REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par humanitāro situāciju Dienvidsudānā
5.11.2014 - (2014/2922(RSP))
saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu
Mark Demesmaeker, Nirj Deva, Charles Tannock, Jan Zahradil ECR grupas vārdā
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B8-0213/2014
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Sudānu un Dienvidsudānu, jo īpaši 2014. gada 16. janvāra rezolūciju par stāvokli Dienvidsudānā[1],
– ņemot vērā Padomes 2014. gada 20. oktobra secinājumus par nemitīgajiem konfliktiem Sudānā,
– ņemot vērā ANO Humānās palīdzības koordinācijas biroja (OCHA) 2014. gada 23. oktobra Stāvokļa ziņojumu Nr. 59 par krīzi Dienvidsudānā,
– ņemot vērā OCHA 2014. gada 15. jūlija stāvokļa ziņojumu,
– ņemot vērā paziņojumu presei, ko 2014. gada 4. janvārī Āfrikas Savienības vārdā sniedza Āfrikas Savienības Komisijas priekšsēdētājs Dr. Nkosazana Dlamini-Zuma,
– ņemot vērā pārskatīto Kotonū nolīgumu,
– ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,
– ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,
– ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,
– ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,
A. tā kā Dienvidsudānas Republika ir viena no visnestabilākajām, kā arī visnabadzīgākajām un mazattīstītākajām pasaules valstīm (neraugoties iespēju gūt milzu ienākumus no naftas), kurā 50 % iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa, māšu mirstība ir visaugstākā pasaulē, bērnu mirstības līmenis ir viens no augstākajiem pasaulē, apmēram 75 % iedzīvotāju ir analfabēti un tikai vienai trešdaļai iedzīvotāju ir pieejams tīrs ūdens; tā kā pārtikas nepietiekamība katru gadu apdraud vairāk nekā miljonu cilvēku;
B. tā kā kopš pilsoņu kara sākuma 2013. gada decembrī vairāk nekā 1,7 miljoni cilvēku ir pametuši savas mājas, tostarp 450000 no viņiem ir meklējuši patvērumu kaimiņvalstīs;
C. tā kā Dienvidsudāna patlaban saskaras ar pasaulē nopietnāko krīzi saistībā ar nepietiekamu nodrošinājumu ar pārtiku, kas skar līdz pat 7 miljoniem cilvēku, no kuriem 3,9 miljoni cieš no ārkārtīga pārtikas trūkuma, un, ja situācija nemainīsies, 2015. gadā varētu sākties masveida bads;
D. tā kā Apvienoto Nāciju Organizācija ir pasludinājusi situāciju Dienvidsudānā par 3. līmeņa ārkārtas stāvokli, kas ir sliktākais humanitārās krīzes līmenis, un tā kā šī valsts ECHO Vispārējās ievainojamības un krīzes novērtējuma galīgajā indeksā ir ierindota otrajā vietā no beigām pēc Centrālāfrikas Republikas;
E. tā kā bērnu stāvoklis ir jo īpaši satraucošs; tā kā valstī, kur gandrīz 50 % no iedzīvotājiem ir jaunāki par 15 gadiem, viņi ir visneaizsargātākā grupa un bieži vien tiek iesaistīti militārās darbībās;
F. tā kā svarīgākās humānās palīdzības vajadzības ietver pārtiku, tīru ūdeni, veselības aprūpi, sanitāriju, pajumti un aizsardzību;
G. tā kā kopš krīzes sākuma Dienvidsudānā humānā palīdzība ir sniegta 2,4 miljoniem cilvēku; tā kā ES — tās dalībvalstis un Komisija — 2014. gadā ir sniegušas palīdzību vairāk nekā EUR 245 miljonu apmērā;
H. tā kā humanitārā palīdzība tiek sniegta ārkārtīgi sarežģītos apstākļos, kad karadarbība un uzbrukumi humānās palīdzības sniedzējiem, kā arī varas iestāžu aizliegums piekļūt uz vietām nopietni apgrūtina palīdzības sniegšanu tiem, kam tā ir nepieciešama;
I. tā kā sagaidāms, ka, iestājoties sausajai sezonai, kaujas vēl pastiprināsies, liekot arvien lielākam skaitam cilvēku pamest savas mājas,
1. aicina starptautisko sabiedrību ievērot savas pamatsaistības attiecībā uz Dienvidsudānu un šo reģionu un mobilizēt līdzekļus, lai nekavējoties reaģētu uz kritisko humanitāro situāciju Dienvidsudānā;
2. stingri nosoda karadarbības atjaunošanos Dienvidsudānā, par kuru atbildība būtu jāuzņemas Sudānas Tautas atbrīvošanas kustībai opozīcijā (SPLM-IO);
3. pauž nopietnas bažas par to, ka notiekošais pilsoņu karš un etniskā vardarbība ir izraisījuši būtiskas humanitārās, politiskās, ekonomiskākās un sociālās sekas, kā arī sekas no drošības viedokļa valstī, kura jau tāpat ir nestabila un nepastāvīga, un varētu destabilizēt visā Austrumāfrikas reģionu; pauž īpašas bažas par šā konflikta etnisko ievirzi; uzsver, ka centieni iegūt varu, pielietojot vardarbību vai dalot cilvēkus pēc etniskās piederības, ir pretrunā ar demokrātiskajām tiesiskuma normām;
4. mudina abas puses īstenot 2014. gada maijā Adisabebā parakstīto miera nolīgumu, kas ļauj nodrošināt pastāvīgu karadarbības pārtraukšanu un pēc tam veidot pagaidu valdību, kura izstrādātu jaunu konstitūciju un organizētu demokrātiskas vēlēšanas;
5. atzinīgi vērtē Āfrikas Savienības un Starpvaldību attīstības iestādes (IGAD) centienus iekļaujoša dialoga veicināšanā un starpniecībā; aicina ES arī turpmāk sniegt IGAD gan materiālu, gan finansiālu atbalstu un nodrošināt darbiniekus karadarbības pārtraukšanas uzraudzības un pārbaudes mehānismam;
6. aicina izstrādāt ilgtermiņa risinājumus, pamatojoties uz nācijas veidošanas procesiem, piemēram, izveidot civildienestu, funkcionējošu pārvaldi un infrastruktūru, kas ir modernas valsts atribūti, kā arī nodrošināt tiesiskumu, labu pārvaldību un pārredzamību;
7. aicina visas Dienvidsudānas kaimiņvalstis un reģionālos spēkus cieši sadarboties, lai šajā valstī un reģionā uzlabotu drošības situāciju un rastu šai krīzei miermīlīgu un ilgstošu politisku risinājumu; uzsver, ka sadarbība konkrēti ar Sudānu nozīmētu attiecību uzlabošanu; uzskata, ka tādu jautājumu atrisināšana, kā parādu un naftas radīto ienākumu sadalīšana ir būtiska, ja grib novērst turpmākus militārus konfliktus;
8. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Dienvidsudānas valdībai, Dienvidsudānas cilvēktiesību komisāram, Dienvidsudānas Nacionālajai leģislatīvajai asamblejai, Āfrikas Savienības iestādēm, Starpvaldību attīstības iestādei, ES un ĀKK Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētājiem un ANO ģenerālsekretāram.
- [1] Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0042.