REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par Parlamenta nostāju saistībā ar ANO Cilvēktiesību padomes 25. sesiju
5.3.2014 - (2014/2612(RSP))
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu
Marie-Christine Vergiat, Patrick Le Hyaric, Jacky Hénin, Willy Meyer, Nikola Vuljanić, Kyriacos Triantaphyllides, Takis Hadjigeorgiou, Alda Sousa, Marisa Matias GUE/NGL grupas vārdā
B7‑0238/2014
Eiropas Parlamenta rezolūcija par Parlamenta nostāju saistībā ar ANO Cilvēktiesību padomes 25. sesiju
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un 1953. gada Eiropas Cilvēktiesību konvenciju,
– ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju (A/Res/55/2) un ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas,
– ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par ANO Cilvēktiesību padomi,
– ņemot vērā steidzamās rezolūcijas par cilvēktiesībām un demokrātiju,
– ņemot vērā gaidāmo Cilvēktiesību padomes 25. sesiju, kas norisināsies 3.–28. martā ANO birojā Ženēvā,
– ņemot vērā ANO īpašā ziņotāja par taisnības, taisnīguma, reparācijas un neatkārtošanas garantiju veicināšanu Pablo de Greiff vizīti Spānijā un viņa galīgo ziņojumu, ar ko viņš iepazīstinās 2014. gada septembrī, un jo īpaši viņa paziņojumus, noslēdzot misiju, kuros viņš ir pieprasījis Spānijas valdībai atcelt 1977. gada likumu par amnestiju, aizsargāt upuru tiesības un rīkoties atbilstīgi starptautiskām iniciatīvām minētajā jautājumā,
– ņemot vērā Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1325 par sievietēm, mieru un drošību, Konvenciju par visu veidu diskriminācijas pret sievietēm izskaušanu (CEDAW), Starptautiskās konferences par tautām un attīstību (Rio +20) rīcības programmu un Pekinas rīcības platformu,
– ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,
A. tā kā ka sešdesmit gadus pēc Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pasludināšanas joprojām ik dienas norisinās cīņa pret diskrimināciju un par iespēju izmantot visas cilvēktiesības — sociālās, ekonomiskās, kultūras, pilsoniskās un politiskās tiesības;
B. tā kā ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības ir būtiska cilvēktiesību daļa un to ievērošanai ir pilnībā jāīsteno astoņi 2000. gadā izvirzītie Tūkstošgades attīstības mērķi, t. i., galējas nabadzības un bada izskaušana, pamatizglītības vispārēja pieejamība, dzimumu līdztiesības un sieviešu tiesību nostiprināšanas veicināšana, bērnu mirstības samazināšana, mātes veselības aprūpes uzlabošana, HIV/AIDS, malārijas un citu slimību apkarošana, ilgtspējīgas attīstības veicināšana un globālas sadarbības īstenošana attīstības jautājumos; tā kā šo mērķu sasniegšanai tika noteikts ambiciozs termiņš, proti, 2015. gads, taču patlaban ir skaidrs, ka ir vēl ļoti daudz darāmā;
C. tā kā ESAO valstīs ir finanšu krīze, pasaule var saskarties ar smagāko ekonomiskās aktivitātes lejupslīdi kopš pagājušā gadsimta 30. gadiem; tā kā PVO lēš, ka sakarā ar pārtikas un enerģijas izmaksu pieaugumu vairāk nekā 100 miljoni cilvēku grimst nabadzībā; tā kā tā saucamā finanšu un ekonomikas krīze faktiski ir globāla sistēmiska krīze, kas ietekmē visas sabiedrības daļas un rada sekas visās jomās ― politikā, sociālajā, vides, pārtikas apgādes, enerģētikas u.c. jomās;
D. tā kā Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm, lai stiprinātu un padarītu ticamu to nostāju Cilvēktiesību padomē, visās iekšpolitikas un ārpolitikas politikas jomās būtu jānodrošina cilvēktiesību ievērošana un minēto politiku saskaņotība;
E. tā kā, neraugoties uz zināmām nepilnībām, Cilvēktiesību padome ir svarīga platforma, kurā norisinās debates par cilvēktiesībām un cilvēktiesību pārkāpumu apkarošanu;
F. tā kā Eiropas Parlamenta Cilvēktiesību apakškomitejas delegācija dosies uz Ženēvu, lai piedalītos ANO Cilvēktiesību padomes 25. kārtējā sesijā, gluži tāpat kā tā iepriekšējos gados piedalījās citās Cilvēktiesību padomes sesijās un agrāk — Cilvēktiesību padomes priekšgājējas ANO Cilvēktiesību komisijas sesijās;
G. tā kā Cilvēktiesību padomē patlaban darbojas deviņas dalībvalstis, proti, Apvienotā Karaliste, Austrija, Čehija, Francija, Igaunija, Itālija, Īrija, Rumānija un Vācija;
H. tā kā Savienības un tās dalībvalstu darbs Cilvēktiesību padomē un sadarbība ar to būtu jāstiprina, lai ne tikai sekmētu cilvēktiesību jēdziena nedalāmību, bet arī labāk ņemtu vērā Cilvēktiesību padomes ieteikumus un tos labāk īstenotu Savienības cilvēktiesību politikā gan attiecībā uz iekšpolitiku, gan ārpolitiku;
I. ņemot vērā 25. sesijas darba kārtību, jo īpaši tās 3. punktu (visu cilvēktiesību ― civilo, politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību, tostarp tiesības uz attīstību, ― veicināšana un aizsardzība) un 7. punktu (cilvēktiesību situācija Palestīnā un citās arābu okupētajās teritorijās),
Cilvēktiesību padomes darbs un organizācija
1. atkārtoti aicina Eiropas Savienības dalībvalstis aktīvi nostāties pret jebkuru mēģinājumu apšaubīt cilvēktiesību universālumu, nedalāmību un savstarpējo atkarību un aktīvi mudināt Cilvēktiesību padomi tādā pašā veidā apkarot visu veidu diskrimināciju neatkarīgi no tā, kāds ir tās iemesls;
2. norāda, ka Cilvēktiesību padomi nedrīkst instrumentalizēt; uzsver konkrētām valstīm adresēto rezolūciju nozīmi smagu cilvēktiesību pārkāpumu gadījumā; vērš uzmanību uz to, ka situāciju cilvēktiesību jomā ir svarīgi novērtēt objektīvi, pārredzami, neselektīvi, konstruktīvi, neradot konfliktus, balstoties uz uzticamu informāciju, interaktīvu dialogu, kā arī ievērojot universāluma principu un nodrošinot vienlīdzīgu attieksmi pret visām dalībvalstīm; aicina ES dalībvalstis aktīvi veicināt šo saskaņoto principu īstenošanu attiecībā uz Cilvēktiesību padomi;
3. uzsver, ka ir svarīgi zināmu valstu politiskās stabilitātes trūkuma galvenos cēloņus novērst ar Tūkstošgades attīstības mērķiem atbilstīgu attīstības politiku un citiem sociālekonomiskiem, politiskiem un kultūras pasākumiem, ar kuriem var radīt apstākļus, kas vajadzīgi, lai izvairītos no konfliktu atjaunošanās, un kurus īsteno, lai mazinātu nabadzību, sekmētu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību, veidotu institucionālo un administratīvo darbību veiktspēju, uzlabotu iedzīvotāju dzīves kvalitāti un stiprinātu tiesiskumu tikai ar miermīlīgiem līdzekļiem;
4. ņem vērā kandidātu sarakstu, ko padomdevēju grupa iesniegs attiecībā uz astoņpadsmit Cilvēktiesību padomes mandātiem, un atzinīgi vērtē padomes izvirzītās prioritātes dažādām darbības jomām, proti, valstu ārējā parāda un citu attiecīgo starptautisko finanšu saistību ietekme uz iespēju pilnībā izmantot visas cilvēktiesības, jo īpaši ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības; cilvēktiesības un galēja nabadzība; pienācīgs mājoklis kā daļa no tiesībām uz pienācīgu dzīves līmeni un tiesības uz nediskrimināciju šajā jomā; mūsdienu verdzības formas, tostarp to cēloņi un sekas; tiesības uz pārtiku; bērnu tirdzniecība, bērnu prostitūcija un bērnu pornogrāfija; pamatiedzīvotāju tiesības; situācija cilvēktiesību jomā Mjanmā / Birmā; situācija cilvēktiesību jomā kopš 1967. gada okupētajās palestīniešu teritorijās; cilvēktiesību aizstāvju situācija; situācija cilvēktiesību jomā Somālijā; veicināt vecāka gadagājuma cilvēku iespējas izmantot visas cilvēktiesības; situācija cilvēktiesību jomā Centrālāfrikas Republikā; patvaļīga personu aizturēšana; piespiedu vai netīša pazušana; algotņu izmantošana, lai pārkāptu cilvēktiesības un kavētu īstenot tautu tiesības uz pašnoteikšanos; jautājums par sieviešu diskrimināciju tiesību aktos un praksē;
5. tāpat atzinīgi vērtē piecu neatkarīgu ekspertu izraudzīšanos un iecelšanu amatā, izmantojot Ekspertu mehānismu par pamatiedzīvotāju tiesībām;
6. lūdza Cilvēktiesību padomi nekavējoties īstenot Augstā cilvēktiesību komisāra Navi Pillay aicinājumu veikt neatkarīgu starptautisku izmeklēšanu par naftas ieguves uzņēmumu darbinieku slepkavībām, jo situācija cilvēktiesību jomā Kazahstānā (kas ir viena no 47 Cilvēktiesību padomes dalībvalstīm) ir vēl vairāk pasliktinājusies pēc tam, kad kārtības spēki 2011. gada 16. decembrī nežēlīgi apspieda miermīlīgos demonstrantus un naftas ieguves nozares darbiniekus, viņu ģimenes un atbalstītājus Žanaezenas pilsētā, kur saskaņā ar oficiālajiem datiem dzīvību zaudēja 15 cilvēki un tika ievainoti vairāk nekā 100; prasa Kazahstānai kā Cilvēktiesību padomes loceklei garantēt cilvēktiesību ievērošanu, atcelt Kriminālkodeksa 164. pantu par „musināšanu uz sociālām nesaskaņām” un izbeigt represijas un administratīvo slogu, ko piemēro neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem, atbrīvot politieslodzītos, tostarp cilvēktiesību aizstāvju advokātu Vadim Kuramshin, arodbiedrību aktīvisti Roza Tuletaeva, opozīcijas politiķi Vladimir Kozlow un atsaukt visus politisko oponentu izdošanas pieprasījumus;
ANO Augstā cilvēktiesību komisāra gada ziņojums un Augstā komisāra un ģenerālsekretāra ziņojumi
7. atzinīgi vērtē to, ka Augstā komisāra ziņojums par situāciju cilvēktiesību jomā Kiprā ir nodots izskatīšanai Padomē; atkārtoti nosoda nepārtrauktos cilvēktiesību pārkāpumus, kas saistīti ar to, ka Turcija ir pastāvīgi okupējusi 37 % no Kipras Republikas teritorijas, un Turcijas 40 gadu ilgos starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus pret Kipras grieķu un Kipras turku kopienu; pauž īpašas bažas par bēgļu, anklāvu iedzīvotāju un pazudušo personu tuvinieku stāvokli; nosoda aizliegumu piekļūt zemes īpašumam un to izmantot; nosoda to, ka Turcija piemēro taupības pasākumus pret Kipras turkiem, kas dzīvo tās militāristu kontrolētajās zonās, tādējādi pārkāpjot minēto iedzīvotāju ekonomiskās un sociālās pamattiesības; prasa Savienības delegācijai un dalībvalstīm nosodīt šos nepārtrauktos pārkāpumus un Turcijas karaspēka un kolonistu klātbūtni, un pieprasīt, lai nekavējoties tiktu izbeigta Kipras teritorijas okupācija, ko īsteno Turcijas armija, un politika, kuras mērķis ir mainīt Kipras Republikas demogrāfiju; uzsver, ka šie pārkāpumi ir kara noziegumi; prasa Turcijai atļaut apmeklēt visas militārās zonas un kauju arhīvus, lai veiktu pārbaudes par pazudušajām personām;
8. atgādina, ka Cilvēktiesību padome ir atkārtoti aicinājusi veikt pilnīgu un pārredzamu izmeklēšanu attiecībā uz apsūdzībām par kara noziegumiem Šrilankā, bet līdz šim Šrilankas valdība nav paudusi gatavību izpildīt šo prasību; atkārtoti nosoda civiliedzīvotāju, galvenokārt tamilu minoritātei piederīgo (līdz 70 000 cilvēku), brutālās slepkavības, ko Šrilankas armija veica Šrilankas pilsoņu kara pēdējās nedēļās; atbalsta ANO Augstā cilvēktiesību komisāra Navi Pillay pausto kritiku attiecībā uz to, ka Šrilankas valdība nav izmeklējusi apsūdzības par kara noziegumiem; pauž nopietnas bažas par to, ka Šrilankā valda nesodāmība; aicina Cilvēktiesību padomi šīs 25. sesijas laikā aizsākt neatkarīgu starptautisku izmeklēšanu par kara noziegumiem, taču uzskata — lai tā būtu pilnīgi neatkarīga, ticama un pārredzama, tajā jāiesaista arī arodbiedrības un cilvēktiesību organizācijas un par savu darbu jāatskaitās visiem konflikta upuriem un viņu ģimenēm; pauž dziļas bažas par Šrilankas sabiedrības pieaugošo militarizāciju, jo īpaši salas ziemeļos un austrumos, un pieprasa nekavējoties pārtraukt zemes iegādi militārām vajadzībām un armijas atsaukšanu no šīs salas daļas; atbalsta tamilu minoritātes tiesības uz pašnoteikšanos;
9. atzinīgi vērtē ANO īpašā ziņotāja par taisnības, taisnīguma, reparācijas un neatkārtošanas garantiju veicināšanu provizoriskos secinājumus par Spāniju kā pirmo Augstā cilvēktiesību komisāra rīcību, atbalstot Spānijas diktatūras upurus; mudina Spānijas valdību pēc iespējas ātrāk īstenot īpašā ziņotāja ieteikumus, atceļot 1977. gada likumu par amnestiju, un uzņemties atbildību attiecībā uz Spānijas pilsoņu kara un diktatūras upuriem, garantējot savai tautai taisnīgumu un demokrātisko atmiņu;
Visu pilsonisko, politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras cilvēktiesību, tostarp tiesību uz attīstību, veicināšana un aizsardzība
Ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības
10. atzinīgi vērtē Cilvēktiesību padomes 25. sesijā vērsto uzmanību uz ekonomisko un sociālo tiesību veicināšanu un aizsardzību un jautājumu par cilvēktiesību savstarpējo atkarību; atkārtoti uzsver, ka vienlīdz liela uzmanība jāpievērš ekonomiskajām, sociālajām, kultūras, pilsoniskajām un politiskajām tiesībām; uzsver, ka augstais bezdarba līmenis, nabadzības un sociālās atstumtības palielināšanās, pieaugošās grūtības saņemt sabiedriskos pakalpojumus par pieņemamu cenu veselības, izglītības, mājokļa, transporta un kultūras jomā, kā arī šo pakalpojumu kvalitātes pazemināšanās rada nopietnas problēmas; atzīmē, ka privatizācija un liberalizācija ir negatīvi ietekmējusi iespējas izmantot šīs tiesības, ka šī tendence ir jāvērš pretējā virzienā un ka svarīgi šo problēmu risināšanas līdzekļi ir labāka bagātības sadale, pienācīgas algas un kvalitatīvas darbvietas; tāpat konstatē, ka dažādās Savienības dalībvalstīs un citās valstīs, tostarp Savienības iespaidā, ieviestie taupības pasākumi ir tikai vēl pastiprinājuši nevienlīdzību un nabadzību;
11. uzsver, ka 2013. gadā 10 % no pasaules bagātākajiem cilvēkiem piederēja 86 % no pasaules bagātības (saskaņā ar organizācijas Global Wealth 2013. gada ziņojumu) un ka krīze ir apstiprinājusi pašreizējai ekonomiskajai un politiskajai sistēmai raksturīgos draudus un veicinājusi jau tā ārkārtīgi lielo sociālo nevienlīdzību, visaugstāko ienākumu guvējiem vēl vairāk palielinot ienākumus, kuru pieaugums ir satriecoši liels salīdzinājumā ar vidējiem ienākumiem; uzskata, ka jautājums par bagātību sadali pasaulē būtu jāizvirza par vissvarīgāko prioritāti šajā Cilvēktiesību padomes 25. sesijā, jo tas ir galvenais ekonomisko un sociālo tiesību izmantošanas šķērslis, un ka Savienības delegācijai un dalībvalstīm būtu jāveic visi vajadzīgie pasākumi šā jautājuma risināšanai;
12. atzinīgi vērtē to, ka liela nozīme ir piešķirta mājoklim kā tiesību uz pienācīgu dzīves līmeni daļai; aicina Savienības delegāciju un dalībvalstis veicināt pienācīgu mājokļu pieejamību visiem iedzīvotājiem bez diskriminācijas, jo tās ir viņu pamattiesības, un veikt novērtējumu par mājokļu pieejamību Savienībā (jo īpaši pēc krīzes sākšanās un taupības pasākumu ieviešanas), lai apņemtos risināt šo izplatīto un pēdējo gadu laikā aizvien smagāko problēmu; lai novērstu pašreizējo krīzi vairākās dalībvalstīs, atkārtoti apstiprina nepieciešamību rekvizēt tukšos mājokļus un pārtraukt izlikšanu no mājokļiem;
13. tāpat atzinīgi vērtē ziņojumu par tiesībām uz pārtiku un to, ka uz trijiem gadiem ir pagarinātas īpašā referenta pilnvaras, lai turpinātu mazināt pasaules pārtikas krīzes ietekmi uz šo tiesību īstenošanu; uzsver, ka ANO dalībvalstīm vairāk būtu jāveicina piekļuve dabas un vitāli svarīgiem resursiem, zemes pieejamība, kā arī pārtikas apgādes suverenitāte un pārtikas nodrošinājums, jo tas ir nabadzības un bezdarba samazināšanas līdzeklis; pauž nožēlu par to, ka daudziem cilvēkiem nav dažu resursu, tostarp tādu pamatresursu kā ūdens, vai tie vairs nav pieejami, jo tos ir pārņēmuši uzņēmumi vai privātas struktūras, kas attiecīgajās valstīs var gūt labumu no augsta līmeņa politiķu atbalsta, un tas izraisa arī pārtikas trūkumu un pārtikas produktu cenu pieaugumu; tāpēc pieprasa Eiropas Savienības un dalībvalstu delegācijai veikt nepieciešamos pasākumus, lai pārtrauktu resursu, jo īpaši zemes, monopolizāciju, ko veic Eiropas uzņēmumi, un veicinātu priekšlikumus starptautiskos un reģionālos forumos un konferencēs (Pasaules Banka, PTO, ANO Tirdzniecības un attīstības konference, SVF, ESAO u. c.) un tādējādi panāktu sabiedriskā pamatīpašuma atzīšanu un tā iekļaušanu īpašā ANO konvencijā; turklāt prasa Savienībai un dalībvalstīm atbalstīt ANO Ģenerālās Asamblejas 2010. gada 28. jūlija Rezolūciju Nr. 64/292 par tiesību uz ūdeni atzīšanu par pamattiesībām un darīt visu iespējamo, lai minētā rezolūcija tiktu īstenota un būtu saistoša;
