Procedūra : 2015/3035(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B8-0056/2016

Iesniegtie teksti :

B8-0056/2016

Debates :

Balsojumi :

PV 21/01/2016 - 8.5
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :


REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
PDF 550kWORD 159k
14.1.2016
PE575.958v01-00
 
B8-0056/2016

iesniegts, atbildot uz Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos paziņojumu

saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu


par Eiropas Savienības prioritātēm Cilvēktiesību padomes sesijās 2016. gadā (2015/3035(RSP))


Marie-Christine Vergiat, Tania González Peñas, Miguel Urbán Crespo, Lola Sánchez Caldentey, Xabier Benito Ziluaga, Estefanía Torres Martínez, Stefan Eck, Kostas Chrysogonos, Stelios Kouloglou, Takis Hadjigeorgiou, Neoklis Sylikiotis, Paloma López Bermejo, Barbara Spinelli GUE/NGL grupas vārdā

Eiropas Parlamenta rezolūcija par Eiropas Savienības prioritātēm Cilvēktiesību padomes sesijās 2016. gadā (2015/3035(RSP))  
B8-0056/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un 1953. gada Eiropas Cilvēktiesību konvenciju,

–  ņemot vērā 2000. gada 8. septembra ANO Tūkstošgades deklarāciju (A/Res/55/2) un ANO Ģenerālās Asamblejas rezolūcijas,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par ANO Cilvēktiesību padomi (CTP),

–  ņemot vērā steidzamās rezolūcijas par cilvēktiesībām un demokrātiju,

–  ņemot vērā tuvojošos CTP 31. sesiju, kas notiks no 2016. gada 29. februāra līdz 24. martam,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1325 par sievietēm, mieru un drošību, Konvenciju par visu veidu sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW), ilgtspējīgai attīstībai veltītās starptautiskās pamatiedzīvotāju konferences („Rio+20”) Rīcības programmu un Pekinas rīcības platformu,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā sešdesmit gadus pēc Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas cīņa pret diskrimināciju un par visu cilvēktiesību — sociālo, ekonomisko, kultūras, pilsoņu un politisko — pilnīgu izmantošanu joprojām ir ikdienas cīņa;

B.  tā kā ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības ir neatņemama cilvēktiesību daļa un to ievērošana nodrošina vismaz 17 ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) pilnīgu īstenošanu, jo īpaši šādu mērķu: mazināt jebkura veida nabadzību visur pasaulē, izskaust badu un nodrošināt pārtikas nekaitīgumu, nodrošināt labu veselību, nodrošināt kvalitatīvu izglītību, veicināt pienācīgu darbu visiem, mazināt nevienlīdzību, sasniegt dzimumu līdztiesību, veikt steidzamus pasākumus pret klimata pārmaiņām, veicināt mieru un tiesiskumu;

C.  tā kā ESAO valstīs valdošās finanšu krīzes dēļ pasaule cenšas pārvarēt smagāko ekonomiskās aktivitātes lejupslīdi kopš pagājušā gadsimta 30. gadiem; tā kā PVO lēš, ka iepriekš piedzīvotās pārtikas preču un enerģijas cenu palielināšanās dēļ vairāk nekā 100 miljoni cilvēku ir iegrimuši nabadzībā; tā kā tas, ko pašlaik saucam par „finanšu un ekonomikas krīzi”, patiesībā ir vispārēja sistēmiska krīze, kas skar visus sabiedrības slāņus un ietekmē visas nozares — politiskajā, sociālajā, vides, uztura, enerģētikas u. c. jomās;

D.  tā kā Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm, lai nostiprinātu un padarītu ticamu savu nostāju Cilvēktiesību padomē, visās iekšpolitikas un ārpolitikas politikas jomās būtu jāveicina cilvēktiesību ievērošana un minēto politikas virzienu saskaņotība;

E.  tā kā Eiropas Parlamenta Cilvēktiesību apakškomitejas delegācija dosies uz Ženēvu, lai piedalītos ANO Cilvēktiesību padomes (CTP) 31. kārtējā sesijā, gluži tāpat kā tā iepriekšējos gados piedalījās citās Cilvēktiesību padomes sesijās un pirms tam — ANO Cilvēktiesību komisijas sesijās;

F.  tā kā Cilvēktiesību padomē pašlaik darbojas astoņas dalībvalstis, proti, Vācija (līdz 2018. gadam), Beļģija (līdz 2018. gadam), Francija (līdz 2016. gadam), Latvija (līdz 2017. gadam), Nīderlande (līdz 2017. gadam), Portugāle (līdz 2017. gadam), Apvienotā Karaliste (līdz 2016. gadam) un Slovēnija (līdz 2018. gadam); tā kā papildus tam 2014. gada 8. decembra organizācijas sesijas laikā Cilvēktiesību padome uz 9. ciklu ievēlēja Prezidija locekļus, kuriem būs tajā jādarbojas no 2015. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim, un jo īpaši Padomes priekšsēdētāju Joachim Rücker (Vācija); tā kā no 2016. gada 1. janvāra viņu aizstās Choi Kyong-lim (Dienvidkoreja) un divi priekšsēdētāja vietnieki, kas ir Prezidija locekļi, pārstāv Eiropas Savienības dalībvalstis — Bertrand de Crombrugghe (Beļģija) un Jānis Kārkliņš (Latvija);

G.  tā kā būtu jāstiprina Savienības un tās dalībvalstu darbs pašā Cilvēktiesību padomē un sadarbība ar to, ne tikai lai panāktu cilvēktiesību jēdziena nedalāmu sapratni, bet arī lai labāk ņemtu vērā CTP ieteikumus un tos labāk īstenotu Savienības cilvēktiesību politikas iekšpolitiskā un ārpolitiskā griezumā,

Cilvēktiesību padomes darbs un organizācija

1.  atkārtoti aicina Eiropas Savienības dalībvalstis aktīvi nostāties pret jebkuru mēģinājumu apšaubīt cilvēktiesību universālumu, nedalāmību un savstarpējo atkarību un aktīvi mudināt Cilvēktiesību padomi tādā pašā veidā apkarot visu veidu diskrimināciju neatkarīgi no tā, kāds ir tās iemesls;

2.  brīdina pret Cilvēktiesību padomes izmantošanu politiskiem mērķiem; uzsver konkrētām valstīm adresēto tās rezolūciju nozīmi, ar kurām cenšas risināt smagus cilvēktiesību pārkāpumu gadījumus;; vērš uzmanību uz to, ka situāciju cilvēktiesību jomā ir svarīgi novērtēt objektīvi, pārredzami, neselektīvi, konstruktīvi, nekonfliktuāli, balstoties uz uzticamu informāciju, kas izriet no interaktīva dialoga, kā arī ievērojot universāluma principu un nodrošinot vienlīdzīgu attieksmi pret visām dalībvalstīm; aicina dalībvalstis aktīvi veicināt šo apstiprināto principu īstenošanu attiecībā uz Cilvēktiesību padomi;

3.  uzsver, ka ir svarīgi atsevišķu valstu politiskās stabilitātes trūkuma galvenos cēloņus novērst, īstenojot Tūkstošgades attīstības mērķiem atbilstīgu attīstības politiku un citus sociālekonomiskus, politiskus un kultūras pasākumus, ar kuriem var radīt nosacījumus, kas vajadzīgi, lai izvairītos no konfliktu atjaunošanās, un ir vērsti uz to, lai mazinātu nabadzību, sekmētu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību, veidotu institucionālo un administratīvo veiktspēju, uzlabotu iedzīvotāju dzīves kvalitāti un stiprinātu tiesiskumu, izmantojot tikai miermīlīgus līdzekļus;

