Rezolūcijas priekšlikums - B8-0055/2016Rezolūcijas priekšlikums
B8-0055/2016

    REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par miera procesu Kolumbijā

    13.1.2016. - (2015/3033(RSP))

    iesniegts, noslēdzot debates par Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos paziņojumu,
    saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu

    Javier Couso Permuy, Neoklis Sylikiotis, Paloma López Bermejo, Angela Vallina, Marina Albiol, Sofia Sakorafa, Takis Hadjigeorgiou, Fabio De Masi, Rina Ronja Kari, Helmut Schölz, Katerina Konecna, Jiri Mastalka, Marie-Christine Vergiat, Miguel Urban, Tania González, Xabier Benito, Lola Sánchez, Estefanía Torres, Barbara Spinelli, Inês Zuber, Kostas Chrysogonos, Dimitrios Papadimoulis, Stelios Kouloglou GUE/NGL grupas vārdā

    Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B8-0041/2016

    Procedūra : 2015/3033(RSP)
    Dokumenta lietošanas cikls sēdē
    Dokumenta lietošanas cikls :  
    B8-0055/2016
    Iesniegtie teksti :
    B8-0055/2016
    Debates :
    Pieņemtie teksti :

    B8-0055/2016

    Eiropas Parlamenta rezolūcija par miera procesu Kolumbijā

    (2015/3033(RSP))

    Eiropas Parlaments,

    –  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par situāciju Kolumbijā,

    –  ņemot vērā kopīgo paziņojumu Nr. 60 par Vienošanos par īpašo jurisdikciju mieram, kas parakstīta 2015. gada 23. septembrī Havannā,

    –  ņemot vērā Kopīgos paziņojumus Nr. 61, 62, 63 un it īpaši Nr. 64 par Vienošanos par konflikta upuriem: “Visaptveroša patiesības, tiesiskuma, kompensāciju un noziegumu atkārtošanās novēršanas sistēma”, kas ietver īpašo jurisdikciju mieram; un Cilvēktiesību līgumu, kas parakstīts 2015. gada 15. decembrī Havannā, kā arī kopīgā līguma projektu “5. pants: Vienošanās par konfliktā cietušajiem”, kas pieņemts tajā pašā datumā,

    –  ņemot vērā Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārās asamblejas kreisā spārna parlamentāriešu Briseles 2016. gada jūnija deklarāciju par miera procesu Kolumbijā,

    –  ņemot vērā 44. pantu EP delegācijas ziņojumā Eiropas un Latīņamerikas parlamentārajā asamblejā (EuroLat) 2. ES un Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu kopienas (CELAC) augstākā līmeņa sanāksmei Briselē par iekšējā konflikta izbeigšanu starp Kolumbijas valdību un FARC (Kolumbijas Revolucionārie bruņotie spēki),

    –  ņemot vērā Briseles deklarāciju, kas pieņemta 2. ES un Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu kopienas (CELAC) augstākā līmeņa sanāksmē 2015. gada 11. jūnijā,

    –  ņemot vērā ES augstās pārstāves Federica Mogherini 2015. gada 16. decembra paziņojumus par vienošanos par konfliktā cietušajiem Kolumbijā un 2015. gada 24. septembra paziņojumus par vienošanos par tiesiskumu pārejas posmā Kolumbijā, kā arī viņas 2015. gada 1. oktobra paziņojumu par Eamon Gilmore iecelšanu par Savienības īpašo sūtni miera procesam Kolumbijā,

    –  ņemot vērā daudzpusējo tirdzniecības nolīgumu starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Kolumbiju un Peru, no otras puses, kas parakstīts 2012. gada 26. jūlijā Briselē,

    –  ņemot vērā Astūrijas delegācijas 11. ziņojumu par cilvēktiesību ievērošanas pārbaudi Kolumbijā 2015. gadā,

    –  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

    A.  tā kā sarunas starp Kolumbijas valdību un FARC 2012. gada 19. novembrī tika pārceltas uz Havannu (Kubas Republika), parakstot 2012. gada 26. augusta dokumentu “Vispārēja vienošanās par konflikta izbeigšanu un stabila un ilgstoša miera veidošanu”, īstenojot kolumbiešu vēlmi dzīvot mierā, kā arī atzīstot, ka miera veidošanā jāpiedalās visai tautai, ka valstij ir pienākums veicināt cilvēktiesību ievērošanu visā tās teritorijā un ka godīga ekonomiskā un sociālā izaugsme ir miera garants;