14. uzsver, ka Savienības migrācijas politikas nostādnes, gluži tāpat kā atbalsts nedemokrātiskiem režīmiem „labas pārvaldības” un tīri ekonomiskas partnerības nolīgumu aizsegā, negatīvi ietekmē cilvēktiesības un Savienības uzticamību starptautiskā līmenī; atkārtoti aicina Eiropas Savienības dalībvalstis nodrošināt demokrātijas un cilvēktiesību klauzulas iestrādāšanu visos starptautiskos nolīgumos neatkarīgi no to specifikas un garantēt cilvēktiesību ievērošanu savā iekšpolitikā un ārpolitikā, jo citādi pasliktināsies Savienības pozīcija Cilvēktiesību padomē un citās starptautiskajās cilvēktiesību instancēs;
15. uzsver, ka nozīmīgs ir punkts par valstu ārējā parāda un saistīto starptautisko finansiālo saistību ietekmi uz visu cilvēktiesību pilnīgu ievērošanu, kā arī pauž satraukumu par to, ka patlaban valsts parāda procentu maksājumi jāveic lielākajai daļai valstu un tos izmanto kā pamatojumu tādu taupības plānu ieviešanai, kurus dēvē par strukturālās korekcijas plāniem; atkārtoti pauž savu nostāju — jo īpaši saistībā ar šo ekonomikas un sociālo krīzi —, ka būtu jānoraksta trešās pasaules valstu un arī vislielākajās grūtībās nonākušo valstu (īpaši Savienības dalībvalstu) parādi, lai izvairītos no krīzes saasināšanās un nodrošinātu patiesas iespējas izmantot ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības;
16. uzskata, ka Eiropas Savienībai, ņemot vērā savus un atsevišķu ES dalībvalstu pienākumus ekonomikas, sociālajā un politiskajā situācijā, kas izraisījusi iedzīvotāju nemierus tā sauktajās Arābu pavasara valstīs, ir jāpalīdz šo valstu iestādēm veikt valsts parādu, jo īpaši Eiropai maksājamo parādu, revīziju, lai noteiktu nelikumīgo daļu šiem parādiem, kuri nav devuši labumu iedzīvotājiem, kā arī ir jādara viss, lai šos nelikumīgos parādus varētu ātri norakstīt; vēlreiz mudina Savienību un tās dalībvalstis veltīt ievērojamas papildu pūles, lai pieņemamā termiņā veicinātu to aktīvu atguvi, kurus iepriekšējie režīmi ir piesavinājušies no Arābu pavasara valstu iedzīvotājiem; pauž bažas par partnerības pamatnostādņu turpināmību attiecībā uz iepriekš notikušajām debatēm;
Pilsoniskās un politiskās tiesības
17. atzinīgi vērtē to, ka uzmanība ir pievērsta jautājumam par cilvēktiesībām un pilsonības patvaļīgu atņemšanu; prasa, lai Savienības delegācija un Cilvēktiesību padomē esošās dalībvalstis šo jautājumu risina, to paplašinot, lai ietvertu migrantu statusa noteikšanu un uzturēšanās atļauju atņemšanu šādām personām; tāpat prasa Savienībai un tās dalībvalstīm noskaidrot, cik šādu gadījumu ir bijis Savienībā, un apņēmīgi rīkoties, lai šo problēmu novērstu;
18. aicina visas valstis apkarot spīdzināšanu, tostarp dalībvalstu teritorijā; prasa Savienības delegācijai un tās dalībvalstīm debatēs par spīdzināšanu un citiem necilvēcīgiem un pazemojošiem sodiem un rīcību iekļaut jautājumu par aizliegumu Eiropas Savienībā un ārpus tās pārdot preces, ko var izmantot spīdzināšanai;
19. uzsver — lai cīnītos pret terorismu, ir svarīgi turpināt darbu saistībā ar pasaulē izmantoto praksi slepenas aizturēšanas jomā; prasa Eiropas Savienības dalībvalstīm atbilstīgi reaģēt uz esošajiem ziņojumiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta agrāk pieņemtajām nostājām šajā jomā, īpaši saskaņā ar rezolūcijām par CIP veikto Eiropas valstu izmantošanu, lai transportētu, turētu nelikumīgā apcietinājumā un spīdzinātu cietumniekus;
20. aicina Savienības delegāciju un tās dalībvalstis atkārtoti apliecināt savu nostāju pret nāvessodu un paust atbalstu nāvessoda vispārējai atcelšanai un tūlītējam moratorijam valstīs, kurās šis soda veids joprojām ir spēkā; pauž bažas, ka dažas valstis, kuras jau bija pārtraukušas nāvessoda izpildi, to ir atsākušas;
21. ņem vērā ziņojumu par reliģijas vai pārliecības brīvību un atgādina, ka šī brīvība vienādā mērā ietver gan tiesības ticēt, gan tiesības neticēt, kā arī tiesības popularizēt reliģiskus uzskatus un tos mainīt; vēlreiz uzsver savu atbalstu sekulārismam, ko definē kā politisko un reliģisko iestāžu stingru nošķiršanu, un tas nozīmē atteikties no jebkādas reliģiskas iejaukšanās valdības darbībā un jebkādas politiskas iejaukšanās reliģiskajos jautājumos, ja tas neskar drošības noteikumu un sabiedriskās kārtības nodrošināšanu (tostarp citu personu brīvības ievērošanu), kā arī garantēt visiem (ticīgajiem, agnostiķiem vai ateistiem) vienlīdzīgu pārliecības brīvību un savu uzskatu publiskas paušanas brīvību;
Tautu un atsevišķu grupu un indivīdu tiesības
22. vēlreiz atgādina neatņemamās tautu pašnoteikšanās tiesības un tiesības noteikt savu politisko, ekonomisko un sociālo attīstību bez ārējas iejaukšanās; prasa Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm saistībā ar Cilvēktiesību padomes 25. sesiju stingri veicināt šīs tiesības, nevis pašreizējos politikas virzienus;
23. pauž bažas par to, ka dažādos veidos un dažādos līmeņos visā pasaulē, tostarp Savienībā, pasliktinās cilvēktiesību aizstāvju, aktīvistu, cilvēktiesību organizāciju un iestāžu, kā arī žurnālistu situācija;
24. norāda, ka šajā 25. sesijā liela uzmanība ir pievērsta bērnu tiesībām, un atzīmē gatavību pēc Rezolūcijas Nr. 7/29 pieņemšanas vismaz vienu dienu gadā veltīt šiem jautājumiem, kā arī atzinīgi vērtē pilnvaru pagarināšanu uz trijiem gadiem īpašajai referentei par bērnu tirdzniecību, bērnu prostitūciju un bērnu pornogrāfiju; atzinīgi vērtē arī to, ka uz jaunu triju gadu laikposmu pilnvaras ir atjaunotas ģenerālsekretāra īpašajai pārstāvei jautājumos par vardarbību pret bērniem;
