REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par Ukrainu
11.3.2014 - (2014/2627(RSP))
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu
Nikola Vuljanić, Marie-Christine Vergiat, Younous Omarjee, Patrick Le Hyaric GUE/NGL grupas vārdā
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,
A. tā kā kopš 2013. gada novembra turpinās protesti pret Ukrainas valdības politiku — tos izraisīja atteikšanās parakstīt asociācijas nolīgumu ar ES — un tie pamazām izvērtās par vardarbību abās pusēs, galēji labējo un nacionālistu grupām pievienojoties protestiem; tā kā abu politisko spēku — kā valdības, tā opozīcijas — nespēja panākt kompromisu noveda pie vardarbīgas situācijas eskalācijas, kurā abās pusēs gāja bojā vairāki desmiti cilvēku un simtiem tika ievainoti; tā kā protesti sākās kā proeiropeiskas demonstrācijas, bet pamazām uzmanība tika novērsta uz iekšpolitikas jautājumiem un protesti no Kijevas izplatījās uz citām pilsētām;
B. tā kā opozīcija nav ievērojusi Viktora Janukoviča un opozīcijas pārstāvju kompromisa vienošanos, kuru panāca ar Francijas, Vācijas un Polijas ārlietu ministru starpniecību; tā kā Viktors Janukovičs nav oficiāli atkāpies, bet ir pametis Ukrainu un devies uz Maskavu;
C. tā kā Ukrainas parlaments (Verkhovna Rada) uzņēmās iniciatīvu un nolēma:
• atstādināt prezidentu V. Janukoviču;
• rīkot 2014. gada 25. maijā vēlēšanas;
• iecelt pagaidu pārejas valdību;
• atjaunot spēkā 2004. gada konstitūciju, saskaņā ar kuru Ukraina ir parlamentāri prezidentāla republika;
D. tā kā Ukrainas iedzīvotāju vidū valda liela sašķeltība attiecībā uz šo notikumu vērtējumu un savas valsts nākotni;
E. tā kā Krievijas Federācijas Padome 2014. gada 1. martā deva atļauju izmanto militāru spēku Ukrainas teritorijā, paziņojot, ka Krievijai ir tiesības aizsargāt krieviski runājošos Ukrainas iedzīvotājus; tā kā tas ir acīmredzams starptautisko tiesību pārkāpums;
F. tā kā 2014. gada 27. februārī prokrieviski karavīri bez pazīšanas zīmēm uzsāka Krimas parlamenta, Simferopoles starptautiskās lidostas un militāro bāžu pārņemšanu savā kontrolē; tā kā Krimas pussala de facto neatrodas Ukrainas pagaidu pārejas iestāžu kontrolē; tā kā ir pierādījumi, ka šādu notikumu pavērsienu militāri, politiski un ekonomiski atbalstīja Krievija; tā kā vairākās Ukrainas pilsētās ārpus Krimas turpinās plašas prokrieviskas demonstrācijas; tā kā šāda notikumu attīstība rada nopietnus draudus Ukrainas teritoriālajai neaizskaramībai;
G. tā kā ASV, NATO un ES atbildēja, atceļot dažādas sanāksmes un sadarbības mehānismus, kā arī ieviesa sankcijas;
H. tā kā ASV ir palielinājusi jūras spēku klātbūtni Melnajā jūrā un papildinājusi savus Austrumeiropā izvietotos militāros spēkus,
1. uzsver, ka pašreizējo nopietno politisko krīzi Ukrainā nevar atrisināt ne ar vardarbību, ne arī ar lēmumiem par pagaidu iestādēm, bet gan padziļinātām valsts mēroga diskusijām par tās nākotni; uzsver, ka ilgtspējīgus risinājumus var atrast tikai paši Ukrainas iedzīvotāji, kuriem bez ārvalstu iejaukšanās ir jāpieņem lēmums par nepieciešamām politiskajām un ekonomiskajām reformām, savas valsts ģeopolitisko orientāciju un to, kādiem starptautiskajiem nolīgumiem un kopienām Ukrainai ir jāpievienojas;
2. pauž bažas par valsts dziļo sašķeltību; aicina visus Ukraina politiskos dalībniekus dot ieguldījumu spriedzes mazināšanā valstī, veicināt tās teritoriālo neaizskaramību un suverenitāti, aizsargāt visus pilsoņus no iebiedēšanas, rūpēties par minoritāšu tiesībām un palīdzēt sagatavot brīvas un taisnīgas vēlēšanas;
