izmantot munīcijā vājināto urānu, un piedāvāt atbalstu cietušo personu ārstēšanai un iespējamiem centieniem attīrīt skartās teritorijas;
12. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomes priekšsēdētājam, Komisijas priekšsēdētājam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu parlamentu priekšsēdētājiem, kā arī Irākas Republikas valdībai un Pārstāvju palātai.
- [1] Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0424.