REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par ISIS pastrādātajām reliģisko minoritāšu sistemātiskām masveida slepkavībām
27.1.2016 - (2016/2529(RSP))
iesniegts saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu,
Lars Adaktusson, Cristian Dan Preda, Elmar Brok, Andrej Plenković, Antonio Tajani, Michael Gahler, Mariya Gabriel, David McAllister, Michèle Alliot-Marie, Esther de Lange, Kinga Gál, Tunne Kelam, György Hölvényi, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Lorenzo Cesa, Roberta Metsola, Philippe Juvin, Adam Szejnfeld, Davor Ivo Stier, Therese Comodini Cachia, Barbara Matera PPE grupas vārdā
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B8-0149/2016
B8-0161/2016
Eiropas Parlamenta rezolūcija par ISIS pastrādātajām reliģisko minoritāšu sistemātiskām masveida slepkavībām
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas, proti, 2014. gada 27. februāra rezolūciju par stāvokli Irākā[1], 2014. gada 18. septembra rezolūciju par stāvokli Irākā un Sīrijā, un IS ofensīvu, tostarp minoritāšu vajāšanu[2], jo īpaši tās 4. punktu, 2014. gada 27. novembra rezolūciju par Irāku – sieviešu nolaupīšana un pret viņām vērsta cietsirdīga izturēšanās[3], 2015. gada 12. februāra rezolūciju par humanitāro krīzi Irākā un Sīrijā, jo īpaši saistībā ar “Islāma valsti” (IS)[4], jo īpaši tās 27. punktu, 2015. gada 12. marta rezolūciju par organizācijas ISIS/Da'esh nesenajiem uzbrukumiem un cilvēku, it īpaši asīriešu nolaupīšanas gadījumiem Tuvajos Austrumos[5], jo īpaši tās 2. punktu, 2015. gada 12. marta rezolūciju par 2013. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā [6], jo īpaši tās 129. un 211. punktu, 2015. gada 12. marta rezolūciju par Eiropas Savienības prioritātēm 2015. gadā attiecībā uz ANO Cilvēktiesību padomi[7], jo īpaši tās 66. un 67. punktu, 2015. gada 30. aprīļa rezolūciju par kristiešu vajāšanu visā pasaulē – teroristu grupējuma Al-Shabaab pastrādātā studentu slepkavība Kenijā[8], jo īpaši tās 10. punktu, un 2015 gada 30. aprīļa rezolūciju par ISIS/Da'esh veikto kultūras pieminekļu iznīcināšanu[9],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2006. gada 1. jūnija rezolūciju par sieviešu stāvokli bruņotu konfliktu laikā un viņu lomu valsts atjaunošanā un demokratizācijas procesā pēckonflikta situācijā[10],
– ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 18. aprīļa ieteikumu Padomei par ANO principu „pienākums aizsargāt” („R2P”)[11],
– ņemot vērā Padomes 2015. gada 16. marta secinājumus par ES reģionālo stratēģiju attiecībā uz Sīriju un Irāku, kā arī ISIL/Da’esh draudiem, 2014. gada 20. oktobra secinājumus par ISIL/Da’esh krīzi Sīrijā un Irākā, 2014. gada 30. augusta secinājumus par Irāku un Sīriju, 2015. gada 14. aprīļa un 12. oktobra secinājumus par Sīriju un 2014. gada 15. augusta secinājumus par Irāku,
– ņemot vērā Padomes 2003. gada 8. maija Lēmumu 2003/335/TI par genocīda, noziegumu pret cilvēci un kara noziegumu izmeklēšanu un saukšanu pie atbildības par tiem[12];
– ņemot vērā ES pamatnostādnes par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību, ES Pamatnostādnes starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas veicināšanai, ES pamatnostādnes par vardarbību pret sievietēm un meitenēm un viņu visāda veida diskriminācijas apkarošanu, ES politikas pamatnostādnes attiecībā uz trešām valstīm par spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās un sodīšanas veidiem, ES pamatnostādnes par bērniem bruņotos konfliktos, ES pamatnostādnes bērnu tiesību veicināšanas un aizsardzības jomā un ES cilvēktiesību pamatnostādnes par vārda brīvību tiešsaistē un bezsaistē,
– ņemot vērā ES 2015. gada 25. marta uzstāšanos ANO Cilvēktiesību padomē (interaktīvais dialogs par ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja ziņojumu par Irāku),
– ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos paziņojumus par Irāku un Sīriju un viņas atbildes uz Parlamenta jautājumiem: „Grieķu pareizticīgo kristiešu genocīds Sīrijā” (E-004733/2015), 2015. gada 1. jūnijs; „Irāka — kristiešu slepkavošana un aplaupīšana” (E-004152-15), 2015. gada 30. jūnijs; „Kristiešu vajāšana un genocīds” (P-012721/2015), 2015. gada 30. oktobris; „Kristiešu nolaupīšanas gadījumi Sīrijā” (E-004156-15) un „Tuvo Austrumu kristiešu kopienu aizsargāšana” (E-004001/15), uz kuriem 2015. gada 10. novembrī sniegta kopīga atbilde,
– ņemot vērā paziņojumu Eiropas Savienības vārdā, ko Eiropas Savienības īpašais pārstāvis cilvēktiesību jautājumos Stavros Lambrinidis izteica ANO Drošības padomes 2015. gada 27. marta atklātajās debatēs par tiem, kas Tuvajos Austrumos piedzīvojuši uzbrukumus un pāridarījumus etnisku vai reliģisku iemeslu dēļ,
– ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2005. gada 24. oktobra Rezolūciju Nr. 60/1 par 2005. gada Pasaules augstākā līmeņa sanāksmes rezultātiem (138. līdz 140. punkts) un ANO ģenerālsekretāra 2009. gada 12. janvāra ziņojumu „Pienākuma aizsargāt īstenošana”,
– ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra Ban Ki-moon paziņojumus par Irāku un par pienākumu aizsargāt,
– ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra īpašā pārstāvja Irākas jautājumos Ján Kubiš 2015. gada 11. novembra informatīvo ziņojumu ANO Drošības padomei,
– ņemot vērā ANO augstās cilvēktiesību komisāres Navi Pillay 2014. gada 25. augusta paziņojumu par „Irākas civiliedzīvotājiem, kuri piedzīvo šausminošu plašu un sistemātisku vajāšanu”,
– ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra īpašās pārstāves jautājumos par seksuālo vardarbību konfliktu skartajās teritorijās Zainab Hawa Bangura 2014. gada paziņojumu „Irāka: kaujinieki nedrīkst izmantot seksuālo vardarbību militāru vai politisku mērķu sasniegšanai”, 2015. gada 3. augusta paziņojumu un Sindžāras traģēdijas pirmajā gadadienā pieņemto paziņojumu,
– ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra īpašās pārstāves jautājumos par seksuālo vardarbību konfliktu skartajās teritorijās Zainab Hawa Bangura un ANO ģenerālsekretāra īpašo pārstāvi Irākas jautājumos Nickolay Mladenov 2014. gada 13. augusta kopīgo paziņojumu „Irāka: ANO amatpersonas pieprasa nekavējoties izbeigt seksuālo vardarbību pret Irākas minoritātēm”,
– ņemot vērā nesenās ANO Drošības padomes rezolūcijas par Irāku un Sīriju, jo īpaši Rezolūciju Nr. 2249 (2015), ar ko nosoda nesenos ISIS teroristu uzbrukumus,
– ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2014. gada 3. septembra rezolūciju S-22/1 par stāvokli cilvēktiesību jomā Irākā, ņemot vērā tā dēvētās Islāma valsts Irākā un Levantē un citu ar to saistītu grupējumu izdarītos pārkāpumus,
– ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,
– ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,
– ņemot vērā ANO 1989. gada Konvenciju par bērna tiesībām un tās 2000. gada fakultatīvo protokolu par bērnu iesaistīšanu bruņotos konfliktos;
– ņemot vērā ANO 1981. gada Deklarāciju par jebkādas uz reliģiju vai ticību balstītas neiecietības un diskriminācijas izskaušanu,
– ņemot vērā 1984. gada ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos vai sodīšanu,
– ņemot vērā ANO 1948. gada 9. decembra Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to,
– ņemot vērā Starptautiskās Tiesas 2007. gada 26. februāra spriedumu lietā par to, vai ir jāpiemēro ANO Konvencija par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to (Bosnia and Herzegovina v Serbia and Montenegro), spriedumu, ko 2001. gada 2. augustā pieņēma Tiesas palāta Starptautiskajam Tribunālam lietas ierosināšanai pret personām, kuras ir atbildīgas par nopietniem starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem, kas veikti bijušās Dienvidslāvijas teritorijā kopš 1991. gada (Prosecutor v Radislav Krstic) un spriedumu, ko 2004. gada 19. aprīlī šajā pašā lietā pieņēma Tribunāla Apelāciju palāta,
– ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus un jo īpaši to 5. un 8. pantu,
– ņemot vērā ANO Īpašā padomnieka genocīda novēršanas jautājumos biroja (OSAPG) pieņemto analīzes regulējumu,
– ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra īpašā padomnieka genocīda novēršanas jautājumos un ANO ģenerālsekretāra īpašā padomnieka attiecībā uz pienākumu aizsargāt 2014. gada 12. augusta paziņojumu par stāvokli Irākā,
– ņemot vērā ANO palīdzības misijas Irākā (UNAMI) ziņojumus par civiliedzīvotāju aizsardzību bruņotos konfliktos Irākā, kas attiecīgi aptver laikposmu no 2014. gada 11. septembra līdz 10. decembrim un 2014. gada 11. decembra līdz 2015. gada 30. aprīlim,
– ņemot vērā ANO augstās cilvēktiesību komisāres 2015. gada 27. marta ziņojumu par stāvokli cilvēktiesību jomā Irākā, ņemot vērā tā dēvētās Islāma valsts Irākā un Levantē un citu ar to saistītu grupējumu izdarītos pārkāpumus, jo īpaši tā 16. punktu „ISIL pastrādātie pārkāpumi — uzbrukumi reliģiskajām un etniskajām grupām”,
– ņemot vērā ANO īpašā referenta jautājumos par cilvēktiesību un pamatbrīvību veicināšanu un aizsardzību terorisma apkarošanā 2015. gada 16. jūnija ziņojumu, jo īpaši tā 11. punktu,
– ņemot vērā Cilvēktiesību padomes 28. sesijā 2015. gada 8. jūlijā pieņemto ziņojumu un Irākas delegācijas paustos viedokļus, jo īpaši 746. punktu,
– ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra īpašā padomnieka genocīda novēršanas jautājumos un ANO ģenerālsekretāra īpašā padomnieka attiecībā uz pienākumu aizsargāt 2015. gada 13. oktobra paziņojumu par pieaugošo kūdīšanu uz reliģiski motivētu vardarbību Sīrijā,
– ņemot vērā ANO augstās cilvēktiesību komisāres 2015. gada 27. jūlija ziņojumu „Tehniskā palīdzība cilvēktiesību aizsardzības un veicināšanas jomā Irākā”, jo īpaši tā 18. punktu,
– ņemot vērā ANO Cilvēktiesību komitejas 2015. gada 13. marta ziņojumu, kas sagatavots pēc Irākas valdības lūguma,
– ņemot vērā ziņojumu, ko sagatavojusi Neatkarīgā starptautiskā izmeklēšanas komisija Sīrijas Arābu Republikas jautājumā un kas iesniegts Cilvēktiesību padomē 2015. gada 13. augustā, jo īpaši tā 165.–173. punktu,
– ņemot vērā pāvesta Franciska 2015. gada 9. jūlija uzrunu Santakrusā de la Sjerrā (Bolīvijā),
– ņemot vērā 2015. gada 8. septembrī pieņemto Parīzes Rīcības plānu,
– ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,
A. tā kā atbilstīgi ANO ģenerālsekretāra izteikumam Ģenerālās Asamblejas 2015. gada 8. septembra neformālajā interaktīvajā dialogā „Nozīmīgs un pastāvīgs pienākums: pienākuma aizsargāt īstenošana”, kopš brīža, kad tika pieņemts pienākums aizsargāt, starptautiskā sabiedrība ir atstājusi novārtā pārāk daudzas neaizsargātas iedzīvotāju grupas;
B. tā kā genocīdu, noziegumus pret cilvēci un kara noziegumus neatkarīgi no to pastrādāšanas vietas nedrīkst atstāt nesodītus, un tā kā pret tiem efektīvi jāvēršas, veicot pasākumus valsts līmenī un sekmējot starptautisku sadarbību;
C. tā kā saskaņā ar Padomes 2003. gada 16. jūnija Kopējo nostāju Nr. 2003/444/KĀDP genocīds, noziegumi pret cilvēci un kara noziegumi satrauc visas ES dalībvalstis, un tās ir apņēmušās sadarboties, lai novērstu šādus noziegumus un pieliktu punktu to personu nesodāmībai, kuras tos ir pastrādājušas;
D. tā kā saskaņā ar Starptautiskās Tiesas judikatūru „valsts pienākums novērst (genocīdu) un no tā izrietošais pienākums rīkoties rodas brīdī, kad valsts uzzina vai tai parasti būtu bijis jāuzzina, ka pastāv nopietns genocīda pastrādāšanas risks”[13];
E. tā kā ANO Drošības padomes Rezolūcijā Nr. 2249 (2015) atzīts, ka tā sauktā „ISIS/Daesh” vardarbīgā ekstrēmistu ideoloģija, tās terorakti, pastāvīgie, nežēlīgie, sistemātiskie un plašie pret civiliedzīvotājiem vērstie uzbrukumi, cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumi, tostarp tie, kas veikti reliģiskas vai etniskas piederības dēļ, un kultūras mantojuma iznīcināšana un kultūras vērtību nelikumīga tirdzniecības ir globāls un nepieredzēts drauds starptautiskajam mieram un drošībai;
F. tā kā kristieši ir visneaizsargātākā iedzīvotāju grupa Irākā un Sīrijā, kuriem pastāvīgi un sistemātiski uzbrūk tā sauktais „ISIS/Daesh”, kas apzināti vēlas viņus fiziski iznīcināt, tādējādi izskaužot viņu kultūru no organizācijas kontrolētās teritorijas; tā kā kristieši ir kļuvuši par slepkavību, piekaušanu, izspiešanu, nolaupīšanu un spīdzināšanu upuriem; tā kā viņi ir tikuši paverdzināti (jo īpaši sievietes un meitenes, kuras tikušas pakļautas arī citiem seksuālās vardarbības veidiem) un piespiesti pievērsties islāmam, un ir kļuvuši par piespiedu laulību un cilvēku tirdzniecības upuriem; tā kā piespiedu kārtā ir tikuši savervēti arī bērni; tā kā kristiešu baznīcas un reliģiskā un kultūras mantojuma objekti ir tikuši izpostīti;
G. tā kā kristieši ir visvairāk vajātā reliģiskā grupa pasaulē un tā kā dati liecina, ka nogalināto kristiešu skaits ik gadu pārsniedz 150 000, kā Parlaments atzinis savā 2015. gada 30. aprīļa rezolūcijā par kristiešu vajāšanu visā pasaulē; tā kā Parlamenta priekšsēdētāja vietnieks Antonio Tajani, kurš saskaņā Līguma par Eiropas Savienības darbību 17. pantu ir atbildīgs par tā dialogu ar baznīcām un reliģiskajām kopienām, 2015. gada 1. decembra ad hoc augsta līmeņa sanāksmē „Kristiešu vajāšana pasaulē: aicinājums rīkoties” norādīja, ka „neviena reliģiskā kopiena nav tik ļoti pakļauta naidam, vardarbībai un sistemātiskai agresijai kā kristieši”; tā kā Parlamenta priekšsēdētājs Martin Schulz tajā pašā sanāksmē norādīja, ka kristiešu vajāšanām „netiek pievērsa pietiekama uzmanība” un ka šī problēma „nav pienācīgi risināta”;
H. tā kā pret kristiešiem vērstais ekstrēmisms un viņu pastāvīgā vajāšana kļūst par nozīmīgu faktoru, kas veicina arvien pieaugošo masveida migrāciju un personu pārvietošanu valsts iekšienē; tā kā kristiešu vajāšanas rezultātā Sīrijā un Irākā viņu skaits ir ievērojami samazinājies: tā kā Irākā 2003. gadā bija 1 400 000 kristiešu, tagad — 300 000, savukārt Sīrijā 2011. gadā bija 1,25 miljoni kristiešu, bet tagad tikai 500 000, saskaņā ar pāvesta fonda Aid to the Church in Need (ACN) ziņojumu „Vajāti un aizmirsti? Ziņojums par kristiešiem, kurus apspiež viņu ticības dēļ 2013.–2015.” un citiem uzticamiem publiskiem avotiem;
I. tā kā genocīda starptautiskā juridiskā definīcija saskaņā ar 1948. gada ANO Konvencija par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to II pantu ir „jebkura tālāk izklāstīta darbība, kas tiek izdarīta nolūkā pilnīgi vai daļēji iznīcināt kādu nacionālu, etnisku, rasu vai reliģisku grupu kā tādu: a) šādas grupas locekļu nogalināšana; b) nopietnu miesas bojājumu nodarīšana vai garīga kaitējuma radīšana šādas grupas locekļiem; c) tīša tādu dzīves apstākļu radīšana šādai grupai, kas aprēķināta, lai to pilnīgi vai daļēji fiziski iznīcinātu; d) pasākumu ieviešana, kuru mērķis ir novērst bērnu dzimšanu šādā grupā; e) bērnu nodošana spaidu kārtā no vienas grupas otrai”; tā kā minētās konvencijas III pantā par sodāmām ir uzskatīts ne tikai genocīds, bet arī sazvērestība, kuras mērķis izdarīt genocīdu, tieša un publiska kūdīšana izdarīt genocīdu un līdzdalība genocīdā;
J. tā kā spriedumā, ko 2001. gada 2. augustā pieņēma Tiesas palāta Starptautiskajam Tribunālam lietas ierosināšanai pret personām, kuras ir atbildīgas par nopietniem starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem, kas veikti bijušās Dienvidslāvijas teritorijā kopš 1991. gada lietā Prosecutor v Radislav Krstic attiecībā uz genocīdu Srebreņicā norādīts, ka „arī vienlaicīgus uzbrukumus konkrētās grupas kultūras un reliģiskajām vērtībām un simboliem […] var pamatoti uzskatīt par pierādījumu nodomam fiziski iznīcināt attiecīgo grupu” (580. punkts);
K. tā kā spriedumā, ko 2004. gada 19. aprīlī pieņēma Apelāciju palāta Starptautiskajam Tribunālam lietas ierosināšanai pret personām, kuras ir atbildīgas par nopietniem starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem, kas veikti bijušās Dienvidslāvijas teritorijā kopš 1991. gada lietā Prosecutor v Radislav Krstic attiecībā uz genocīdu Srebreņicā norādīts, ka „ietekmētās grupas skaitliskais lielums ir svarīgs elements, kas nepieciešams, lai sāktu izmeklēšanu, bet ne visos gadījumos tas ir vienīgais vērtējamais aspekts. Personu skaits ir jāvērtē ne tikai absolūtā izteiksmē, bet arī proporcionāli pret visas grupas lielumu. Papildus ietekmētās personu grupas lielumam noderīgs rādītājs var būt tas, cik tā ir nozīmīga visai grupai. Ja noteikta grupas daļa simbolizē visu grupu kopumā vai ir būtiska tās izdzīvošanai, ar to var pamatot atzinumu, ka šī daļa ir uzskatāma par būtisku 4. panta izpratnē”;
L. tā kā kopējais musulmaņu skaits Srebreņicā pirms tās ieņemšanas 1995. gadā bija aptuveni 40 000, no kuriem tika nogalināti 7000 līdz 8000 vīriešu, ko Starptautiskais Tribunāls lietas ierosināšanai pret personām, kuras ir atbildīgas par nopietniem starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem, kas veikti bijušās Dienvidslāvijas teritorijā kopš 1991. gada atzina par genocīdu;
M. tā kā kristiešu vajāšanas gadījumos Sīrijā un Irākā jau ir vērojama lielākā daļa no astoņiem nekumulatīvajiem faktoriem, kuri ietverti ANO Īpašā padomnieka genocīda novēršanas jautājumos biroja (OSAPG) pieņemtajā genocīda analīzes regulējumā (diskriminācija un cilvēktiesību pārkāpumi, apstākļi, kas ietekmē spēju novērst genocīdu, nelikumīgu ieroču un bruņotu personu klātbūtne, valstī/reģionā nozīmīgāko dalībnieku motivācija, darbības, kas veicina domstarpības starp nacionālajām, rasu, etniskajām un reliģiskajām grupām; apstākļi, kas veicina genocīda pastrādāšanas iespējamību, genocīda akti, pierādījumi par nodomu „pilnībā vai daļēji sagraut”, rosinoši faktori);
N. tā kā pašlaik notiekošais genocīds, noziegumi pret cilvēci un kara noziegumi pret kristiešiem Irākā, kas arvien vēršas plašumā, faktiski sākās ar kristiešu slepkavībām 2003. gadā, un kopš tā laika to apjomi ir palielinājušies un mērķi ir kļuvuši plašāki, aptverot visus kristiešus viņu reliģiskās piederības dēļ; tā kā vairākumā gadījumu personas, kuras ir atbildīgas par noziegumiem, ir norādījušas, ka vēlas, lai Irākā vairs nebūtu kristiešu;
O. tā kā 2010. gada 31. oktobrī 58 cilvēki, tostarp 51 ķīlnieku un 2 garīdznieki tika nogalināti pēc uzbrukuma Sīrijas katoļu Pestītāja Mātes baznīcā Bagdādē; tā kā ar organizāciju „Al-Qaeda Islāma valsts Irākā” saistīts grupējums ir norādījis, ka kristieši ir „likumīgs mērķis”; tā kā dažas nedēļas pēc tam Bagdādes apkaimēs, kur vairākums iedzīvotāju ir kristieši, tika sarīkota virkne sprādzienu un nāvējošu uzbrukumu;
P. tā kā pret Irākas kristiešu baznīcām pēdējos gados vērstajā sistemātiskajā bombardēšanas kampaņā ir sarīkoti uzbrukumi vai sprādzieni 66 baznīcās (41 Bagdādē, 19 Mosulā, 5 Kirkūkā un 1 Ramadi); tā kā ir tikuši bombardēti arī divi sieviešu klosteri, viens vīriešu klosteris un baznīcas bāreņu nams;
Q. tā kā 2014. gada 6. augusta naktī, lai izvairītos no nonākšanas tā sauktā „ISIS/Da’esh” sagrābtajā teritorijā, vairāk nekā 150 000 kristiešu no Mosulas, Karakošas un citiem ciematiem Ninives līdzenumos devās bēgļu gaitās un vēl joprojām ir pārvietoti un dzīvo nestabilos apstākļos Irākas ziemeļos;
R. tā kā ANO ģenerālsekretāra īpašā pārstāve jautājumos par seksuālo vardarbību bruņotos konfliktos Zainab Hawa Bangura 2014. gada 15. jūlijā norāda, ka Irākā „tiek ziņots arī par to, ka pret etnisko un reliģisko minoritāšu pārstāvjiem tiek vērsta fiziskā vardarbība, tostarp seksuāla vardarbība”; tā kā 2015. gada 3. augustā pirmajā Sindžāras traģēdijas gadadienā viņa norādīja, ka: “turpmākajās dienās līdztekus šausminošām slepkavībām ISIL mērķtiecīgi meklēja un sagrāba simtiem sieviešu un meiteņu, kuras piederēja pie etniskām un reliģiskām minoritātēm, tādējādi izveidojot sistemātisku seksuālās vardarbības, verdzības, cilvēku nolaupīšanas un tirdzniecības praksi, kas joprojām turpinās; […] šie nežēlīgie noziegumi, proti, seksuālo vardarbību konfliktā, kas var tikt uzskatīta par kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci un/vai genocīda aktiem, netiks aizmirsti”;
S. tā kā ANO ģenerālsekretāra īpašā pārstāve jautājumos par seksuālo vardarbību bruņotos konfliktos Zainab Hawa Bangura un ANO ģenerālsekretāra īpašais pārstāvis Irākā Nickolay Mladenov 2014. gada 13. augustā nāca klajā ar kopīgu paziņojumu, kurā apstiprināts, ka grupējums ISIL, iespējams, ir nolaupījis aptuveni 1500 kristiešu un jezīdu sieviešu, kuras pēc tam ir padarītas par seksuālajām verdzenēm; tā kā šajā paziņojumā abi īpašie pārstāvji atzina “tiešu vēršanos pret sievietēm un bērniem un barbariskos noziegumus, ko grupējums „Irākas un Levantes Islāma valsts” ir pastrādājis pret minoritātēm tā kontrolētajās teritorijās”;
T. tā kā ANO ģenerālsekretāra īpašais padomnieks genocīda novēršanas jautājumos un ANO ģenerālsekretāra īpašais padomnieks attiecībā uz pienākumu aizsargāt 2014. gada 12. augustā attiecībā uz Irāku paziņoja, ka „ziņojumi, ko esam saņēmuši par „Islāma valsts” rīcību, iespējams, norāda arī uz genocīda risku”;
U. tā kā ANO Cilvēktiesību komitejas 2015. gada 13. marta ziņojumā, kas sagatavots pēc Irākas valdības lūguma, norādīts “[p]ie etniskajām un reliģiskajām grupām, pret kurām vēršas ISIL, pieder jezīdi, kristieši, turkmēņi, sabieši/mandieši, kakaji, kurdi un šiīti” un ka „[..] ir pamats secināt, ka dažus no incidentiem [Irākā 2014.-2015. gadā . . .] var uzskatīt par genocīdu;
V. tā kā ziņojumā „Par civiliedzīvotāju aizsardzību bruņotā konfliktā Irākā: stāvoklis Irākā 2015 1. maijā–31. oktobrī”, ko sagatavoja ANO Augstais komisārs cilvēktiesību jautājumos un ANO palīdzības misija Irākā cilvēktiesību birojs un ko publicēja 2016. gada 19. janvārī, norādīts: „Vardarbības apmēri pret civiliedzīvotājiem Irākā joprojām ir milzīgi. Tā dēvētās „Irākas un Levantes Islāma valsts” (ISIL) turpina īstenot sistemātisku un plaša mēroga vardarbību un veikt starptautisko cilvēktiesību un humanitāro tiesību pārkāpumus. Šīs darbības atsevišķos gadījumos var uzskatīt par kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci un genocīdu.”;
W. tā kā tā sauktais „ISIS/Da’esh” sagrāba gūstā tos, kuri nespēja bēgt no Mosulas un Ninives līdzenuma, un tā kā sievietes un bērni, kuri nebija musulmaņi, tika paverdzināti, daļa no viņiem tika pārdoti verdzībā, bet citi — brutāli nogalināti, šos noziegumus filmējot;
X. tā kā tā sauktais „ISIS/Da’esh” un ekstrēmistu kaujinieki Sīrijā ir tīši un sistemātiski uzbrukuši kristiešu baznīcām un citām ēkām, piemēram, Sv. Franciska baznīcai Alepo, Sīrijā, kurai mises laikā 2015. gada 25. oktobrī uzbruka ar granātām;
Y. tā kā 5. gs. celtais Sv. Eliāna klosteris Karjatainā (Sīrija) pēc tā mūku nolaupīšanas 2015. gada maijā tika nopostīts, un tas ir tikai viens no daudzajām tā sauktā „ISIS/Da’esh” iznīcinātajām kultūrvēsturiski nozīmīgajām kristiešu ēkām;
Z. tā kā pēc Karjatainas (Sīrija) ieņemšanas tā sauktais „ISIS/Da’esh” nolaupīja 230 iedzīvotājus, galvenokārt kristiešus;
AA. tā kā 2015. gada februārī tā sauktais „ISIS/Da’esh” pēc vairāku lauksaimniecības kopienu ieņemšanas Haburas upes dienvidu krastā Hasakes provincē Sīrijas ziemeļaustrumos nolaupīja vairāk nekā 220 asīriešu kristiešu, un tā kā līdz šim tikai daži no viņiem ir atbrīvoti, bet pārējo liktenis joprojām ir nezināms;
AB. tā kā 2015. gada 2. aprīlī uzbrucēji Garisā tīši vērsās pret nemusulmaņiem un nošķīra kristiešus, lai viņus brutāli nogalinātu; tā kā Al-Shabaab grupējums ir atklāti un publiski paziņojis, ka ved karu pret reģionā mītošajiem kristiešiem;
AC. tā kā ANO augstās cilvēktiesību komisāres 2015. gada 27. marta ziņojumā par stāvokli cilvēktiesību jomā Irākā, ņemot vērā tā dēvētās Islāma valsts Irākā un Levantē un citu ar to saistītu grupējumu izdarītos pārkāpumus (16. punktā „ISIL pastrādātie pārkāpumi — uzbrukumi reliģiskajām un etniskajām grupām”) norādīts, ka daži „vardarbības akti, kas pastrādāti pret civiliedzīvotājiem tāpēc, ka viņi pieder vai šķiet, ka viņi pieder kādai etniskai vai reliģiskai grupai […], ņemot vērā kopumā savākto informāciju […], var tikt uzskatīti par genocīdu.”
AD. tā kā saskaņā ar ANO palīdzības misijas Irākā ziņojumu par civiliedzīvotāju aizsardzību bruņotā konfliktā Irākā (2014. gada 11. decembris–2015. gada 30. aprīlis), „ISIL turpina veikt sistemātiskus un plašus starptautisko cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus un aizskārumus. Dažos gadījumos tos var uzskatīt par kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci un, iespējams, par genocīdu.”;
AE. tā kā ANO augstās cilvēktiesību komisāres 2015. gada 27. jūlija ziņojumā „Tehniskā palīdzība cilvēktiesību aizsardzības un veicināšanas jomā Irākā” norādīts, ka “UNAMI/OHCHR turpināja saņemt daudzus ticamus ziņojumus par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem un aizskārumiem un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem, ko grupējums „ISIL” ir acīmredzami plaši vai sistemātiski pastrādājis pret civiliedzīvotājiem. Dažos gadījumos tos var uzskatīt par kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci un genocīdu.” (18. punkts);
AF. tā kā ANO īpašā referenta jautājumos par cilvēktiesību un pamatbrīvību veicināšanu un aizsardzību terorisma apkarošanā 2015. gada 16. jūnija ziņojumā teikts, ka „ir pierādījumi, ka „ISIL” ir izdarījis nopietnus starptautisko tiesību pārkāpumus, tostarp genocīdu, noziegumus pret cilvēci, kara noziegumus un būtiskus cilvēktiesību pārkāpumus” (11. punkts);
AG. tā kā Cilvēktiesību padomes 28. sesijā 2015. gada 8. jūlijā pieņemtajā ziņojumā Irākas delegācija apstiprināja, ka „grupējums Daesh ir pastrādājis barbariskus noziegumus, ko varētu uzskatīt par genocīdu, noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem, respektīvi, ieslodzīto un neapbruņotu sagūstītu kareivju, garīdznieku, bērnu un sieviešu, kuri noraidījuši grupējuma ideoloģiju, masu slepkavības un masveida nāvessodus”;
AH. tā kā saskaņā ar „pienākuma aizsargāt” (R2P) principiem gadījumos, kad valsts (vai nevalstisks dalībnieks) acīmredzami nespēj aizsargāt savus iedzīvotājus vai faktiski ir tā, kas pastrādā šos noziegumus, starptautiskajai sabiedrībai ir pienākums vienoti rīkoties, lai aizsargātu iedzīvotājus, saskaņā ar ANO Statūtiem;
AI. tā kā Parlaments savā 2015. gada 12. marta rezolūcijā par organizācijas „ISIS/Da'esh” nesenajiem uzbrukumiem un cilvēku, it īpaši asīriešu nolaupīšanas gadījumiem Tuvajos Austrumos, norāda, ka tas: „stingri nosoda ISIS/Da’esh un brēcošajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kuri saskaņā ar Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtiem līdzinās noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem un kurus var nodēvēt par genocīdu” (2. punkts);
1. pauž visstingrāko nosodījumu tā sauktajam „ISIS/Da’esh” un tā brēcošajiem cilvēktiesību pārkāpumiem un smagajiem starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem, kas pastrādāti, īstenojot mērķi tā kontrolētajās teritorijās iznīcināt tajās dzīvojošos kristiešus un citas reliģiskās un etniskās minoritātes;
2. pauž viedokli, ka personas, kuras ir sazvērējušās pastrādāt, plāno, mudina pastrādāt, mēģina pastrādāt vai atbalsta zvērības un starptautiskajās tiesībās paredzētos noziegumus pret kristiešiem (haldiešiem, asīriešiem sīriešiem, melkītiem, armēņiem) un citām etniskajām un reliģiskajām minoritātēm, tostarp jezīdiem, turkmēņiem, šabakiem, sabiešiem/mandiešiem, kakajiem un kurdiem, vai ir līdzvainīgas šo noziegumu pastrādāšanā, un kuras tīši vēršas pret minētajiem cilvēkiem viņu etniskās vai reliģiskās piederības dēļ, pastrādā kara noziegumus, noziegumus pret cilvēci un genocīdu, ar šo rezolūciju deklarējot, ka minētās personas šos noziegumus pastrādā un par tiem ir atbildīgas;
3. mudina visas ANO konvencijas par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par genocīdu, kas parakstīta Parīzē 1948. gada 9. decembrī, un citu attiecīgo starptautisko līgumu līgumslēdzējas puses novērst kara noziegumus, noziegumus pret cilvēci un genocīdu to teritorijā; mudina Sīriju un Irāku atzīt Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikciju;
4. mudina visas līgumslēdzējas puses ANO 1948. gada konvencijai par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par genocīdu un citiem starptautiskiem nolīgumiem par kara noziegumu, noziegumu pret cilvēci un genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par tiem, un jo īpaši to valstu kompetentās iestādes un valstspiederīgos, kuras jebkādi atbalsta vai finansē šādus noziegumus vai sadarbojas vai piedalās to pastrādāšanā, pilnībā pildīt savas juridiskās saistības saskaņā ar Konvenciju vai citiem starptautiskiem nolīgumiem;
5. mudina to valstu kompetentās iestādes, kuras jebkādā veidā tieši vai netieši atbalsta vai finansē šādus kara noziegumus, noziegumus pret cilvēci un genocīdu, vai sadarbojas vai piedalās to pastrādāšanā, pilnībā pildīt savas juridiskās saistības saskaņā ar starptautiskajām tiesībām un pārtraukt šo nepieņemamo rīcību, kas rada milzīgu kaitējumu Irākas un Sīrijas sabiedrībām, jo īpaši kristiešiem un citām reliģiskajām minoritātēm, un nopietni destabilizē kaimiņvalstis un starptautisko mieru un drošību;
6. mudina visas starptautiskās sabiedrības valstis uzlabot savas tiesību sistēmas un tiesu sistēmas, lai nepieļautu savu valstspiederīgo un pilsoņu izbraukšanu no valsts nolūkā piebiedroties „ISIL/Da’esh” un piedalīties kara noziegumos, noziegumos pret cilvēci un genocīdā pret kristiešiem un citām reliģiskajām minoritātēm Irākā un Sīrijā, un nodrošināt, ka gadījumā, ja minētās personas pastrādā šādus noziegumus, tās pēc iespējas drīzāk tiktu krimināli sodītas, tostarp par mudināšanu pastrādāt šādus noziegumus un to atbalstīšanu tiešsaistē;
7. mudina visas valdības, valsts iestādes, tostarp ES (it īpaši — Eiropas Ārējās darbības dienestu) un tās dalībvalstis, un starptautiskām struktūras un iestādes, un to attiecīgos vadītājus un pārstāvjus, runājot par zvērībām, ko tā sauktais „ISIL/Da’esh” pastrādā pret kristiešiem un citām vietējām reliģiskajām minoritātēm, tostarp jezīdiem, nosaukt tās īstajos vārdos, proti, par „noziegumiem pret cilvēci”, „kara noziegumiem” un „genocīdu”;
8. aicina ANO un tās ģenerālsekretāru, īpašos pārstāvjus, īpašos referentus un augsto cilvēktiesību komisāri, runājot par zvērībām, kas Irākā un Sīrijā tiek pastrādātas pret kristiešiem un citām reliģiskajām minoritātēm, nosaukt tās īstajos vārdos, proti, par „kara noziegumiem”, „noziegumiem pret cilvēci” un „genocīdu”;
9. atzīst, atbalsta un pieprasa visus cienīt visu Irākā un Sīrijā dzīvojošo — gan pirmiedzīvotāju, gan citu — reliģisko un etnisko minoritāšu neatņemamās tiesības turpināt dzīvot savā vēsturiskajā un tradicionālajā dzimtenē cieņpilni, līdztiesīgi un droši, un piekopt savas reliģijas paradumus pilnībā, brīvi un bez jebkādas piespiešanas, vardarbības un diskriminācijas; uzskata, ka kristiešu un citu reģiona vietējo iedzīvotāju ciešanu un masveida izceļošanas izbeigšanai ir absolūti nepieciešams skaidrs un nepārprotams šā reģiona politisko un reliģisko līderu paziņojums, kurā atbalstīta viņu turpmāka klātbūtne un viņu kā savu valstu pilsoņu pilnīgas un vienlīdzīgas tiesības;
10. prasa starptautiskajai sabiedrībai, tostarp ES un tās dalībvalstīm, garantēt vajadzīgo drošību un iespējas kristiešiem un citu reliģisko minoritāšu pārstāvjiem, kuri ir bijuši spiesti pamest savu dzimteni vai ir piespiedu kārtā pārvietoti, lai viņi spētu reāli izmantot savas tiesības atgriezties dzimtenē, saglabāt savas mājas, zemi, īpašumu un mantas, kā arī baznīcas un reliģiskos un kultūras objektus, spētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi un veidot sev cienīgu nākotni;
11. nosoda un noraida jebkādu tādu islāma vēsts interpretāciju, kas rada iespējas vardarbīgai, nežēlīgai, totalitārai, despotiskai un ekspansionistiskai ideoloģijai, kura leģitimē kristiešu minoritāšu iznīcināšanu; mudina Islāma sadarbības organizāciju (OIC) un tās iestādes, Persijas līča arābu valstu sadarbības padomi (Persijas līča sadarbības padomi (GCC)), un musulmaņu līderus patiesi nosodīt zvērības, ko tā sauktais „ISIS/Daesh” Irākā un Sīrijā pastrādā pret kristiešiem un citām vietējām reliģiskajām minoritātēm, un nosaukt tās īstajos vārdos, proti, par „noziegumiem pret cilvēci”, „kara noziegumiem” un „genocīdu”;
12. prasa ANO Drošības padomei gadījumos, kad citām valstīm vai starptautiskiem mehānismiem tas nav izdevies, apsvērt iespēju izmantot ANO Statūtu VII nodaļu, lai izveidotu drošas patvēruma vietas, kur piespiedu kārtā pārvietotus kristiešus un citas reliģiskās minoritātes varētu aizsargāt ANO sankcionēti spēki;
13. prasa ES humānās un sadarbības palīdzības vienībām pilnībā sadarboties savā darbā, ko tās veic tieši ar atzītiem kristiešu baznīcu un kopienu un citu vardarbībai pakļauto reliģisko un etnisko minoritāšu vadītājiem un neizslēgt viņus no saviem plāniem vai palīdzības faktiskās sniegšanas un sadales, lai labāk apmierinātu viņu vajadzības un sabiedrības vajadzības kopumā; uzskata, ka labas prakses piemērs ir vērojams Erbilā (Irākā), kur haldiešu katoļu arhibīskapa Bashar Matti Warda vadībā iekšzemē pārvietotās personas ir izveidojuši kopienu, kas piedāvā izglītības iespējas (no pirmskolas līdz augstākajai izglītībai), un pēc gada ir atvērušas mazus veikaliņus un uzņēmumus, kas sniedz pakalpojumus vietējiem iedzīvotājiem;
14. uzsver, ka saskaņā ar iepriekš minētajām ANO konvencijām un nolīgumiem, nedrīkst palikt nesodīts neviens vainīgais, tostarp personas, kuras ir sazvērējušās pastrādāt, plānojušas, mudinājušas pastrādāt, mēģinājušas pastrādāt vai pastrādājušas jebkuru no minētajiem noziegumiem, un ka atbildīgajām personām ir jāstājas tādu kompetento valsts vai starptautiska līmeņa tribunālu priekšā, kuri jau pastāv vai kuri šim nolūkam var tikt īpaši izveidoti nākotnē;
15. kā nelikumīgu pilnībā noraida tā sauktā „ISIS/Daesh” vadītāja paziņojumu par „kalifāta” izveidi teritorijā, kuru tā pašlaik kontrolē; uzsver, ka „islāma kalifāta” izveide un ekspansija un citu vardarbīgu ekstrēmistu grupējumu darbība Tuvajos Austrumos ir tiešs reģiona un Eiropas valstu drošības apdraudējums un nepārprotams starptautisko cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpums;
16. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Sīrijas valdībai un parlamentam, Irākas valdībai un Irākas Pārstāvju palātai, Kurdistānas reģionālajai valdībai, Islāma sadarbības organizācijas (OIC) iestādēm, Persijas jūras līča Arābu valstu sadarbības padomei (Persijas līča Sadarbības padome (GCC)), ANO ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālajai asamblejai, ANO Drošības padomei un ANO Cilvēktiesību padomei.
- [1] Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0011.
- [2] Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0027.
- [3] Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0066.
- [4] Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0040.
- [5] Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0071.
- [6] Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0076.
- [7] Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0079.
- [8] Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0178.
- [9] Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0179.
- [10] OV C 298 E, 8.12.2006., 287. lpp.
- [11] Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0180.
- [12] OV L 118, 14.5.2003., 12. lpp.
- [13] 2007. gada 26. februāra spriedums lietā par to, vai ir jāpiemēro ANO Konvencija par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to (Bosnia and Herzegovina v Serbia and Montenegro), 431. punkts.