25. aicina Savienību un tās dalībvalstis prioritārā kārtā rīkoties, lai atbalstītu konkrētus Cilvēktiesību padomes pasākumus, kas paredz izbeigt karadarbībā un vardarbīgos konfliktos notiekošos cilvēktiesību pārkāpumus pret civiliedzīvotājiem un jo īpaši sievietēm un bērniem; prasa šos prioritāros pasākumus īstenot, lai jo īpaši pārtrauktu bērnu karavīru vervēšanu un nodrošināt viņu aizsardzību;
Cilvēktiesību savstarpējā atkarība un cilvēktiesību tematiskie jautājumi
26. atzinīgi vērtē īpašo uzmanību, kas pievērsta jautājumam par sabiedrisko pakalpojumu kā būtiska labas pārvaldības elementa nozīmi cilvēktiesību veicināšanā un aizsardzībā; uzskata, ka ļoti satraucoša ir liberalizācijas tendence atsevišķās valstīs, jo īpaši Savienībā, to pamatojot ar „labu pārvaldību” vai taupības plāniem; uzsver, ka šādas politiskas nostādnes ir pretrunā galvenajām pamattiesībām, kuras ir tiesības uz izglītību, nodarbinātību, veselības aprūpi, transportu, mājokli, sociālo nodrošinājumu (tostarp pensionāriem) vai arī tādiem pakalpojumiem kā gāzes, elektrības, pārtikas nodrošināšana u. c.; tāpēc prasa Savienības delegācijai un tās dalībvalstīm izlēmīgi rīkoties, lai garantētu šīs tiesības, attīstot visiem pieejamus sabiedriskos pakalpojumus un mainot pašreizējos politikas virzienus;
27. atzinīgi vērtē genocīdu novēršanai veltīto uzmanību un uzskata, ka genocīdus var novērst tikai tad, ja ir noskaidrota patiesība par atbildību jau pieredzētajos genocīdos;
28. uzskata, ka ziņojums par cilvēktiesībām un vidi ir ārkārtīgi nozīmīgs, jo tas nesaraujami saistīts ar iedzīvotāju tiesībām uz saviem dabas resursiem, savām zemēm un ilgtspējīgu vides sistēmu; tāpēc uzskata, ka būtiski ir visiem ratificēt un īstenot Kioto procesu, kā arī citas starptautiskās konvencijas, kas dod iespēju patiešām izmantot šīs tiesības;
29. pauž dziļas bažas par cilvēktiesību un pilsonisko brīvību ierobežošanu, aizbildinoties ar terorisma un — aizvien biežāk — ar smagu kriminālnoziegumu apkarošanu, kaut gan šie jēdzieni nav skaidri definēti, un tas notiek arī Savienībā vai izmantojot konkrētas vienošanās ar dažām valstīm, kurās netiek piemēroti cilvēktiesību standarti; pauž īpašu satraukumu par noteikumu pārkāpumiem datu aizsardzības un privātās dzīves neaizskaramības jomā;
30. pauž nožēlu, ka starptautiskā sabiedrība joprojām nav iesaistījusies sarunās par starptautiska nolīguma noslēgšanu personas datu aizsardzības jomā, kuram par paraugu var izmantot Eiropas Padomes Konvenciju Nr. 108; aicina Savienības delegāciju un dalībvalstis strādāt pie šāda pamatdokumenta izstrādes, sadarbojoties ar saviem starptautiskajiem partneriem;
31. nosoda to, ka tā sauktās drošības politikas ietvaros tiek izmantoti privāti militārie vai drošības uzņēmumi, lai gan tādas būtiskas kompetences var būt tikai valstīm, un prasa Eiropas Savienībai un dalībvalstīm stingrāk rīkoties, lai izskaustu šādu praksi; uzskata, ka privātajiem militārajiem un drošības uzņēmumiem šajā jomā būtu jāievēro — un par to atbildība jāuzņemas valstīm — cilvēktiesību standarti, jo īpaši attiecībā uz datu aizsardzību un privātās dzīves neaizskaramību; uzskata, ka gadījumā, ja šādi uzdevumi tiek nodoti no valsts dienestiem uz privāto sektoru, par šo iestāžu personāla pastrādātajiem cilvēktiesību un humanitāro tiesību pārkāpumiem ir jābūt atbildīgai gan valstij, gan šiem uzņēmumiem;
Cilvēktiesību situācijas, kas Padomei ir jāizskata
32. norāda uz Padomes lēmumu pagarināt pilnvaras neatkarīgajai starptautiskajai Sīrijas Arābu Republikas notikumu izmeklēšanas komitejai, kas izveidota, īstenojot Rezolūciju S-17/1, lai izmeklētu visus iespējamos starptautisko tiesību un cilvēktiesību pārkāpumus, kuri šajā valstī veikti kopš 2011. gada marta, un prasa, lai komiteja savu darbu turpina; kategoriski nosoda ķīmisko ieroču izmantošanu pret Sīrijas iedzīvotājiem; pauž nožēlu par Ženēvas II konferences neveiksmi; uzsver, ka par turpmāko Sīrijas likteni pilnīgi noteikti ir jālemj sīriešu tautai; atbalsta tādu politisku konflikta risinājumu, kam piekrīt Sīrijas iedzīvotāji, nekādā veidā neiejaucoties no ārpuses un sākot iekļaujošu nacionālo dialogu, kura mērķis ir efektīvi rast atbildes uz Sīrijas iedzīvotāju likumīgajām cerībām un centieniem panākt demokrātiskas pārmaiņas;
33. konstatē, ka cilvēktiesību stāvoklis Irānā joprojām pasliktinās; konstatē, ka šajā valstī regulāri apspiež miermīlīgus protestētājus un disidentus (tostarp studentus, augstskolu mācību spēkus, cilvēktiesību aizstāvjus), sieviešu tiesību aktīvistus, juristus, žurnālistus, blogu autorus un garīdzniekus; uzsver primāro lomu, kas jāuzņemas starptautiskajai sabiedrībai, lai nodrošinātu mieru; pauž dziļas bažas par to, ka cilvēktiesību stāvoklis Irānā aizvien pasliktinās, bažās par aizvien augošo tādu politieslodzīto un ieslodzīto skaitu, kuri apcietināti pārliecības dēļ, par nāvessodu, tostarp nāvessodu nepilngadīgajiem, joprojām lielo skaitu, par spīdzināšanu, netaisnīgajiem tiesas procesiem un nesamērīgajām drošības naudām, kā arī informācijas, vārda, pulcēšanās, reliģiskās pārliecības, izglītības un pārvietošanās brīvības smagajiem ierobežojumiem; atzinīgi vērtē Padomes lēmumu uz gadu pagarināt pilnvaras īpašajam referentam par cilvēktiesību stāvokli Irānas Islāma Republikā;
34. atzīst Mjanmā/Birmā notiekošās politiskās un pilsoniskās tiesību reformas, tomēr prasa varas iestādēm savus centienus pastiprināt, jo īpaši atbrīvojot politieslodzītos, un steidzami novērst vardarbību dažādu kopienu starpā; pauž dziļas bažas par Rakhine pavalstī notiekošo vardarbību, ko izraisījusi ilgstoša diskriminācijas politika pret rohingu tautības pārstāvjiem; atzinīgi vērtē to, ka uz vēl vienu gadu ir pagarinātas pilnvaras īpašajam referentam par cilvēktiesību stāvokli Mjanmā/Birmā;
35. pauž nožēlu, ka šajās debatēs netika iekļauta situācija Latīņamerikā, īpaši Hondurasā un Paragvajā; prasa pienācīgi uzraudzīt cilvēktiesību stāvokli abās šajās valstīs pēc valsts apvērsuma un darīt visu, lai tajās atjaunotu demokrātiju un tiesiskumu; prasa Savienības delegācijai un tās dalībvalstīm rīkoties, lai nosodītu valsts apvērsumus, neatzīt „de facto” valdības un prasīt vainīgo tiesāšanu; prasa arī veikt izmeklēšanu par valsts apvērsuma mēģinājumiem citās Latīņamerikas valstīs (piemēram, Ekvadorā un Venecuēlā) un noskaidrot visu notikumos iesaistīto dalībnieku, tostarp trešo valstu, atbildību;
36. norāda, ka arodbiedrību un politiskās darbības veikšanai Kolumbija joprojām ir viena no bīstamākajām valstīm pasaulē un ka cilvēktiesību pārkāpumi, kas skar arī studentus, opozīcijas partiju aktīvistus, lauksaimniekus, sievietes un bērnus, gandrīz vienmēr paliek nesodīti; tāpēc iebilst pret to, ka tiek ratificēts brīvās tirdzniecības nolīgums ar šo valsti; stingri nosoda to, ka Izlūkošanas aģentūra (DAS), kas tieši pakļauta republikas prezidentam, ir regulāri noklausījusies telefonsarunas un veikusi nelikumīgas darbības, lai diskreditētu augstākās tiesas tiesnešus, parlamentāros oponentus un cilvēktiesību aizstāvjus; atgādina, ka minētās darbības bijušas vērstas arī pret Eiropas Parlamenta Cilvēktiesību apakškomiteju, Eiropā dzīvojošām personām un nevalstiskajām organizācijām; prasa nodrošināt, ka šie nopietnie nodarījumi nepaliek nesodīti; prasa Eiropas Savienībai piemērot ieteikumus, kas Komitejas pret spīdzināšanu ziņojumā izklāstīti attiecībā uz Kolumbiju;
37. pauž nožēlu arī par to, ka darba kārtībā netika iekļauts jautājums par cilvēktiesībām Turcijā; pauž īpašas bažas par demokrātiskās situācijas pasliktināšanos šajā valstī un arvien pieaugošajām represijām pret demokrātiem, deputātiem un politiskiem aktīvistiem, arodbiedrību pārstāvjiem, žurnālistiem, cilvēktiesību aizstāvjiem un arī māksliniekiem; norāda, ka šīs represijas ir jo īpaši vērstas pret kurdiem; prasa Savienības delegācijai nodrošināt, ka ANO Cilvēktiesību padomes 25. sesijā šādas debates tiek sāktas un ka tiek pausts skaidrs atbalsts miera procesa sarunu atsākšanai;
Cilvēktiesību stāvoklis Palestīnā un citās okupētajās arābu teritorijās
38. atzinīgi vērtē to, ka šajā ANO Cilvēktiesību padomes 25. sesijā īpaša uzmanība ir pievērsta cilvēktiesību stāvoklim Palestīnā un citās okupētajās arābu teritorijās, jo īpaši palestīniešu tiesībām uz pašnoteikšanos un neatkarīgas un dzīvotspējīgas valsts izveidošanu 1967. gada teritorijas robežās; aktīvi mudina Savienības delegāciju paust nosodījumu visiem koloniālisma veidiem, īpaši Palestīnā, gan Jordānas Rietumkrastā, gan Austrumjeruzalemē;
39. nosoda pastāvīgo apmetņu un okupācijas paplašināšanas politiku, ko Izraēla veic Rietumkrastā un Austrumjeruzalemē, pārkāpjot starptautiskās tiesības; stingri nosoda Prawer plānu, kura mērķis ir izraidīt beduīnu kopienas no savām senču zemēm Negevā, kā arī pārvietošanas politiku, ko Izraēla vērš pret beduīniem; uzsver, ka šī politika ietver palestīniešu zemju sagrābšanu, iespēju izmantot lauksaimniecības zemes atņemšanu un kopienu iznīcināšanu; nosoda politiku, kas paredz nepieļaut iespēju saskaņā ar ANO rezolūcijām izveidot Palestīnas valsti ar Austrumjeruzalemi kā tās galvaspilsētu; neatlaidīgi prasa dalībvalstu un Savienības delegācijām nosodīt šo Izraēlas politiku, pieprasīt tās nekavējošu apturēšanu un veikt visus pasākumus, kas šai nolūkā ir nepieciešami;
40. atgādina, cik svarīgs ir ANO ziņojums par cilvēktiesību stāvokli palestīniešu teritorijās, jo tajā ir nosodīts tas, ka „Izraēlas politika Rietumkrastā un Gazas joslā, šķiet, ved pie aparteīda, jo notiek palestīniešu tautas sistemātiska apspiešana un viņu zemes de facto atsavināšana”, Izraēlas spēki attiecībā pret palestīniešiem pārkāpj cilvēktiesības, kā arī veic etnisko tīrīšanu Austrumjeruzalemē, Izraēlas iestādēm mēģinot jūdaiskot Jeruzalemi, lai to iegūtu savā varā; uzsver, ka pēc sešu gadu pētījumiem uz vietas pētnieka Richard Falk secinājumi par palestīniešu situāciju ir satraucoši, un stingri nosoda Izraēlas veikto okupāciju; uzsver, ka atliek viens risinājums, lai sodītu minēto valsti par tās darbībām, — tās ražojumu boikots;
41. atzinīgi vērtē Amnesty International publicēto ziņojumu, kurā tā nosoda Izraēlas karavīru izdarītos vardarbības aktus Rietumkrastā un atgādina brutālo Izraēlas veikto palestīniešu teritoriju okupāciju; uzsver, ka saskaņā ar dažādiem ziņojumiem Izraēlas armijas izturēšanās pret palestīniešiem pielīdzināma kara noziegumiem; nosoda mediķu sadarbību ar Izraēlas armiju, slikti izturoties pret palestīniešu ieslodzītajiem;
42. nosoda palestīniešu ieslodzīto apstākļus Izraēlas cietumos; pieprasa Izraēlas valstij nekavējoties izbeigt masu ieslodzījumu praksi, administratīvās aizturēšanas, politisko ieslodzīto nodošanu ārpus okupētajām teritorijām, liedzot tiem tuvinieku apmeklējumus, kā arī izbeigt sliktu izturēšanos un spīdzināšanu un neizdot atteikumus sniegt atbilstošu vajadzīgo medicīnisko aprūpi, kas ir baismīgi starptautisko tiesību pārkāpumi; atkārtoti nosoda visa veida spīdzināšanas un sliktas izturēšanās formas; prasa Izraēlai nekavējoties nodrošināt atbilstību ANO Konvencijai pret spīdzināšanu, kurai tā ir pievienojusies; nosoda ieslodzīšanu un sliktu izturēšanos pret bērniem un pieprasa nekavējoties atbrīvot ieslodzītās sievietes un bērnus;
43. nosoda palestīniešu ieslodzīto apstākļus; pieprasa to atbrīvošanu un atgādina savu 2013. gada 14. marta rezolūciju, kurā Izraēlas valdība tika aicināta ievērot palestīniešu ieslodzīto tiesības un aizsargāt viņu veselību un dzīvību; ir norūpējies par to palestīniešu ieslodzīto likteni, kuri ir apcietināti bez oficiālas apsūdzības; uzsver, ka šiem ieslodzītajiem jāuzrāda apsūdzība un ir jānotiek tiesas procesam, kā arī viņiem jāsaņem juridiskās garantijas saskaņā ar starptautiskajiem standartiem vai arī viņi nekavējoties jāatbrīvo; pauž patiesas bažas par aizturēto palestīniešu situāciju un veselību, uzsākot ilgu bada streiku; aicina Izraēlu nodrošināt šiem aizturētajiem neierobežotu piekļuvi pienācīgai medicīniskajai aprūpei;
44. prasa ieviest ieroču embargo pret Izraēlas valsti, ņemot vērā tās cilvēktiesību pārkāpumus; prasa ES un tās dalībvalstīm apturēt jebkādu sadarbību ar Izraēlu EAA un „Apvārsnis 2020” ietvaros;
45. ir īpaši satraukts par to palestīniešu bēgļu situāciju, kas ir ielenkti Yarmouk nometnē un citās nometnēs Sīrijā, un pieprasa, lai visas iesaistītās puses atceltu aplenkumu un nodrošinātu brīvu pieeju humānai palīdzībai, kā arī cilvēku brīvu pārvietošanos;
46. uzskata, ka Rietumsahāras konflikts ir dekolonizācijas jautājums; norāda, ka saskaņā ar starptautiskajām tiesībām Marokas Karalistei nav nekādas suverenitātes pār Rietumsahāru un tā tiek uzskatīta par okupācijas varu; nosoda pastāvīgos cilvēktiesību pārkāpumus pret Rietumsahāras iedzīvotājiem; aicina aizsargāt Rietumsahāras tautas pamattiesību, tostarp biedrošanās brīvību, vārda brīvību un tiesības uz demonstrācijām; pieprasa nekavējoties atbrīvot visus Rietumsahāras politiskos ieslodzītos; uzsver vajadzību pēc starptautiskās cilvēktiesību situācijas uzraudzības Rietumsahārā; aicina Maroku un kustību Front Polisario turpināt sarunas, lai miera ceļā un ilgtspējīgi atrisinātu konfliktu šajā reģionā, un vēlreiz apstiprina Rietumsahāras iedzīvotāju pašnoteikšanās tiesības, par kurām ir jālemj demokrātiskā referendumā saskaņā ar ANO Rezolūciju Nr. 34/37 un Rezolūciju Nr. 35/19;
Rasisms, rasu diskriminācija, ksenofobija un ar to saistītā neiecietība – Durbanas rīcības programmas un deklarācijas uzraudzība un īstenošana
47. nosoda rasistisku antisemītisku, homofobisku, ksenofobisku un pret migrantiem vērstu vardarbību, kas ir sasniegusi satraucošu līmeni dažās dalībvalstīs, jo nav iestāžu stingras rīcības; ir satraukts par arvien pieaugošiem naidīgiem izteikumiem un stigmatizāciju attiecībā uz minoritātēm, kā arī noteiktām cilvēku grupām un pauž bažas par to pieaugošo ietekmi plašsaziņas līdzekļos un daudzās politiskās kustībās un partijās, jo šādi izteikumi dažās dalībvalstīs notiek visaugstākajā politiskās atbildības līmenī un to rezultātā ir pieņemti tiesības ierobežojoši tiesību akti;
48. pauž nožēlu, ka minētajā konferencē netiek risināta sieviešu diskriminācijas jautājums; uzsver, ka universālai piekļuvei veselības un reproduktīvās veselības aprūpei ir jāpaliek politiskai prioritātei, tostarp brīvai piekļuvei dzimumaudzināšanai, kontracepcijas metodēm un abortu tiesībām; uzsver, ka vardarbības pret sievietēm un meitenēm izskaušanai, kā arī cīņai pret bērnu seksuālu izmantošanu un cilvēku tirdzniecību ir jābūt prioritātei un tās mērķim jābūt līdztiesībai starp vīriešiem un sievietēm; tādēļ lūdz ANO Cilvēktiesību padomi un starptautisko sabiedrību īstenot procesus „ICPD +20”, „Pekina + 20” un „Rio +20”; tāpat uzsver, ka Savienības dalībvalstīm ir svarīgi īstenot ANO Cilvēktiesību padomes 2002. gada ieteikumu par starptautisko aizsardzību attiecībā uz vajāšanu dzimuma dēļ, jo īpaši saistībā ar imigrācijas politiku;
49. pauž arī nožēlu, ka konferencē netiek risināti jautājumi saistībā ar LGBTI personu tiesībām; nosoda vardarbību un diskrimināciju, kas ir vērsta pret LGBTI personām visā pasaulē; jo īpaši nosoda transseksuāļu piespiedu sterilizāciju, kas joprojām pastāv vairākās valstīs, tostarp Eiropas Savienībā, un aicina nekavējoties izbeigt šos cilvēktiesību pārkāpumus; aicina starptautisko sabiedrību apsvērt, kā pielāgot ģimenes tiesības šodienas mainīgajiem ģimeņu veidiem un formām, tostarp viena dzimuma personu savienības un bērnu adopcijas iespēju; uzsver, ka lesbietes bieži cieš no diskriminācijas vairāku iemeslu dēļ (kā sievietes un kā lesbietes) un ka atbalsta darbībām, kuru mērķis ir LGBTI personu līdztiesība, ir jābūt vienlaikus ar prasību par sieviešu un meiteņu līdztiesību, lai panāktu līdztiesību un nediskrimināciju;
Tehniskā palīdzība un spēju stiprināšana
50. ņem vērā punktu par tehnisko sadarbību cilvēktiesību jomā Afganistānā; aicina Savienības delegāciju un tās dalībvalstu delegācijas izteikt nosodījumu tam, ka NATO īstenotā Afganistānas okupācija nav uzlabojusi cilvēktiesību stāvokli šajā valstī; aicina Cilvēktiesību padomi ANO paspārnē izveidot izmeklēšanas komisiju un atbilstoši Starptautiskās krimināltiesas kompetencei sākt izmeklēt Irākā un Afganistānā pastrādātos kara noziegumus, kā arī vardarbības aktus un civiliedzīvotāju slepkavības;
