REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par savstarpējās aizsardzības klauzulu (LES 42. panta 7. punkts)

14.1.2016 - (2015/3034(RSP))

iesniegts, noslēdzot debates par Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos paziņojumu,
saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu

Sabine Lösing, Neoklis Sylikiotis, Rina Ronja Kari, Fabio De Masi, Marina Albiol Guzmán, Martina Anderson, Sofia Sakorafa, Lynn Boylan, Matt Carthy, Liadh Ní Riada, Kostas Chrysogonos, Stelios Kouloglou, Kostadinka Kuneva, Dimitrios Papadimoulis, Javier Couso Permuy GUE/NGL grupas vārdā

B8‑0057/2016

Eiropas Parlamenta rezolūcija par savstarpējās aizsardzības klauzulu (LES 42. panta 7. punkts)

(2015/3034(RSP))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 42. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā 2015. gada 13. novembrī Parīzē notika vairāki uzbrukumi, kurus veica organizācijas Islāma valsts/ Daesh teroristi, nogalinot 130 un ievainojot 352 cilvēkus, no kuriem daudzi guva neatgriezeniskus sakropļojumus, un daudziem bija nepieciešams psiholoģisks atbalsts;

B.  tā kā pēc šiem uzbrukumiem Francija ES Ārlietu padomes 2015. gada 17. novembra sanāksmē pieprasīja LES 42. panta 7. punkta izmantošanu; tā kā šī ir pirmā reize, kad 42. panta 7. punkts ir ticis izmantots;

C.  tā kā ES aizsardzības ministri pauda vienprātīgu un pilnīgu atbalstu Francijai un apliecināja savu gatavību sniegt visu nepieciešamo palīdzību un atbalstu saskaņā ar 42. panta 7. punktu, norādot, ka juridiski nav nepieciešams oficiāls Padomes lēmums vai secinājums, lai īstenotu savstarpēju palīdzību;

D.  tā kā starpvaldību divpusējas sadarbības līmenī tika veikti papildu pasākumi bez nepieciešamības iesaistīt Padomi vai Komisiju; tā kā ir konkrētas dalībvalstis, kas ir apņēmušās palīdzēt Francijai, un tādas, kurām ir jāsaņem parlamenta apstiprinājums turpmākai rīcībai, un ir arī tādas dalībvalstis, kuras šajā saistībā nedara neko;

E.  tā kā karadarbība izraisa vēl lielāku terorismu, valstu izpostīšanu un cilvēku bojāeju, kā to pierāda tā dēvētais karš pret terorismu, ko sāka ASV, NATO un to sabiedrotie;

F.  tā kā Parlamentam nav nekādu tiesisku līdzekļu īstenot parlamentāru uzraudzību pār 42. panta 7. punkta izmantošanas procesu;

G.  tā kā Francija lūdza, no vienas puses, atbalstu savām darbībām Irākā un Sīrijā, apvienojot un kopīgi izmantojot spējas, un, no otras puses, atbalstu darbībām citās teritorijās, kurās ir izvietoti Francijas spēki, nolūkā tos pārvietot;

H.  tā kā 42. panta 7. punkts paredz, ka gadījumos, kad kāda dalībvalsts kļūst par bruņotas agresijas upuri savā teritorijā, pārējām dalībvalstīm ir pienākums sniegt tai atbalstu; tā kā šis pienākums jāpilda starpvaldību divpusējas sadarbības līmenī un tam būtu jāatbilst ANO Statūtiem;

I.  tā kā 42. panta 7. punktam nav nekāda nosaukuma un tādēļ termins "savstarpējas palīdzības klauzula" nav juridisks termins;

J.  tā kā 42. panta 7. punkts izveidots, pamatojoties uz Briseles līguma 5. pantu, kas saistīts ar Rietumeiropas Savienību, un to pirmo reizi iekļāva LES 2009. gadā, kad spēkā stājās Lisabonas līgums,

1.  noraida LES 42. panta 7. punkta izmantošanu un nosoda to, ka šis solis padara Eiropas Savienību par militāru aliansi; brīdina, ka šādai rīcībai nevajadzētu kļūt par precedentu turpmākajos gadījumos;

2.  kategoriski nepiekrīt minētā panta interpretācijai, ka tas paredz pienākumu sniegt Francijai militāru atbalstu tās militārajās operācijās vai ka ar to tiek attaisnotas un leģitimizētas jau notiekošas vai jau ieplānotas militāras darbības; turklāt iebilst pret to, ka uzbrukumi Parīzē tiek uzskatīti par karadarbību, lai tādējādi leģitimizētu militāru reakciju, un uzsver, ka saskaņā ar starptautiskajām tiesībām tā dēvētā organizācija Islāma valsts/ Daesh nemaz nav valsts;

3.  uzsver, ka ar militāru operāciju palīdzību terorisms nekad nav ticis apturēts vai izbeigts, tieši pretēji — iet bojā vēl vairāk cilvēku un jukas ir vēl lielākas, kā arī pasliktinās attiecīgo iedzīvotāju stāvoklis; pieprasa pārtraukt tā dēvēto karu pret terorismu un uzstāj, ka teroristu rīcība jāizvērtē, ievērojot tiesiskuma principu, t. i., policijai jāveic izmeklēšana un jāpilda savi pienākumi; uzsver, ka cīņai pret terorismu nekādā gadījumā nevajadzētu būt par ieganstu personu brīvību un pamattiesību ierobežošanai, un nosoda visas politikas, kuru mērķis ir diskriminēt kādu iedzīvotāju daļu, pamatojoties uz viņu izcelsmi vai reliģiju;

4.  prasa stingri ievērot starptautiskās tiesības, neiejaukties valstu iekšējās lietās ne militāriem, ne citiem līdzekļiem un atrisināt konfliktus miermīlīgiem līdzekļiem;

5.  pieprasa veikt vispārēju pārskatu par ES politiku ārlietu jomā, no kuras pilnībā būtu jāizslēdz militāra iejaukšanās un militāri pasākumi un kura būtu jāvirza tikai uz civilu pasākumu īstenošanu, nabadzības mazināšanu un tās pamatcēloņu novēršanu, kā arī uz sociālu un ekonomisku attīstību un simetrisku sadarbību;

6.  prasa pārtraukt ES ieroču tirdzniecību un ieroču un militārā aprīkojuma eksportu uz konflikta zonām;

7.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Padomei un Komisijai.