REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par Srebreņicas notikumu pieminēšanu
7.7.2015 - (2015/2747(RSP))
saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu
Fabio Massimo Castaldo, Ignazio Corrao EFDD grupas vārdā
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā 2009. gada 15. janvāra rezolūciju par Srebreņicu[1],
– ņemot vērā 2008. gada 16. jūnijā Luksemburgā parakstīto Stabilizācijas un asociācijas nolīgumu starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Bosniju un Hercegovinu, no otras puses, ko ratificējušas visas dalībvalstis,
– ņemot vērā Padomes 2015. gada 16. marta secinājumus par Bosniju un Hercegovinu,
– ņemot vērā ANO Drošības padomes Rezolūcijas 827 (1993), 1551 (2004) un 1575 (2004),
– ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,
A. tā kā 1995. gada 11. jūlijā armijas spēki ģenerāļa Ratko Mladiča vadībā un toreizējā Serbu Republikas prezidenta Radovana Karadžiča pakļautībā ieņēma Bosnijas austrumu pilsētu Srebreņicu, kas ar ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 819 (1993) bija pasludināta par aizsargātu zonu;
B. tā kā vairāku dienu garajā slaktiņā pēc Srebreņicas krišanas vairāk nekā 8 000 musulmaņu vīriešiem un zēniem, kuri bija meklējuši drošību šajā apkārtnē, ko aizsargāja Apvienoto Nāciju Organizācijas Aizsardzības spēki (UNPROFOR), tika nekavējoties izpildīts nāvessods un to paveica Bosnijas serbu spēki ģenerāļa Mladiča vadībā, kā arī paramilitārās vienības, tostarp nelikumīgas policijas vienības; tā kā gandrīz 30 000 sieviešu, bērnu un vecāka gadagājuma cilvēku tika piespiedu kārtā izraidīti, īstenojot plaša mēroga etniskās tīrīšanas kampaņu, kas šo notikumu padara par lielāko kara noziegumu, kāds Eiropā noticis pēc Otrā pasaules kara beigām;
C. tā kā šī traģēdija, ko Starptautiskais Kara noziegumu tribunāls bijušajai Dienvidslāvijai (ICTY) nosauca par genocīda aktu, notika zonā, ko ANO pasludināja par drošu, un tāpēc tā ir simbols starptautiskās kopienas nespējai iejaukties konfliktā un aizsargāt civiliedzīvotājus;
D. tā kā daudzkārtēji Ženēvas konvencijas pārkāpumi tika vērsti pret Srebreņicas civiliedzīvotājiem, tostarp deportējot tūkstošiem sieviešu, bērnu un vecāka gadagājuma cilvēku un izvarojot ļoti daudz sieviešu;
E. tā kā, neraugoties uz centieniem atklāt un ekshumēt masu un individuālas apbedījuma vietas, gandrīz 1200 vīriešu un zēnu no Srebreņicas vēl nav atrasti un identificēti;
F. tā kā 2015. gada 30. janvārī ICTY atstāja spēkā spriedumus pieciem augsta ranga Bosnijas serbu armijas virsniekiem, kuri bija notiesāti par dalību 1995. gada Srebreņicas traģēdijā; tā kā šis ir pirmais galīgais spriedums par genocīdu; tā kā daži no notiesātajiem virsniekiem bija tiešā bijušā armijas virspavēlnieka Ratko Mladiča pakļautībā, kurš pašreiz tiek tiesāts ICTY;
G. tā kā ES lēmumu pieņemšanas mehānismu nepilnības un patiesi kopējas ārpolitikas un drošības politikas trūkums arī negatīvi ietekmēja notikumu attīstību,
H. tā kā piemiņas dienas noteikšana ir vislabākais veids, kā izrādīt cieņu genocīda upuriem un nodot skaidru vēstījumu turpmākajām paaudzēm,
1. piemin un godā bijušās Dienvidslāvijas karu laikā pastrādāto zvērību visu upuru piemiņu; izsaka līdzjūtību upuru ģimenēm un pauž solidaritāti ar tām;
2. uzsver, ka genocīda un noziegumu pret cilvēci savlaicīgai novēršanai un efektīvai sodīšanai par to vajadzētu būt starp ES galvenajām prioritātēm;
3. aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai šādi šausminoši akti Eiropā nekad vairs neatkārtotos;
4. uzsver, cik svarīga ir samierināšanas politika, un uzsver reliģisko institūciju, plašsaziņas līdzekļu un izglītības sistēmu lielo nozīmi šajā grūtajā procesā;
5. atgādina, cik svarīga ir miera un stabilitātes nodrošināšana reģionā, un uzskata, ka ir svarīgi palielināt reģionālo sadarbību;
6. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām, Bosnijas un Hercegovinas valdībai, parlamentam un tās autonomo sastāvdaļu pārvaldei, kā arī Rietumbalkānu reģiona valstu valdībām un parlamentiem.
- [1] OV L 46, 20.11.2010., 111. lpp.