3. uzsver, ka ir svarīgi ar brīvām un taisnīgām vēlēšanām piešķirt Ukrainas demokrātiskajām iestādēm leģitimitāti; aicina Ukrainas pagaidu iestādes nodrošināt nepieciešamos apstākļus un garantēt visu demokrātisko politisko spēku demokrātisko tiesību un brīvību ievērošanu un vienlīdzīgu piekļuvi plašsaziņas līdzekļiem; sagaida, ka līdz vēlēšanām visas politiskās partijas un iestādes publicēs savas programmas par to, kā panākt ilgtspējīgu risinājumu dziļajai sociālajai un ekonomiskajai krīzei; nosoda labējo spēku uzbrukumus Komunistiskajai partijai un nekavējoties pieprasa pagaidu pārejas iestādēm novērst šādu rīcību;
4. nosoda bruņoto labējo ekstrēmistu un galējo nacionālistu grupu vardarbīgo rīcību Kijevā un citās Ukrainas vietās, sagrābjot ministrijas, administratīvās ēkas un policijas iecirkņus, galvenokārt Kijevā un valsts rietumu daļā; pauž dziļas bažas, ka pārstāvji no galēji labējām politiskajām grupām tādām kā partija „Svoboda” un Labējais Sektors, kuras tiek nosodītas rasistisko un antisemītisko uzskatu un rīcības dēļ, ir vairākos ministriju un citos vadošos amatos Ukrainas pagaidu pārejas valdībā;
5. aicina veikt neatkarīgu un pārredzamu izmeklēšanu par neseno vardarbību, tostarp snaiperu lomu un piederību, kā arī par visiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kas ir notikuši kopš demonstrāciju sākuma, un saukt pie atbildības vainīgos abās pusēs;
6. ar bažām atzīmē, ka Doņeckas un Dņepropetrovskas reģionu jaunieceltie gubernatori ir oligarhi, kuri ir iekļauti Ukrainas desmit bagātāko cilvēku sarakstā; uzsver, ka iepriekš ciešās valdības, politisko iestāžu un oligarhu saiknes ir bijis viens no izšķirošajiem šķēršļiem demokratizācijas procesam Ukrainā;
7. pauž milzīgas bažas, ka Ukraina ir pārvērtusies par Krievijas un ASV ģeopolitiskās sacensības kaujas lauku un par ES nozīmi šajā notikumu attīstībā un ka Krievijas, ASV, ES un NATO konfrontācija apdraud mieru un stabilitāti Eiropā un visā pasaulē;
8. nosoda ES, ASV un Krievijas dažāda veida iejaukšanos Ukrainas iekšējās lietās un ekonomiskā un finanšu spiediena izdarīšanu; uzsver, ka Ukrainas politisko krīzi nevar atrisināt militāriem līdzekļiem;
9. pauž dziļas bažas, ka krīžu situācijās, jo īpaši tādās kā šobrīd Ukrainā, ANO Drošības padomes locekļi neuzskata, ka uz tiem attiecas ANO Statūtos noteiktās saistības, jo īpaši citu valstu teritoriālās neaizskaramības un suverenitātes ievērošanas princips, pienākums miermīlīgi atrisināt starptautisko strīdus, neapdraudot starptautisko mieru, drošību un tiesiskumu, kā arī pienākums savās starptautiskajās attiecībās atturēties no draudiem par spēka izmantošanu vai tā izmantošanas, pārkāpjot kādas valsts teritoriālo neaizskaramību vai politisko neatkarību;
10. stingri nosoda Krievijas Federācijas Padomes 2014. gada 1. martā doto atļauju izmanto militāru spēku Ukrainas teritorijā; steidzami pieprasa, lai Krievija atturētos no draudiem pielietot spēku un jebkādas militāras iejaukšanās Ukrainā un stingri ievērotu starptautiskās tiesības un savus pienākumus saskaņā ar starptautiskajiem nolīgumiem, piemēram, Krievijas un Ukrainas Nolīgumu par Melnās jūras flotes statusu un klātbūtnes nosacījumiem Ukrainas teritorijā un 1994. gada Budapeštas Memorandu;
11. pauž bažas par Krimas Autonomās Republikas parlamenta lēmumu šajā saspringtajā situācijā rīkot sasteigtu referendumu par Krimas pievienošanos Krievijas Federācijai; pauž bažas par iespējamo Krievijas militāro spēku lomu Krimas pussalā; pauž kritiku par Krievijas likumdevēju sasteigtajām darbībām, lai padarītu iespējamu Krimas pievienošanos Krievijas Federācijai;
12. atbalsta iniciatīvu izveidot piemērotu starptautisku mehānismu, vēlams –– Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) paspārnē, lai nodrošinātu starpniecību Krimas krīzes politiskā risinājuma panākšanai;
13. pauž bažas par draudiem ANO sūtnim Robert Serry un viņa piespiedu aizbraukšanu no Krimas, kā arī EDSO novērotāju neielaišanu; uzsver nepieciešamību objektīvi novērtēt situāciju Krimas pussalā; aicina Krimas Autonomās Republikas iestādes ielaist EDSO novērotājus un nodrošināt nepieciešamos apstākļus starptautisko novērotāju objektīvam situācijas novērtējumam;
14. pauž dziļas bažas par papildu ASV militāro spēku izvietošanu Melnajā jūrā un Baltijas valstīs; steidzami aicina Krieviju, ASV un NATO samazināt savu militāro klātbūtni reģionā un atturēties no militārajām mācībām vai citām potenciāli provokatīvām militārām darbībām;
15. pauž dziļu nožēlu par to, ka līdz šim nav bijuši veiksmīgi starptautiskie diplomātiskie centieni atrast kompromisu krīzes atrisināšanai; steidzami aicina visas puses pārtraukt draudēt ar sankcijām un notiekošo dialogu un sadarbības mehānismu iesaldēšanu, kas tikai vēl vairāk saasinās starptautisko krīzi; uzsver, ka jāturpina dialogs, lai atjaunotu uzticību un rastu risinājumus Ukrainas iedzīvotāju interesēs;
16. uzsver, ka starptautiskā krīze, kura ir attīstījusies Ukrainas krīzes laikā, ir radusies no Krievijas un ES nespējas izveidot Eiropas kontinentā iekļaujošu, ilgtspējīgu drošības sistēmu un sadarbības struktūras, kuras pieļauj un veicina reālu partnerību starp visām Eiropas valstīm, tostarp Krieviju; pauž kritiku par to, ka ES un tās dalībvalstis neņēma vērā Krievijas bažas par Eiropas kaimiņattiecību politikas austrumu virzienu, NATO paplašināšanos un pretraķešu sistēmas izveidi Eiropā; apzinoties nopietnās atšķirības attiecībā uz demokrātisko brīvību un cilvēktiesību ievērošanu, tiesiskumu un korupciju, aicina pārskatīt ES politiku attiecībā uz Krieviju, lai izbeigtu konfrontāciju, uzsāktu konstruktīvu dialogu par kopīgām problēmām un pārvarētu šķēršļus īstas partnerības izveidošanai;
17. uzsver, ka pašreizējā politiskā krīze saasina smagās sociālās, ekonomiskās un finanšu problēmas Ukrainā; pieņem zināšanai ES solījumu sniegt īstermiņa finanšu palīdzību, lai Ukraina varētu pārvarēt steidzamākās finanšu problēmas; uzsver, ka Ukrainai nepieciešams ilgtspējīgs atbalsts; uzsver, ka nedrīkst izvirzīt prasību, ka finanšu palīdzības piešķiršana ir atkarīga no taupības pasākumiem;
18. steidzami aicina Ukrainas pārejas iestādes nodrošināt, ka stingri tiek ievērotas demokrātiskās tiesības un brīvības, cilvēktiesības, minoritāšu aizsardzība, preses brīvība un pulcēšanās un vārda brīvība; aicina ES iestādes un dalībvalstis, kā arī citus ārvalstu politiskos dalībniekus ne tikai aicināt Ukrainu to darīt, bet arī sniegt Ukrainai finansiālu atbalstu atkarībā no šo standartu un saistību ievērošanas;
19. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Ukrainas parlamentam un valdībai, Krievijas prezidentam, Krievijas parlamentam un valdībai, ANO ģenerālsekretāram un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas un Eiropas Padomes Parlamentārajai asamblejai.