4.  konstatē, ka Saūda Arābija ir Cilvēktiesību padomes locekle un tāda būs līdz 2016. gadam; stingri nosoda vispārējos cilvēktiesību pārkāpumus, kurus izdarījusi Saūda Arābijas Karaliste; jo īpaši nosoda šajā valstī nesen izpildīto nāvessodu 47 cilvēkiem, tostarp šeiham Nimr Al-Nimr, un pauž bažas par pieaugošo spriedzi reģionā, reaģējot uz šo nāvessodu; atkārtoti aicina nāvessodu atcelt pilnībā un aicina nekavējoties šajā valstī ieviest nāvessoda izpildes moratoriju; nosoda to, ka Saūda Arābija turpina izpildīt nāvessodus daudzu tādu iemeslu dēļ, kas šajā valstī tiek uzskatīti par noziegumiem, piemēram, homoseksualitāte, ar narkotikām saistīti pārkāpumi, atteikšanās no ticības un burvestība; uzstājīgi pieprasa, lai Saūda Arābijas varas iestādes pārtrauktu šajā valstī piemērot miesassodus un valsts tiesībās iestrādātu cilvēktiesību jomā pieņemtās starptautiskās normas; tāpat pieprasa, lai Saūda Arābijas varas iestādes nekavējoties atbrīvotu visus sirdsapziņas cietumniekus, jo īpaši emuāristu Raïf Badawi;

5.  atzinīgi vērtē ANO augstā cilvēktiesību komisāra gada ziņojumus; atzīst par īpaši būtiskiem punktus par ekonomikas krīzi un tās ietekmi uz iedzīvotājiem, jo īpaši 2015. gada ziņojumā: „Pieaugošā nevienlīdzība un marginalizēto grupu politiskā, ekonomiskā un sociālā izolētība daudzās valstīs ir uzskatāma par iedzīvotāju cieņas un tiesību pārkāpumu un par galveno iepriekš minēto negāciju un konfliktu cēloni. Ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības, kā arī tiesības uz attīstību ir ierobežotas taupības politikas dēļ, jo tā ir nesamērīgi smagi skārusi trūcīgos un marginalizētos iedzīvotājus — tas pats ir sakāms arī par korupciju; varas iestādes atteicās par prioritāti atzīt sabiedriskos pakalpojumus un iedzīvotāju tiesības piedalīties tādu lēmumu pieņemšanā, kas ietekmē viņu dzīves. Migrantiem visu šo laiku tika nodarītas dziļas ciešanas, jo nesenie notikumi uz jūras liecina par cinisku attieksmi pret cilvēka dzīvi un cilvēktiesībām.”; pieprasa, lai Eiropas Savienība un dalībvalstis piešķirtu pietiekamus cilvēku, materiālos un finanšu resursus darbībām, lai veiktu tikai glābšanas operācijas jūrā; pieprasa, lai Savienība un dalībvalstis patvēruma meklētājiem paredzētu juridiskus līdzekļus, piemēram, ievērojami palielinot bēgļu pārmitināšanas vietu skaitu un izsniedzot humanitārās vīzas, un izstrādātu juridiskus ekonomiskās migrācijas risinājumus;

6.  noraida jēdziena „atbildība aizsargāt” izmantošanu, jo tas neatbilst starptautiskajām tiesībām un nenodrošina pietiekamu juridisko pamatu, lai attaisnotu vienpusēju spēka izmantošanu — daudzos gadījumos, lai mainītu režīmu; nosoda pasaules policista lomu, kādu sev vienpusēji piedēvē tādas varenas valstis kā ASV vai tādas organizācijas kā NATO; nosoda arī tā saucamos „izlases veida gaisa triecienus” un ārvalstu spēku nosūtīšanu sauszemes operāciju veikšanai; nosoda NATO mēģinājumu rīkoties situācijās, kad nav iespējami miera iedibināšanas un stabilizācijas pasākumi, jo ANO Ģenerālajā Asamblejā nav gūta plaša vienprātība; pauž dziļus rūpestus par bērnu un jauniešu savervēšanas gadījumu pieaugošo skaitu; atgādina vajadzību īpaši aizsargāt bruņotos konfliktos cietušos bērnus un sievietes;

7.  atkārtoti nosoda to, ka tā sauktās „drošības” politikas ietvaros tiek plaši izmantoti privāti militārie vai drošības uzņēmumi, lai gan tādas publiskās varas kompetences var būt tikai valstīm, un pieprasa Eiropas Savienības un dalībvalstu stingrāku rīcību, lai izskaustu šādu praksi; uzskata, ka privātajiem militārajiem un drošības uzņēmumiem šajā jomā un attiecīgas valsts atbildībā būtu jāievēro tiesību akti cilvēktiesību jomā, jo īpaši attiecībā uz datu aizsardzību un privātās dzīves neaizskaramību; uzskata, ka gadījumā, ja šādus uzdevumus valsts dienesti nodod privātajam sektoram, par uzņēmumu personāla pastrādātajiem cilvēktiesību un humanitāro tiesību pārkāpumiem ir jābūt atbildīgai gan valstij, gan šiem uzņēmumiem;

8.  turklāt stingri norāda uz to, ka vājš ieroču tirdzniecības regulējums, šīs jomas nepārredzamība un nekontrolējamība ir izraisījusi cilvēku ciešanas, veicinājusi bruņotus konfliktus, nestabilitāti un korupciju, ir novedusi pie miera procesa pārtraukšanas, demokrātiski ievēlētu valdību gāšanas un tiesiskas valsts principa, cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpšanas; līdz ar to cieši piekodina, lai šis jautājums tiktu skatīts šajā sesijā;

Ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības

 

9.  atzinīgi vērtē Cilvēktiesību padomes vērsto uzmanību uz ekonomisko un sociālo tiesību veicināšanu un aizsardzību un jautājumu par cilvēktiesību savstarpējo atkarību; atkārtoti uzsver, ka vienlīdz liela uzmanība jāpievērš arī ekonomiskajām, sociālajām, kultūras, pilsoniskajām un politiskajām tiesībām; uzsver, ka augstais bezdarba līmenis, nabadzības un sociālās atstumtības palielināšanās, pieaugošās grūtības izmantot sabiedriskos pakalpojumus par pieņemamu cenu veselības, izglītības, mājokļu, transporta un kultūras jomā, kā arī šo pakalpojumu kvalitātes pazemināšanās, rada nopietnas problēmas; norāda, ka privatizācija un liberalizācija ir negatīvi ietekmējusi iespējas īstenot dažas no šīm tiesībām, ka šī tendence ir jāvērš pretējā virzienā un ka svarīgi šo problēmu risināšanas līdzekļi ir labāka bagātības sadale, pienācīgas algas un kvalitatīvas darbavietas; tāpat konstatē, ka dažādās Savienības dalībvalstīs un citās valstīs, tostarp Savienības iespaidā, ieviestie taupības pasākumi ir tikai vēl pastiprinājuši nevienlīdzību un nabadzību;

10.  turklāt uzsver, ka demokrātijas/ cilvēktiesību normu ieviešana brīvās tirdzniecības nolīgumos, kurus Savienība slēdz ar trešām valstīm, ir izrādījusies neveiksmīga — ne tikai tāpēc, ka to neņem vērā pietiekami nopietni, bet arī tāpēc, ka šo brīvās tirdzniecības nolīgumu rezultātā pat tika pārkāptas ekonomiskās un sociālās tiesības, attiecīgās kopienas nonāca nabadzībā un resursus monopolizēja daudznacionālie uzņēmumi; uzskata, ka papildus šīm normām ir jāīsteno jaunas sadarbības formas, lai veicinātu trešo valstu ekonomisko un sociālo attīstību, pamatojoties uz šo valstu iedzīvotāju vajadzībām; pauž viedokli, ka ANO Cilvēktiesību padomei būtu ne tikai jāpēta taupības plānu ietekme uz cilvēktiesībām, bet arī būtu jāķeras pie pašreiz spēkā esošo brīvās tirdzniecības nolīgumu izpētes un nosodīšanas;

11.  norāda, ka, tuvojoties pasaules ekonomikas forumam, kas katru gadu janvārī notiek Davosā, organizācija OXFAM ir apstiprinājusi, ka 2016. gadā 1 % pasaules bagātāko cilvēku kopējā bagātība pārsniegs pārējo 99 % īpašuma vērtību; precizē, ka 2016. gadā pasaules bagātību daļa, kas pieder 1 % visbagātāko cilvēku, pārsniegs 50 %, salīdzinot ar 48 % 2015. gadā un 44 % 2009. gadā; uzsver, ka krīze apstiprināja no pašreizējās ekonomiskās un politiskās sistēmas izrietošos draudus un ir palielinājusi sociālo plaisu, kas jau tā diemžēl ir liela, par labu to vispelnošāko personu segmentam, kuru ienākumi ir pieauguši galvu reibinošā ātrumā, salīdzinājumā ar vidējiem ienākumiem; uzskata, ka jautājums par bagātību pārdali pasaulē būtu jāizvirza par vissvarīgāko prioritāti Cilvēktiesību padomes sesijās 2016. gadā, jo tas ir galvenais ekonomisko un sociālo tiesību izmantošanas šķērslis, un ka Savienības delegācijai un dalībvalstīm būtu jāveic visi vajadzīgie pasākumi šā jautājuma risināšanai;

12.  uzsver lielo nozīmi, kas piemīt ziņojumam par tiesībām uz pienācīgu mājokli; pieprasa Savienības delegācijai un dalībvalstīm atbalstīt pamattiesības uz kvalitatīva mājokļa pieejamību visiem iedzīvotājiem bez diskriminācijas un veikt novērtējumu par mājokļa pieejamību Savienībā (jo īpaši pēc krīzes sākšanās un taupības pasākumu ieviešanas), lai apņemtos risināt šo izplatīto un pēdējo gadu laikā aizvien smagāko problēmu; lai novērstu pašreizējo atsevišķās dalībvalstīs valdošo krīzi, atkārtoti apstiprina arī nepieciešamību rekvizēt tukšos mājokļus un pārtraukt izlikšanu no mājokļiem;

13.  atzinīgi vērtē arī ziņojumu par tiesībām uz pārtiku; uzsver, ka ANO dalībvalstīm vairāk būtu jāveicina piekļuve dabas un vitāli svarīgiem resursiem, piekļuve zemei, kā arī pārtikas neatkarība un nodrošinājums ar to, jo šie soļi ir nabadzības un bezdarba samazināšanas līdzekļi; pauž nožēlu par to, ka daudziem cilvēkiem nav vai vairs nav pieejami daži resursi, tostarp tādi pamatresursi kā ūdens, jo tos ir piesavinājušies uzņēmumi vai privātas struktūras, kas attiecīgajās valstīs var baudīt politisko iestāžu labvēlību, un tas jo īpaši izraisa arī pārtikas trūkumu un pārtikas produktu cenu pieaugumu; tāpēc pieprasa Eiropas Savienības un dalībvalstu delegācijai veikt nepieciešamos pasākumus, lai pārtrauktu resursu, jo īpaši zemes, monopolizāciju, ko jo īpaši veic Eiropas uzņēmumi, un veicināt priekšlikumus starptautiskos un reģionālos forumos un konferencēs (Pasaules Banka, PTO, ANO Tirdzniecības un attīstības konference, SVF, ESAO u. c.), lai tādējādi panāktu sabiedriskā pamatīpašuma atzīšanu un tā iekļaušanu īpašā ANO konvencijā; turklāt pieprasa, lai Savienība un dalībvalstis atbalstītu ANO Ģenerālās Asamblejas 2010. gada 28. jūlija Rezolūciju Nr. 64/292 par tiesību uz ūdeni atzīšanu par pamattiesībām un darītu visu iespējamo, lai minētā rezolūcija tiktu īstenota un būtu saistoša;

14.  uzsver, ka nozīmīgs ir punkts par „valstu ārējā parāda un saistīto starptautisko finansiālo saistību ietekmi uz visu cilvēktiesību pilnīgu ievērošanu”, kā arī pauž satraukumu par to, ka pašlaik valsts „parāda procentu maksājumi” jāveic lielākajai daļai valstu un tos izmanto kā pamatojumu tādu taupības plānu ieviešanai, kurus dēvē par „strukturālās korekcijas plāniem”; atkārtoti pauž savu nostāju — jo īpaši saistībā ar pašreizējo ekonomikas un sociālo krīzi —, ka būtu jānoraksta trešās pasaules valstu un arī vislielākajās grūtībās nonākušo valstu (īpaši Savienības dalībvalstu) parādi, lai izvairītos no krīzes saasināšanās un nodrošinātu patiesas iespējas izmantot ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības;

15.  uzskata, ka, ņemot vērā savas un atsevišķu ES dalībvalstu kompetences ekonomiskajā, sociālajā un politiskajā situācijā, kas vairākās valstīs izraisīja iedzīvotāju pacēlumu jeb tā dēvēto „arābu pavasari”, Eiropas Savienībai ir jāpalīdz šo valstu iestādēm veikt savu parādu, jo īpaši Eiropas parādu revīziju, lai noteiktu šo parādu nelikumīgo daļu, kas nav devusi labumu iedzīvotājiem, kā arī jādara viss iespējamais, lai šos nelikumīgos parādus ātri varētu norakstīt; atkārtoti mudina Savienību un tās dalībvalstis veltīt ievērojamas papildu pūles, lai pieņemamā termiņā veicinātu to aktīvu atdošanu atpakaļ, kurus iepriekšējie režīmi ir piesavinājušies no arābu pavasara valstu tautām; pauž bažas par partnerības pamatnostādņu kontinuitāti attiecībā uz iepriekš notikušajām debatēm;

 

Pilsoniskās un politiskās tiesības

 

16.  aicina visas valstis apkarot spīdzināšanu, tostarp dalībvalstu teritorijā; pieprasa Savienības delegācijai un tās dalībvalstīm debatēs par spīdzināšanu un citiem necilvēcīgiem un pazemojošiem sodiem un rīcību iekļaut jautājumu par aizliegumu Eiropas Savienībā un ārpus tās pārdot preces, ko var izmantot spīdzināšanai;

17.  aicina Savienības delegāciju un tās dalībvalstis atkārtoti apliecināt savu nostāju pret nāvessodu un paust atbalstu nāvessoda vispārējai atcelšanai un tūlītējam moratorijam valstīs, kurās šis soda veids joprojām ir spēkā; pauž bažas par to, ka noteikts skaits valstu, kas bija pārtraukušas nāvessoda piemērošanu, atsāk nāvessodu izpildi vai atjauno nāvessodu, jo īpaši pamatojot to ar cīņu pret terorismu un cīņu pret narkotiku tirdzniecību;

18.  norāda uz nepieciešamību šajā Cilvēktiesību padomes sesijā apspriest biedrošanās brīvību un cīņu pret visu veidu represijām, tostarp arodbiedrību darbinieku, politisko un sabiedrisko aktīvistu, mākslinieku un cilvēktiesību aizstāvju nogalināšanu;

19.  norāda uz lielo nozīmi, kas 31. sesijā tiks piešķirta reliģijas vai pārliecības brīvībai, un atgādina, ka tā lielākoties paredz tiesības ticēt vai neticēt, kā arī veicināt reliģisko pārliecību un to mainīt; atkārtoti uzsver savu atbalstu sekulārismam, kas ir atsevišķu valstu un kultūru pamatiezīme un tiek definēts kā politisko un reliģisko iestāžu stingra nošķiršana, sevī ietverot atteikšanos no jebkādas reliģiskas iejaukšanās valdības darbībā un jebkādas politiskas iejaukšanās reliģiskajos jautājumos, ja tas neskar drošības noteikumu ievērošanu un sabiedriskās kārtības nodrošināšanu (tostarp citu personu brīvības ievērošanu), kā arī garantē visiem (ticīgajiem, agnostiķiem vai ateistiem) vienlīdzīgu pārliecības brīvību un savu uzskatu publiskas paušanas brīvību;

 

Cīņa pret terorismu un pamatbrīvību ievērošana

 

20.   norāda, cik svarīga šīs 31. sesijas laikā būs saistība starp terorismu un cilvēktiesībām; atkārtoti nosoda atentātus, ko veikusi tā dēvētā „Islama valsts” organizācija un citas teroristiskās organizācijas, un izsaka visdziļāko līdzjūtību šo noziegumu upuriem un viņu ģimenes locekļiem; uzsver, ka cīņa pret terorismu nekādā gadījumā nedrīkst attaisnot individuālo brīvību un pamattiesību ierobežošanu; uzskata, ka Rietumu valstu — ar Eiropas Savienību un ASV priekšgalā — „kareivīgā” atbilde ir tālu no terorisma draudu samazināšanas un tikai pastiprinās vardarbības eskalāciju; atkārtoti uzsver to, ka efektīvu terorisma apkarošanas plānu var īstenot tikai pēc tam, kad ir nodrošināta teroristisko organizāciju finansējuma izsīkšana, jo īpaši apturot jebkurus tirdzniecības vai partnerības nolīgumus ar valstīm, kas atbalsta minētās organizācijas; uzsver arī to, cik svarīgi ir paplašināt sabiedriskos pakalpojumus izglītības, drošības un tiesiskuma jomā, kā arī nepieciešamību izstrādāt profilakses programmas un izveidot valsts varas finansētus centrus teroristu sektu vervēšanas metožu iepriekšējai atklāšanai, kas spētu noslēgt šos vervēšanas kanālus un nodrošināt savervēto personu reintegrāciju sabiedrībā; atgādina, ka pamattiesības ir ne tikai tiesības uz drošību, bet arī tiesības uz drošumu, un nosoda jebkuru publisku politiku, kuras mērķis ir diskriminēt kādu sabiedrības daļu pēc izcelsmes vai reliģijas principa;

21.  uzskata par ārkārtīgi svarīgu punktu par „cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību cīņā pret terorismu”; pauž dziļas bažas par cilvēktiesību un pilsonisko brīvību ierobežošanu, aizbildinoties ar terorisma un — aizvien biežāk — ar smagu kriminālnoziegumu apkarošanu, kaut gan šie jēdzieni nav skaidri definēti, un tas notiek arī Savienībā vai izmantojot konkrētas vienošanās ar dažām valstīm, kurās netiek piemēroti cilvēktiesību standarti; pauž īpašu satraukumu par to, ka šajā jomā tiek pārkāpti noteikumi par datu aizsardzību un privātās dzīves neaizskaramību;

22.  par īpaši nozīmīgu atzīst ziņojumu par tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību digitālajā laikmetā; pauž nožēlu, ka informācijas un sakaru tehnoloģijas un pakalpojumi, jo īpaši Eiropas izcelsmes, tiek izmantoti trešās valstīs, lai pārkāptu cilvēktiesības, piemēram, īstenojot cenzūru un masu uzraudzību; tāpat nosoda izspiegošanu, ko attiecībā uz miljoniem cilvēku masveidā veic ASV Nacionālās drošības aģentūra; pauž bažas par uzraudzības un filtrēšanas tehnoloģiju izplatību, jo tās ir uzskatāmas par pieaugošu cilvēktiesību aktīvistu apdraudējuma avotu un bieži pārkāpj tiesības uz privāto dzīvi; pieprasa, lai šīs bažas tiktu ņemtas vērā, kad sesijā apspriedīs minēto punktu;

23.  pauž nožēlu, ka starptautiskā sabiedrība joprojām nav sākusi sarunas par tāda starptautiska nolīguma noslēgšanu personas datu aizsardzības jomā, kuram par paraugu varētu ņemt Eiropas Padomes Konvenciju Nr. 108, un aicina Savienības un dalībvalstu delegācijas strādāt pie šāda dokumenta izstrādes, sadarbojoties ar saviem starptautiskajiem partneriem;

24.  uzsver to, ka cīņā pret terorismu ir svarīgi turpināt darbu saistībā ar pasaulē izmantoto praksi slepenas aizturēšanas jomā; pieprasa Eiropas Savienības dalībvalstīm atbilstīgi reaģēt uz sagatavotajiem ziņojumiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta agrāk šajā jomā pieņemtajām nostājām, jo īpaši saskaņā ar rezolūcijām par Eiropas valstu izmantošanu no CIP puses nolūkā transportēt, turēt nelikumīgā apcietinājumā un spīdzināt cietumniekus; nosoda arī to, ka Amerikas Savienotās Valstis regulāri izmanto spīdzināšanu Gvantanamo līča militārajā bāzē; vēlreiz uzsver šīs bāzes nelikumīgo raksturu; pieprasa tās tūlītēju slēgšanu un visas Kubas teritorijas atdošanu atpakaļ Kubai;

 

Cīņa pret diskrimināciju visās tās izpausmēs

 

25.  uzskata, ka ļoti būtiski 2016. gadā būs pievērst uzmanību vienlīdzības stiprināšanai un cīņai pret diskrimināciju — gan rasu, gan minoritāšu, gan dzimuma, gan seksuālās orientācijas un identitātes diskrimināciju, gan arī diskrimināciju invaliditātes dēļ; uzsver, ka arī šajā jomā Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm ir jāīsteno ANO Augstā cilvēktiesību komisāra ieteikumi; jo īpaši uzsver to, cik svarīga šajā 31. sesijā būs diskusiju grupa par demokrātijas un rasisma nesavienojamību;

26.  atzinīgi vērtē rasisma un diskriminācijas jautājumam pievērsto uzmanību Cilvēktiesību padomes 2016. gada sesijās; atkārtoti nosoda rasistisku, antisemītisku, homofobisku, ksenofobisku un pret migrantiem vērstu vardarbību, kas ir sasniegusi satraucošu līmeni dažās dalībvalstīs, jo nav iestāžu stingras rīcības; pauž satraukumu par aizvien pieaugošo naida kurināšanu un mazākumtautību un iedzīvotāju grupu stigmatizāciju un par šādas attieksmes pieaugošo ietekmi plašsaziņas līdzekļos un daudzās politiskās kustībās un partijās, dažās dalībvalstīs atspoguļojoties augstākajā politiskās atbildības līmenī, kas cita starpā ir izraisījusi ierobežojošu tiesību aktu ieviešanu;

27.  uzskata par būtisku arī uzmanību, kas Cilvēktiesību padomes 32. sesijā (no 2016. gada 13. jūnija līdz 1. jūlijam) tiks pievērsta jautājumam par sieviešu diskriminācijas un jebkāda veida vardarbības pret sievietēm izskaušanu; uzsver, ka veselības un reproduktīvās veselības aprūpes vispārējai pieejamībai arī turpmāk ir jābūt politiskai prioritātei, tostarp nodrošinot brīvu piekļuvi dzimumaudzināšanai, kontracepcijas metodēm un abortu tiesībām; uzsver, ka vardarbības pret sievietēm un meitenēm izskaušanai, kā arī cīņai pret seksuālu izmantošanu un cilvēku tirdzniecību ir jābūt prioritātei un tās mērķim ir jābūt līdztiesībai starp sievietēm un vīriešiem; tādēļ lūdz Cilvēktiesību padomi un starptautisko sabiedrību īstenot procesus „ICPD+20”, „Pekina+20” un „Rio+20”; tāpat uzsver, ka Savienības dalībvalstīm ir svarīgi īstenot Cilvēktiesību padomes 2002. gada ieteikumus par starptautisko aizsardzību attiecībā uz vajāšanu dzimuma dēļ, jo īpaši saistībā ar imigrācijas politiku;

