REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par stāvokli Lībijā
29.1.2016 - (2016/2537(RSP))
saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu
Pavel Telička, Petras Auštrevičius, Dita Charanzová, Gérard Deprez, Filiz Hyusmenova, Ivan Jakovčić, Petr Ježek, Ilhan Kyuchyuk, Javier Nart, Norica Nicolai, Urmas Paet, Jozo Radoš, Marietje Schaake, Jasenko Selimovic, Ivo Vajgl, Johannes Cornelis van Baalen, Hilde Vautmans, Renate Weber, Nedzhmi Ali ALDE grupas vārdā
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B8-0146/2016
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Lībiju, jo īpaši tās, kas pieņemtas 2011. gada 15. septembrī[1], 2012. gada 22. novembrī[2], 2014. gada 18. septembrī[3] un 2015. gada 15. janvārī[4],
– ņemot vērā Padomes 2013. gada 22. maija Lēmumu 2013/233/KĀDP par Eiropas Savienības Integrētas robežu pārvaldības palīdzības misiju Lībijā (EUBAM Libya)[5],
– ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Federikas Mogerīni nesenos paziņojumus par Lībiju, tostarp 2016. gada 7., 11. un 18. janvāra paziņojumus,
– ņemot vērā Padomes 2016. gada 18. janvāra secinājumus par Lībiju,
– ņemot vērā 2015. gada 17. decembrī parakstīto Lībijas politisko vienošanos,
– ņemot vērā 2015. gada 13. decembra Romas paziņojumu,
– ņemot vērā ANO Drošības padomes Rezolūciju 2259, kas vienbalsīgi pieņemta 2015. gada 23. decembrī,
– ņemot vērā 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšanu[6],
– ņemot vērā Lībijas cilšu valsts konferenci, kura notika 2011. gada jūlijā Tripolē un kurā tika aicināts pieņemt tiesību aktu par vispārēju amnestiju, lai izbeigtu pilsoņu karu,
– ņemot vērā Alžīrijas, Francijas, Vācijas, Itālijas, Marokas, Spānijas, Tunisijas, Apvienoto Arābu Emirātu, Apvienotās Karalistes un Amerikas Savienoto Valstu valdību sniegto paziņojumu par atbalstu Lībijas nacionālās saskaņas valdībai,
– ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,
A. tā kā Lībija ir no trim daļām (Tripolitānija, Fezāna un Kirēnaika) sastāvoša valsts, kas kļuva par neatkarīgu karalisti 1951. gadā; tā kā Kadafi vadīta militārā apvērsuma rezultātā 1969. gadā karalis tika gāzts; tā kā pēc tam 42 gadus ilgušais despotiskais režīms “Lībijas revolūcijas” vārdā brutāli apspieda opozīciju; tā kā Kadafi diktatūras laikā Lībija bija lielākais arsenāls Vidusjūras dienvidu piekrastē un tā kļuva par nozīmīgu nelikumīgas ieroču tirdzniecības un kontrabandas avotu un piegādes zonu visiem teroristiem un ekstrēmistiem Sāhelas apgabalā (Mali, Nigēra, Nigērija);
B. tā kā Arābu pavasara laikā Lībijas iedzīvotāji 2011. gada februārī izgāja ielās un sākās deviņus mēnešus ilgs civilais konflikts; tā kā NATO atbalstīja nemierniekus, pret kuriem tika vērstas vispārējas valsts īstenotas represijas, un šis atbalsts izraisīja Kadafi režīma gāšanu; tā kā pēc sacelšanās un beidzoties Kadafi diktatūrai, vairāku cilšu līderu publiski izteiktā neuzticība valdībai, dažādu pakāpju virsnieku (piemēram, Abdel Fattah Younes un Suleiman Mahmoud) dezertēšana un armijas arsenālu izlaupīšana bija galvenie cēloņi, kuru dēļ radās un izvērsās cilšu kaujinieku grupējumi visos trijos valsts reģionos;
C. tā kā Lībijas sabiedrība vienmēr — pirms un jo īpaši pēc valsts apvērsuma — ir bijusi organizēta, pamatojoties uz cilšu sistēmu, kura sastāv no aptuveni 140 ciltīm, kas sadalītas 30 galvenajās ciltīs/etniskajās koalīcijās; tā kā cilts ģenerālpadome ir atbildīga gan par cilts garīgo, gan politisko orientāciju; tā kā etnisko identitāšu (arābu vairākums, berberu, tubu un tuaregu minoritātes) veidotām cilšu aliansēm ir būtiska nozīme mūsdienu Lībijas nemieros;
D. tā kā lielākajā daļā paramilitāro grupējumu, kas cīnījās pret Kadafi, ietilpa arī islāmistu grupējumi un dažiem no tiem konfliktā bija svarīga loma tādu līderu vadībā kā, piemēram, Bengāzī bāzētās 17. februāra brigādes komandieris Ismail al-Salabi vai Tripoles Militārās padomes vadītājs Abdelhakim Belhadj; tā kā šādu grupu vadītāji ir locekļi nemiernieku vadības padomē, proti, Nacionālajā pārejas padomē (NPP), kas pārņēma valsti 2011. gada oktobrī; tā kā Nacionālajai pārejas padomei bija grūti saviem rīkojumiem pakļaut daudzos bruņotos paramilitāros grupējumus, kas bija aktivizējušies mēnešos, kuri noveda līdz Kadafi gāšanai;
E. tā kā 2012. gada augustā NPP nodeva varu Vispārējam nacionālajam kongresam (VNK) — vēlētam parlamentam, kas gatavojās izraudzīties valsts vadītāja pienākumu pagaidu izpildītāju; tā kā centrālā valdība ir bijusi vāja un nebija spējīga pārņemt savā varā visu valsti; tā kā 2014. gada jūnijā vēlētāji VNK aizstāšanai izraudzījās jaunu parlamentu kā Pārstāvju padomi (PP), kura pārcēlās uz Tobruku; tā kā drīz pēc tam bijušais VNK, kurā dominēja islāmisti, sapulcējās no jauna un izraudzījās savu premjerministru, apstrīdot PP pilnvaras karadarbības laikā, kad tika pārņemta pat kontrole pār galvaspilsētu Tripoli;
F. tā kā kopš 2014. gada augusta šīs abas politiskās struktūras (starptautiskās sabiedrības atzītā PP Tobrukā un jaunais pašpasludinātais VNK Tripolē) pretendē būt par valdību, kas pārvalda valsti, un abām ir vairāku tādu smagi bruņotu paramilitāru grupējumu atbalsts, kuri saistīti ar reģioniem, pilsētām un ciltīm, kur ir dažādi apstākļi; tā kā abas administrācijas viena ar otru galvenokārt cīnās Kirēnaikā un Tripolitānijā un abas cenšas provocēt un atbalstīt cilšu un etniskos nemierus novārtā atstātajā Fezānas reģionā; tā kā vietējās ciltis Fezānā, jo īpaši tubi un tuaregi, ir noraizējušies par savu nākotni saistībā ar Lībijas politisko vienošanos laikā, jo viņi, nebūdami pilnībā iesaistīti gaidāmās Lībijas konstitūcijas projekta izstrādē, ir nobažījušies par dažiem atklātībā nākušiem projekta noteikumiem;
G. tā kā sadrumstalotība, polarizācija un leģitimitātes trūkums joprojām rada bažas par valsts politisko situāciju, kurai raksturīga šķelšanās starp reģioniem un ciltīm, starp pilsētām un politiskajām un reliģiskajām grupām, starp paaudzēm un starp veco un jauno eliti un kurā šī šķelšanās pārveidojas dažkārt gaistošās kombinācijās un aliansēs; tā kā galvenokārt šīs situācijas dēļ Lībijas dienvidu reģionu strauji pārņem vardarbīgs haoss ar nepārtrauktām, no ārpuses uzkurinātām sadursmēm starp tubiem un tuaregiem, ko kūda vietējās Aulād Slīmānas un Zāvijas arābu ciltis, kuru līderi atrodas valsts ziemeļu daļā; tā kā nešķiet, ka sarunu vedēji būtu pienācīgi noraizējušies par šo situāciju (vietējiem konfliktiem Fezānā) un to, ka atlikušās Kadafi spēku grupas pēc to sākotnējā apjukuma ir reorganizējušās (un pašlaik atrodas Benī Valīdā, Bengāzī, Sirtā un Sebhā);
H. tā kā vakuumu, ko izraisījis divu konkurējošu valdību vājums, pakāpeniski aizpilda Lībijas islāmisti, kuri atgriežas mājās no kaujām Irākā un Sīrijā; tā kā šīs personas, kas atgriežas kopā ar citu valstu islāmistiem, 2014. gada novembrī sagrāba Dernas pilsētu austrumos no Bengāzī un zvērēja uzticību Daesh; tā kā kopš tā laika šie spēki vai to sabiedrotie ir kļuvuši aktīvi gandrīz gar visu piekrasti no Dernas līdz Tripolei, tostarp Beidā, Bengāzī, Adždābijā, Abu Kurīnā un Misrātā, pilnībā kontrolējot teritoriju vairāk nekā 200 km rādiusā ap Sirtu, un tām ir arī mācību bāze uz rietumiem no Tripoles Tunisijas robežas tuvumā; tā kā Daesh ir sākusi vietējo terora kampaņu ar galvu nociršanu, apšaudēm un bumbu uzspridzināšanu, vienlaikus paplašinot savu teritoriju, ir pārņēmusi savā kontrolē autoceļu un var kavēt austrumu–rietumu savienojumus;
I. tā kā Lībija ir kļuvusi par mājvietu lielākajiem Daesh spēkiem ārpus Tuvajiem Austrumiem un par Daesh placdarmu Vidusjūras dienvidu krastā, radot kaimiņvalstīm Sāhelas un Sahāras reģionā, kā arī Eiropai ļoti bīstamu apdraudējumu ar teroristu darbībām; tā kā Daesh ir rīkojusi vairākus neselektīvus uzbrukumus, kas vērsti pret civiliedzīvotājiem Bengāzī, Adždābijā un Dernā, un tā bija atbildīga par īpaši nāvējošu kravas automobilī paslēptas bumbas sprādzienu pie policijas mācību nometnes Zlitānā 2016. gada 7. janvārī; tā kā kopš 2016. gada 4. janvāra Daesh ir centusies paplašināt savu “kara kasi”, okupējot un kontrolējot milzīgās austrumu naftas pārstrādes iekārtas Sidrā, Rāslanūfā un Marsalbrēgā;
J. tā kā Lībiju, kopš to ir pārņēmusi anarhija, par savu darbības vietu ir izvēlējušies kontrabandisti un saskaņā ar Starptautisko Migrācijas organizācijas datiem Lampedūzu 2014. gadā ir sasnieguši 170 000 dzīvu migrantu, savukārt 2015. gadā vairāk nekā 3770 cilvēku gāja bojā Vidusjūrā;
K. tā kā, ņemot vērā problēmas, ar kurām saskaras Lībija, nedrīkst kavēties ar tādas nacionālās saskaņas valdības veidošanu, kura strādās visu Lībijas iedzīvotāju interesēs un radīs pamatu mieram, stabilitātei, atjaunošanai un attīstībai valstī;
L. tā kā droša un politiski stabila Lībija ir absolūti nepieciešama ne tikai Lībijas iedzīvotājiem, bet arī drošībai visā reģionā un Eiropas Savienībā,
1. ļoti atzinīgi vērtē ANO atbalstīto Lībijas politisko vienošanos, kas parakstīta 2015. gada 17. decembrī, pilnībā atbalsta Prezidentūras padomi un pauž atzinību UNSMIL un gan pašreizējam, gan bijušam ANO ģenerālsekretāra īpašajam pārstāvim par to veikto ļoti grūto darbu;
2. pauž nožēlu par to, ka ir noraidīts pirmais priekšlikums vienotai PP valdībai Tobrukā, tomēr cer, ka divas galvenās Lībijas struktūras apstiprinās šo risinājumu, kurš atbilst vēlmei nostāties uz miera ceļa; aicina visus divu konkurējošo parlamentu locekļus Tobrukā un Tripolē izmantot Lībijas politiskās vienošanās piedāvāto iespēju izveidot valstī mieru un stabilitāti un aizstāvēt visus Lībijas iedzīvotājus;
3. apstiprina savu nodomu atzīt un atbalstīt nacionālās saskaņas valdību, kura, Lībijas pusēm vienprātīgi vienojoties, tiktu izveidota kā vienīgā likumīgā Lībijas valdība;
4. uzsver to, ka Lībija ir iesaistījusies politiskajā procesā, un to, ka svarīgi ir tai arī turpmāk būt iekļautai, tostarp izmantojot cilšu padomju konstruktīvu iesaistīšanu, sieviešu un pilsoniskās sabiedrības pozitīvu līdzdalību un vērtīgo ieguldījumu, ko devuši politiskie un vietējie dalībnieki, lai laikus grozītu un pieņemtu konstitūciju, kurā ir ņemta vērā demokrātija, cilvēktiesības un pilsoniskās brīvības;
5. aicina starptautisko sabiedrību, ANO, ES, ĀS un Arābu valstu līgas dalībvalstis būt gatavām atbalstīt Lībijas iedzīvotājus to centienos sekmīgi īstenot vienošanos; cer, ka dalībvalstis un starptautiskās institūcijas pārtrauks oficiālus kontaktus ar jebkuru personu, kas nepieder pie Lībijas politiskās vienošanās vai nav tās slēdzējpuse; aicina kaimiņvalstis veicināt Lībijas stabilitāti; uzsver, ka jāaizsargā īpaši svarīgā ostu, lidostu, naftas urbumu un cauruļvadu infrastruktūra;
6. atzinīgi vērtē to, ka ES ir jau sagatavojusi pieejamu EUR 100 miljonus vērtu pasākumu kopumu, un to, ka tā ir gatava piedāvāt tūlītēju atbalstu jomās, kuru prioritāte tiks noteikta kopā ar jauno Lībijas nacionālās saskaņas valdību, tiklīdz tā būs izveidota; aicina ES un ANO sakārtot atbalstu valsts veidošanai, drošībai un miera uzturēšanai, kā arī apmācībai par reaģēšanas spēju īstenošanu ārkārtas situācijās un katastrofu gadījumā, cilvēktiesību ievērošanu un tiesiskumu;
7. stingri nosoda Daesh teroristiskos uzbrukumus naftas infrastruktūrām Sidrā un Rāslanūfā, kā arī pašnāvnieku uzspridzināšanos Zlitānā un jebkādus mēģinājumus izjaukt stabilizācijas procesu valstī; pauž viedokli, ka ir tiesības un pienākums palīdzēt jaunajām Lībijas iestādēm cīņā pret Daesh un visiem teroristiem, līdz tie tiek pilnībā likvidēti; aicina starptautisko koalīciju novērst Lībijā aizvien lielāko Daesh klātbūtni, kas apdraud ne tikai kaimiņos esošās Sāhelas un Sahāras valstis, bet arī ES dalībvalstis;
8. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Savienībai Vidusjūrai, Arābu valstu līgai, Āfrikas Savienības Padomei un ANO ģenerālsekretāram.
- [1] OV C 51 E, 22.2.2013., 114. lpp.
- [2] OV C 419, 16.12.2015., 192. lpp.
- [3] Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0028.
- [4] Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0010.
- [5] OV L 138, 24.5.2013., 15. lpp.
- [6] Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0272.