51. tāpat nosoda militāro intervenci Lībijā NATO aizsegā un uzsver, ka situācija, kas ir tālu no stabilas, kopš „oficiālajām” kara beigām, šķiet, ir pasliktinājusies, kā rezultātā valsts ir sašķēlusies un nespēj kavēt vardarbību, rasistisku noziegumu pieaugumu, kā arī tiesiskuma un demokrātijas trūkumu; sagaida, ka ANO Cilvēktiesību padome spēs veikt neatkarīgu un objektīvu izmeklēšanu par cilvēktiesību stāvokli valstī, uzsverot visu to spēku atbildību, kuri piedalījās konfliktā; aicina nekavējoties pārtraukt sadarbību starp Eurobam robežkontroles atbalsta misiju un Lībijas iestādēm, kuras apmāca militāros un policijas spēkus un tiem nodrošina augsto tehnoloģiju aprīkojumu, lai novērstu jebkādu migrantu un bēgļu aizbraukšanu uz valsti, kura saskaras ar vispārēju partizānu kara situāciju un kurā netiek nodrošinātas migrantu un bēgļu tiesības; prasa koordinētas pilsoniskās sabiedrības un varas iestāžu atbalsta darbības, lai steidzami veicinātu valsts patvēruma un imigrantu uzņemšanas sistēmas izveidošanu, ievērojot patvēruma meklētāju, bēgļu un migrantu tiesības;
52. pauž nožēlu par arvien sliktāku humanitāro un cilvēktiesību situāciju Centrālāfrikā kopš Francijas intervences 2013. gada decembrī; nosoda daudzās nežēlības, kas ietekmē visus iedzīvotājus, tostarp sievietes un bērnus; pauž nožēlu par iedzīvotāju pārvietošanu un sanitārajiem apstākļiem; aicina starptautisko sabiedrību un līdzekļu devējus vairāk atbalstīt humāno palīdzību; mudina jauno pagaidu valsts vadītāju Catherine Samba-Panza un pagaidu valdību darīt visu, kas ir viņu spēkos, lai apturētu vardarbību un mazinātu spriedzi pirms konflikta kļūšanas par genocīdu;
53. ņem vērā punktu par palīdzību Kotdivuārai; arī attiecībā uz šo jautājumu uzskata, ka ir objektīvi un neatkarīgi jānovērtē attīstība cilvēktiesību jomā šajā valstī, jo īpaši kopš Francijas armijas īstenotās valsts okupācijas;
54. atzinīgi vērtē īpašo uzmanību, kas šajā ANO Cilvēktiesību padomes 25. sesijā pievērsta Haiti; pauž nožēlu par joprojām smago humanitāro situāciju šajā valstī un to, ka vēl līdz šim nav novērstas 2010. gada vētras radīto postījumu sekas; uzsver, ka valsts galējā nabadzība palielināja dabas katastrofu postījumu apmērus, izraisot beidzamo desmitgažu lielāko humanitāro krīzi; vēlreiz nosoda šai valstij Francijas un starptautisko iestāžu (galvenokārt Starptautiskā Valūtas fonda) aprēķināto parādu un dārgos parāda apkalpošanas pakalpojumus, izraisot tās atpalicību; atzinīgi vērtē starptautisko solidaritāti, lai palīdzētu Haiti, galvenokārt reģionālo solidaritāti, ko veido it īpaši Kubas nosūtītie ārsti un speciālais personāls, kas no holeras ir ārstējuši desmitiem tūkstošu personu, finansiālo atbalstu Haiti ar ALBA Humanitārā fonda starpniecību, atbalsta enerģētikas jomā turpināšanu ar naftas alianses Petrocaribe starpniecību un īpaša plāna izveidi tiešai degvielas piegādei humānās palīdzības transportam, iniciatīvas lauksaimniecībā pārtikas produktu piegādei, ražošanas plānus un apmežošanas kampaņas; prasa sākt izmeklēšanu saistībā ar to, ka daļa palīdzības, it īpaši no Eiropas Savienības, varētu nekad nenonākt Haiti, un saistībā ar palīdzības izplatīšanas tīkla efektivitāti; pieprasa arī atskaiti par reāli samaksāto summu;
55. ņem vērā ANO Cilvēktiesību Padomes lēmumu izveidot neatkarīga eksperta viena gada mandātu cilvēktiesību situācijas izvērtēšanai Mali, lai palīdzētu Mali valdībai veikt tās cilvēktiesību aizsardzības veicināšanas darbības, un padomes pieprasījumu ekspertam iesniegt ziņojumu tās divdesmit piektajā sesijā; pieprasa pilnīgu novērtējumu par visu spēku Mali izdarītajām zvērībām un noziegumiem; prasa Eiropas Savienības delegācijai un dalībvalstu delegācijām censties veicināt miermīlīgus risinājumus konfliktiem, nevis vienpusējas militāras intervences, kā tas notika Mali gadījumā;
56. atzinīgi vērtē ANO Cilvēktiesību Padomes lēmumu tās divdesmit piektajā sesijā noturēt augsta līmeņa dialogu par gūto pieredzi un esošajām problēmām cīņā pret seksuālo vardarbību Kongo Demokrātiskajā Republikā, lai ļautu konflikta un pēckonflikta valstīm dalīties ar savu pieredzi šajā jomā; prasa Cilvēktiesību padomei nosodīt visus vardarbības aktus un visus cilvēktiesību pārkāpumus KDR austrumu daļā un Lielo ezeru reģionā, apliecināt solidaritāti ar visiem karā cietušajiem KDR iedzīvotājiem, prasīt visiem spēkiem, kas piedalās kaujās KDR austrumu daļā, ievērot cilvēktiesības un starptautiskās humanitārās tiesības un pārtraukt visus uzbrukumus civiliedzīvotājiem;
o
o o
57. uzdod delegācijai, kura dosies uz ANO Cilvēktiesību padomes divdesmit piekto sesiju, nodot informāciju par šajā rezolūcijā paustajām raizēm, aicina to pēc šīs misijas atskaitīties Cilvēktiesību apakškomitejai un uzskata, ka būtu lietderīgi arī turpmāk sūtīt Eiropas Parlamenta delegāciju uz attiecīgām ANO Cilvēktiesību padomes sesijām;
58. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, augstajai pārstāvei / Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniecei, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO Drošības padomei, ANO ģenerālsekretāram, ANO 64. Ģenerālās asamblejas priekšsēdētājam, ANO Cilvēktiesību padomes priekšsēdētājam, ANO augstajam cilvēktiesību komisāram un ES un ANO darba grupai, ko izveidojusi Ārlietu komiteja.