    B.  tā kā dažādos sarunu posmos Havannā valdība un FARC ir noslēguši līguma projektus “Virzība uz jauniem Kolumbijas laukiem: visaptveroša zemes reforma”, “Politiskā līdzdalība: demokrātiskā atklātība miera veidošanai”, “Narkotisku vielu problēmas risinājums”, “Īpašā jurisdikcija mieram” un “Vienošanās par konfliktā cietušajiem”;

    C.  ņemot vērā, cik nozīmīga ir pēdējā daļējā vienošanās jautājumā par cietušajām personām, kas paredz izveidot īpašu jurisdikciju mieram un tiesu, kurā tiesās visas par konfliktu atbildīgās personas, tai skaitā militārās un paramilitārās personas, partizānus un civiliedzīvotājus, un kas ir, iespējams, nozīmīgākais progress trīs gadus ilgušo sarunu laikā;

    D.  tā kā šajā posmā būtiskākie jautājumi saistīti ar nosacījumiem, saskaņā ar kuriem tiks noslēgts abpusējs pamiers, kā arī ar mehānismu, ar kuru iedzīvotāju vidū izvērtē starp valdību un FARC panāktās vienošanās;

    E.  tā kā 13. janvārī Havannā atsākās sarunas un saskaņā ar Kolumbijas valdības sarunu vadītāju pamieram un karadarbības pārtraukšanai jābūt abpusējai, pastāvīgai un apstiprinātai un jāstājas spēkā šajā mēnesī;

    F.  tā kā 2015. gada 23. septembrī Kolumbijas valdība un FARC kaujinieki paziņoja, ka noslēguši vienošanos par īpašās jurisdikcijas mieram izveidi, kas aizstāv cietušo tiesības un veicina stabila un ilgstoša miera veidošanu, un šim nolūkam puses ir vienojušās īstenot visaptverošu patiesības, tiesiskuma, kompensāciju un noziegumu atkārtošanās novēršanas sistēmu, kas paredz Patiesības noskaidrošanas, līdzāspastāvēšanas un noziegumu atkārtošanās novēršanas komisijas izveidi, kā arī konflikta iemeslu un nelabvēlīgo seku neatkārtošanās garantijas;

    G.  tā kā, noslēdzot iepriekšminētās vienošanās par tā dēvēto jurisdikciju mieram un par konfliktā cietušajām personām, sarunu puses ir spērušas nozīmīgu soli pretī mieram, kas šķiet galīgs, jo abas puses ir noteikušas sešus mēnešus kā maksimālo termiņu miera panākšanai no brīža, kad noslēgta vienošanās par īpašās jurisdikcijas mieram izveidi, kā orientējošu datumu nosakot 2016. gada 23. martu;

    H.   tā kā kompensācija cietušajām personām un noziegumu atkārtošanās novēršanas garantija ir pamatelementi, kas nodrošina taisnīgu un ilgstošu mieru;

    I.  tā kā īpašās jurisdikcijas mieram izveide ir balstīta uz nepieciešamību izveidot īpašu tiesu sistēmu, kas atbilst starptautiskajām tiesībām, lai sodītu personas, kas atbildīgas par smagiem cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem konflikta laikā, un nosaka kompensācijas cietušajām personām, vienlaikus veicinot atteikšanos no bruņojuma;

    J.  tā kā šī īpašā jurisdikcija:

    –  atzīst vajadzību sodīt vainīgās personas par noziegumiem, kas pastrādāti konflikta laikā, ieviešot taisnīguma atjaunošanas tiesvedības mehānismus apvienojumā ar mehānismiem saukšanai pie atbildības;

    –  nosaka kārtību gan brīvības ierobežošanai, gan dažāda veida brīvības atņemšanai atkarībā no tā, cik agri vai vēlu tiek noskaidrota patiesība un vaina smagu noziegumu izdarīšanā, vai atbildības neatzīšana, kas ietver notiesāšanu attiecīgi no 5 līdz 8 gadiem un līdz 20 gadiem, kā arī dažādas brīvības atņemšanas vai ierobežošanas sankciju izpildes vietas un apstākļus atkarībā no noskaidrotās patiesības un atbildības pakāpes;

    –  tā kā, izbeidzot karadarbību, Kolumbijas valsts piešķirs visplašāko iespējamo amnestiju par politiskiem un citiem saistītiem noziegumiem saskaņā ar starptautiskajām humanitārajām tiesībām un tā kā amnestiju nepiešķir personām par noziegumiem pret cilvēci, genocīdu, smagiem kara noziegumiem, kā arī citiem smagiem noziegumiem, piemēram, ķīlnieku saņemšanu, spīdzināšanu, piespiedu pārvietošanu, piespiedu pazušanu, nogalināšanu bez tiesas sprieduma, bērnu nolaupīšanu un seksuālu vardarbību;

    K.  tā kā 2014. gadā un daļā 2015. gada Kolumbijā palielinājās piespiedu pazušanas gadījumu skaits; tā kā nav konsolidētu datu par pazudušām personām valstī, kuru skaits sasniedz 21 000 personu saskaņā ar Pazudušo personu valsts reģistra datiem, 44 841 personu saskaņā ar Cietušo personu vienotā reģistra datiem un 69 000 personu saskaņā ar Ģenerālprokuratūras datiem; tā kā piespiedu pazušanas gadījumu izmeklēšana nevirzās uz priekšu, jo vairāk nekā 80 % sūdzību ir izmeklēšanas sākotnējā stadijā un bez būtiska progresu;

    L.  tā kā paramilitārisms turpina pastāvēt kā Kolumbijas iedzīvotāju ekonomiskās, politiskās un sociālās kundzības formula; tā kā paramilitāristu bruņotos grupējumus izmanto un ir izmantojusi Kolumbijas politiskā un ekonomiskā elite un starptautiskie ārvalstu uzņēmumi, kas ar to palīdzību ir realizējuši ekonomikas projektus saistībā ar ieguves darbībām (kalnrūpniecību lielā mērogā), ekstensīvu lopkopību un monokultūrām, atņemot un piespiedu kārtā liekot pārdot zemi, un tādējādi veicinot masveida cilvēku pārvietošanos, kā, piemēram, Klusā okeāna reģionā;

    M.  tā kā Kolumbija ir otrā valsts pasaulē aiz Afganistānas pēc kājnieku mīnu radīto civiliedzīvotāju upuru skaita un tā kā ātra un efektīva valsts atmīnēšana būs vitāli nepieciešama pēc miera noslēgšanas, lai izvairītos no jauniem cietušajiem un likvidētu konflikta pēdas;

    N.  tā kā ES un Kolumbija kopš 2013. gada ir noslēgusi daudzpusēju tirdzniecības nolīgumu, kas izsauca sociālo kustību un arodbiedrību kritiku un pretestību gan Latīņamerikā, gan Eiropas Savienībā;

    O.  tā kā saskaņā ar ANO Attīstības programmu Kolumbija ar vairāk nekā 47 miljoniem iedzīvotāju, tostarp 102 pamatiedzīvotāju grupām, kuras runā 64 savu teritoriju oficiālajās valodās, 4,4 miljoniem afro-kolumbiešu un 5000 romu, ir viena no nevienlīdzīgākajām valstīm pasaulē un tā kā nevienlīdzībai ir tendence palielināties brīvās tirdzniecības un kalnrūpniecības un enerģētikas investīciju projektu ietekmē;

    P.  tā kā ekonomikas izaugsme valstī, kas nespēj sniegt labumu lielākajai daļai sabiedrības, palielina sociālo konfliktu sabiedrībā, kur nabadzības līmenis ir augstāks par 30,7 %; tā kā vēsturiskā atstumtība un nevienlīdzība apvienojumā ar valsts vardarbību ir daži no tiešajiem bruņotā konflikta cēloņiem;

    Q.  tā kā konstatēts sociālā konflikta pastiprinājums valstī, ko izraisījuši valdības lēmumi izdot licences lieliem investīciju projektiem bez pārredzamības vai sabiedrības informēšanas par sociālo un vides ietekmi un bez iepriekšējas apspriešanās ar iedzīvotājiem un kopienām, kas minētas SDO Konvencijā Nr. 169;

    R.  tā kā starptautiskie uzņēmumi valstī rīkojas kā vardarbīgas atsavināšanas aģenti, izmantojot juridiskus mehānismus ar to institūciju piekrišanu, kas legalizē zemes piespiedu pārdošanu, patvaļīgus arestus un kriminālvajāšanu pēc pieprasījuma;

    S.  tā kā vardarbīgi atsavināto zemju atgūšana noris lēni, jo trūkst politiskās gribas vietējā līmenī, kur atsavinātāji saglabā politisko un bruņoto kontroli;

    T.  tā kā valstī turpinās arodbiedrību pārstāvju vajāšana dažādos veidos, ar pretnemieru varas blokam raksturīgu negatīvu attieksmi pret arodbiedrībām, kas dziļi iesakņojusi aizspriedumus, ka arodbiedrībās esošie darba ņēmēji ir iekšējs drauds valsts stabilitātei; tā kā Kolumbija ir valsts ar lielāko nogalināto arodbiedrību pārstāvju skaitu visā pasaulē kopš 1986. gada; saskaņā ar Apvienoto strādnieku federāciju (Central Unitaria de Trabajadores (CUT)) šis skaitlis varētu sasniegt četrus tūkstošus tāpat kā lielais zemnieku līderu skaits; tā kā sociālo protestu vilnis pēdējos gados saņēmis represīvu un atsevišķos gadījumos vardarbīgu policijas atbildes reakciju;

    U.  tā kā saskaņā ar ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos rīcībā esošo informāciju Kolumbijā ir nemainīgs ikgadējais piespiedu pārvietošanas gadījumu skaits ar vairāk nekā sešiem miljoniem pārvietotu personu, tādējādi padarot to par valsti ar otru lielāko humāno krīzi pasaulē, kuru apsteidz tikai Sīrija;

    V.  tā kā saskaņā ar Cietušo personu vienoto reģistru laikā no 1985. gada līdz 2012. gadam tika pārvietotas 2 520 000 nepilngadīgas personas un tā kā pēdējo 20 gadu laikā 13 000 nepilngadīgu personu tika rekrutētas nelegālos bruņotos grupējumos;

    1.  atkārtoti pauž pilnīgu atbalstu miera procesam starp Kolumbijas valdību un FARC kaujiniekiem; uzskata, ka šis ir nozīmīgs solis ceļā uz galīgu vienošanos, kas izbeigs bruņoto konfliktu Kolumbijas Republikas iekšienē;

    2.  atbalsta politisku konflikta risinājumu, kas nodrošina tiesiskumu un kompensācijas cietušajiem, tostarp risinājumu zemes piekļuves problēmai, kas ir konflikta pamatā, lai panāktu stabilu un ilgstošu mieru ar sociālu taisnīgumu un noziegumu atkārtošanās novēršanas garantiju;

    3.  cer, ka sarunas tiks pabeigtas drīz pēc tam, kad tiks panākta vienošanās jautājumos, kas saistīti ar kompensācijām cietušajām personām un tiesiskumu;

    4.  aicina valdību un FARC drīzumā noslēgt divpusēju pamieru, lai radītu labvēlīgu atmosfēru, kurā panākt galīgu vienošanos, kā ierosināts dažādos Kolumbijas sociālās kustības priekšlikumos;

    5.  aicina valdību un FARC atteikties no vardarbības un bruņojuma izmantošanas politiskajā darbībā un aizstāvēt savas idejas un mērķus ar demokrātisku likumu palīdzību un ievērojot tiesiskumu;

    6.  atzīst lielās politiskās pūles un neatlaidību, ko izrāda gan Kolumbijas valdība, gan FARC, kā arī būtisko ieguldījumu, ko devušas cietušo personu organizācijas un sociālās kustības, kurām izdevies tuvināt pretrunīgās nostājas un atrast kompromisu, kas ļauj virzīt miera sarunas;

    7.  aicina pašreizējā procesā iekļaut arī Nacionālo atbrīvošanās armiju (Ejército de Liberación Nacional — ELN) vai nepieciešamības gadījumā uzsākt paralēlu sarunu procesu;

    8.  atkārtoti pauž pārliecību, ka miera procesā ir jāiesaista visi Kolumbijas iedzīvotāji un ka tajā ir jāiesaista ne tikai divas sarunu puses, bet arī Kolumbijas sociālās kustības;

    9.  atzīst arī Kubas un Norvēģijas kā galvotāju valstu lielo nozīmi, kā arī Čīles un Venecuēlas svarīgumu kā valstīm, kas piedalās miera procesā;

    10.  uzskata, ka, lai gan vienošanās starp valdību un FARC ir būtisks un neizbēgams nosacījums, lai panāktu mieru valstī, konflikts ir daudz dziļāks par sadursmi starp partizāniem un valdību, un, lai efektīvi nodibinātu mieru valstī, būs nepieciešami daudzi pasākumi, ar kuriem mazināt nevienlīdzību un stiprināt pēckonflikta miera kultūru;

    11.  pauž bažas par paramilitārās vardarbības turpināšanos ar valsts ekonomiskās elites un starptautisko ārvalstu (tostarp Eiropas) uzņēmumu līdzdalību; uzsver nepieciešamību likvidēt paramilitārismu Kolumbijā, kas ir būtisks nosacījums ceļā uz mieru;

    12.  atgādina Kolumbijas valstij par tās pienākumu aizsargāt savus iedzīvotājus, it īpaši sociālo un politisko kustību aktīvistus, arodbiedrību pārstāvjus un cilvēktiesību aizstāvjus, no draudiem, kuriem tie pakļauti savas darbības dēļ;

    13.  rosina visus Kolumbijas spēkus un sociālās organizācijas un kustības nodrošināt pilnīgu sadarbību mierīgas līdzāspastāvēšanas atjaunošanai;

    14.  atzinīgi vērtē lēmumu piešķirt plašu amnestiju vai apžēlošanu par politiskiem un ar konfliktu saistītiem noziegumiem un aicina Kolumbijas valdību pieņemt likumu, kurā būtu skaidri definēta noziedzīgu nodarījumu joma, kā arī sniegta skaidrība par citiem izplatītiem noziedzīgiem nodarījumiem, piemēram, narkotiku tirdzniecību, un to saistību ar politiskiem noziegumiem;

    15.  ar gandarījumu atzīmē, ka, nolemjot nepiešķirt amnestiju vai apžēlošanu par noziegumiem pret cilvēci, genocīdu un smagiem kara noziegumiem, nolīgums atbilst starptautiskajām krimināltiesībām un humanitārajām tiesībām un starptautiskajiem instrumentiem un standartiem, kas piemērojami cilvēktiesību jomā;

    16.  uzskata, ka ir būtiski, ka sankcijas, kas piemērotas vainīgajiem noziegumu izdarīšanā, sekmē kompensāciju izmaksāšanu cietušajām personām un virzību uz politisku izlīgumu, tāpēc atbalsta taisnīguma atjaunošanas tiesvedības mehānismu izveidi attiecībā uz personām, kas izdarījušas smagus noziegumus, kuras izstāsta patiesību un atzīst savu atbildību, tādējādi veicinot kompensāciju izsniegšanu cietušajām personām un viņu integrēšanu sabiedrībā;

    17.  atkārtoti noraida daudzpusējo tirdzniecības nolīgumu starp Eiropas Savienību, Kolumbiju un Peru, jo tas nevis sniedz labumu iedzīvotājiem, bet gan, gluži pretēji, veicina atsavinājumu skaita pieaugumu un Kolumbijas vienkāršo iedzīvotāju nabadzību, kā arī arodbiedrību pārstāvju un zemnieku līderu vajāšanu; uzskata, ka šajā nolīgumā jāietver efektīvi nosacījumi attiecībā uz cilvēktiesībām un tiesiskumu saskaņā ar tā 1. pantu, taču tā tas nav;

    18.  uzskata, ka jebkāds finansiāls ES atbalsts miera procesā ir piešķirams ar diviem nosacījumiem: līguma par pilnīgu mieru faktiska parakstīšana un starptautiskas pārbaudes mehānismu ieviešana tā efektīvai īstenošanai;

    19.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, pašreizējai ES prezidentvalstij, Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Eiropas un Latīņamerikas parlamentārajai asamblejai, Dienvidamerikas valstu savienībai (UNASUR), Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu Kopienai (CELAC), Kolumbijas valdībai un kongresam.