28.  atzinīgi vērtē nozīmi, kāda šajā 31. sesijā tiek piešķirta bērna tiesībām, un vēlmi pēc rezolūcijas Nr. 25/6 pieņemšanas padziļināti pievērsties jautājumam par bērnu tirdzniecību, kā arī bērnu prostitūciju un pornogrāfiju;

29.  aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis prioritārā kārtā rīkoties, lai atbalstītu konkrētus Cilvēktiesību padomes pasākumus, kas paredz apturēt karadarbībā un vardarbīgos konfliktos notiekošos cilvēktiesību pārkāpumus pret civiliedzīvotājiem un jo īpaši sievietēm un bērniem; pieprasa šos prioritāros pasākumus īstenot, lai jo īpaši pārtrauktu bērnu karavīru vervēšanu, un nodrošināt viņu aizsardzību;

30.  pauž nožēlu par to, ka Cilvēktiesību padomes 2016. gada konferencēs netiks risināti jautājumi saistībā ar LGBTI tiesībām; nosoda vardarbību un diskrimināciju, kas ir vērsta pret LGBTI visā pasaulē; jo īpaši nosoda transseksuāļu piespiedu sterilizāciju, kas joprojām tiek veikta atsevišķās valstīs, tostarp Savienībā, un aicina nekavējoties izbeigt šos cilvēktiesību pārkāpumus; aicina visas pasaules valstis apsvērt, kā pielāgot ģimenes tiesības šodienas mainīgajiem ģimeņu veidiem un formām, tostarp viena dzimuma personu savienības un bērnu adopcijas iespēju; uzsver, ka lesbietes bieži cieš no diskriminācijas vairāku iemeslu dēļ (kā sievietes un kā lesbietes) un ka atbalsta darbības, kuru mērķis ir LGBTI līdztiesība, ir jāīsteno vienlaikus ar pasākumiem, ar kuriem nodrošina sieviešu un meiteņu līdztiesību, lai panāktu līdztiesību un nediskrimināciju; pauž bažas par tādu neseno likumu, paņēmienu un vardarbības aktu pieaugumu, kas ir vērsti pret personām viņu seksuālās orientācijas un dzimuma dēļ; atkārtoti apliecina atbalstu tam, lai augstais komisārs turpinātu darbu cilvēktiesību jomā nolūkā nodrošināt un aizsargāt LGBTI iespēju izmantot visas cilvēktiesības, tostarp, rakstot deklarācijas un ziņojumus un rīkojot kampaņu „Brīvība un vienlīdzība”; mudina ANO augsto komisāru turpināt cīņu pret diskriminējošiem likumiem un paņēmieniem;

 

Cilvēktiesības un migrācija

 

31.  nosoda Eiropas Savienības robežu eksternalizācijas politiku, kas izpaužas kā pastiprināts risks personām, kuras meklē drošību Eiropā, un tādējādi palielina nāves gadījumu skaitu jūrā un uz sauszemes ceļā uz Eiropu; tādēļ pauž nožēlu par to, ka šobrīd vairāk nekā 25 000 cilvēku ir gājuši bojā vai pazuduši Vidusjūrā, no kuriem vismaz 3771 — 2015. gadā, padarot migrācijas ceļu uz Eiropu par visbīstamāko pasaulē, kā secinājusi Starptautiskā migrācijas organizācija;

32.  uzsver, ka Eiropas Savienībai ir jāpamato jebkura migrācijas politika, tostarp robežkontroles jomā, ar saskanīgu un saskaņotu pieeju, ievērojot cilvēktiesības atbilstoši ES starptautiskajām saistībām; tādēļ nosoda „Hartūmas procesu”, kas jo īpaši paredz sadarbību ar Eritrejas un Sudānas režīmiem „migrācijas pārvaldības” jomā; atkārtoti aicina Eiropas Savienības dalībvalstis nodrošināt „demokrātijas un cilvēktiesību” klauzulas iestrādāšanu visos starptautiskos nolīgumos, neatkarīgi no to specifikas, un garantēt cilvēktiesību ievērošanu savā iekšpolitikā un ārpolitikā, jo citādi pasliktināsies Eiropas Savienības pozīcija Cilvēktiesību padomē un visās citās starptautiskajās cilvēktiesību instancēs;

33.  pieprasa Eiropas Savienības delegācijai un dalībvalstīm piespiest starptautisko sabiedrību izveidot likumīgus un drošus iebraukšanas ceļus migrantiem un patvēruma meklētājiem, jo īpaši piešķirot humanitārās vīzas un izveidojot pārmitināšanas vietas; aicina Savienības dalībvalstis šajā jomā rīkoties steidzami;

 

Cilvēktiesības un vide

 

34.  tāpat uzskata, ka ārkārtīgi svarīgs ir punkts par cilvēktiesībām un vidi un uzskata, ka vides jautājumi ir cieši saistīti ar tautu tiesībām brīvi rīkoties ar dabas resursiem, zemi un nodrošināt ilgtspējīgu vides sistēmu; tādēļ uzskata, ka būtiski ir visām valstīm ratificēt un īstenot Kioto procesu, kā arī citas starptautiskās vienošanās, kas dod iespēju faktiski izmantot šīs tiesības;

35.  piekrīt ANO Augstā cilvēktiesību komisāra viedoklim, kurš salīdzina cilvēka izraisītās klimata pārmaiņas ar piromāna rīcību, kas nodedzina pats savu māju; uzskata, ka nolīgumi, kas tika noslēgti COP21 sanāksmē Parīzē, būs nepietiekami, lai varētu apturēt klimata pārmaiņas un nodrošināt iedzīvotāju tiesības sociālajā un vides jomā; pieprasa Savienības delegācijai un dalībvalstu pārstāvjiem Cilvēktiesību padomē atbalstīt priekšlikumu par ANO pārraudzītas starptautiskas tiesas izveidi vides jomā un izstrādāt juridiski saistošu mehānismu to valstu un uzņēmumu sodīšanai, kas piesārņo visvairāk;

36.  atgādina, ka 2014. gadā klimatisko apstākļu izraisītu katastrofu rezultātā ir pārvietoti 17,5 miljoni personu; atgādina, ka minētā pārvietošana attiecas galvenokārt uz dienvidu reģioniem, kuri ir visvairāk pakļauti klimata pārmaiņu izraisītajām sekām; šajā ziņā uzsver, ka 85 % minēto pārvietošanas gadījumu notikuši jaunattīstības valstīs un tiem galvenokārt ir iekšējs vai reģionāls raksturs; atgādina, ka Tūkstošgades attīstības mērķu ietvaros ES dalībvalstis ir apņēmušās finansēt attīstības palīdzību 0,7 % apmērā no NKI; pauž nožēlu, ka daudzas Savienības dalībvalstis nav sasniegušas mērķi šim nolūkam tērēt 0,7 % no NKI, bet dažas valstis sašaurina attīstības palīdzības apmērus; pauž nožēlu par dalībvalstu mazāku iesaistīšanos pārtikas palīdzības programmās; pieprasa, lai Savienības un dalībvalstu atbalsts tiktu piešķirts subsīdiju, nevis aizdevumu veidā, nepalielinot parādu nastu; uzstājīgi aicina neizmantot attīstības palīdzību kā līdzekli robežu slēgšanai un kontrolei vai migrantu atpakaļuzņemšanas nodrošināšanai;

37.  uzsver, ka saskaņā ar ANO aplēsēm līdz 2050. gadam klimatisku iemeslu dēļ būs pārvietoti 200 miljoni cilvēku; uzsver nepieciešamību izstrādāt vispārēju pieeju, kā risināt problēmas, ko rada klimata pārmaiņas, nabadzība, resursu ekspluatācija un pieejamība, kā arī cīņa pret situāciju, kad zemi un bagātības sagrābj daudznacionālie uzņēmumi, lai varētu nodrošināt izaugsmi un iedzīvotāju piekļuvi precēm, tiesībām un pamatpakalpojumiem; pieprasa Savienības delegācijai Cilvēktiesību padomē un dalībvalstu pārstāvjiem aktīvi piedalīties diskusijās par terminu „klimata bēglis”, lai izstrādātu juridiski saistošu definīciju starptautisko tiesību ietvaros;

 

Tautu pašnoteikšanās tiesības un ar cilvēktiesībām saistītās situācijas, kam nepieciešama Padomes uzmanība

 

38.  vēlreiz atgādina neatņemamās tautu pašnoteikšanās tiesības un tiesības noteikt savu politisko, ekonomisko un sociālo kursu bez ārējas iejaukšanās; pieprasa Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm, piedaloties Cilvēktiesību padomes 2016. gada sesijās, stingri veicināt šīs tiesības, nevis pašreizējos politikas virzienus; turklāt neatbalsta to, ka Eiropas Savienība un ASV trešām valstīm nosaka sankcijas, lai aizsargātu savas ģeopolitiskās un ekonomiskās intereses, abstrahējoties no humanitārās situācijas;

39.  atkārtoti pauž bažas par to, ka dažādos veidos un dažādos līmeņos visā pasaulē, tostarp Eiropas Savienībā, pasliktinās cilvēktiesību aizstāvju, aktīvistu, cilvēktiesību organizāciju un iestāžu, kā arī žurnālistu situācija;

40.  uzsver pamatiedzīvotāju un cilšu tautu pamattiesību ievērošanas nozīmību, kas definētas Starptautiskās Darba organizācijas Konvencijā Nr. 169;

41.  pauž īpaši lielas bažas par humanitārās un drošības situācijas pasliktināšanos Sīrijā pēc tam, kad lielu daļu tās teritorijas ir okupējusi tā dēvētā „Islama valsts” organizācija; atkārtoti stingri nosoda regulāros cilvēktiesību pārkāpumus, kurus veic teroristiskās organizācijas; pauž arī īpašas bažas par Sīrijas režīma pastrādātajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, jo īpaši par uzbrukumiem vārda brīvībai, patvaļīgu aizturēšanu un represijām pret cilvēktiesību aizstāvjiem; uzsver, ka šo konfliktu pastiprina ieroču tirdzniecība un bruņojuma piegādes; stingri nosoda dažādos Rietumu valstu iejaukšanās pasākumus pēdējo gadu laikā, kas radījuši satraucošas sekas, radikalizējot indivīdus, jo īpaši Vidējos Austrumos un dienvidu kaimiņvalstīs; enerģiski nosoda tiešo un netiešo atbalstu, ko ASV, Eiropas Savienība, NATO un Persijas līča monarhijas ir sniegušas un turpina sniegt teroristu grupām; atzinīgi vērtē centienus veidot politisko dialogu ANO pārraudzībā, lai pārvarētu politisko krīzi šajā valstī, un uzsver, ka, lai dialogs būtu efektīvs, tajā jāiesaista arī Sīrijas režīma miermīlīgās opozīcijas pārstāvji;

42.  konstatē, ka cilvēktiesību stāvoklis Irānā joprojām rada bažas; nosoda represijas pret miermīlīgiem protestētājiem un disidentiem (tostarp studentiem, augstskolu mācību spēkiem vai cilvēktiesību aizstāvjiem), sieviešu tiesību aktīvistiem, juristiem, žurnālistiem, emuāru autoriem un garīdzniekiem, kas šajā valstī ir izplatīta parādība; uzsver primāro lomu, kas jāuzņemas starptautiskajai sabiedrībai, lai nodrošinātu mieru; pauž bažas par politisko ieslodzīto un pārliecības dēļ ieslodzīto personu lielo skaitu, joprojām ļoti biežajiem nāves sodiem, tostarp attiecībā uz nepilngadīgajiem, spīdzināšanu, netaisnīgo tiesu un pārmērīgajām summām, ko pieprasa kā drošības naudu, kā arī nopietnajiem ierobežojumiem informācijas, vārda, pulcēšanās, reliģijas, izglītības un pārvietošanās brīvībai;

43.  pauž gandarījumu par brīvajām vēlēšanām, kas 2015. gada 8. novembrī notika Mjanmā (Birmā), jo tās ir nozīmīgs solis demokrātiskas valsts izveidē; tomēr pauž bažas par šo vēlēšanu konstitucionalitāti, jo 25 % vietu parlamentā bija rezervētas militārpersonām; atzīst līdz šim panākto progresu attiecībā uz cilvēktiesībām, vienlaikus uzsverot, ka saglabājas vairākas nepilnības, jo īpaši attiecībā uz minoritāšu tiesībām un vārda, biedrošanās un miermīlīgas pulcēšanās brīvību; nosoda diskrimināciju pret Rohingya, ko saasina fakts, ka šai kopienai nav juridiska statusa, un naida izpausmju pieaugums pret ne-budistiem; pieprasa rūpīgu, pārredzamu un neatkarīgu izmeklēšanu par visiem iespējamajiem Rohingya cilvēktiesību pārkāpumiem un uzskata, ka četri likumi, kurus parlaments pieņēma 2015. gadā, lai „aizsargātu rasi un reliģiju”, ir diskriminējoši, jo īpaši attiecībā uz dzimumu; atkārtoti pieprasa, lai Augstā cilvēktiesību komisāra birojam tiktu atļauts izveidot pārstāvniecību šajā valstī;

44.  pauž dziļas bažas par konstatējumiem Augstā cilvēktiesību komisāra ziņojumos attiecībā uz cilvēktiesību situāciju Ukrainā; nosoda ilgstošos starptautisko tiesību un cilvēktiesību pārkāpumus, ko izdara visas konfliktā iesaistītās puses, karojot šīs valsts austrumdaļā, tostarp cilvēku nolaupīšanu, patvaļīgu aizturēšanu, spīdzināšanu un nežēlīgu izturēšanos pret aizdomās turētajiem par teritoriālās integritātes apdraudēšanu, terorismu vai karošanu „Doņeckas Tautas Republikas” un „Luganskas Tautas Republikas” partizānu rindās; pauž dziļas bažas par to, ka policijas un drošības iestāžu personāls bauda augsta līmeņa nesodāmības gaisotni; stingri nosoda faktu, ka Kijevas apgabala administratīvā tiesa ir aizliegusi Ukrainas Komunistisko partiju; pauž dziļas bažas par uzbrukumiem vārda brīvībai un demokrātiskajām politiskajām partijām Ukrainā; pieprasa Eiropas Savienības delegācijai Cilvēktiesību padomē, kā arī dalībvalstu pārstāvniecībām, stingri nosodīt minēto smago uzbrukumu demokrātijai šajā valstī; pauž bažas par sociālo situāciju Ukrainā, kur saskaņā ar valsts Sociālās politikas ministrijas datiem no 20 līdz 25 % Ukrainas mājsaimniecību grimst nabadzībā valdības pašreizējās politikas dēļ;

45.  pauž dziļu satraukumu par pašreizējo konfliktu Dienvidsudānā; aicina abas konfliktējošās puses nekavējoties pārtraukt uguni un pauž atbalstu neitrālai starpniecībai, lai pēc iespējas ātrāk varētu noslēgt vienošanos; pieprasa pastiprināt humanitārās palīdzības sniegšanu civiliedzīvotājiem, kas atrodas konflikta teritorijā vai pamet šo reģionu; pieprasa Savienībai un tās dalībvalstīm ievērot neizraidīšanas principu, atverot robežas bēgļiem, kuri bēg no krīzes Dienvidsudānā; pieprasa arī uzņemties starptautiskas saistības, lai izbeigtu jebkuras ieroču vai militārā aprīkojuma piegādes Dienvidsudānai un pārtrauktu jebkuru ieroču eksportu uz šo reģionu;

46.  pauž satraukumu par krīzes situāciju, kas no 2003. gada izveidojusies Centrālāfrikas Republikā (CĀR); atkārtoti izsaka līdzjūtību sadursmēs bojā gājušo upuru ģimenēm; atkārtoti pauž atbalstu CĀR neatkarībai, vienotībai un teritoriālajai integritātei; atkārtoti pauž atbalstu Brazavilas vienošanās par uguns pārtraukšanu ievērošanai, „atbruņošanās, demobilizēšanās, samierināšanās” procesa sākšanai, plurālistisku un pārredzamu parlamenta un prezidenta vēlēšanu sarīkošanai vistuvākajā laikā, kā arī konkrētām darbībām cilvēktiesību aizsardzības jomā; atgādina, cik svarīgas ir iedzīvotāju tiesības uz pašnoteikšanos bez ārējas iejaukšanās; pieprasa drīzumā izvest Francijas karaspēku no CĀR un slēgt pastāvīgās ārvalstu militārās bāzes tās teritorijā; aicina pastiprināt ANO spēku kontroli, kā arī veikt rūpīgu, objektīvu un pārredzamu izmeklēšanu par iespējamo ļaunprātīgo izmantošanu vai kriminālnoziegumiem; pauž īpašas bažas par daudznacionālo uzņēmumu ambīcijām CĀR, jo īpaši attiecībā uz dārgakmeņu un koksnes ieguves uzņēmumiem; atgādina par tautu neatņemamajām tiesībām izmantot savus dabas resursus un uzņēmumu pienākumu ievērot starptautiskās tiesības; uzsver, cik Savienībai un tās dalībvalstīm, jo īpaši Cilvēktiesību padomē, ir svarīgi pilnībā iesaistīties saistoša ANO dokumenta izstrādē, lai vērstos pret uzņēmumiem, kuri neievēro cilvēktiesības;

47.  atzinīgi vērtē īpašo uzmanību, kas šajā Cilvēktiesību padomes 31. sesijā ir pievērsta Haiti; pauž nožēlu par joprojām smago humanitāro situāciju šajā valstī un to, ka vēl līdz šim nav novērstas 2010. gada vētras radīto postījumu sekas; uzsver, ka valsts galējā nabadzība palielināja dabas katastrofu postījumu apmērus, izraisot beidzamo desmitgažu lielāko humanitāro krīzi; vēlreiz nosoda šai valstij Francijas un starptautisko iestāžu (galvenokārt Starptautiskā Valūtas fonda) noteikto parādu un dārgos parāda apkalpošanas pakalpojumus, izraisot tās atpalicību; atzinīgi vērtē starptautisko solidaritāti, sniedzot palīdzību Haiti, vispirms jau reģionālo solidaritāti, īpaši izceļot — Kubas nosūtītos ārstus un specializēto personālu, kas ārstēja desmitiem tūkstošu cilvēku no holēras, finanšu atbalstu, ko Haiti sniedza ALBA humanitārais fonds, pastāvīgo atbalstu enerģētikā, ko sniedza Petrocaribe, un īpaša plāna izstrādi tiešām degvielas piegādēm humānās palīdzības transportlīdzekļiem, lauksaimniecības iniciatīvu pārtikas apgādes jomā un ražošanas plānu izstrādi, kā arī mežu atjaunošanas kampaņu; pieprasa sākt izmeklēšanu par to, ka daļa palīdzības, piemēram, no Eiropas Savienības, varētu nekad nebūt nonākusi Haiti, un par palīdzības izplatīšanas tīkla efektivitāti; pieprasa arī atskaiti par reāli izmaksātajām palīdzības summām;

 

48.  uzsver, cik svarīgas ir diskusijas Cilvēktiesību padomē par krīzi Burundi; pauž dziļas bažas par situāciju šajā valstī un uzsver, ka tā var izraisīt smagas sekas visā reģionā; pieprasa ievērot Paktu par drošību, stabilitāti un attīstību Lielo ezeru reģionā, kā arī Protokolu par neuzbrukšanu un savstarpējo aizsardzību; uzskata, ka pašreizējo krīzi var pārvarēt tikai ar politisku dialogu valsts un reģionālā līmenī un to nekādā gadījumā nedrīkstētu izmantot kā ieganstu jaunai militārai intervencei reģionā; uzskata, ka Burundi problēmas valstī var atrisināt, tikai apņemoties nodrošināt visiem iedzīvotājiem vienlīdzīgas tiesības, risinot problēmas, kas saistītas ar auglīgās lauksaimniecībā izmantojamās zemes kontroli, bezdarbu un nabadzību, cīnoties pret korupciju, nabadzību, nevienlīdzību un diskrimināciju, kā arī veicinot sociālās, politiskās un ekonomiskās reformas, lai radītu brīvu, demokrātisku un stabilu valsti;

49.  pauž nožēlu, ka šajās debatēs netika iekļauta situācija Latīņamerikā, jo īpaši Hondurasā un Paragvajā; prasa reāli uzraudzīt cilvēktiesību situāciju Hondurasā un Paragvajā pēc valsts apvērsuma un darīt visu iespējamo, lai šajās valstīs atjaunotu demokrātiju un tiesiskumu; pieprasa Eiropas Savienības delegācijai un tās dalībvalstīm pielikt pūles, lai nosodītu valsts apvērsumus, neatzītu de facto valdības un prasītu vainīgo tiesāšanu; prasa arī veikt izmeklēšanu par valsts apvērsuma un destabilizācijas mēģinājumiem citās Latīņamerikas valstīs (piemēram, Ekvadorā un Venecuēlā) un noskaidrot visu notikumos iesaistīto dalībnieku, tostarp trešo valstu, atbildību;

50.  pauž tādu pašu nožēlu par to, ka sesijā netiks apspriesti Meksikas cilvēktiesību jautājumi, neskatoties uz to, ka plešas plašumā cilvēku nolaupīšana un ārpustiesas nāvessodi, tostarp ir konstatēts pieaugošs skaits sieviešu slepkavību un ir pierādīta varas iestāžu atbildība; pauž ļoti lielas bažas par Meksikā valdošo nesodāmību, jo šajā valstī ir pazuduši vairāk kā 22 000 cilvēku un lielākā daļa — pēdējo gadu laikā, taču tā arī nav sodīti 98 % minētajos noziegumos vainīgo; nosoda studentu, žurnālistu, sabiedrības aktīvistu, zemnieku un arodbiedrību organizāciju vadītāju saukšanu pie kriminālatbildības un represijas pret viņiem šajā valstī, tostarp nolaupīšanas un noslepkavošanas; pieprasa, lai Savienība delegācija un dalībvalstis Cilvēktiesību padomes 31. sesijā atbalstītu NVO prasījumus Starptautiskās Krimināltiesas prokuratūrai un Hāgas tribunālam īpašu uzmanību pievērst Meksikā izdarītajiem noziegumiem un vajadzības gadījumā sākt starptautisku izmeklēšanu;

51.  pauž nožēlu arī par to, ka darba kārtībā netika iekļauts jautājums par cilvēktiesībām Turcijā; pauž īpašas bažas par demokrātijas situācijas pasliktināšanos Turcijā un arvien pieaugošajām represijām pret demokrātiem, deputātiem un politiskiem aktīvistiem, arodbiedrību locekļiem, žurnālistiem, cilvēktiesību aizstāvjiem un māksliniekiem; konstatē, ka īpašs šo represiju mērķis ir kurdi, jo Turcijas valdība veic reālu bruņotu ofensīvu ne tikai pret politiski atbildīgām personām, bet arī civiliedzīvotājiem; pieprasa Savienības delegācijai nodrošināt, ka Cilvēktiesību padomes 31. sesijā šādas debates tiek sāktas un tiek pausts skaidrs atbalsts miera procesa sarunu atsākšanai;

