Procedūra : 2015/2747(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B8-0717/2015

Iesniegtie teksti :

B8-0717/2015

Debates :

Balsojumi :

PV 09/07/2015 - 12.12
CRE 09/07/2015 - 12.12
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2015)0276

REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
PDF 160kWORD 71k
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B8-0716/2015
7.7.2015
PE565.695v01-00
 
B8-0717/2015

iesniegts, noslēdzot debates par priekšsēdētāja paziņojumu,

saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu


par Srebreņicas notikumu pieminēšanu (2015/2747(RSP))


Charles Tannock, Ryszard Antoni Legutko, Ryszard Czarnecki, Anna Elżbieta Fotyga, Tomasz Piotr Poręba, Ruža Tomašić, Zdzisław Krasnodębski, Raffaele Fitto ECR grupas vārdā

Eiropas Parlamenta rezolūcija par Srebreņicas notikumu pieminēšanu (2015/2747(RSP))  
B8-0717/2015

Eiropas Parlaments,

–       ņemot vērā 2005. gada 7. jūlija rezolūciju par Srebreņicu(1),

−      ņemot vērā 2009. gada 15. janvāra rezolūciju par Srebreņicu(2),

−      ņemot vērā 2008. gada 16. jūnijā Luksemburgā noslēgto Stabilizācijas un asociācijas nolīgumu starp Eiropas Kopienām un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Bosniju un Hercegovinu, no otras puses, kā arī iespēju pievienoties ES, ko visām Rietumbalkānu reģiona valstīm piedāvāja ES augstākā līmeņa sanāksmē, kura notika 2003. gadā Salonikos,

–       ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.     tā kā 1995. gada 11. jūlijā serbu karaspēks ģenerāļa Ratko Mladiča vadībā un toreizējā Serbu Republikas prezidenta Radovana Karadžiča pakļautībā ieņēma cietzemes ieskauto Bosnijas pilsētu Srebreņicu, kas ar ANO Drošības padomes 1993. gada 16. aprīļa rezolūciju 819 bija pasludināta par drošu zonu;

B.     tā kā pēc Srebreņicas ieņemšanas masu slepkavību laikā, kas turpinājās vairākas dienas, ģenerāļa Mladiča komandēts Bosnijas serbu karaspēks (Serbu Republikas armija) un paramilitārās vienības, tostarp neregulārās Serbijas policijas vienības, kas Bosnijas teritorijā bija iekļuvušas no Serbijas, nekavējoties sistemātiski nogalināja un apraka masu kapos vairāk nekā 8000 Bosnijas musulmaņu vīriešu un zēnu, lai gan šo teritoriju vajadzēja aizsargāt ANO Aizsardzības spēkiem (UNPROFOR), kuros uz vietas bija 400 miera uzturētāju; tā kā gandrīz 25 000 sieviešu, bērnu un vecāka gadagājuma cilvēku tika piespiedu kārtā deportēti un daudzas sievietes tika izvarotas, kas šo notikumu padara par lielāko kara masu slepkavību, kāda Eiropā notikusi pēc Otrā pasaules kara beigām;

C.     tā kā šī traģēdija, ko Starptautiskais Kara noziegumu tribunāls bijušajai Dienvidslāvijai (ICTY) ir atzinis par genocīda aktu, notika zonā, kuru ANO bija pasludinājusi par drošu, un tāpēc tā ir simbols starptautiskās sabiedrības nespējai novērst masu slepkavības un ātri iejaukties, lai aizsargātu civiliedzīvotājus;

D.     tā kā Bosnijas serbu kaujinieki daudzkārtēji pārkāpa Ženēvas konvencijas, vēršoties pret Srebreņicas civiliedzīvotājiem, tostarp deportējot tūkstošiem sieviešu, bērnu un vecāka gadagājuma cilvēku un izvarojot ļoti daudz sieviešu;

E.     tā kā, neraugoties uz milzīgajiem centieniem atklāt un ekshumēt masu un individuālas apbedījuma vietas un identificēt upurus, veiktie meklējumi neļauj pilnībā rekonstruēt Srebreņicā un tās apkārtnē notikušās masu slepkavības;

F.     tā kā patiess miers bez tiesiskuma nav iespējams un tā kā pilnīga un neierobežota sadarbība ar ICTY joprojām ir galvenais nosacījums tam, lai Rietumbalkānu valstu integrācija ES varētu turpināties;

G.     tā kā Bosnijas armijas ģenerālis Radislavs Krstičs bija pirmā persona, ko ICTY atzina par Srebreņicas genocīda līdzdalībnieku un atbalstītāju, tā kā 2011. gada 26. maijā tika aizturēts Ratko Mladičs un tiesas spriedums viņa lietā tiek gaidīts 2015. gada beigās, un tā kā tiesvedība pret Radovanu Karadžiču vēl turpinās;

H.     tā kā piemiņas dienas ieviešana ir vislabākais veids, kā izrādīt cieņu genocīda upuriem un nodot skaidru vēstījumu turpmākajām paaudzēm,

1.      stingri nosoda Srebreņicas masu slepkavības; godā nežēlīgo noziegumu upuru piemiņu un izsaka dziļu līdzjūtību upuru ģimenēm, daudzas no kurām dzīvo neziņā par savu tēvu, dēlu, vīru vai brāļu likteni; atzinīgi vērtē to, ka ir aizturēti galvenie Srebreņicas masu slepkavību vadītāji, bet pauž nožēlu, ka daži vainīgie nav saukti pie atbildības; tādēļ pauž pilnīgu atbalstu ICTY veiktajam vērtīgajam un grūtajam darbam — tā jau ir pasludinājusi galīgo spriedumu 147 apsūdzētajiem un joprojām turpina vēl 14 apsūdzēto tiesvedību;

2.      aicina dalībvalstis un Rietumbalkānu valstis pienācīgi pieminēt Srebreņicas Potočari genocīda divdesmito gadskārtu, atbalstot 11. jūlija noteikšanu par Srebreņicas genocīda piemiņas dienu visā ES; mudina dalībvalstis atbalstīt NVO iniciatīvas, lai nodrošinātu, ka atceres notiek atbilstošā mērogā; atzinīgi vērtē atceres dienas nopietnību un sirsnību Apvienotajā Karalistē, kas notiek pienācīgi sadarbojoties valsts iestādēm un NVO “Remembering Srebrenica”;

3.      atzinīgi vērtē to, ka Serbijas iestādes atzīst masu slepkavības un ir oficiāli publiski atvainojušās, 2010. gadā pieņemot īpašu rezolūciju; uzsver, ka Serbija ir saukusi pie atbildības tos, kas ir vainīgi masu slepkavībās, un tas bija būtisks solis ceļā uz mieru un stabilitāti reģionā; aicina pārējās iestādes reģionā juridiski atzīt genocīdu, lai veicinātu samierināšanu reģionā, jo tas ir viens no galvenajiem priekšnosacījumiem, lai Rietumbalkānu valstis varētu virzīties uz ceļā uz ES;

4.      uzsver, ka samierināšanas procesā liela nozīme ir reliģiskajām kopienām, plašsaziņas līdzekļiem un izglītības sistēmai, un tādēļ aicina Rietumbalkānu valstis stiprināt attīstības programmas, kas satuvina kopienas, lai varētu pārvarēt pagātnes nesaskaņas un sākt miermīlīgu un patiesu līdzāspastāvēšanu ilgstoša miera, stabilitātes un ekonomikas izaugsmes interesēs;

5.      pauž dziļu nožēlu par to, ka Bosnijas serbu līderis Milorads Dodiks prasīja, lai Krievija uzliek veto Apvienotās Karalistes sagatavotās ANO rezolūcijas par Srebreņicu pieņemšanai, kurā būtu atspoguļota ANO nespēja novērst genocīdu un tiktu pieminēti genocīda upuri un tie, kas cietuši abās karojošās pusēs; mudina Bosnijas serbu iestādes novērstu jebkādu turpmāku spriedzes saasināšanos un Srebreņicas masu slepkavības oficiāli atzīt par genocīdu, jo šo nežēlīgo noziegumu, kas ir vissmagākais kopš Otrā pasaules kara, par genocīdu jau ir nosaukusi Starptautiskā Tiesa un ICTY;

6.      uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām, Bosnijas un Hercegovinas un tās administratīvo vienību valdībai un parlamentam, kā arī Rietumbalkānu reģiona valstu valdībām un parlamentiem.

(1)

OV C 157 E, 6.7.2006., 468. lpp.

(2)

OV C 46 E, 24.2.2010., 111. lpp.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika