Rezolūcijas priekšlikums - B8-0052/2016Rezolūcijas priekšlikums
B8-0052/2016

REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par ES prioritātēm ANO Cilvēktiesību padomes 2016. gada sesijās

14.1.2016 - (2015/3035(RSP))

iesniegts, noslēdzot debates par Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos paziņojumu,
saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu

Beatriz Becerra Basterrechea, Filiz Hyusmenova, Ilhan Kyuchyuk, Jozo Radoš, Marietje Schaake, Pavel Telička, Hilde Vautmans, Ivo Vajgl ALDE grupas vārdā

Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B8-0050/2016

Procedūra : 2015/3035(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls :  
B8-0052/2016
Iesniegtie teksti :
B8-0052/2016
Debates :
Pieņemtie teksti :

B8‑0052/2016

Eiropas Parlamenta rezolūcija par ES prioritātēm ANO Cilvēktiesību padomes 2016. gada sesijās

(2015/3035(RSP))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un ANO cilvēktiesību konvencijas un to fakultatīvos protokolus, tostarp Konvenciju par bērna tiesībām un Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas Rezolūciju 60/251, ar ko izveido Cilvēktiesību padomi (UNHRC),

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, Eiropas Sociālo hartu un ES Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā ES Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015–2019),

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par ANO Cilvēktiesību padomi,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp steidzamās rezolūcijas par šiem jautājumiem,

–  ņemot vērā 2015. gada 17. decembra rezolūcija par 2014. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā[1],

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu, 3. panta 5. punktu, 18., 21., 27. un 47. pantu,

–  ņemot vērā 2015. gada UNHRC ikgadējo ziņojumu ANO Ģenerālajai asamblejai,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā cilvēktiesību, miera un drošības ziņā 2015. un 2016. gadā atzīmējamas svarīgas gadadienas: Apvienoto Nāciju Organizācijas dibināšanas 70. gadadiena, Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR) un Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (ICESCR) 50. gadadiena, ANO Deklarācijas par tiesībām uz attīstību (1986) un Pekinas deklarācijas un rīcības platformas (1995) attiecīgi 40. un 20. gadadiena, kā arī ANO Drošības padomes svarīgās rezolūcijas par sievietēm, mieru un drošību (2000) un Tūkstošgades attīstības mērķu (2000) 15. gadadiena;

B.  tā kā visām valstīm ir pienākums nodrošināt cilvēktiesību ievērošanu neatkarīgi no rases, izcelsmes, dzimuma vai ādas krāsas; atkārtoti apstiprinot atbalstu uzskatam, ka cilvēktiesības — gan pilsoniskās, gan ekonomiskās, sociālās vai kultūras tiesības — ir nedalāmas, savstarpēji saistītas un atkarīgas, un ņemot vērā to, ka jebkuru tiesību atņemšana tieši un nelabvēlīgi ietekmē pārējo tiesību stāvokli; tā kā visām valstīm ir pienākums ievērot savu iedzīvotāju pamattiesības un saistības veikt konkrētus pasākumus šo tiesību ievērošanas uzlabošanai valsts līmenī un sadarboties starptautiskā līmenī, lai visās jomās novērstu šķēršļus cilvēktiesību realizācijai;

C.  tā kā cilvēktiesību universāluma veicināšanas un aizsardzības princips ir ES ētikas noteikumu un tiesību aktu kopuma neatņemama daļa un viens no Eiropas vienotības un integritātes stūrakmeņiem;

D.  tā kā Savienības rīcību attiecībās ar trešām valstīm nosaka Lisabonas līguma 21. pants, kurā atkārtoti uzsvērts universālu un nedalāmu cilvēktiesību un pamatbrīvību princips, un paredzēta cilvēka cieņas, vienlīdzības un solidaritātes principa ievērošana, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu un starptautisko tiesību principu ievērošana;

E.  tā kā cilvēktiesību ievērošana būtu sistemātiski jāiekļauj visās politikas jomās, kas saistītas ar mieru un drošību, attīstības sadarbību, tirdzniecību un investīcijām, humānās palīdzības pasākumiem, klimata pārmaiņām un terorisma apkarošanu, jo šos jautājumus nevar risināt šķirti no cilvēktiesību ievērošanas;

F.  tā kā ANO Cilvēktiesību padomes regulārās sesijas (UNHRC), īpašo referentu iecelšana, vispārējo regulāro pārskatu (UPR) mehānisms un speciālās procedūras, kas pievērstas situācijai konkrētās valstīs vai tematiskiem jautājumiem, dod ieguldījumu cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma attīstībai un ievērošanai;

G.  tā kā diemžēl patlaban ir atzīts, ka dažas no Cilvēktiesību padomes pašreizējām loceklēm ir starp smagākajiem cilvēktiesību pārkāpējiem un ar apšaubāmu reputāciju attiecībā uz sadarbību ar ANO speciālajām procedūrām un atbilstību prasībām par ziņošanu ANO cilvēktiesību līgumu iestādēm,

ANO Cilvēktiesību padome

1.  atzinīgi vērtē sūtņa Choi Kyong-lim iecelšanu par UNHRC 2016. gada priekšsēdētāju;

2.  atzinīgi vērtē UNHRC gada ziņojumu ANO Ģenerālajai asamblejai, kas attiecas uz 28., 29. un 30. sesiju;

3.  vēlreiz pauž savu nostāju, ka UNHRC locekles būtu jāievēl no to valstu vidus, kuras ievēro cilvēktiesības, tiesiskumu un demokrātiju, un mudina ANO dalībvalstis UNHRC locekļu vēlēšanās piemērot kritērijus, kuru pamatā ir sniegums cilvēktiesību jomā; pauž bažas par cilvēktiesību pārkāpumiem dažās jaunievēlētajās UNHRC loceklēs un uzsver, ka ir svarīgi aizsargāt UNHRC neatkarību, lai nodrošinātu, ka tā var efektīvi un objektīvi turpināt pildīt savas pilnvaras;

4.  atkārtoti pauž atbalstu speciālajām procedūrām un mandātu turētāju neatkarības statusam, kas dod iespējas pilnīgi objektīvi viņiem veikt savus pienākumus, un aicina visas valstis sadarboties ar šīm procedūrām;

5.  atkārtoti apliecina, cik svarīgs ir vispārējā periodiskā pārskata (UPR) visaptverošais raksturs, lai panāktu pilnīgu izpratni cilvēktiesību jomā visās ANO dalībvalstīs, un atkārtoti pauž atbalstu otrajam pārskata ciklam, kurā galvenā vērība ir pievērsta pirmajā ciklā pieņemto ieteikumu īstenošanai; tomēr vēlreiz aicina, lai ieteikumi, ko valstis nepieņēma pirmajā ciklā, tiktu vēlreiz pārskatīti turpmākajā UPR procesā;

6.  uzsver, ka UPR procesā ir pilnīgi jāiesaista plašs ieinteresēto personu loks, it sevišķi pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, un pauž bažas par smagajiem un arvien pieaugošajiem ierobežojumiem, kas ir kavējuši pilsoniskās sabiedrības dalību UPR procesos;

7.  šajā sakarībā aicina visas ES dalībvalstis izmantot UPR kā cilvēktiesību stāvokļa novērtēšanas līdzekli arī ES dalībvalstīs, uzsverot, cik svarīgi ir visām ES dalībvalstīm aktīvi iesaistīties UPR procedūrās, kurās novērtē ES dalībvalstis, un sniegt savus ieteikumus šajās procedūrās; tāpēc prasa ES un Komisijai sniegt tehnisko atbalstu pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem viņu darbā, kas saistīts ar UPR procedūrām, kurās novērtē ES dalībvalstis, tostarp rīkojot koordinēšanas sanāksmes Ženēvā;

8.  aicina ES un Komisiju sekot līdzi UPR ieteikumu izpildei visos ES politikas dialogos ar attiecīgajām valstīm, lai izpētītu veidus un līdzekļus, kā šos ieteikumus īstenot ar valstu un reģionālām stratēģijām;

9.  atzinīgi vērtē ANO Augstā cilvēktiesību komisāra pārmaiņu iniciatīvu, kuras mērķis ir uzlabot un nostiprināt ANO cilvēktiesību biroju globālo pārstāvību, izveidojot astoņus reģionālos centrus cilvēktiesību ievērošanas uzraudzībai un sekmēšanai tiešā sadarbībā ar partneriem, lai cilvēktiesību mehānismu ieteikumus īstenotu reālās pārmaiņās uz vietas;

Pilsoniskās un politiskās tiesības

10.  pauž bažas par dažās valstīs veiktajām konstitucionālajām izmaiņām, kuru mērķis ir mainīt prezidenta pilnvaru laika ierobežojumu un kuras dažos gadījumos ir izraisījušas ar vēlēšanām saistītu vardarbību; atkārto, ka vienīgie rādītāji, kas liecina par demokrātisku, tolerantu un plurālistisku sabiedrību, ir pilsonisko un politisko tiesību, tostarp individuālās un kolektīvās vārda brīvības, un pulcēšanās un biedrošanās brīvības ievērošana;

11.  atkārto, ka brīva politisko vadītāju ievēlēšana periodiskās, īstās, vispārējās un vienlīdzīgās vēlēšanās ir pamattiesības, kam vajadzētu būt visiem iedzīvotājiem saskaņā ar Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (21. panta 3. punkts) un Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (25. pants), un vēlreiz apstiprina, ka vārda brīvība un aktīva un rosinoša vide neatkarīgai un plurālistiskai pilsoniskajai sabiedrībai ir priekšnosacījumi cilvēktiesību ievērošanas sekmēšanai;

12.  nosoda to, ka vairākās trešās valstīs valdības spēki turpina vajāt un aizturēt cilvēktiesību aizstāvjus un opozicionārus; pauž bažas par negodīgiem un ierobežojošiem tiesību aktiem, tostarp ārvalstu finansējuma ierobežojumiem, kas samazina pilsoniskās sabiedrības darbības iespējas; aicina visas valdības veicināt un atbalstīt mediju brīvību, pilsoniskās sabiedrības organizācijas un cilvēktiesību aizstāvju darbību un ļaut tiem darboties bez bailēm, represijām un iebiedēšanas;

13.  pauž nopietnas bažas par uzbrukumiem humānās palīdzības darbiniekiem un medicīnas iestādēm, piemēram, nesenajiem uzbrukumiem organizācijas “Ārsti bez robežām” veselības aprūpes centriem Kunduzā (Afganistānā) 2015. gada 3. oktobrī un Razā (Jemenā) 2016. gada 10. janvārī; uzsver, ka starptautiskās humanitārās tiesības skaidri aizliedz jebkādus uzbrukumus humānās palīdzības operācijām un civiliedzīvotājiem, un aicina konfliktējošās puses ievērot starptautisko humanitāro tiesību pamatprincipus un atturēties no mērķtiecīgiem uzbrukumiem civilajai infrastruktūrai; uzsver, cik svarīgi ir uzlabot atbalsta sniedzēju drošību, lai spētu efektīvāk reaģēt uz uzbrukumiem;

14.  uzskata, ka mūsdienu digitālās tehnoloģijas rada gan iespējas, gan izaicinājumus privātuma tiesību aizsardzībai un vārda brīvības izmantošanai tiešsaistē visā pasaulē; šajā kontekstā atzinīgi vērtē to, ka ir iecelts ANO īpašais referents jautājumos par privātumu digitālajā laikmetā, kura pilnvarās ietilpst novērošanas un privātuma jautājumi, kas skar cilvēkus gan tiešsaistē, gan bezsaistē;

15.  atkārto pastāvīgo nostāju pret nāvessodiem, spīdzināšanu un nežēlīgu, necilvēcīgu un pazemojošu rīcību kā sodu visos gadījumos un apstākļos; vēlreiz uzsver, ka nāvessoda atcelšana veicina cilvēka cieņas principu ievērošanu, un atkārtoti apstiprina atbalstu ikvienas personas tiesībām uz dzīvību un cilvēka cieņu;

16.  atzinīgi vērtē līdz šim panākto ievērojamo progresu, jo daudzas valstis ir apturējušas nāvessodu izpildi, savukārt citās ir veikti likumdošanas pasākumi šā soda veida atcelšanai; tomēr pauž nožēlu, ka dažās valstīs pēdējo gadu laikā nāvessodu izpilde atjaunota; aicina atkal neieviest nāvessodu tās valstis, kuras ir atcēlušas šo soda veidu vai jau ilgstoši noteikušas tā moratoriju;

Sociālās un ekonomiskās tiesības

17.  pauž nožēlu par to, ka vairāk nekā 20 gadus pēc tam, kad pieņemta Vīnes deklarācija par visu cilvēktiesību universālumu, nedalāmību, savstarpēju atkarību un savstarpēju saistību, Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (ICESCR) netiek uzskatīts par tikpat svarīgu kā Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR) un tam netiek pievērsta tikpat liela uzmanība; atzīst UNHCR centienus īstenot visas cilvēktiesības uz vienlīdzīgiem pamatiem un pievērst tām līdzvērtīgu uzmanību, izveidojot ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību jomas speciālo procedūru mandātu turētāju amatu;

18.  pauž dziļas bažas par galējas nabadzības palielināšanos, kas neļauj pilnībā izmantot visas cilvēktiesības; šajā sakarībā atzinīgi vērtē UNHRC īpašā referenta ziņojumu par galēju nabadzību un cilvēktiesībām (A/HRC/29/31) un atbalsta viņa priekšlikumus galējas nabadzības izskaušanai, tostarp: pievēršot ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām tikpat lielu uzmanību un uzskatot tās par tikpat svarīgām kā pilsoniskās un politiskās tiesības; atzīstot tiesības uz sociālo aizsardzību; īstenojot uz nevienlīdzības samazināšanu īpaši vērstu fiskālo politiku; atjauninot un nostiprinot tiesības uz vienlīdzību; izvirzot resursu sadales jautājumus debašu par cilvēktiesībām centrā;

19.  uzskata, ka korupcija, izvairīšanās no nodokļiem, sabiedriskā labuma nepareiza pārvaldība un pārskatatbildības trūkums dod ieguldījumu cilvēktiesību pārkāpumu veicināšanā, jo tādējādi līdzekļi, kas būtu pieejami ieguldījumiem ļoti nepieciešamos sabiedriskos pakalpojumos, piemēram izglītībā, veselības aprūpes pamatpakalpojumos un citā sociālajā infrastruktūrā, tiek novirzīti citiem mērķiem; uzskata, ka korupcijas apkarošanā ir ļoti svarīgi nodrošināt cilvēktiesību ievērošanu, jo īpaši attiecībā uz tiesībām uz informāciju, vārda un pulcēšanās brīvību, tiesībām uz neatkarīgu tiesu varu un demokrātisku dalību sabiedriskajās lietās;

Uzņēmējdarbība un cilvēktiesības

20.  stingri atbalsta ANO Vadošo principu uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām efektīvu un visaptverošu īstenošanu Eiropas Savienībā un ārpus tās, tostarp ar valstu rīcības plānu izstrādi; uzsver, ka ir nepieciešams veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai novērstu nepilnības ANO vadošo principu īstenošanā, tostarp attiecībā uz tiesu iestāžu un tiesiskās aizsardzības līdzekļu pieejamību;

21.  aicina ANO un ES risināt problēmas, kas skar zemes tiesību aizstāvjus, kuri kļuvuši par upuriem represijām, tostarp draudiem, vajāšanai, patvaļīgai apcietināšanai, uzbrukumiem un slepkavībām, jo ir kritizējuši liela mēroga zemes platību iepirkumus, kas trešās valstīs apdraud lauku iedzīvotāju tiesības uz zemi un pārtiku; aicina cilvēktiesību projektos, ko īsteno saskaņā ar ANO mehānismiem un ES Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā, sistemātiski iekļaut zemes tiesību aizstāvjus;

22.  atzinīgi vērtē ANO Augstā cilvēktiesību komisāra iniciatīvu pastiprināt pārskatatbildības un tiesiskās aizsardzības projektu, lai palīdzētu izstrādāt taisnīgu un efektīvāku tiesiskās aizsardzības sistēmu vietējos tiesību aktos, jo īpaši attiecībā uz īpaši smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem uzņēmējdarbības nozarē; aicina visas valdības attiecībā uz cilvēktiesību pārkāpumiem uzņēmējdarbības nozarē pildīt savus pienākumus nodrošināt šajos pārkāpumos cietušo personu cilvēktiesību ievērošanu un tiesības uz tiesu iestāžu pieejamību, ņemot vērā, ka šie cilvēki saskaras gan ar praktiskiem, gan juridiskiem šķēršļiem attiecībā uz tiesiskās aizsardzības pieejamību valsts un starptautiskajā līmenī;

23.  atzīmē, ka 2015. gada jūlijā pirmo sanāksmi rīkoja ar Cilvēktiesību padomes 2014. gada 26. jūnija rezolūciju izveidotā starpvaldību darba grupa ar neierobežotu sastāvu (IGWG), kuras mērķis ir izstrādāt tādu juridiski saistošu starptautisku instrumentu starptautiskām korporācijām un citiem uzņēmumiem, kas nodrošinātu cilvēktiesību ievērošanu; prasa ES un tās dalībvalstīm aktīvi iesaistīties sarunās par iepriekš minēto juridiski saistošo starptautisko instrumentu;

Migrācija

24.  pauž bažas par visnopietnāko humanitāro krīzi kopš Otrā pasaules kara, arvien pieaugošam skaitam cilvēku pametot savas mājas vajāšanas, bruņotu konfliktu un vispārējas vardarbības dēļ, kā arī meklējot aizsardzību un labāku dzīvi, kā dēļ viņi riskē ar savu dzīvību, dodoties bīstamos ceļojumos;

25.  aicina visas valstis attiecībā uz migrāciju īstenot uz cilvēktiesībām balstītu pieeju, migrācijas politikas un pārvaldības centrā liekot migrantu tiesības, turklāt īpašu uzmanību pievēršot situācijai, kādā atrodas imigranti no atstumtām un mazāk aizsargātām grupām, piemēram, sievietes un bērni; aicina visas valstis novērst ar dzimumu saistītu vardarbību pret sievietēm un meitenēm un uzsver, cik svarīgi ir migrācijas politiku izstrādāt no dzimumu perspektīvas, lai reaģētu uz viņu īpašajām vajadzībām;

26.  atgādina, ka visām valstīm ir pienākums ievērot un aizsargāt visu to jurisdikcijā nonākušo personu cilvēktiesības neatkarīgi no viņu pilsonības vai izcelsmes un neatkarīgi no viņu imigrācijas statusa; atgādina, ka migrantu atgriešanai vajadzētu notikt vienīgi pilnībā ievērojot viņu tiesības un pamatojoties uz brīvi un apzināti pieņemtiem lēmumiem, kā arī tikai tad, kad viņu valstī tiek garantēta viņu tiesību aizsardzība; aicina valdības izbeigt migrantu patvaļīgus arestus un aizturēšanas;

Klimata pārmaiņas un cilvēktiesības

27.  atzinīgi vērtē Parīzes nolīgumu atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējai konvencijai par klimata pārmaiņām (UNFCCC), kas aptver pielāgošanos, ietekmes mazināšanu, tehnoloģiju izstrādi un tālāknodošanu, kā arī spēju veidošanu; uzstāj, ka klimata pārmaiņu jautājums būtu jāintegrē visās ekonomikas politikas jomās; mudina visas valstis, kas ir parakstījušas minēto nolīgumu, pieņemt steidzamus un vērienīgus ietekmes mazināšanas un pielāgošanās pasākumus, integrējot klimata pārmaiņu jautājumu visās politikas jomās;

28.  atgādina, ka klimata pārmaiņu negatīvā ietekme rada tūlītēju un, iespējams, neatgriezenisku globālu apdraudējumu cilvēktiesību pilnīgai īstenošanai, un ka tās būtiski ietekmē visneaizsargātākās iedzīvotāju grupas, kuru tiesību situācija jau tā ir nestabila; ar bažām atzīmē —paredzams, ka tādu ar klimatu saistītu negadījumu rezultātā kā, piemēram, jūras līmeņa celšanās un ekstremālas laikapstākļu izmaiņas, kas izraisa sausumu un plūdus, būs vēl vairāk bojāgājušo, palielināsies iedzīvotāju pārvietošana, kā arī pārtikas un ūdens trūkums;

29.  aicina starptautisko sabiedrību risināt tiesiskās nepilnības saistībā ar jēdzienu „klimata bēglis”, tostarp varētu noteikt tā definīciju starptautiskajās tiesībās vai visos juridiski saistošos starptautiskos nolīgumos;

Sieviešu tiesības

30.  atzinīgi vērtē ANO Drošības padomes nesen pieņemto rezolūciju Nr. 2242 par sievietēm, mieru un drošību, ar kuru sievietes tiek noteiktas par galveno komponentu visos centienos pievērsties globālajiem izaicinājumiem, tostarp arvien pieaugošajam vardarbīgajam ekstrēmismam, klimata pārmaiņām, migrācijai, ilgtspējīgai attīstībai, mieram un drošībai; atzinīgi vērtē ANO globālā pētījuma secinājumus par to, kā īstenot ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 1325 par sievietēm, mieru un drošību, kurā uzsvērts, cik svarīgi ir nodrošināt sieviešu līderību un lomu konfliktu risināšanā un miera veidošanā un ka to iesaistīšanās ir uzlabojusi humānās palīdzības sniegšanu, nostiprinājusi miera uzturētāju centienus, veicinājusi miera sarunas un palīdzējusi novērst vardarbīgu ekstrēmismu;

31.  pauž sašutumu par to, ka kopš parādījušās vardarbīgas ekstrēmistu grupas, piemēram, Daesh Sīrijā un Irākā un Boko Haram Rietumāfrikā, vardarbība pret sievietēm ir ieguvusi jaunu dimensiju, kas ir šausminošāka nekā jebkad agrāk, jo seksuālā vardarbība ir kļuvusi par neatņemamu daļu šo ekstrēmistu grupu mērķos, ideoloģijā un ienākumu avotos, un tas starptautiskajai sabiedrībai nozīmē jaunu, kritiski svarīgu problēmu; aicina visas valdības un ANO iestādes pastiprināt savu apņēmību cīņā pret šiem šausmīgajiem noziegumiem un atjaunot sieviešu cieņu, lai tām nodrošinātu tiesiskumu, nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu un atbalstu;

32.  uzskata, ka viens no veidiem cīņai pret ekstrēmismu ir sieviešu autonomijas garantēšana, novēršot starp sievietēm un vīriešiem pastāvošo nevienlīdzību, kas konfliktu laikā sievietes un meitenes padara neaizsargātas; aicina ANO un visas tās dalībvalstis veikt konkrētus pasākumus, lai nodrošinātu sieviešu autonomiju un viņu jēgpilnu iekļaušanu konfliktu novēršanā un atrisināšanā, kā arī miera sarunās un miera veidošanas procesā, palielinot viņu pārstāvību visos lēmumu pieņemšanas līmeņos, tostarp valsts, reģionālās un starptautiskās iestādēs un mehānismos;

Bērnu tiesības

33.  atgādina, ka Konvencija par bērna tiesībām, kas pieņemta 1989. gadā un ir viens no visvairāk ratificētajiem starptautiskajiem cilvēktiesību līgumiem, nosaka vairākas bērna tiesības, tostarp tiesības uz dzīvību, veselību, izglītību un rotaļāšanos, kā arī tiesības uz ģimenes dzīvi, aizsardzību pret vardarbību un diskrimināciju un tiesības uz sava viedokļa uzklausīšanu; aicina visas šā līguma parakstītājas pildīt savus pienākumus;

34.  atzinīgi vērtē to, ka ANO ir paredzējusi uzsākt pasaules mēroga pētījumu, lai, izmantojot uzraudzības un izvērtēšanas analīzi, apzinātu, kā spēkā esošie starptautiskie tiesību akti un standarti tiek īstenoti uz vietas, un izvērtētu konkrētās valstu iespējas uzlabot savu politiku un risinājumus; mudina visas valstis atbalstīt minēto pētījumu un aktīvi tajā piedalīties;

LGBTI personu tiesības

35.  pauž bažas par to, ka dažādās valstīs joprojām ir diskriminējoši tiesību akti un prakse un notiek vardarbība pret personām, pamatojoties uz viņu seksuālo orientāciju un dzimumidentitāti; mudina rūpīgi uzraudzīt LGBTI personu stāvokli valstīs, kur nesen pieņemtie pret LGBTI personām vērstie likumi apdraud seksuālo minoritāšu pārstāvju dzīvību; pauž nopietnas bažas par tā dēvētajiem „pretpropagandas” tiesību aktiem, kas ierobežo vārda un pulcēšanās brīvību, tostarp arī Eiropas kontinenta valstīs;

36.  atkārtoti pauž atbalstu Augstā komisāra pastāvīgajiem pūliņiem veicināt un sargāt LGBTI personu iespējas izmantot visas cilvēktiesības, jo īpaši sagatavojot paziņojumus, ziņojumus un brīvības un vienlīdzības kampaņu; mudina Augsto komisāru turpināt cīņu pret diskriminējošiem tiesību aktiem un praksi;

Bezpilota lidaparāti un autonomie ieroči

37.  atkārtoti aicina ES Padomi izstrādāt vienotu ES nostāju attiecībā uz bruņotu bezpilota lidaparātu izmantošanu, lielāko nozīmi piešķirot cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību ievērošanai un risinot tādus jautājumus kā tiesiskais regulējums, samērīgums, atbildība, civiliedzīvotāju aizsardzība un pārredzamība; atkārtoti mudina ES aizliegt tādu pilnībā autonomu ieroču izstrādi, ražošanu un izmantošanu, kas ļauj izdarīt uzbrukumu bez cilvēka iejaukšanās; uzsver, ka cilvēktiesības ir jāiekļauj visos dialogos par terorisma apkarošanu, kas tiek risināti ar trešām valstīm;

ES cilvēktiesību ievērošana

38.  aicina ES veicināt cilvēktiesību principa universālumu un nedalāmību, tostarp pilsoniskās, politiskās, ekonomiskās, sociālās un kulturālās tiesības, atbilstīgi Lisabonas līguma 21. pantam un Vispārīgajiem noteikumiem attiecībā uz Savienības ārējo darbību;

39.  atkārtoti aicina ES pieņemt uz tiesībām balstītu pieeju un integrēt cilvēktiesību ievērošanu tirdzniecības, investīciju un sabiedrisko pakalpojumu jomā, attīstības sadarbībā un kopējā drošības un aizsardzības politikā; uzsver arī to, ka ES cilvēktiesību politikai ir jānodrošina iekšējās un ārējās politikas koherence saskaņā ar ES Līgumā noteiktajām saistībām;

Starptautiskā Krimināltiesa

40.  atgādina Padomes 2015. gada 16. novembra secinājumu 6. punktu, atkārtoti pauž stingru atbalstu Starptautiskajai Krimināltiesai (ICC), lai veicinātu pārskatatbildību un nepieļautu nesodāmības kultūras rašanos, un šajā sakarā atzinīgi vērtē ICC lomu reģionāla miera panākšanā Āfrikā un tiesiskuma nostiprināšanā;

Vispārējā regulārā pārskata (UPR) valstis

Gruzija

41.  atzinīgi vērtē Gruzijas dalību ANO Cilvēktiesību padomē un nesen veikto UPR par Gruziju; pieņem zināšanai leģislatīvās reformas, kuru rezultātā ir panākts zināms progress tādās jomās kā tieslietas un tiesībaizsardzība, prokuratūra, sliktas izturēšanās apkarošana, bērnu tiesības, privātuma un personas datu aizsardzība, iekšzemē pārvietotas personas; tomēr norāda, ka progresa trūkums lielākajā daļā minēto jomu ir vērojams tāpēc, ka politiskā un ekonomiskā elite valstī ir cieši savstarpēji saistīta;

42.  taču norāda, ka vajadzīgs papildu darbs attiecībā uz tiesu iestāžu pilnīgu neatkarību un sliktu izturēšanos, it sevišķi pirmstiesas apcietinājumu un cietušo reabilitāciju; uzsver valdības pienākumu saskaņā ar starptautiskajām cilvēktiesībām aizsargāt visus bērnus pret vardarbību un prasa Gruzijas valdībai un parlamentam pārbaudīt visas ar bērniem strādājošās labdarības organizācijas, tostarp Gruzijas Pareizticīgo baznīcu; joprojām pauž bažas par vārda un mediju brīvību un par to, ka novērotāji nevar iekļūt okupētajos Abhāzijas reģionos un Chinvalā/Dienvidosetijā, kur cilvēktiesību pārkāpumi joprojām ir ļoti izplatīti; aicina Gruzijas valdību veikt attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu vispārējā periodiskā pārskata (UPR) procesa ieteikumu izpildi;

Libāna

43.  uzteic Libānu par atvērto robežu un uzņemšanas politiku, ko tā jau gadiem ilgi īstenojusi attiecībā uz bēgļiem no Palestīnas, Irākas un Sīrijas, un aicina ES piešķirt vairāk resursu un cieši sadarboties ar Libānas iestādēm, lai palīdzētu šai valstij arī turpmāk nodrošināt bēgļu un patvēruma meklētāju tiesību aizsardzību; šajā kontekstā pauž bažas par to, ka saskaņā ar pieejamām ziņām Sīrijas bēgļu vidū tiek slēgts ievērojams skaits bērnu un/vai piespiedu laulību; mudina Libānas valdību apsvērt iespēju grozīt tiesību aktus, kas regulē ieceļošanu un uzturēšanos Libānā un izbraukšanu no tās, jo pašlaik ar šiem aktiem patvēruma meklētāji un bēgļi netiek nošķirti no migrantiem;

44.  atbalsta ANO Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas (CEDAW) ieteikumus, kas aicina pieņemt pasākumus ar mērķi palielināt mājsaimniecībās nodarbināto sieviešu migranšu informētību par savām tiesībām saskaņā ar Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, kuras puse ir arī Libāna; it sevišķi uzsver, ka ir jālikvidē Kafala sistēma un jānodrošina tiesu iestāžu pieejamība mājsaimniecībās nodarbinātām sievietēm migrantēm, cita starpā garantējot viņām drošību un dzīvesvietu laikā, kad norit tiesiskas un administratīvas procedūras, kas saistītas ar viņu statusu;

Mauritānija

45.  uzsver, ka, lai gan Mauritānijas valdība ir panākusi progresu attiecībā uz leģislatīviem pasākumiem, kas vērsti pret jebkādu verdzību un verdzībai pielīdzināmiem paradumiem, efektīvas īstenošanas trūkums palīdz šādiem paradumiem saglabāties; aicina iestādes pieņemt verdzības apkarošanas likumu, sākt valsts mērogā, sistemātiski un regulāri vākt dezagregētus datus par visiem verdzības veidiem un veikt pamatīgu uz pierādījumiem balstītu pētījumu par verdzības vēsturi un dabu, lai to izskaustu;

46.  mudina Mauritānijas varas iestādes atļaut vārda un pulcēšanās brīvību saskaņā ar starptautiskajām konvencijām un savas valsts likumiem; aicina arī atbrīvot Biram Dah Abeid, Bilal Ramdane un Djiby Sow, lai viņi varētu turpināt savu nevardarbīgo kampaņu pret verdzību, nebaidoties no vajāšanas vai iebiedēšanas;

Mjanma

47.  atzinīgi vērtē to, ka 2015. gada 8. novembrī notika uz konkurenci balstītas vēlēšanas — svarīgs punkts valsts pārejā uz demokrātiju; atzīst līdz šim panākto progresu cilvēktiesību aspektā, tajā pašā laikā norādot uz vairākām jomām, kas joprojām rada bažas, tostarp uz minoritāšu tiesībām un vārda, biedrošanās un miermīlīgas pulcēšanās brīvību;

48.  nosoda rohingu diskrimināciju, ko vēl smagāku padara tas, ka šai kopienai nav juridiska statusa, un pret nebudistiem vērstās naida runas intensifikācija; aicina veikt pilnīgu, pārredzamu un neatkarīgu izmeklēšanu par visiem ziņotajiem cilvēktiesību pārkāpumiem pret rohingiem un pauž bažas par četriem likumiem, ko parlaments pieņēma 2015. gadā „rases un reliģijas aizsardzībai”, jo tie var izraisīt diskrimināciju attiecībā uz dzimumu; vēlreiz prasa, lai Augstā cilvēktiesību komisāra birojam (OHCHR) tiktu atļauts izveidot biroju šajā valstī; uzsver, ka, pirms ir noslēgtas sarunas par ES un Mjanmas investīciju nolīgumu, ir nepieciešams veikt pilnīgu novērtējumu par ietekmi uz ilgtspēju;

Nepāla

49.  atzinīgi vērtē to, ka 2015. gada 20. septembrī stājās spēkā jaunā Nepālas konstitūcija, kam būtu jāliek pamati valsts turpmākajai politiskajai stabilitātei un ekonomikas attīstībai; pauž cerību, ka tuvākajā nākotnē tiks risināti atlikušie problēmjautājumi, kas saistīti ar minoritāšu, tostarp dalītu, politisko pārstāvību un pilsonības tiesību aktiem;

50.  pauž nožēlu par to, ka plaši izplatīta ir nesaukšana pie atbildības par pilsoņu kara laikā abu pušu izdarītajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, lai gan 2014. gada maijā tika pieņemts Likums par patiesību, izlīgumu un pazušanu; mudina Nepālas valdību pievienoties Starptautiskajai konvencijai par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu; nosoda ierobežojumus, kas piemēroti Tibetas bēgļu pamatbrīvībām; mudina Indiju atcelt neoficiālo Nepālas ekonomikas blokādi, kas apvienojumā ar postošo 2015. gada aprīļa zemestrīci ir izraisījusi humanitāro krīzi un dzen vēl gandrīz vienu miljonu nepāliešu nabadzības strupceļā;

Omāna

51.  uzteic Omānu par to, ka tika izveidota valdības Nacionālā Cilvēktiesību komisija (NHRC) un izteikts atbilstošs uzaicinājums, lai 2014. gada septembrī valstī vēsturiskā vizītē varētu ierasties ANO īpašais referents jautājumos par tiesībām uz miermīlīgu pulcēšanos; pauž cerību, ka šo konstruktīvo soļu rezultātā Omāna intensīvāk sadarbosies ar ANO cilvēktiesību pārstāvjiem un neatkarīgām cilvēktiesību organizācijām;

52.  mudina Omānu veikt vajadzīgos pasākumus, lai valstī novērstu vispārējo baiļu un iebiedēšanas atmosfēru — kā to raksturojis ANO īpašais referents, norādīdams, ka cilvēkiem „ir bail paust savu viedokli, bail runāt pa tālruni, bail satikties”; šajā kontekstā pauž bažas par — un aicina valdību pārskatīt — visu politisko partiju aizliegumu un jauno pilsonības likumu, kas pieņemts 2014. gada augustā un nosaka, ka personām, kuras pievienojušās grupām, kas atzītas par draudu valsts interesēm, var atņemt pilsonību; aicina ES iestādes un dalībvalstis piedāvāt tehnisko un juridisko atbalstu, lai palīdzētu Omānai izveidot pilsoniskās sabiedrības organizācijām drošu un labvēlīgu vidi;

Ruanda

53.  pauž bažas par cilvēktiesību stāvokli Ruandā, tostarp par vārda un biedrošanās brīvības ierobežojumiem, demokrātisko iespēju sarukumu politiskās opozīcijas partijām un neatkarīgām pilsoniskās sabiedrības darbībām un par tiesu sistēmas neatkarībai labvēlīgas vides trūkumu; aicina Ruandas valdību izveidot demokrātijas telpu, kurā varētu brīvi darboties visas sabiedrības daļas;

54.  pauž bažas par ierosinātajiem konstitūcijas grozījumiem, kuru mērķis ir ļaut pie varas esošajam prezidentam kandidēt vēl uz trešo pilnvaru termiņu; aicina Ruandas valdību ievērot Āfrikas Demokrātijas, vēlēšanu un pārvaldības hartu;

Dienvidsudāna

55.  atzinīgi vērtē UNHRC 2015. gada jūnija rezolūciju un OHCHR misijas nosūtīšanu nolūkā uzraudzīt cilvēktiesību stāvokli Dienvidsudānā un ziņot par to, un veikt visaptverošu novērtējumu attiecībā uz apgalvojumiem par cilvēktiesību pārkāpumiem un aizskārumiem, lai panāktu, ka nodarījumos vainīgie tiek saukti pie atbildības;

56.  atbalsta to, ka Cilvēktiesību padomes 31. sesijā ir pieņemta turpmāku pasākumu rezolūcija, ar ko izveidots īpašā referenta Dienvidsudānas jautājumos mandāts, kā bija paredzēts 2015. gada jūnija rezolūcijā, ar mērķi palīdzēt valdībai īstenot OHCHR misijas ieteikumus par cilvēktiesību stāvokļa uzlabošanas veidiem un sniegt atbalstu reģionālajiem un starptautiskajiem centieniem panākt to, lai nodarījumos vainīgie tiktu saukti pie atbildības, saistot valdībai no starptautiskajiem finansējuma avotiem piešķirtos līdzekļus ar cilvēktiesību ievērošanas vispārējo līmeni valstī;

57.  aicina Cilvēktiesību padomi atbalstīt īpašā referenta Dienvidsudānas jautājumos iecelšanu, nodrošinot viņam mandātu uzraudzīt un publiskot informāciju par pārkāpumiem, tostarp par bērnu kareivju vervēšanu un izmantošanu, kā arī par skolu izmantošanu militārām vajadzībām, un sniegt ieteikumus, kā panākt, lai nodarījumos vainīgie tiktu saukti pie atbildības;

Sīrija

58.  pauž dziļas bažas par to, ka drošības un humanitārā situācija Sīrijā arvien pasliktinās; stingri nosoda vardarbību, masveida slepkavības, spīdzināšanu, slepkavības un seksuālu vardarbību, ko pret Sīrijas iedzīvotājiem vērš Islāma valsts, Asada režīms un citas teroristu organizācijas un kaujinieku grupas; atkārtoti aicina izveidot ilgtspējīgu risinājumu Sīrijas konfliktam, īstenojot Sīrijas vadītu politisku procesu, lai izstrādātu īsteni politisku pāreju, kas atbilstu šīs valsts iedzīvotāju likumīgajām vēlmēm un ļautu tiem neatkarīgi un demokrātiski lemt par savu nākotni;

59.  mudina Cilvēktiesību padomi aicināt ANO Drošības padomi (UNSC) veikt nepieciešamos pasākumus, lai sauktu pie atbildības tos, kas vainojami cilvēktiesību pārkāpumos, tostarp pārkāpumos, kurus var uzskatīt par noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem, cita starpā lietu par stāvokli Sīrijā nododot izskatīšanai Starptautiskajā Krimināltiesā;

Venecuēla

60.  pauž bažas par Venecuēlas dalību UNHRC uz trim gadiem, sākot no 2016. gada 1. janvāra; pieņem zināšanai prezidenta Maduro uzstāšanos 12. novembrī rīkotajā īpašajā sesijā un atgādina, ka dalība padomē ietver pienākumu veicināt un aizsargāt cilvēktiesības pašiem savā valstī, kā skaidri norādījis Augstais komisārs Zeid Ra’ad Al Hussein;

61.  atkārtoti pauž nopietnas bažas par situācijas pasliktināšanos Venecuēlā un nosoda vardarbības izmantošanu pret protestētājiem; aicina Venecuēlas iestādes, atbilstīgi vairāku ANO struktūru un starptautiskajām organizāciju prasībām, nekavējoties atbrīvot opozīcijas vadītājus un visus par vārda brīvības un pamattiesību izmantošanu patvaļīgi aizturētos miermīlīgos protestētājus, studentus un opozīcijas vadītājus;

Prioritārās valstis

Ukraina

62.  pauž nopietnas bažas par to, ka civiliedzīvotāju teritorijās joprojām notiek neselektīvi uzbrukumi, jo īpaši Ukrainas austrumdaļā; nosoda pastāvīgos cilvēktiesību pārkāpumus konfliktā un pilnībā atbalsta ANO cilvēktiesību uzraudzības misiju un EDSO īpašo novērošanas misiju Ukrainā; aicina ES dalībvalstis atbalstīt visus iespējamos centienus ANO līmenī, lai cīnītos pret nesodāmību, un veikt objektīvu izmeklēšanu saistībā ar vardarbības izpausmēm un cilvēktiesību pārkāpumiem, kas saistīti ar vēršanos pret Maidana laukuma demonstrācijām, un to, ka valdību atbalstošie spēki un Krievijas atbalstītie kaujinieki, iespējams, bruņotajā konfliktā Ukrainas austrumos izmantojuši kasešu munīciju, un risināt jautājumu par cilvēktiesību stāvokli Krimā un citiem pārkāpumiem, kas saistīti ar bruņoto konfliktu Ukrainas austrumdaļā;

Baltkrievija

63.  pauž dziļas bažas par pastāvīgiem ierobežojumiem attiecībā uz vārda brīvību un biedrošanās un miermīlīgas pulcēšanās brīvību, nosoda neatkarīgo žurnālistu un opozīcijas žurnālistu vajāšanu un cilvēktiesību aktīvistu vajāšanu un apcietināšanu, un nepārtraukto nāvessoda piemērošanu; aicina Padomes 29. sesijā atjaunot ANO īpašā referenta par cilvēktiesību situāciju Baltkrievijā pilnvaras un aicina valdību pilnībā sadarboties ar īpašo referentu un apņemties uzsākt jau sen nepieciešamo reformu īstenošanu, lai aizsargātu cilvēktiesības, tostarp īstenojot īpašā referenta ieteikumus un citus cilvēktiesību mehānismus;

Azerbaidžāna

64.  atzinīgi vērtē ANO Cilvēktiesību padomes 29. sesijas laikā sniegto kopīgo paziņojumu par cilvēktiesību stāvokli, tomēr pauž nožēlu, ka vairākas ES dalībvalstis neatbalstīja šo kopīgo deklarāciju; aicina ES dalībvalstis un citas Padomes dalībvalstis cieši sekot cilvēktiesību situācijai Azerbaidžānā un strādāt pie tā, lai pieņemtu rezolūciju, kurā tiek aicināts nekavējoties atbrīvot cilvēktiesību aizstāvjus, politiskos un pilsoniskās sabiedrības aktīvistus, žurnālistus un blogu autorus, kas ir aizturēti vai apcietināti, pamatojoties uz politiski motivētām apsūdzībām, pilnībā izmeklēt sūdzības par iespējamu spīdzināšanu apcietinājumā un atcelt tiesību aktus, kas nepamatoti ierobežo vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvību Azerbaidžānā;

Bahreina

65.  atzinīgi vērtē kopīgo paziņojumu — piekto par cilvēktiesību stāvokli Bahreinā —, kuru 2015. gada 14. septembrī pieņēma 33 valstis un kurā paustas bažas par ziņojumiem, ka tiek vajāti un ieslodzīti cilvēki, kuri izmanto savas tiesības uz uzskatu un vārda brīvību un miermīlīgas pulcēšanās un biedrošanas brīvību, tostarp cilvēktiesību aizstāvji, par to, ka nav pietiekamu garantiju tam, ka tiesa būs taisnīga, nepietiekamu saukšanu pie atbildības par cilvēktiesību pārkāpumiem un ziņojumiem par nežēlīgu apiešanos un spīdzināšanu aizturēšanas iestādēs;

66.  atkārto aicinājumu valdībai paātrināt Bahreinas Neatkarīgās izmeklēšanas komisijas (BICI) ieteikumu pilnīgu īstenošanu;

67.  atkārto aicinājumu valdībai pilnībā sadarboties ar OHCHR un speciālajām procedūrām, tostarp formalizējot vienošanos par sadarbību ar OHCHR;

Burundi

68.  pauž dziļas bažas par tīšajiem uzbrukumiem, kas vērsti pret cilvēktiesību aizstāvjiem, žurnālistiem un viņu ģimenes locekļiem; stingri nosoda Burundi vērojamo politisko vardarbību, tūlītēju nāvessodu izpildi, cilvēktiesību pārkāpumus un aizskārumus, kā arī kūdīšanu uz vardarbību politisku, etnisku vai citu iemeslu dēļ, kā arī joprojām pastāvošo nesodāmību attiecībā uz noziegumu izdarītājiem, tostarp policijas un drošības spēkiem, jauniešu grupām, kas saistītas ar politiskajām partijām, un ierēdņiem;

69.  mudina Burundi iestādes izbeigt šos pārkāpumus un aizskārumus, kas ir ļoti svarīga un neatliekama prioritāte, cita starpā nekavējoties apturēt slepkavības un uzbrukumus cilvēktiesību aizstāvjiem, žurnālistiem un reāliem vai iespējamiem oponentiem un kritiķiem, un veikt rūpīgu, objektīvu un neatkarīgu izmeklēšanu, lai vainīgos sauktu pie atbildības un nodrošinātu cietušajiem tiesisko aizsardzību;

70.  atzinīgi vērtē Cilvēktiesību padomes speciālās sesijas rīkošanu 2015. gada 17. decembrī par to, kā novērst cilvēktiesību situācijas turpmāku pasliktināšanos Burundi, bet pauž nožēlu par kavēšanos tās rīkošanā;

71.  prasa ātri nosūtīt neatkarīgu ekspertu misiju, un mudina Burundi iestādes pilnībā sadarboties ar šo misiju;

Saūda Arābija

72.  vēlreiz pauž savu nostāju, ka UNHRC locekles būtu jāievēl no to valstu vidus, kuras ievēro cilvēktiesības, tiesiskumu un demokrātiju; stingri iebilst pret lēmumu, ko pieņēmusi Apvienoto Nāciju Organizācija, par to, lai Saūda Arābijas Karalistes vēstniekam ANO Ženēvā tiktu piešķirta svarīga loma cilvēktiesību jomā, ieceļot viņu ANO Cilvēktiesību padomē par neatkarīgas ekspertu žūrijas priekšsēdētāju;

73.  pauž nopietnas bažas par izpildīto nāvessodu skaita pieaugumu un nosoda šos nepieļaujamos nāvessodus; aicina Saūda Arābiju noteikt nāvessoda moratoriju;

°

°  °

74.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO Drošības padomei, ANO ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālās asamblejas 69. sesijas priekšsēdētājam, ANO Cilvēktiesību padomes priekšsēdētājam, ANO augstajam cilvēktiesību komisāram un Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas ģenerālsekretāram.