Procedūra : 2014/2844(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B8-0111/2014

Iesniegtie teksti :

B8-0111/2014

Debates :

Balsojumi :

PV 18/09/2014 - 10.7
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2014)0028

REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
PDF 461kWORD 79k
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B8-0111/2014
16.9.2014
PE537.013v01-00
 
B8-0111/2014

iesniegts, noslēdzot debates par Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos paziņojumu,

saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu


par stāvokli Lībijā (2014/2844(RSP)) Eiropas Parlaments,


Barbara Lochbihler, Tamás Meszerics, Judith Sargentini, Ernest Urtasun, Bodil Ceballos, Ernest Maragall Verts/ALE grupas vārdā

Eiropas Parlamenta rezolūcija par stāvokli Lībijā (2014/2844(RSP))  
B8‑0111/2014

Eiropas Parlaments,

–       ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas par Lībiju, tostarp 2014. gada 27. augusta rezolūciju Nr. 2174,

–       ņemot vērā 2014. gada 27. augusta informācijas kopsavilkumu, ko ANO Drošības padomei sniedza ANO ģenerālsekretāra īpašais pārstāvis un ANO Atbalsta misijas Lībijā (UNSMIL) vadītājs,

–       ņemot vērā ANO Atbalsta misijas Lībijā (UNSMIL) un ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja (OHCHR) 2014. gada 4. septembra ziņojumu „Pārskats par starptautisko cilvēktiesību un humanitāro tiesību pārkāpumiem Lībijā notiekošās vardarbības uzliesmojumu laikā”,

–       ņemot vērā ES Ārlietu padomes secinājumus par Lībiju, tostarp 2014. gada 15. augusta secinājumu,

–       ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Lībiju, it sevišķi 2011. gada 10. marta rezolūciju par dienvidu kaimiņvalstīm un jo īpaši Lībiju(1) un 2011. gada 15. septembra rezolūciju par stāvokli Lībijā(2),

–       ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Catherine Ashton nesenos paziņojumus par Lībiju,

–       ņemot vērā Eiropas Savienības Militārā štāba (EUMS) misijas Lībijā vadītāju izdarītos vietējas nozīmes 2014. gada 27. jūnija paziņojumus par Salwa Bugaighsis nogalināšanu,

–       ņemot vērā Francijas aizsardzības ministra Jean-Yves Le Drian 2014. gada 9. septembra paziņojumu,

–       ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.     tā kā Lībijā kopš tā brīža, kad nemiernieku grupas, palīdzot NATO spēkiem, 2011. gadā gāza Muamara Kadafi no varas, ir notikušas vairākas secīgas politiskas, institucionālas un ar drošību saistītas krīzes;

B.     tā kā kaujas notiek gan pašā austrumu pilsētā Bengāzī, gan tās pievārtē kopš maija vidus, kad atvaļinātais ģenerālis Khalifa Haftar sāka bruņotu kampaņu pret islāmistu militāro formējumu koalīciju, tostarp Ansar al-Sharia džihādistu grupu un citiem bruņotiem grupējumiem;

C.     tā kā kaujas starp bruņotiem Zintanas kaujiniekiem un viņu sabiedrotajiem, no vienas puses, un koalīciju „Lībijas rītausma”, kuru galvenokārt veido Misrātas islāmistu kaujenieki, no otras puses, sākās 2014. gada 13. jūlijā, lai iegūt kontroli pār Tripoles Starptautisko lidostu; tā kā „Lībijas rītausmas” spēki 2014. gada 24. augustā savā kontrolē pārņēma Tripoles lidostu un kopš tā laika kontrolē lielāko daļu Tripoles, tostarp ministriju un iestāžu galvenās mītnes;

D.     tā kā 2014. gada 25. jūnija parlamentārajās vēlēšanās zaudēja agrāk valdošās islāmistu partijas; tā kā jaunais parlaments — Pārstāvju palāta (PP) — ir stājies agrākā Vispārējā Nacionālā kongresa (VNK) vietā un drošības apsvērumu dēļ pārcēlās no Tripoles uz austrumos esošu pilsētu Tobruku, tā kā PP ir prasījis ārvalstu iejaukšanos, lai atrisinātu drošības situāciju;

E.     tā kā „Lībijas rītausmas” koalīcijas spēki ir iebilduši pret PP pārcelšanu, uzskatot, ka iestāžu uz jauno parlamenta vietu neatbilda Konstitūcijai; tā kā VNK tika sasaukts no jauna Tripolē 2014. gada 25. augustā un ievēlēja islāmistu atbalstīto Omar al-Hasi par premjerministru, un uzdeva viņam veidot „nacionālās glābšanas” valdību;

