REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par miera procesa veicināšanu Kolumbijā
13.1.2015 - (2015/3033(RSP))
saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu
Luis de Grandes Pascual, Francisco José Millán Mon, Davor Ivo Stier, Agustín Díaz de Mera García Consuegra, Cristian Dan Preda, Ramón Luis Valcárcel Siso PPE grupas vārdā
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B8-0041/2016
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Parlamenta daudzās rezolūcijas par stāvokli cilvēktiesību jomā Kolumbijā, īpaši 1996. gada 18. aprīļa, 1997. gada 12. jūnija, 1998. gada 12. marta un 14. maija, 1999. gada 11. marta un 2000. gada 7. septembra rezolūciju,
– ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par stāvokli Kolumbijā, īpaši 1996. gada 14. marta un 24. oktobra, 1997. gada 18. septembra un 1999. gada 14. janvāra rezolūciju,
– ņemot vērā 2001. gada 1. februāra rezolūciju par iniciatīvu “Plan Colombia” un atbalstu miera procesam Kolumbijā, kā arī 2001. gada 4. oktobra un 2002. gada rezolūciju par Kolumbiju,
– ņemot vērā īpašās saiknes, kas vieno ES un Kolumbiju un it īpaši Briselē 2012. gada 26. jūlijā parakstīto Daudzpusējo tirdzniecības nolīgumu starp Kolumbiju un Peru, no vienas puses, un ES un tās dalībvalstīm, no otras puses,
– ņemot vērā 2015. gada 23. septembrī Havanā parakstītos kopīgo Paziņojumu Nr. 60 par nolīgumu, ar ko izveido īpašu jurisdikciju mieram, un 2015. gada 15. decembrī parakstīto kopīgo Paziņojumu Nr. 64, kurā iekļauts Nolīgums par konflikta upuriem „Visaptveroša taisnības, tiesiskuma, tiesiskās aizsardzības un neatkārtošanās sistēma”, kurā ietverta īpaša jurisdikcija mieram un saistības cilvēktiesību jomā;
– ņemot vērā 44. punktu Eiropas Parlamenta Delegācijas attiecībām ar Eiropas un Latīņamerikas Parlamentāro asambleju (EuroLat) ziņojumā ES un Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu kopienas (CELAC) II samitam Briselē par Kolumbijas valdības un Kolumbijas Revolucionāro bruņoto spēku (FARC) iekšējā konflikta izbeigšanu,
– ņemot vērā ES un CELAC II samita beigās 2015. gada 11. jūnijā pieņemto Briseles deklarāciju,
– ņemot vērā Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Federica Mogherini 2015. gada 24. septembra paziņojumu par vienošanos par pārejas tiesiskumu Kolumbijā, kā arī viņas 2015. gada 1. oktobra paziņojumu, ar kuru Eamon Gilmore ieceļ par īpašo sūtni miera procesā Kolumbijā,
– ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,
A. tā kā ES un Kolumbija kopš 2013. gada uztur ciešas ekonomiskās un tirdzniecības sadarbības satvaru, kas noteikts ar Daudzpusējā tirdzniecības nolīgumā starp Kolumbiju un Peru, no vienas puses, un Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no otras puses, kura galīgais mērķis ir ne tikai veicināt nolīguma pušu ekonomiskos sakarus, bet arī izveidot savienības, kas neaprobežojas ar vienkāršu savstarpēju tirdzniecību, bet stiprina miera procesu, demokrātiju un šo valstu iedzīvotāju labklājību;
B. tā kā saistībā ar minēto nolīgumu tiek uzsvērta Kolumbijas pilsoņiem piemērotā vīzu režīma ieceļošanai ES atcelšana, par ko vienošanās tika panākta 2015. gada jūnijā notikušajā ES un CELAC II samitā;
C. tā kā šīs ciešās attiecības tiek īstenotas arī saistībā ar starptautisko sadarbību tādu nozīmīgu kopējo mērķu labā kā miera veicināšana un terorisma apkarošana ir ļoti būtiski, ka kopš 2014. gada, kad tika parakstīts ES un Kolumbijas pamatlīgums par piedalīšanos Eiropas Savienības operācijās saistībā ar krīžu pārvaldību, Kolumbijas militārie spēki sadarbojas ar Eiropas spēkiem starptautiskajās miera operācijās Apvienoto Nāciju Organizācijas principu paspārnē;
D. tā kā, parakstot Vispārējo nolīgumu par konflikta izbeigšanu un stabila un ilgstoša miera veidošanu, 2012. gada 26. augustā Havanā (Kubā) tika uzsāktas Kolumbijas valdības un Kolumbijas Revolucionāro bruņoto spēku (FARC) apaļā galda diskusijas, īstenojot Kolumbijas tautas vēlēšanos dzīvot mierā un it īpaši atzīstot to, ka miera veidošana ir visu iedzīvotāju kopīga lieta, ka valstij ir jāveicina cilvēktiesības visā tās teritorijā un ka taisnīga ekonomiskā un sociālā attīstība ir miera garants un vienlaikus priekšnoteikums iekļaujošai un ilgtspējīgai valsts izaugsmei;
E. tā kā dažādos sarunu posmos šo sarunu dalībnieki Havanā panāca vienošanās par jaunu Kolumbijas lauku vidi un visaptverošu agrāro reformu, politisko līdzdalību un demokrātisko atvērtību miera veidošanai un par nelikumīgo narkotiku problēmas risināšanu;
F. tā kā 2015. gada 23. septembrī Kolumbijas valdība un FARC paziņoja par nolīgumu, ar ko izveido īpašu jurisdikciju mieram, lai ņemtu vērā upuru tiesības un sniegtu ieguldījumu stabila un ilgstoša miera veidošanā, un kura īstenošanas nolūkā puses vienojās ieviest visaptverošu patiesības, tiesiskuma, nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas un neatkārtošanas sistēmu, kas ietver arī Patiesības noskaidrošanas, līdzāspastāvēšanas un neatkārtošanas komisijas izveidi, kā arī vienošanās par nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu konflikta upuriem;
G. tā kā, panākuši vienošanos par t. s. pārejas tiesiskumu, sarunu dalībnieki spēra izšķirošu soli miera panākšanas virzienā, kas šķiet neatgriezenisks arī tāpēc, ka abas puses vienojās miera panākšanai atvēlēt ne vairāk kā sešus mēnešus, par termiņu nosakot 2016. gada 23. martu;
H. tā kā īpašās jurisdikcijas mieram izveide atbilst nepieciešamībai izveidot īpašu starptautiskajām tiesībām atbilstošu tiesu sistēmu, ar kuras palīdzību tiktu sodītas par smagiem noziegumiem atbildīgās personas un atlīdzinātu konflikta upuriem nodarīto kaitējumu un vienlaikus tiktu atvieglota ieroču nolikšana;
I. tā kā Kolumbijas valdība, tās likumdošanas palāta un Kolumbijas tauta var suverēni noteikt šīs īpašās jurisdikcijas mieram parametrus un šīs jurisdikcijas galvenais uzdevums būs izbeigt nesodāmību, noskaidrot patiesību un sodīt konflikta laikā pastrādāto noziegumu, it īpaši smagāko un izplatītāko noziegumu, izdarītājus, tādējādi nodrošinot neatkārtošanos un veicinot nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu upuriem;
J. tā kā stabila un noturīga miera nodrošināšana Kolumbijā, izbeidzot vairāk nekā 50 gadus ilgušo iekšējo bruņoto konfliktu, kas ir radījis miljoniem upuru, ir pirmām kārtām Kolumbijas, bet arī Eiropas Savienības un starptautiskās sabiedrības prioritāte, kā to pierāda daudzie dažādu valstu un reģionālu un starptautisku organizāciju, tostarp pašas Eiropas Savienības, paziņojumi, kuros pausts atbalsts miera procesam,
1. ļoti atzinīgi vērtē trešdien, 2015. gada 23. septembrī Kolumbijas valdības un Kolumbijas Revolucionāro bruņoto spēku (FARC) panākto nolīgumu, ar ko izveido īpašu jurisdikciju mieram, kas ir apmierinošs risinājums sarunu galvenajam un visproblemātiskākajam jautājumam, un atzinīgi vērtē arī kopējo lēmumu atvēlēt galīgā miera līguma parakstīšanai sešus mēnešus, par termiņu nosakot 2016. gada 23. martu;
2. uzskata, ka gan nesenā nolīguma par īpašās jurisdikcijas mieram izveidi parakstīšana, gan citu tādu vienošanos apstiprināšana, kuras iepriekš tika panāktas attiecībā uz visaptverošu agrāro reformu, politisko līdzdalību un demokrātisko atvērtību miera veidošanai un risinājumu nelegālo narkotiku problēmai, ir izšķiroši soļi ceļā uz Kolumbijas sabiedrības atbalstīta galīgā miera līguma noslēgšanu, kas ļaus panākt stabilu un ilgstošu mieru, izbeidzot pusgadsimtu ilgušo iekšējo bruņoto konfliktu, un it īpaši ņemt vērā konflikta upuru tiesības uz nodarītā fiziskā, morālā un materiālā kaitējuma pilnīgu, patiesu un taisnīgu atlīdzināšanu;
3. aicina Nacionālās atbrīvošanas armiju bez aizbildinājumiem vai kavēšanās stingri un pārliecinoši apņemties nodrošināt mieru Kolumbijā, uzsākot sarunu procesu ar Kolumbijas valdību, lai īstenotu sociālās un politiskās integrācijas miermīlīgu procesu;
4. pauž vēlmi, lai notiekošās miera sarunas ar FARC sekmīgi beigtos pēc iespējas ātrāk un katrā gadījumā 23. septembrī Havanā noteiktajā sešu mēnešu termiņā, lai 2016. gada 23. marts iezīmētu galīgas konflikta beigas un pavērsienu Kolumbijas mūsdienu vēsturē;
5. atzīst gan Kolumbijas valdības, gan FARC demonstrētos politiskos centienus, reālismu un neatlaidību savu antagonistisko nostāju tuvināšanā un tādas kompromisu telpas pakāpeniskā izveidē, kura ir ļāvusi sasniegt progresu sarunās par visu Kolumbijas iedzīvotāju kārotā stabila un ilgstoša miera panākšanu, garantējot šāda konflikta neatkārtošanos;
6. vēlreiz pasludina, ka vardarbība nav politiskās cīņas leģitīma metode, un pieprasa šā uzskata nepiekritējus pieņemt demokrātiju un tās sekas un prasības, no kurām pati pirmā ir galīga attiekšanās no ieročiem uz visiem laikiem, kā arī savu ideju un vēlmju aizsardzība, izmantojot demokrātiskus noteikumus un tiesiskumu;
7. atzīst arī līdzšinējo svarīgo lomu, kāda ir bijusi Kubai un Norvēģijai kā miera procesa garantiem un Čīlei un Venecuēlai kā miera procesu pavadošajām valstīm, īpašu pateicību izsakot pāvestam Franciskam par viņa vadošo morālo lomu un centieniem veicināt ilgotā miera panākšanu Kolumbijā;
8. ar gandarījumu atzīmē Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Federica Mogherini 2015. gada 1. oktobra paziņojumu, ar kuru Īrijas Republikas bijušo premjerministra vietnieku un bijušo ārlietu un tirdzniecības ministru Eamon Gilmore ieceļ par Eiropas Savienības īpašo sūtni miera procesā Kolumbijā;
9. atkārto savu vēlmi sniegt visu iespējamo palīdzību, īstenojot galīgo miera vienošanos, un atjauno šajā sakarībā aicinājumu Eiropas Savienības dalībvalstīm radīt trasta fondu, kas paredzēts pēckonflikta posmam;
10. ar gandarījumu atzīmē, ka saskaņā ar starptautiskajām krimināltiesībām un humanitārajām tiesībām, kā arī cilvēktiesību jomā piemērotajiem starptautiskajiem instrumentiem un normām netiek paredzēta amnestija vai apžēlošana par noziegumiem pret cilvēci, par genocīdu un par smagiem kara noziegumiem;
11. uzskata, ka ir būtiski, lai noziegumu izdarītājiem uzliktie sodi veicinātu mērķi atlīdzināt nodarīto kaitējumu upuriem un panākt politisko samierināšanos;
12. ar gandarījumu atzīmē pušu vienošanos par to, ka pēc galīgās miera vienošanās parakstīšanas tiks izveidota Komisija patiesības noskaidrošanai, līdzāspastāvēšanai, neatkārtošanās nodrošināšanai kā neatkarīgs un objektīvs ārpustiesas mehānisms, lai kopīgi izveidotu patiesu vēsturisku stāstu notikušo, jo tikai tad, ja pagātnes notikumi tiek aprakstīti patiesi un ņemti vērā visi pienākumi, ir iespējams veidot nākotni, kurā ir panākta samierināšanās, un nodrošināt visu upuru tiesību ievērošanu;
13. pauž stingru atbalstu notiekošajām sarunām, kuru mērķis ir iespējami drīz panākt galīgu vienošanos par uguns pārtraukšanu un jebkādas karadarbības pilnīgu izbeigšanu līdz 2016. gada 23. martam;
14. atzīst Kolumbijas valdības un iestāžu pūliņus, cenšoties sniegt pilnīgas un pastāvīgas Kolumbijas politiskās sistēmas cilvēktiesību ievērošanas garantijas visā valsts teritorijā; aicina Kolumbijas iestādes arī turpmāk veicināt cilvēktiesību ievērošanu, kas ir joma, kurā Kolumbijā joprojām ir ievērojamas problēmas, tostarp vardarbības subkultūras izskaušanā, kura piecdesmit konflikta gadu laikā dažkārt izraisīja likumā neparedzētu reakciju un tiesiskai valstij un cilvēktiesību ievērošanas nodrošināšanai neatbilstošus paradumus un rīcību; šajā sakarībā prasa aizsargāt cilvēktiesību aizstāvjus Kolumbijā, kā arī prasa no šīm pilsoniskajām organizācijām vislabāko un uzticīgāko sadarbību, lai Kolumbijā atjaunotu uz samierināšanos balstītu līdzāspastāvēšanu;
15. atzinīgi vērtē Kolumbijas bruņoto spēku neseno paziņojumu par Kolumbijas militārās doktrīnas pārskatīšanu nolūkā pielāgot un sagatavot bruņotos spēkus, lai tie efektīvi un elastīgi reaģētu uz jaunajiem sarežģītajiem uzdevumiem pēckonflikta posmā, vienlaikus kalpojot par miera līgumu garantu; tāpat arī uzskata, ka FARC nesenais paziņojums par militārās apmācības pārtraukšanu, lai turpmāk nodotos politiskajai un kultūras apmācībai saistībā ar bruņotā konflikta izbeigšanas procesu, ir vēl viens daudzsološs solis pareizajā virzienā;
16. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, pašreizējai ES prezidentūrai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Eiropas Savienības un Latīņamerikas Parlamentārajai asamblejai, kā arī Kolumbijas Republikas valdībai un Kongresam.