Procedūra : 2015/2747(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B8-0716/2015

Iesniegtie teksti :

B8-0716/2015

Debates :

Balsojumi :

PV 09/07/2015 - 12.12
CRE 09/07/2015 - 12.12
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2015)0276

REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
PDF 153kWORD 71k
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B8-0716/2015
7.7.2015
PE565.694v01-00
 
B8-0716/2015

iesniegts, noslēdzot debates par priekšsēdētaja paziņojumu,

saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu


par Srebreņicas notikumu pieminēšanu (2015/2747(RSP))


Igor Šoltes, Terry Reintke, Ulrike Lunacek, Davor Škrlec Verts/ALE grupas vārdā

Eiropas Parlamenta rezolūcija par Srebreņicas notikumu pieminēšanu (2015/2747(RSP))  
B8-0716/2015

Eiropas Parlaments,

–       ņemot vērā 2009. gada 15. janvāra rezolūciju par Srebreņicu(1),

–       ņemot vērā 2008. gada 16. jūnijā Luksemburgā parakstīto Stabilizācijas un asociācijas nolīgumu starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Bosniju un Hercegovinu, no otras puses, ko ratificējušas visas ES dalībvalstis,

–       ņemot vērā Ārlietu padomes 2015. gada 16. marta secinājumus par Bosniju un Hercegovinu,

–       ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas 827 (1993), 1551 (2004) un 1575 (2004),

–       ņemot vērā ģenerālsekretāra 1999. gada 15. novembra ziņojumu saskaņā ar Ģenerālās asamblejas rezolūciju 53/35 par Srebreņicas ieņemšanu,

–       ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.     tā kā 1995. gada 11. jūlijā serbu karaspēks ģenerāļa Ratko Mladiča vadībā un toreizējā Serbu Republikas prezidenta Radovana Karadžiča pakļautībā ieņēma Srebreņicu, pilsētu Bosnijas austrumos, kas ar ANO Drošības padomes rezolūciju 819 (1993) bija pasludināta par aizsargātu zonu;

B.     tā kā pēc Srebreņicas ieņemšanas masu slepkavību laikā, kas turpinājās vairākas dienas, ģenerāļa Mladiča komandēts Bosnijas serbu karaspēks un paramilitārās vienības, tostarp neregulārās policijas vienības, kas Bosnijas teritorijā bija iekļuvušas no Serbijas, un tā sauktie brīvprātīgie no ES dalībvalstīm nekavējoties nogalināja vairāk nekā 8000 Bosnijas musulmaņu vīriešu un zēnu, kuri meklēja patvērumu šajā ANO Aizsardzības spēku (UNPROFOR) aizsargātajā zonā; tā kā gandrīz 30 000 sieviešu, bērnu un vecāka gadagājuma cilvēku tika piespiedu kārtā izraidīti, īstenojot plaša mēroga etniskās tīrīšanas kampaņu, kas šo notikumu padara par lielāko kara noziegumu, kāds Eiropā noticis pēc Otrā pasaules kara beigām;

C.     tā kā šī traģēdija, ko Starptautiskais Kara noziegumu tribunāls bijušajai Dienvidslāvijai (ICTY) un Starptautiskā Tiesa (ICJ) ir atzinuši par genocīdu, notika zonā, kuru ANO bija pasludinājusi par drošu, un tāpēc tā ir simbols starptautiskās sabiedrības nespējai iejaukties konfliktā un aizsargāt nevainīgus civiliedzīvotājus;

D.     tā kā 1999. gadā ANO ģenerālsekretārs ziņojumā par Srebreņicas ieņemšanu paziņoja, ka ANO nav īstenojusi savas pilnvaras, jo īpaši attiecībā uz tā dēvēto drošo zonu aizsardzību, un tādējādi ir līdzatbildīga;

E.     tā kā Bosnijas serbu kaujinieki daudzkārtēji pārkāpa Ženēvas konvenciju, vēršoties pret Srebreņicas musulmaņu civiliedzīvotājiem, tostarp deportējot tūkstošiem sieviešu, bērnu un vecāka gadagājuma cilvēku un izvarojot ļoti daudz sieviešu;

F.     tā kā, neraugoties uz centieniem atklāt un ekshumēt masu un individuālas apbedījuma vietas, gandrīz 1 200 vīriešu un zēnu no Srebreņicas vēl nav atrasti un identificēti;

G.     tā kā 2015. gada 30. janvārī ICTY paturēja spēkā spriedumus pieciem augsta ranga Bosnijas serbu armijas virsniekiem, kuri bija notiesāti par līdzdalību 1995. gada Srebreņicas genocīdā, un tādējādi apstiprināja pirmo galīgo spriedumu par genocīdu; tā kā daži no notiesātajiem virsniekiem ziņoja tieši bijušajam Bosnijas serbu armijas vadītājam Ratko Mladičam, kurš pašreiz tiek tiesāts ICTY par noziegumiem, tostarp genocīdu;

H.     tā kā ES lēmumu pieņemšanas mehānismu nepilnības un patiesi kopējas ārpolitikas un drošības politikas trūkums arī negatīvi ietekmēja notikumu attīstību,

1.      piemin un godā visus Srebreņicas genocīda un bijušajā Dienvidslāvijā notikušo karu laikā izdarīto nežēlīgo noziegumu upurus; izsaka līdzjūtību upuru ģimenēm un pauž solidaritāti ar tām;

2.      uzsver, ka genocīda un noziegumu pret cilvēci savlaicīgai novēršanai un efektīvai sodīšanai par to vajadzētu būt starp ES galvenajām prioritātēm;

3.      aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai novērstu šādu drausmīgu barbarisma aktu atkārtošanos Eiropā, un izmeklēt, vai ES pilsoņi laikā no 1992. līdz 1995. gadam Bosnijas un Hercegovinas teritorijā palīdzēja izdarīt vai paši izdarīja genocīda aktus, noziegumus pret cilvēci un kara noziegumus;

4.      aicina Bosnijas un Hercegovinas Parlamentāro asambleju pieņemt rezolūciju par Srebreņicas genocīdu; atzinīgi vērtē Apvienotās Karalistes iniciatīvu par ANO rezolūciju šajā jautājumā;

5.      pauž atbalstu tādām pilsoniskās sabiedrības organizācijām kā Srebreņicas un Žepa anklāvu māšu asociācijai par vadošo lomu izpratnes veicināšanā un stabilāka pamata veidošanā visu valsts pilsoņu samierināšanai; prasa visiem Bosnijas un Hercegovinas pilsoņiem izmantot Srebreņicas genocīda atceres 20. gadadienu kā iespēju uzlabot samierināšanu un sadarbību, kas ir galvenie priekšnoteikumi tam, lai visas reģiona valstis varētu turpināt savu attīstību Eiropas virzienā; aicina Komisiju un PV/AP atzīt samierināšanas politikas pasākumu nozīmību un uzsver, ka šajā grūtajā procesā liela nozīme ir reliģiskajām organizācijām, plašsaziņas līdzekļiem un izglītības sistēmām;

6.      atgādina, ka ANO miera uzturēšanas spēki UNPROFOR neaizsargāja noteiktās drošās zonas; atgādina, ka UNPROFOR karaspēkā bija liels skaits karavīru no atsevišķām ES dalībvalstīm un tādējādi tām bija un ir jāuzņemas liela daļa atbildības;

7.      aicina Padomi un Komisiju pirms Srebreņicas Potočari genocīda gadadienas atkārtoti paust ES apņemšanos atbalstīt visu Rietumbalkānu valstu Eiropas perspektīvu un atbalstu pievienošanās procesam, cita starpā veicinot plašāku reģionālo sadarbību;

8.      norāda, ka Deitonas līgums bija svarīgs instruments, lai panāktu mieru reģionā, bet uzsver, ka Bosnijā un Hercegovinā ir kļuvis problemātiski to konsolidēt dzīvotspējīgā politiskā sistēmā; norāda, ka visiem pilsoņiem ir jāuzņemas atbildība, lai panāktu jaunu konstitucionālo noregulējumu un radītu dzīvotspējīgu valsti visiem; atgādina, ka diplomāti no Eiropas Savienības un tās dalībvalstīm palīdzēt izstrādāt Deitonas konstitūciju un ka tādēļ ES un tās dalībvalstīm ir īpaša līdztbildība par reformām valstī;

9.      uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, dalībvalstu valdībām, Bosnijas un Hercegovinas un tās administratīvo vienību valdībai un parlamentam, kā arī Rietumbalkānu reģiona valstu valdībām un parlamentiem.

(1)

OV C 46 E, 24.2.2010., 111. lpp.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika