REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par Līguma par Eiropas Savienību 42. panta 7. punkta īstenošanu
13.1.2016 - (2015/3034(RSP))
saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu
Bodil Valero, Michèle Rivasi, Barbara Lochbihler, Heidi Hautala, Reinhard Bütikofer, Bart Staes, Indrek Tarand, Pascal Durand, Igor Šoltes, Davor Škrlec, Molly Scott Cato Verts/ALE grupas vārdā
B8‑0045/2016
Eiropas Parlamenta rezolūcija par Līguma par Eiropas Savienību 42. panta 7. punkta īstenošanu
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 21. pantu,
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 42. panta 7. punktu,
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 222. pantu un definīciju par kārtību, kā ES īsteno solidaritātes klauzulu saskaņā ar Padomes Lēmumu 2014/415/ES un ES integrētajiem krīzes situāciju politiskās reaģēšanas (IPRC) mehānismiem (IPCR),
– ņemot vērā Eiropas Savienības terorisma apkarošanas stratēģiju, ES Rīcības plānu terorisma apkarošanai, ES radikalizācijas un vervēšanas apkarošanas stratēģiju un ar to saistītās pamatnostādnes,
– ņemot vērā 2015. gada 16. martā pieņemtos Padomes secinājumus par ES reģionālo stratēģiju attiecībā uz Sīriju un Irāku, kā arī ISIL/Da’esh draudiem,
– ņemot vērā Francijas Republikas prezidenta 2015. gada 16. novembra paziņojumu Francijas kongresam, atsaucoties uz LES 42. panta 7. punktu un uzdodot Francijas aizsardzības ministram sākt konsultācijas par šā panta īstenošanu,
– ņemot vērā ES aizsardzības ministru 2015. gada 17. novembra sanāksmes secinājumus, kurā ministri pauda vienprātīgu un pilnīgu atbalstu Francijai un savu gatavību sniegt visu vajadzīgo atbalstu un palīdzību;
– ņemot vērā Savienības augstās pārstāves 2015. gada 17. novembra paziņojumus ES aizsardzības ministru sanāksmē, kas uzsvēra, ka tā ir nevis KDAP operācija, bet gan divpusēja atbalsta un palīdzības aktivizēšana,
– ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,
A. tā kā 2015. gada 13. novembrī Parīzē notika virkne koordinētu teroristu uzbrukumu, kuros gāja bojā ne mazāk kā 130 cilvēki no vairāk nekā 26 valstīm un vēl 368 tika ievainoti;
B. tā kā nesenos islāmistu teroristu uzbrukumus ES dalībvalstīs, tostarp Parīzē („Charlie Hebdo”, „Hyper Casher” 2015. gada 13. novembrī), Kopenhāgenā (sinagoga, kultūras centrs) un Briselē (Ebreju muzejs), lielākoties veica ES pilsoņi, kuri dzimuši un dzīvo ES dalībvalstīs;
C. tā kā neoficiālā sanāksmē par terorisma apkarošanu, kas notika 2015. gada 30. janvārī Rīgā, ES ministri vienojās stiprināt policijas un drošības dienestu sadarbību, uzlabot informācijas apmaiņu par bīstamām personām, kā arī kopīgi vērsties pret šaujamieroču nelikumīgu izplatīšanu un terorisma finansēšanu;
D. tā kā izrādās, ka pirms 2015. gada 13. novembra uzbrukumiem Parīzē vairāki valstu policijas un izlūkošanas dienesti Eiropas Savienībā nebija sadarbojušies un nebija veikuši koordinēšanu piemērotā veidā;
E. tā kā Francijas prezidents 2015. gada 16. novembrī nolēma izvēlēties militāru reakcija uz uzbrukumiem Parīzē, atsaucoties uz LES 42. panta 7. punkts;
F. tā kā tā rezultātā Francijas Aizsardzības ministrija un attiecīgās Francijas vēstniecības ievērojami palielinājās divpusējos kontaktus ar dažām ES dalībvalstīm, piemēram, Apvienoto Karalisti, Vāciju, Itāliju, Spāniju un Nīderlandi, lai censtos gūt militāro atbalstu un aizstājējus Sīrijā, Irākā un Sāhelas reģionā;
G. tā kā saskaņā ar norādītajiem datiem Savienības augstā pārstāve un EĀDD netika iesaistīti nevienā pasākumā, kas saistīts ar LES 42. panta 7. punkta aktivizēšanu, un līdz šim nav notikušas apspriedes ar specializētajām ES iestādēm un darba grupām, piemēram, ES Militāro komiteju;
H. tā kā ES ir pieņēmusi terorisma apkarošanas stratēģiju, kuras pamatā ir gan Kopienas instrumenti, gan starpvaldību aktīvi KĀDP jomā; tā kā šajā stratēģijā ir ierosināts, ka ES darbības pamatā ir četri mērķi, proti, novēršana, aizsardzība, vajāšana un reaģēšana;
I. tā kā ES reakcija uz terorismu paredz veicināt demokrātiju, dialogu un labu pārvaldību, lai tiktu galā ar vardarbīga ekstrēmisma pamatcēloņiem; tā kā ES pieeju var raksturot kā krimināltiesisku pieeju;
J. tā kā LESD 222. pants ir īpaši paredzēts, lai veicinātu koordinētu ES rīcību, reaģējot uz terora aktiem, īpaši koncentrējoties uz policijas sadarbību un civilo aizsardzību, vienlaikus izmantojot daudzus Kopienas instrumentus un līdzekļus,
1. ir satriekts par nežēlīgo un necilvēcīgo brutalitāti 2015. gada 13. novembra teroristu uzbrukumos Parīzē;
2. izsaka visdziļāko līdzjūtību un atbalstu visos ES dalībvalstīs notikušo islāmistu teroristu uzbrukumos cietušo upuru ģimenēm un draugiem; pauž nelokāmu solidaritāti ar Parīzes iedzīvotājiem un visu Francijas tautu;
3. stingri nosoda teroristu uzbrukumus Parīzē 2015. gada 13. novembrī un aicina visus eiropiešu reaģēt ar lielāku demokrātiju un atklātību, brīvības un cilvēktiesību ievērošanu;
4. aicina dot patiesu ES atbildi uz teroristu uzbrukumiem; uzskata, ka tādēļ ir nepieciešama lielāka Eiropas sadarbība cīņā pret terorismu; mudina ES dalībvalstis, Padomi un Komisiju izmantot daudzas stratēģijas, pamatnostādnes, procedūras un instrumentus, fondus, kas jau pastāv, lai sauktu vainīgos pie atbildības un novērstu turpmākus teroristu uzbrukumus;
5. atgādina, ka lielākā daļa uzbrukumos ES dalībvalstīs iesaistīto islāmistu teroristu ir (vai par viņiem tiek ziņots, ka viņi ir) ES pilsoņi un ir dzimuši un dzīvojuši Eiropas Savienībā;
6. aicina pastiprināt centienus radikalizācijas novēršanas jomā, kā arī uzraudzīt tos, kuri ir atzīti par bīstamiem un ir gatavi lietot spēku vai vervēt citus teroristu mērķiem;
7. pauž stingru pārliecību, ka ES dalībvalstīm būtu jāreaģē uz terorismu, pilnībā ievērojot ANO Statūtus un starptautiskās tiesības, starptautiskās humanitārās tiesības, starptautiskās cilvēktiesības, Eiropas Pamattiesību hartu un tās vērtības un principus, kas ierakstīti valstu konstitūcijās;
8. ar bažām norāda, ka konstatē, ka reaģēšanas pasākumiem, aktivizējot 42. panta 7. punktu, ir izteikti militārs raksturs; apšauba pašreizējās pieejas ļoti spēcīgo divpusējo raksturu, kas vājina kopējās ES iestādes, instrumentus, principus un vērtības;
9. ir cieši pārliecināts, ka daudzos ekstrēmistu grupējumus un dalībniekus Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā, tostarp tā saukto „Islāma valsti”, var sakaut vai ievērojami vājināt tikai ar ļoti spēcīgu un koordinētu ES un tās dalībvalstu sadarbību, rodot politisku risinājumu konfliktiem Sīrijā, Irākā, Jemenā, Lībijā, kā arī konfliktam starp Saūda Arābiju un Irānu; aicina Savienības augsto pārstāvi F. Mogerini un ES ārlietu ministrus pastiprināt savus diplomātiskos centienus šajā jomā;
10. aicina Padomi un dalībvalstis steidzami izstrādāt un pieņemt politikas regulējumu, kas sekmētu LES 42. panta 7. punkta īstenošanu un ietvertu grafiku, pārskatīšanas klauzulu un uzraudzības mehānismus; pauž stingru pārliecību, ka pēc tam, kad aktivizēts 42. panta 7. punkts, visi valsts, divpusējie vai daudzpusējie pasākumi jāpaziņo Padomei un vienlaicīgi jāpublisko;
11. atgādina, ka 42. panta 7. punkts nevar noteikt par pienākumu kādai ES dalībvalstij militāri iejaukties kādā trešā valstī;
12. uzstāj, ka ir vajadzīga visaptveroša pieeja deradikalizācijai, vardarbīga ekstrēmisma novēršanai un terorisma apkarošanai — pieeja, kurā galvenā uzmanība pievērsta sociālās kohēzijas stiprināšanā, noziedzības novēršanai, mērķtiecīgai politikai un drošības pasākumiem, kas balstās uz atsevišķām aizdomām vai konkrētiem draudiem, ko nosaka cilvēki, nevis aparāti; turklāt uzsver nepieciešamību ieviest stingrākus noteikumus attiecībā uz ieroču iegādi un glabāšanu, eksporta noteikumiem un cīņu pret ieroču nelikumīgu tirdzniecību;
13. veicina nākotnē izmantot LESD 222. panta solidaritātes klauzulu, nevis 42. panta 7. punkta savstarpējās palīdzības klauzula, jo LESD 222. pants ir īpaši paredzēts, lai cīnītos pret terorisma draudiem Eiropā, un pievēršas jautājumam par nepietiekamu sadarbības un koordinācijas līmeni starp valstu tiesībaizsardzības iestādēm Eiropā; atgādina, ka ar LESD 222. pantu nevar uzsākt turpmākus militāros ieguldījumus esošajās ANO un ES misijās; aicina ES dalībvalstis palielināt ieguldījumus ANO un ES misijās, jo īpaši — Mali un Centrālāfrikas Republikā, ņemot vērā varbūtēju Francijas ieguldījuma samazināšanu;
14. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Eiropadomes priekšsēdētājam, Eiropas Komisijas priekšsēdētājam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos un ANO ģenerālsekretāram.