52.  uzsver, ka Cilvēktiesību padomes 2016. gada sesijās ir svarīgi izskatīt jautājumu par Džibutiju, kur pastiprinās represijas pret politiskajiem un sabiedriskajiem aktīvistiem, patvaļīgi arestējot vairāk nekā 300 cilvēkus laikā no 2015. gada oktobra līdz decembrim; lūdz Savienības un tās dalībvalstu delegāciju pieprasīt nekavējoties pārtraukt represijas un atbrīvot visus politiskos ieslodzītos, jo īpaši visvecāko no viņiem — Mohamed Ahmed, sauktu par Jabha, un Omar Ali Ewado, Džibutijas Cilvēktiesību līgas dibinātāju un dalībnieku, un pieprasīt veikt starptautisku izmeklēšanu ANO pārraudzībā par masu slepkavībām Buldhuqo (2015. gada decembrī) un Arhiba (1991. gada decembrī), kā arī par citiem masu kriminālnoziegumiem šajā valstī, lai pret vainīgajiem sāktu kriminālvajāšanu un viņus tiesātu;

53.  atzinīgi vērtē to, ka pēdējos gados Cilvēktiesību padomē īpaša uzmanība ir pievērsta cilvēktiesību stāvoklim Palestīnā un citās okupētajās arābu teritorijās, jo īpaši palestīniešu tiesībām uz pašnoteikšanos un neatkarīgas un dzīvotspējīgas valsts izveidošanu 1967. gada teritorijas robežās; aktīvi mudina Savienības delegāciju nosodīt jebkura veida koloniālismu, jo īpaši Palestīnā, gan Jordānas Rietumkrastā, gan Austrumjeruzalemē, kur tas arvien pastiprinās; tāpat nosoda arī kolonistu vardarbību pret Palestīnas iedzīvotājiem, jo īpaši Hebronā, un plānu par beduīnu piespiedu pārvietošanu;

54.  atgādina, cik nozīmīgs ir ANO ziņojums par cilvēktiesību stāvokli palestīniešu teritorijās, kas apsūdz: „Izraēlas politika Jordānas Rietumkrastā un Gazas joslā atgādina aparteīdu, jo sistemātiski tiek apspiesti palestīnieši un faktiski tiek ekspropriēta viņu zeme”; nosoda Izraēlas spēku izdarītos pamattiesību pārkāpumus pret palestīniešiem, etnisko tīrīšanu Austrumjeruzalemē, kā arī Izraēlas iestāžu centienus jūdaizēt Jeruzalemes pilsētu, lai to sagrābtu; pauž nožēlu par to, ka Izraēla ilgstoši aizliedza piekļuvi okupētajām palestīniešu teritorijām ANO īpašajam referentam, kurš tādēļ 2016. gada janvārī bija spiests demisionēt, un pieprasa Savienības delegācijai Cilvēktiesību padomē un dalībvalstu pārstāvniecībām izdarīt spiedienu uz Izraēlas iestādēm, lai varētu īstenot ANO mandātu;

55.  nosoda palestīniešu ieslodzīto apstākļus Izraēlas cietumos; pieprasa Izraēlas valstij nekavējoties izbeigt masveida ieslodzīšanas praksi, kas vēl paplašinājās 2015. gadā, kad ieslodzīto skaits sasniedza vairāk nekā 6000 cilvēku un no tiem liela daļa bija nepilngadīgie; tāpat nosoda arī ārpustiesas nāvessodus, administratīvos arestus, politisko ieslodzīto izvešanu no okupētajām teritorijām, tādējādi liedzot viņiem ģimenes locekļu apmeklējumus, sliktu izturēšanos pret ieslodzītajiem, viņu spīdzināšanu un piespiedu barošanu, kā arī atbilstošas un savlaicīgas medicīniskās palīdzības atteikšanu un visas darbības, kas acīmredzami pārkāpj starptautiskās tiesības; atkārtoti nosoda jebkura veida spīdzināšanu un sliktu izturēšanos; prasa Izraēlai nekavējoties nodrošināt atbilstību ANO Konvencijai pret spīdzināšanu, kurai tā ir pievienojusies; nosoda ieslodzīšanu un sliktu izturēšanos pret bērniem un pieprasa nekavējoties atbrīvot ieslodzītās sievietes un bērnus; nosoda Izraēlas tiesu attieksmi pret bērniem; tāpat pieprasa arī nekavējoties atbrīvot ieslodzītos palestīniešu parlamenta deputātus, jo īpaši Khalida Jarrar un Marouane Barghouti;

56.  turklāt pauž īpaši dziļas bažas par pilsonisko un politisko brīvību ierobežošanu Izraēlā, jo īpaši par dažādiem likumiem attiecībā uz NVO, kas pārkāpj biedrošanās, pulcēšanās un organizēšanās brīvību; nosoda arī pastiprināto diskrimināciju pret valsts minoritātēm, jo īpaši „arābu” minoritāti;

57.  pauž nožēlu par to, ka Rietumsahāras jautājums nav iekļauts Cilvēktiesību padomes 2016. gada sesiju darba kārtībā; atkārtoti uzsver, ka Rietumsahāras konflikts ir dekolonizācijas problēma un saskaņā ar starptautiskajām tiesībām Marokas Karalistei nav nekādas suverēnās varas pār Rietumsahāru un tā tiek kvalificēta kā okupējošā vara; nosoda pastāvīgos pamattiesību pārkāpumus pret Rietumsahāras iedzīvotājiem; aicina aizsargāt Rietumsahāras tautas pamattiesības, tostarp biedrošanās brīvību, vārda brīvību un tiesības uz demonstrācijām; pieprasa nekavējoties atbrīvot visus Rietumsahāras politiskos ieslodzītos un īpaši steidzami — Gdeim Izik grupas dalībniekus, kurus notiesājusi Marokas militārā tiesa; atkārtoti aicina Spāniju, lai tā piešķir politisku patvērumu Hassana Aalia, jaunam Rietumsahāras iedzīvotājam, kuram tiesas procesā piesprieda mūža ieslodzījumu; uzsver vajadzību pēc starptautiskas cilvēktiesību situācijas uzraudzības Rietumsahārā; aicina Maroku un kustību Front Polisario turpināt sarunas, lai miermīlīgi un ilgtspējīgi atrisinātu Rietumsahāras konfliktu, un vēlreiz apstiprina Rietumsahāras iedzīvotāju pašnoteikšanās tiesības, par kurām ir jālemj demokrātiskā referendumā saskaņā ar ANO Rezolūciju Nr. 34/37 un Rezolūciju Nr. 35/19;

 

 

°

° °

 

 

58.  pilnvaro Eiropas Parlamenta delegāciju Cilvēktiesību padomes 31., 32. un 33. sesijā darīt zināmas šajā rezolūcijā paustās nostājas; beidzoties pilnvarām, aicina sagatavot ziņojumu Cilvēktiesību apakškomisijai un atzīst par lietderīgu arī turpmāk norīkot Eiropas Parlamenta delegāciju dalībai attiecīgajās Cilvēktiesību padomes sesijās;

59.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei un Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO Drošības padomei, ANO ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālās Asamblejas priekšsēdētājam, ANO Cilvēktiesību padomes priekšsēdētājam, ANO augstajam komisāram cilvēktiesību jautājumos un Ārlietu komitejas izveidotajai ES un ANO darba grupai.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika