Rezolūcijas priekšlikums - B8-0100/2015Rezolūcijas priekšlikums
B8-0100/2015

    REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par terorisma apkarošanas pasākumiem

    4.2.2015 - (2015/2530(RSP))

    iesniegts, noslēdzot debates par Komisijas paziņojumu,
    saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu

    Judith Sargentini, Jan Philipp Albrecht, Eva Joly, Ulrike Lunacek, Jean Lambert Verts/ALE grupas vārdā

    Procedūra : 2015/2530(RSP)
    Dokumenta lietošanas cikls sēdē
    Dokumenta lietošanas cikls :  
    B8-0100/2015
    Iesniegtie teksti :
    B8-0100/2015
    Debates :
    Pieņemtie teksti :

    B8‑0100/2015

    Eiropas Parlamenta rezolūcija par terorisma apkarošanas pasākumiem

    (2015/2530(RSP))

    Eiropas Parlaments,

    –       ņemot vērā Pamattiesību hartu, Līguma par Eiropas Savienību 2., 3. un 6. pantu un attiecīgos Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) pantus,

    –       ņemot vērā 2011. gada 14. decembra rezolūciju par ES pretterorisma politiku — galvenie sasniegumi un nākotnes uzdevumi”[1],

    –       ņemot vērā tā 2013. gada 10. oktobra rezolūciju par iespējamo CIP gūstekņu nogādāšanu un nelikumīgu turēšanu apcietinājumā Eiropas valstīs[2],

    –       ņemot vērā 2014. gada 27. februāra rezolūciju par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā 2012. gadā,

    –       ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 12. marta rezolūciju par ASV Nacionālās drošības aģentūras novērošanas programmu, novērošanas struktūrām dažādās dalībvalstīs un ietekmi uz ES pilsoņu pamattiesībām[3],

    –       ņemot vērā 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI,

    –       ņemot vērā tā 2014. gada 17. decembra rezolūciju par Eiropas Savienības iekšējās drošības stratēģijas atjaunošanu[4],

    –       ņemot vērā Komisijas 2013. gada 27. marta paziņojumu par Eiropas Savienības rezultātu apkopojumu tiesiskuma jomā (COM(2013)0160),

    –       ņemot vērā Komisijas 2014. gada 3. februāra ES pretkorupcijas ziņojumu (COM(2014)0038),

    –       ņemot vērā Ārlietu padomes 2015. gada 19. janvāra sanāksmes secinājumus par cīņu pret terorismu un jo īpaši par lēmumu palielināt informācijas apmaiņu ar partnervalstīm un veicināt ciešāku sadarbību ar arābu un Vidusjūras reģiona valstīm, tostarp saprašanās memorandu ar Arābu valstu līgu,

    –       ņemot vērā 2012. gada 25. jūnija ES stratēģisko satvaru un rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju,

    –       ņemot vērā Tiesas 2014. gada 8. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C-293/12 un C-594/12, Digital Rights Ireland Ltd un Seitlinger un citi, un Parlamenta Juridiskā dienesta atzinumu par šā sprieduma interpretāciju,

    –       ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

    A.     tā kā pamattiesību ievērošana ir būtisks veiksmīgas pretterorisma politikas elements;

    B.     tā kā kopš 2001. gada 11. septembra nežēlīgi teroristu uzbrukumi ES teritorijā ir būtiski ietekmējuši ES pilsoņu un iedzīvotāju drošības sajūtu;

    C.     tā kā kopš 2001. gada 11. septembra ES ir īstenojusi 239 pretterorisma pasākumus: 26 rīcības plānus un stratēģijas dokumentus; 25 regulas, 15 direktīvas, 11 pamatlēmumus, 25 lēmumus, 1 vienoto rīcību, 3 kopējās nostājas, 4 rezolūcijas, 111 Padomes secinājumus un 8 starptautiskos nolīgumus;[5];

    D.     tā kā kopumā nav notikusi pienācīga un sistemātiska šo pasākumu izvērtēšana;

    E.     tā kā nesen satraucoši ir pieaudzis rasisms un ksenofobija, tostarp antisemītisms, romofibija un islāmofobija;

    F.     tā kā nepieciešams steidzami noteikt vienotu juridisku definīciju jēdzienam „profilēšana”, balstoties uz pamattiesību un datu aizsardzības standartiem, lai samazinātu neskaidrību par to, kuras darbības ir aizliegtas un kuras nav aizliegtas;

    G.     tā kā saskaņā ar Eiropas Tiesu sistēmas efektivitātes komisijas (CEPEJ) publicētajiem datiem dalībvalstu ieguldījumi krimināltiesību sistēmā būtiski atšķiras[6],

    1.      izsaka dziļu līdzjūtību nesen Parīzē un citur pasaulē notikušo teroristu uzbrukumu upuriem un viņu ģimenēm;

    2.      uzsver, ka būtiskai cīņas pret terorismu dimensijai ir jābūt politikas darbību noteikšanai upuru un viņu ģimeņu aizsardzībai un atbalstam; tādēļ aicina visas dalībvalstis pareizi īstenot 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus;

    3.      atkārtoti apliecina savu apņemšanos atbalstīt vārda brīvību, pamattiesības, demokrātiju, toleranci un tiesiskumu;

    4.      prasa visaptverošu pieeju radikalizācijas novēršanai un terorisma apkarošanai, kas būtu vērsta uz sociālās kohēzijas stiprināšanu, noziedzības novēršanu un mērķtiecīgiem politikas un drošības pasākumiem, kuru pamatā ir atsevišķu personu turēšana aizdomās vai konkrēti draudi, ko nosaka cilvēki, nevis ierīces; turklāt uzsver nepieciešamību ieviest stingrākus noteikumus attiecībā uz ieroču iegādi un glabāšanu, eksporta noteikumiem un cīņu pret ieroču nelikumīgu tirdzniecību; turklāt uzstājīgi prasa nodrošināt pienācīgus resursus skolotājiem, sociālajiem darbiniekiem, psihologiem, vietējiem policijas darbiniekiem, izmeklētājiem, prokuroriem, tiesnešiem un cietumu darbiniekiem, tā līdzsvarojot taupības pasākumus, kas radīja nopietnus traucējumus Eiropas sabiedrības struktūrā;

    5.      uzsver, ka brīvības, ko cenšamies atbalstīt, nevajadzētu apdraudēt, cīņā pret terorismu ieviešot lielākoties simboliskus, represīvus masveida novērošanas un robežkontroles pasākumus, jo tā tiks veidota Eiropas Savienība, kurā visi tiek turēti aizdomās, neviens nav brīvs un brīvas pārvietošanās princips vairs nav spēkā; turklāt brīdina par to personu profilēšanas stigmatizējošo ietekmi mūsu sabiedrībā, ar kurām cenšamies veidot labākas attiecības;

    6.      uzsver, ka Eiropas Savienības, tās dalībvalstu un partnervalstu starptautiskā terorisma apkarošanas stratēģijas pamatā ir jābūt tiesiskumam un pamattiesību ievērošanai; turklāt uzsver, ka Eiropas Savienības ārējās darbības cīņā pret starptautisko terorismu būtu galvenokārt jāvērš uz tā novēršanu;

    7.      norāda uz to, ka tāpat kā par iepriekšējiem uzbrukumiem, arī Parīzes uzbrucēji drošības iestādēm jau bija zināmi un pret viņiem jau bija veiktas izmeklēšanas un uzraudzības darbības; pauž bažas par apjomu, kādā drošības iestādes varētu būt apmainījušās ar esošajiem datiem par šīm personām gan savstarpēji, gan, nepieciešamības gadījumā, ar kolēģiem citās dalībvalstīs, efektīvi izmantojot ES datubāzes un sadarbojoties ar ES aģentūrām;

    8.      aicina Komisiju un Padomi veikt vispārēju ES terorisma apkarošanas darbību un ar tām saistīto pasākumu novērtēšanu, jo īpaši saistībā ar to, kā dalībvalstis tos īsteno tiesību aktos un praksē, un apjomu, kādā tās sadarbojas ar attiecīgajām ES aģentūrām, jo īpaši ar Eiropolu un Eurojust, un atbilstīgi novērtēt pastāvošās nepilnības, kā arī pasākumu atbilstību ES pamattiesību saistībām, izmantojot LESD 70. pantā paredzēto procedūru; uzstājīgi prasa šajā novērtējumā, ko publicēs 2015. gada maijā kopā ar Eiropas drošības programmu, iekļaut arī ES terorisma apkarošanas darbību ārējo dimensiju;

    9.      uzstājīgi prasa veikt terorisma apkarošanas politikas demokrātisku un tiesisku pārraudzību; uzsver, ka terorisma apkarošanas pasākumi, kuri pēc tam ir izrādījušies lieki, neefektīvi vai pārmērīgi, ir jāatceļ, jāizmeklē pamattiesību pārkāpumi un jākompensē nodarījums, un ka ir jāizstrādā jauni rūpīgas demokrātiskās pārbaudes veidi, pamatojoties uz pilnvarām, kas Eiropas Parlamentam un dalībvalstu parlamentiem tika piešķirtas saskaņā ar Lisabonas līgumu; prasa, lai šādos pasākumos un nolīgumos tiktu iekļauta turpināmības vai periodiskas atļaujas saņemšanas klauzulas; noraida valsts drošības izmantošanu par aizbildinājumu tam, lai mazinātu pamattiesības, piemēram, advokāta un klienta konfidencialitātes prasības; aicina nekavējoties precizēt nacionālās drošības koncepciju Eiropas tiesību kontekstā;

    Visaptveroša pieeja radikalizācijas novēršanai un terorisma apkarošanai

    10.    uzsver to, ka ekonomikas, izglītības un sociālā politika var palīdzēt mazināt izslēgšanu un straujo sociāli ekonomisko pārmaiņu ietekmi, kas rada aizvainojumu un vilšanos, kuru varētu izmantot vardarbīgie ekstrēmisti; tādēļ aicina politikas nostādnēs būtiski uzlabot ekonomisko un sociālo iekļaušanu, dialogu, līdzdalību, vienlīdzību, iecietību un sapratni starp dažādām kultūrām un reliģijām;

    11.    aicina dalībvalstis veikt ieguldījumus izglītības programmās, kas paredz cilvēka cieņas ievērošanu, sekmē vienlīdzīgas iespējas, novērš visu veidu diskrimināciju un jau no agras bērnības veicina integrāciju; uzsver, ka tas ietver arī skolotāju apmācību par sociāliem jautājumiem un daudzveidību;

    12.    brīdina, ka iespēju trūkums, lai pilnībā līdzdarbotos sabiedrībā, ko rada nabadzība un bezdarbs, var likt cilvēkiem justies bezspēcīgiem un pat pievērsties destruktīvai, patvarīgai un ekstrēmistiskai uzvedībai, uzbrūkot sabiedrībai kopumā; aicina dalībvalstis palielināt centienus mazināt nabadzību, sniegt nodarbinātības iespējas un dot iespējas iedzīvotāju līdzdarbībai, kā arī ievērot viņu intereses;

    13.    uzsver, ka diskriminācija un naidīgi izteikumi dažos gadījumos var pastiprināt radikalizāciju un vardarbības izmantošanu; uzsver, ka vienlīdzības un nediskriminēšanas standartiem jābūt pirmajai atbildes reakcijai, ko papildina īpašas politikas stratēģijas cīņai pret visu veidu diskrimināciju;

    14.    pauž bažas par to, cik nesamērīgi lielu ietekmi uz musulmaņu kopienām atstāja pēc 2001. gada11. septembra īstenotie pasākumi, jo īpaši saistībā ar piederību konkrētai rasei;

    15.    uzsver, ka ir svarīgi sākt un pastiprināt sadarbību ar attiecīgajām kopienām atsevišķās dalībvalstīs, gan lai noteiktu specifiskos riskus, gan kā daļu no vispārējās radikalizācijas novēršanas stratēģijas; pauž atbalstu programmām, kas rada iespēju etniskajām un reliģiskajām minoritātēm un nelabvēlīgos apstākļos esošām kopienām vidējā termiņā un ilgtermiņā uzlabot šādu attiecīgo kopienu sociālo un ekonomisko statusu gan vietējā, gan reģionālā līmenī; šajā sakarībā norāda, ka radikalizācija Savienībā nav saistīta tikai ar konkrētām etniskām vai reliģiskām grupām;

    16.    uzsver, ka ikvienā ES dalībvalstī jau ir spēkā atbilstīgi tiesību aktu īstenošanas pasākumi:

    -  pasažieru pasu datus (saskaņā ar iepriekšējas pasažieru informācijas sistēmu jeb APIS) jau pārbauda datubāzēs, kurās glabājas dati par jau zināmiem noziedzniekiem un valstī neielaižamām personām;

    -  tiesībaizsardzības iestādes var piekļūt aizdomās turēto personu vai personu grupu telefonsarunu un pasažieru datiem, ja pastāv aizdomas ka šīs personas ir saistītas ar konkrētu apdraudējumu;

    -  Šengenas informācijas sistēma paredz personu slepenu novērošanu un ātru aizturēšanu un izdošanu gadījumos, ja tās varētu radīt draudus drošībai, plāno izdarīt noziegumu vai tiek turētas aizdomās par nozieguma izdarīšanu;

    uzskata, ka tiesībaizsardzības iestādēm prioritāri jāizmanto šīs iespējas un jāpaplašina sadarbība, cita starpā izveidojot kopīgas izmeklēšanas komandas un izmantojot ES aģentūru, piemēram, Eiropola, Eurojust un Eiropas Policijas akadēmijas (CEPOL), palīdzību;

    17.    uzskata, ka cīņā pret nopietnu un organizētu starptautisko noziedzību vienai no ES prioritātēm vajadzētu būt cīņai pret šaujamieroču nelegālu tirdzniecību; jo īpaši uzskata, ka vēl vairāk jāuzlabo sadarbība saistībā ar informācijas apmaiņas mehānismiem un aizliegto ieroču izsekojamību un iznīcināšanu; turklāt uzstāj, ka dalībvalstīm būtu stingri jāievēro Kopējā nostāja, ar ko izveido kopīgus noteikumus, kas reglamentē militāru tehnoloģiju un ekipējuma eksporta kontroli (2008/944/KĀDP);

    18.    aicina pareizi īstenot ES tiesību aktus par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanu, lai varētu savlaicīgi identificēt teroristu finansēšanas gadījumus;

    19.    uzsver, ka jau tagad konkrētā laika posmā, konkrētos maršrutos vai konkrētās robežšķērsošanas vietās var veikt mērķtiecīgu robežkontroli attiecībā uz personām, kurām ir tiesības brīvi pārvietoties un kuras šķērso ārējās robežas, ņemot vērā to radīto draudu līmeni; uzstāj, ka dalībvalstīm būtu pilnībā un labāk jāizmanto spēkā esošā Šengenas vienošanās sistēma un jāpiešķir tai nepieciešamie finanšu līdzekļi tā vietā, lai centos atjaunot robežkontroli, paplašinot patlaban esošās iespējas;

    20.    atgādina, ka 2014. gada aprīlī Eiropas Savienības Tiesa atcēla Datu glabāšanas direktīvu (DRD), pamatojoties uz to, ka datu glabāšana, ja nav saiknes starp datiem, kuru saglabāšana ir paredzēta, un draudiem sabiedriskajai drošībai, nav savienojama ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartā noteiktajām garantijām; uzsver, ka šī saikne ir ārkārtīgi svarīga ne tikai attiecībā uz Datu glabāšanas direktīvu, bet arī jebkuru citu datu glabāšanas sistēmu, kas paredz to personu datu glabāšanu, kas netiek turētas aizdomās; atgādina Revīzijas palātas kritiku attiecībā uz citu glabāšanas ierobežojumu trūkumu, piemēram, ierobežojumiem attiecībā uz i) datiem, kas attiecas uz noteiktu laika periodu un/vai konkrētu ģeogrāfisko teritoriju un/vai konkrētām personām, kas varētu būt vienā vai otrā veidā iesaistītas kādā smagā noziegumā, vai ii) personām, kuras citu iemeslu dēļ un saglabājot to datus, varētu dot ieguldījumu smagu noziedzīgu nodarījumu novēršanā, atklāšanā un apsūdzības celšanā[7];

    21.    aicina Komisiju oficiāli pārskatīt priekšlikumu par ES pasažieru datu reģistru, ņemot vērā kritērijus, ko Tiesa noteica spriedumā par datu saglabāšanas direktīvu; uzdod savam juridiskajam dienestam līdzīgu pārskatīšanu veikt sešu nedēļu laikā pēc šīs rezolūcijas pieņemšanas; uzstājīgi norāda, ka tādu vispārēju uzraudzības programmu[8] kā to, kas izriet no ES pasažieru datu reģistra (PDR) direktīvas priekšlikuma, nevar pieņemt, pirms Tiesa nav sniegusi savu atzinumu par ES un Kanādas nolīgumu par pasažieru datu reģistra datu pārsūtīšanu un izmantošanu, ko Parlaments prasīja 2014. gada novembrī[9];

    22.    uzsver, ka pret terorismu vērstiem pasākumiem, kas ierobežo pamattiesības internetā, jābūt nepieciešamiem un samērīgiem un ka jo īpaši to pamatā jābūt atbilstīgai terorisma definīcijai, kuras pašreiz trūkst; turklāt uzsver, ka krimināla rakstura saturs no interneta būtu jāizņem, pamatojoties uz tiesas atļauju, nevis uz interneta pakalpojumu sniedzēju privāti veiktu uzraudzību;

    23.    atkārtoti aicina veicināt vispārēju saziņas, tostarp e-pastu un īsziņu, šifrēšanu[10]; uzsver, ka šifrēšanas aizliegums kaitētu personas datu aizsardzībai saziņas, komerciālajos un finanšu tīklos, kā arī valdības un īpaši svarīgas infrastruktūras sistēmās, radot iespējas datus pārtvert noziedzīgiem vai citiem mērķiem;

    24.    atkārtoti norāda, ka datu vākšanai un apmaiņai, tostarp starp ES aģentūrām, piemēram, Eiropolu, jābūt atbilstīgai Eiropas Savienības Pamattiesību hartai un tās pamatā jābūt saskanīgai datu aizsardzības tiesību sistēmai, kas ietver juridiski saistošus personas datu aizsardzības standartus, jo īpaši attiecībā uz mērķa ierobežojuma principu, datu apjoma samazināšanu, informāciju, piekļuvi, labošanu, dzēšanu un tiesisko aizsardzību; aicina ātri pieņemt datu aizsardzības tiesību aktu kopumu, tostarp Padomē pieņemot vispārīgo pieeju par Direktīvā 95/46/ES noteikto minimālo standartu ievērošanu attiecībā gan uz regulu, gan direktīvu;

    25.    aicina dalībvalstis veidot ciešāku sadarbību starp to tiesībaizsardzības iestādēm, izmantojot tādus jau pieejamus ES instrumentus kā Eiropas Sodāmības reģistru informācijas sistēma (ECRIS), Eiropas apcietināšanas orderis un Eiropas izmeklēšanas rīkojums un vienlaikus ievērojot samērīguma principu un pamattiesības; tāpat aicina dalībvalstis ātri panākt vienošanos par visiem ierosinātajiem pasākumiem saskaņā ar procesuālo tiesību ceļvedi un kā nākamo soli pieņemt lēmumus par pirmstiesas aizturēšanu un ieslodzījuma apstākļiem;

    26.    aicina dalībvalstis ieguldīt savās krimināltiesību sistēmās, lai nodrošinātu pienācīgu un ātru izmeklēšanu un kriminālvajāšanu atbilstoši cilvēktiesību principiem;

    27.    atgādina, ka mūsu krimināltiesību sistēmas mērķis ir personu rehabilitācija tā, lai pēc apcietinājuma beigām viņi vairs neapdraudētu sabiedrību; aicina dalībvalstis ieguldīt šajā nolūkā nepieciešamajos cilvēkresursos; pauž atbalstu tādām radikalizācijas novēršanas iniciatīvām kā tā, ko izstrādāja Orhūsas pilsēta Dānijā;

    28.    brīdina nepaļauties kārdinājumam drošības un stabilitātes vārdā atgriezties pie iepriekšējās tuvredzīgās un neefektīvās prakses slepeni vienoties ar autoritāriem režīmiem; mudina ES saistībā ar Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšanu būtiski pārstrādāt tās stratēģiju attiecībā uz Vidusjūras dienvidu reģiona valstīm un koncentrēties uz atbalstu tām valstīm un dalībniekiem, kuri ir patiesi apņēmušies īstenot kopējas vērtības un reformas;

    29.    aicina veidot saskaņotāku ārpolitiku, ar ko vērsties pret tādiem vardarbīgu konfliktu, ekstrēmisma un radikalizācijas pamatcēloņiem kā nestabilitāte, zema attīstība un jo īpaši –– nevienlīdzības plaisas palielināšanās pasaulē;

    30.    uzsver, ka ES ir nepieciešams stiprināt politisko dialogu ar musulmaņu valstīm, lai mazinātu šķietamo saikni starp terorismu un islāmu, kas pašlaik valda publiskajā telpā; atkārtoti uzsver, ka ES ārējā pretterorisma politikā ir galvenokārt jāīsteno krimināltiesību pieeja, kas stingri ievēro starptautiskās cilvēktiesību normas un starptautiskās humanitārās tiesības un atbalsta centienus radikalizācijas un vardarbīga ekstrēmisma novēršanas jomā; prasa ES neatbalstīt represīvas tendences trešās valstīs;

    31.    uzstāj, ka pretterorisma atbalsta projektiem, ko Komisija un dalībvalstis īsteno kopā ar trešām valstīm, ir jābūt saskaņā ar cilvēktiesību prasībām un, attiecīgos gadījumos, starptautiskajām humanitārajām tiesībām, jo īpaši attiecībā uz prasībām par taisnīgu tiesas procesu; nolemj veikt novērtējumu par cilvēktiesību aizsardzības pasākumiem un norādēm, ko ES un tās dalībvalstis piemēro pretterorisma projektiem, jo īpaši dienvidu kaimiņreģionā; nolemj organizēt uzklausīšanu par pretterorisma pasākumu parlamentāro pārraudzību un tiesību aktiem, piedaloties parlamentu un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem no Eiropas un Vidusjūras reģiona;

    32.    atgādina Eiropas Ārējās darbības dienestam, ES terorisma apkarošanas koordinatoram un dalībvalstīm par apņemšanos saskaņā ar 2012. gada jūnijā pieņemto ES Rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju nodrošināt, ka cilvēktiesību jautājumi tiek apspriesti visu veidu pretterorisma dialogos ar trešām valstīm;

    33.    atgādina dalībvalstīm un ES aģentūrām par to pienākumiem saskaņā ar ES Pamattiesību hartu, starptautiskajām cilvēktiesību normām un ES ārējās politikas mērķiem, kas tām aizliedz apmainīties ar izlūkdienestu datiem, kas varētu izraisīt cilvēktiesību pārkāpumus trešās valsts, vai izmantot informāciju, kas iegūta spīdzināšanā ārpus Savienības;

    34.    pauž stingru nostāju pret bezpilota lidaparātu izmantošanu par terorismu aizdomās turēto personu nāves soda izpildei bez tiesas sprieduma un prasa noteikt lielāku pārredzamību un atbildību attiecībā uz bezpilota lidaparātu izmantošanu, tostarp ES Kopējā nostājā paredzot tiesisko regulējumu bezpilota lidaparātu izmantošanai atbilstoši Parlamenta 2014. gada 27. februāra rezolūcijai[11];

    35.    uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.