F.     tā kā PP ir nosodījis grupas, kas ir pieslējušās „Lībijas rītausmai” un Ansar al-Sharia, kā teroristus; tā kā „Lībijas rītausma” un tās sabiedrotie ir nosodījuši PP par to, ka to atbalsta agrākie Kadafi atbalstītāji;

G.     tā kā tika ziņots par neidentificētām lidmašīnām, kas uzbruka „Lībijas rītausmas” grupām Tripolē; tā kā ASV atbildīgie dienesti ir apsūdzējuši Ēģipti un Apvienotos Arābu Emirātus šo uzbrukumu veikšanā; tā kā Ēģipte ir noliegusi gaisa uzbrukumu vai jebkādu citu militāro operāciju veikšanu Lībijā;

H.     tā kā Kairā 2014. gada 25. augustā tika sasaukta Lībijas kaimiņvalstu tikšanās, kur Lībija aicināja starptautisko sabiedrību aizsargāt tās naftas ieguves vietas un lidostas un izteicās, ka tā nespējot apturēt militārās grupas; tā kā tikšanās dalībvalstis piekrita neiejaukties Lībijas iekšējās lietās un prasīja īstenot nacionālo dialogu;

I.      tā kā ANO centieni panākt ugunspārtraukšanu karojošo pušu starpā un nacionālā dialoga sākšanu līdz šim nav vainagojušies panākumiem; tā kā nesen ieceltais ANO īpašais sūtnis Bernardino Léon patlaban atrodas Lībijā; tā kā Francijas aizsardzības ministrs 2014. gada 9. septembrī brīdināja par to, ka Lībija sāk pārvērsties par „teroristu grupu centru” un prasīja, lai starptautiskā sabiedrība rīkotos apņēmīgi;

J.      tā kā Bengāzī un Tripolē notiekošās sadursmes ir ievērojami pasliktinājušas cilvēktiesību un humanitāro tiesību situāciju; tā kā karojošās grupas ir veikušas civiliedzīvotāju teritoriju „aklu” artilērijas apšaudi gan Tripolē, gan Bengāzī, nogalinot daudzus civiliedzīvotājus un nodarot bojājumus civiliedzīvotāju ēkām un infrastruktūrai; tā kā abas nevalstiskās organizācijas: Amnesty International un Human Rights Watch, ir apgalvojušas, ka šāda apšaude ir uzskatāma par kara noziegumiem; tā kā 2014. gada 25. jūnijā Bengāzī tika nogalināta ievērojamā cilvēktiesību aizstāve Salwa Bugaighis;

K.     tā kā Tripoles un Bengāzī iedzīvotājiem trūkst pārtikas, degvielas un citu dzīvībai nepieciešamo lietu; tā kā drošības situācijas pasliktināšanās esot izraisījusi arī noziedzības pieaugumu un teroristu grupu plašāku darbību;

L.     tā kā UNSMIL lēš, ka pēdējā militārās aktivitātes uzliesmoja dēļ vismaz 100 000 Lībijas iedzīvotāju devās bēgļu gaitās valsts iekšienē, un vēl 150 000, tostarp daudzi ieceļojušie strādājošie, valsti ir pametuši pavisam; tā kā ārvalstu palīdzības sniedzēji un diplomāti, tostarp ES un UNSMIL darbinieki, no Lībijas ir evakuēti; tā kā Tunisijas pagaidu premjerministrs Mehdi Jomaa ir apgalvojis, ka Lībijas bēgļu masveida pieplūdums valstij rada lielas šīs plūsmas uzņemšanas grūtības;

M.    tā kā esot miruši migrantu un bēgļu simti, kas bēg no vardarbības Lībijā, mēģinot šķērsot Vidusjūru ceļā uz Eiropu, kas izraisīja lielu bēgļu krīzi Itālijā un Maltā; tā kā ANO Augstais komisārs bēgļu jautājumos ziņo, ka 1 600 cilvēki ir gājuši bojā kopš jūnija, mēģinot nonākt Eiropā; tā kā Lībija ir galvenais tādu emigrantu ceļojuma sākumpunkts, kuri mēģina sasniegt Eiropu; tā kā ANO Augstais komisārs bēgļu jautājumos ir aprēķinājis, ka līdz 2014. gada 29. augustam aptuveni 98 000 no apmēram 109 000 Itālijā ieradušamies personām tiek uzskatītas par izbraucējiem no Lībijas;

N.     tā kā 2011. gada 26. februārī ANO Drošības padome griezās pie Starptautiskās Krimināltiesas (ICC) ar prasību skatīt Lībijas situāciju; tā kā 2011. gada 27. jūnijā ICC izdeva trīs rīkojumus par Muamara Kadafi, Saif al-Islām Gaddafi un Abdullah al-Senussi arestu saistībā ar noziegumiem pret cilvēci; tā kā pārējās aizdomās turamās personas neatrodas Tiesas apcietinājumā; tā kā Lībijas iestādes ir uzstājušas, lai šīs personas tiktu tiesātas Lībijas iekšējās tiesību sistēmas ietvaros,

1.      pauž lielas bažas par vardarbības un bruņotas konfrontācijas pieaugumu Lībijā, jo īpaši ap Tripoles un Bengāzī pilsētām; ir satraukts par situāciju, kura graujoši ietekmē civiliedzīvotājus un viņu iestādes un vēl vairāk draud destabilizēt plašāku reģionu;

2.      aicina konfliktējošās puses nekavējoties izbeigt bruņotās sadursmes un sākt visaptverošu politisko dialogu; šajā sakarībā pauž nedalītu atbalstu ANO, jo īpaši tās īpašā pārstāvja Bernardino Léon, centieniem sekmēt šo procesu, lai izveidotu saskaņas iestādes, kas īstenotu plašu nacionālās samierināšanās programmu; stingri pieprasa, lai pienācīga vērība tiktu pievērsta sieviešu un minoritāšu dalībai šajā procesā;

3.      mudina jaunievēlēto Pārstāvju palātu īstenot likumdošanas funkcijas, ievērojot visu pušu intereses, un pārstāvēt visus Lībijas iedzīvotājus;

4.      uzsver, ka saskaņā ar jaunāko ANO Drošības padomes rezolūciju starptautisko sankciju priekšmets ir jāpaplašina, lai tās piemērotu visu pušu īstenotas sabotāžas gadījumos;

5.      nosoda civiliedzīvotāju teritoriju „aklo” artilērijas apšaudi Tripolē un Bengāzī, ko pēdējo trīs mēnešu laikā ir īstenojušas karojošās puses; ir nopietni norūpējies par cilvēktiesību situācijas pasliktināšanos visā valstī, tostarp par patvaļīgām aizturēšanām, nolaupīšanām, nelikumīgām nogalināšanām, spīdzināšanām un vardarbības gadījumiem pret žurnālistiem, amatpersonām, politiskajiem darbiniekiem un cilvēktiesību aktīvistiem, piemēram, ievērojamās aktīvistes Salwa Bugaighis zvērīgo nogalināšanu; uzsver vajadzību nodrošināt saukšanu pie atbildības par visiem cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem;

6.      nosoda nepārtraukto un slēpto reģionālo dalībnieku iejaukšanos Lībijas iekšējās lietās, lielā mērā sekmējot pakāpenisko valsts ieslīgšanu politiskā un militārā haosā; aicina Lībijas kaimiņvalstis un citus reģionālos dalībniekus atturēties no jebkādas rīcības, kas varētu palielināt valstī valdošo spriedzi;

7.      atgādina, ka, ņemot vērā ES un tās dalībvalstu iesaistīšanos 2011. gada karā, tām ir īpaša atbildība par palīdzību Lībijas iedzīvotājiem;

8.      aicina ES un tās dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai atbalstītu ANO un citas nemilitārās iniciatīvas un atrisinātu pašreizējo krīzi; jo īpaši aicina ES pastiprināti sniegt humanitāro palīdzību, lai atvieglotu Lībijas iedzīvotāju grūto likteni, jo īpaši visvairāk cietušajās teritorijās, un būt gatavai reaģēt uz turpmāku situācijas pasliktināšanos;

9.      uzskata, ka ES nav spējusi izstrādāt un īstenot saprātīgu un visaptverošu stratēģiju, lai palīdzētu īstenot Kadafi režīma krišanai sekojošo pāreju; jo īpaši nožēlo pastāvīgo ES dalībvalstu politikas nostāju savstarpējās koordinācijas trūkumu attiecībā uz Lībiju un EĀDD nespēju sekmēt kopēju un efektīvu ES pieeju;

10.    jo īpaši nožēlo ES vēlmju un efektivitātes zemo līmeni drošības jomā; apšauba tās ierobežoto interesi par robežu un migrācijas pārvaldību, ar kuras palīdzību netika novērsti Lībijas nedrošības galvenie cēloņi; mudina ES izstrādāt plašu Lībijas drošības nozares reformu koncepciju, īpaši pievēršoties parlamentārajai šā sektora uzraudzībai, tostarp cilvēktiesību un humanitāro tiesību apmācības spēcīgiem elementiem;

11.    atgādina daudzos Kadafi drošības dienestiem paredzēto ieroču sūtījumus no daudzām dalībvalstīm; uzskata, ka dalībvalstīm un ES ir īpaša atbildība palīdzēt veikt bijušo kareivju demobilizāciju, atbruņošanu un reintegrāciju (DAR) un valstī esošo daudzo nelegālo ieroču konfiskāciju un iznīcināšanu; prasa, lai DAR un nelegālo ieroču konfiskācijas un iznīcināšanas jomā ES īstenotu vērienīgu programmu;

12.    mudina ES pilnībā izmantot Stabilitātes un miera veicināšanas instrumentu attiecībā uz starpniecību, dialogu un samierināšanu un steidzami atbalstīt starpniecību sadarbībā ar UNSMIL; tikpat lielā mērā mudina ES atbalstīt pilsoniskās sabiedrības organizāciju stiprināšanu, jo īpaši sieviešu grupu stiprināšanu, lai rastu valstī notiekošo daudzveidīgo krīžu miermīlīgus risinājumus;

13.    pauž lielas bažas par imigrantu, patvēruma meklētāju un bēgļu likteni Lībijā, jo viņu jau tā nedrošā situācija ir pasliktinājusies vēl vairāk; ir satraucies par nemitīgi pienākošām ziņām par šausmīgiem aizturēšanas apstākļiem, kādos atrodas tūkstošiem imigrantu un bēgļu un kādi valda valdības pārziņā esošajos centros; stingri prasa, lai ES un dalībvalstis nesniegtu savu finansiālo palīdzību, kamēr šajā jomā izdarītie pārkāpumi nav rūpīgi izmeklēti un izbeigti;

14.    iebilst pret ES migrācijas politikas nostādņu realizācijas pārnešanu uz trešām valstīm, jo īpaši izveidojot uzņemšanas centrus valstīs, kuras nav parakstījušas Ženēvas bēgļu konvencijas, piemēram, Lībija, un tādējādi nenodrošina augsto aizsardzības standartu ievērošanu;

15.    aicina ES un dalībvalstis efektīvi atbalstīt Itālijas slavējamos centienus novērst pieaugošo imigrācijas plūsmu no Ziemeļāfrikas, jo īpaši no Lībijas; stingri prasa, lai tiktu turpināts Mare Nostrum projekts un aicina dalībvalstis atbalstīt to; aicina dalībvalstis, jo īpaši Itāliju, stingri ievērot ES un starptautiskās bēgļu tiesības, tostarp ievērot neizraidīšanas un katras atsevišķas situācijas izvērtēšanas prasību;

16.    pauž bažas par to, ka Lībijā nedarbojas tiesu sistēma un taisnīgas tiesvedības standartu ievērošana ir ļoti nepilnīga; aicina Lībijas iestādes pilnībā sadarboties ar ICC, palīdzot veikt izmeklēšanu un ievērojot tās spriedumus; pauž bažas par Lībijas iestāžu nespēju nodrošināt pamata likumā paredzēto procesuālo tiesību ievērošanu ICC apsūdzētajām personām Abdullah al-Sanussi un Saif al-Islām Gaddafi; atgādina par kategorisko nāves soda nosodījumu bez izņēmumiem — neatkarīgi no izdarīto noziegumu veida — un aicina Lībiju atcelt nāves sodu; aicina ES apsvērt iespēju atbalstīt centienus uzlabot tiesiskas valsts principa ievērošanu Lībijā;

17.    aicina Lībijas iestādes apņemties ievērot augstos pārredzamības standartus iežu ieguves nozarē, lai ieguvēji no Lībijas dabas resursiem būt visi iedzīvotāji, un jo īpaši nekavējoties parakstīt Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvas prasības; pieprasa, lai Lībijā strādājošie Eiropas uzņēmumi darītu zināmus savus enerģētikas sektorā veiktos finanšu darījumus;

18.    uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Lībijas Pārstāvju palātai, ANO Drošības padomei, ANO Ģenerālajai asamblejai, ANO Cilvēktiesību padomei, Arābu valstu līgai un Āfrikas Savienībai.

 

(1)

OV C 199E, 7.7.2012., 158. lpp.

(2)

OV C 51E, 22.2.2013., 114. lpp.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika