Procedūra : 2016/2537(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B8-0170/2016

Iesniegtie teksti :

B8-0170/2016

Debates :

Balsojumi :

PV 04/02/2016 - 8.6
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2016)0048

REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
PDF 485kWORD 90k
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B8-0146/2016
1.2.2016
PE576.531v01-00
 
B8-0170/2016

iesniegts, noslēdzot debates par Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos paziņojumu,

saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu


par stāvokli Lībijā (2016/2537(RSP))


Barbara Lochbihler, Igor Šoltes, Ernest Urtasun, Bronis Ropė, Klaus Buchner, Bodil Valero Verts/ALE grupas vārdā

Eiropas Parlamenta rezolūcija par stāvokli Lībijā (2016/2537(RSP))  
B8‑0170/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Lībiju, īpaši 2015. gada 15. janvāra rezolūciju(1),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes rezolūcijas par Lībiju, tostarp 2015. gada 23. decembra rezolūciju Nr. 2259,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra īpašā pārstāvja un ANO atbalsta misijas vadītāja Lībijā (UNSMIL) ziņojumus un deklarācijas;

–  ņemot vērā Ārlietu padomes secinājumus par Lībiju,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) Federica Mogherini paziņojumus par Lībiju,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā Lībijā ir notikušas vairākas secīgas politiskas, institucionālas un ar drošību saistītas krīzes kopš nemiernieku grupas, palīdzot NATO spēkiem, 2011. gadā gāza diktatoru Muamaru Kadafi;

B.  tā kā kopš 2014. gada vasaras valstī arvien pieaug nerimstoša vardarbība, galvenokārt pretestību izrādot diviem skaidri nedefinētiem un sadrumstalotiem konkurējošiem grupējumiem, proti, atvaļinātā ģenerāļa Halifas Haftara kustība „Operation Dignity”, kura sabiedrotie ir bruņotie grupējumi no Zintanas pilsētas, un koalīcija „Lībijas rītausma”, ko veido galvenokārt bruņotie grupējumi no Misratas pilsētas un berberu mazākumtautība, kopā ar islāmistu grupējumiem un vietējiem bruņotajiem grupējumiem no citām pilsētām Lībijas rietumos;

C.  tā kā abas konkurējošās puses pauž līdzīgus apgalvojumus un pieprasa atzīt to leģitimitāti un abas konkurējošās valdības un parlamenti atrodas attiecīgi Tripolē un Tobrukā; tā kā tiek ziņots, ka abas karojošās puses saņem atbalstu no ārējiem spēkiem;

D.  tā kā bruņotie grupējumi, kas saistīti ar tā dēvēto „islāma valsti”, ir izmantojuši sev par labu pilsoņu karu un varas vakuumu nolūkā izvērst savu klātbūtni valstī un arvien vairāk ir īstenojuši terora aktus un brutālu vardarbību pret vietējiem iedzīvotājiem; tā kā 2016. gada sākumā šie grupējumi sāka ofensīvu pret galvenajām naftas ieguves iekārtām tuvo austrumu piekrastē, izdarot smagāko teroristu uzbrukumu Lībijā kopš 2011. gada un Zlitānā nogalinot desmitiem policijas darbinieku; tā kā teroristu un noziedznieku tīkli Lībijā pašlaik veido ciešākas saiknes ar Mali un Nigērijas ziemeļu daļu, nodarbojoties ar ieroču un narkotiku tirdzniecību, kā arī cita veida nelegālu tirdzniecību;

E.  tā kā 2015. gada 17. decembrī divu konkurējošo parlamentu, kā arī pašvaldību un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji ar ANO starpniecību parakstīja varas dalīšanas vienošanos; tā kā saskaņā ar šo vienošanos tika nosaukta deviņu locekļu Prezidentūras padome, kuru vada uzņēmējs Fayez el-Sarraj kā premjerministrs, un viņam ir uzdots izvēlēties nacionālās vienotības valdību;

F.  tā kā 2016. gada 25. janvārī starptautiski atzītais parlaments, kas atrodas Tobrukā, noraidīja Prezidentūras padomes izveidoto ministru kabinetu un noteica tai 10 dienu termiņu, lai veidotu jaunu, mazāku ministru kabinetu vai atkāptos no savām pilnvarām;

G.  tā kā cilvēktiesību un humanitārā situācija ir nopietni pasliktinājusies kopš Lībiju pārņēmis pilsoņu karš; tā kā visas karojošās puses ir izdarījušas daudzus dažādus starptautisko cilvēktiesību un humanitāro tiesību pārkāpumus, kā rezultātā ir gājuši bojā simtiem cilvēku, notikusi masveida pārvietošana un daudzviet iestājusies humanitārā krīze; tā kā desmitiem politisko un cilvēktiesību aktīvistu, plašsaziņas līdzekļu darbinieku un citu sabiedrībā pazīstamu cilvēku ir nolaupīti vai apdraudēti; tā kā ANO ir saņēmusi ziņojumus par to, ka abās puses ir veikušas patvaļīgu aizturēšanu, spīdzināšanu un izrādījušas sliktu apiešanos;

H.  tā kā 2011. gada 26. februārī ANO Drošības padome vērsās pie Starptautiskās Krimināltiesas ar prasību izskatīt stāvokli Lībijā; tā kā Starptautiskās Krimināltiesas kompetencē ir valstī izdarīto starptautisko cilvēktiesību pārkāpumu izmeklēšana un vainīgo saukšana pie atbildības; tā kā 2011. gada 27. jūnijā Starptautiskā Krimināltiesa izdeva trīs apcietinājuma orderus par Muamara Kadafi, Saifa al Islāma Kadafi un Abdula Al Senusi arestu saistībā ar noziegumiem pret cilvēci; tā kā pārējās aizdomās turētās personas neatrodas tiesas apcietinājumā; tā kā Lībijas varas iestādes ir uzstājušas, lai šīs personas tiktu tiesātas Lībijas iekšējās tiesību sistēmas ietvaros;

I.  tā kā UNSMIL lēš, ka iepriekšējās militārās aktivitātes uzliesmojuma dēļ vismaz 400 000 Lībijas iedzīvotāju ir pārvietoti valsts iekšienē, un vēl 150 000, tostarp daudzi ieceļojušie strādājošie, valsti ir pametuši pavisam; tā kā ārvalstu palīdzības sniedzēji un diplomāti, tostarp ES un UNSMIL darbinieki, no Lībijas ir evakuēti; tā kā Lībijas bēgļu masveida pieplūdums kaimiņvalstī Tunisijā rada ievērojamu slodzi šīs valsts iespējām un iekšējai stabilitātei;

J.  tā kā Lībija ir galvenais ceļojuma tranzīta un sākumpunkts migrantiem, jo īpaši no Melnās Āfrikas valstīm, kuri mēģina sasniegt Eiropu;

K.  tā kā naftas pārdošana veido 95 % no Lībijas valsts ieņēmumiem un 65 % no valsts IKP; tā kā Lībijai ir lielākās naftas rezerves Āfrikā un piektās lielākās naftas rezerves pasaulē; tā kā ieņēmumi par naftu ir samazinājušās kopš kaujinieki ir pārņēmuši kontroli pār naftas atradnēm, cauruļvadiem un eksportēšanas iekārtām visā valstī;

L.  tā kā vairākas ES dalībvalstis, tostarp arī Itālija, Apvienotā Karaliste un Vācija, ir apņēmušās apmācīt turpmākās vienotības valdības jaunos drošības spēkus;

M.  tā kā lēmumu pieņēmēji Lībijā no dažādām nometnēm atkārtoti noraida jebkādu ārvalstu militāro iejaukšanos;

N.  tā kā ES dalībvalstis iesaistījās 2011. gada karā un ES kopumā nes īpašu atbildību par to, lai tiktu palīdzēts Lībijas iedzīvotājiem un tiktu atbalstīti centieni valstī panākt mieru un stabilitāti;

O.  tā kā saskaņā ar neoficiālu informāciju, bijušais ANO pārstāvis Bernardino León, kas darbojās kā vidutājas, palīdzot panākt vienošanos par varas dalīšanu, savu pilnvaru laikā slepeni sarunu gaitā ar Apvienotajiem Arābu Emirātiem, kas atbalsta Tobrukas parlamentu, panāca piedāvājumu ļoti ienesīgam amatam,

1.  atzinīgi vērtē Lībijas politiskās vienošanās parakstīšanu 2015. gada decembrī, kas ir daudzsološs pirmais solis ceļā uz Lībijas konflikta politisko izlīgumu, taču pauž nopietnas bažas par to, ka joprojām pastāv šķēršļi, kas kavē izveidot nacionālās vienotības valdību;

2.  aicina konkurējošās grupas uzņemties vadošo lomu un vienoties par šo vienotības valdību, lai sagatavotu veicamo uzdevumu uzskaitījumu valsts pārvaldē, ekonomikā, humanitārajā un drošības jomā; šajā sakarībā atgādina, ka tā pilnībā atbalsta ANO, sevišķi tās īpašā pārstāvja Martin Kobler, centienus veicināt šo procesu; uzstāj, ka pienācīga uzmanība jāpievērš sieviešu un minoritāšu iesaistīšanai;

3.  aicina starptautisko sabiedrību izdarīt spiedienu uz tiem, kas liek šķēršļus politiskām miera sarunām, un efektīvi īstenot ANO noteikto ieroču embargo Lībijai;

4.  pauž nopietnas bažas par „islāma valsts” (IS) izvēršanos Lībijā, kam būtu jāveic pretderbība prioritārā kārtā; tomēr uzstāj, ka visi Lībijas un starptautiskā mēroga centieni ierobežot un sagraut IS grupējumus būtu jāīsteno, stingri ievērojot starptautiskās cilvēktiesības un humanitārās tiesības;

5.  uzskata, ka visefektīvākā atbilde uz radikālo islāmistu militāro klātbūtni Lībijā tomēr ir iekļaujošu vietējo institūciju izveide, kas varētu nodrošināt tiesiskumu, sniegt sabiedriskos pakalpojumus un garantēt drošību vietējā līmenī, kā arī efektīvi cīnīties pret grupējumiem, kuri apdraud valsts un plašāka reģiona stabilitāti;

6.  aicina PV/AP, dalībvalstis un Komisiju steidzami izstrādāt visaptverošu programmu atbruņošanās, demobilizācijas un reintegrācijas (DDR), kā arī drošības sektora reformu (SSR) jomā, kas jāīsteno pēc tam, kad tiek pieņemts miera nolīgums; uzsver, ka ir svarīgi atcelt iepriekšējās ES drošības sektora reformu programmas, kurām ir ļoti šaura darbības joma attiecībā uz robežu pārvaldību un migrācijas kontroli; ir pārliecināts, ka tikai patiesi plaša mēroga programma, kuras darbības joma attiektos arī uz robežsargiem, aptverot visu valsti un piešķirot tai pienācīgus finanšu resursus, varētu veicināt pozitīvu attīstību Lībijā; pauž nopietnas bažas par pašreizējo Apvienotās Karalistes un Itālijas militārās palīdzības paketi, kurā ietilpst 1000 britu un 5000 itāliešu kareivju, lai apmācītu Lībijas bruņotos spēkus, kas aizsargā jauno valdību;

7.  pauž bažas par plašsaziņas līdzekļu sniegto informāciju, ka ASV, Apvienotā Karaliste, Itālija un Francija pastiprina savus izlūkošanas lidojumus un izlūkdatu vākšanu, un par šo valstu vēlmi veikt militāru intervenci Lībijā pret IS kaujiniekiem bez Lībijas iestāžu piekrišanas vai nepārprotama ANO Drošības padomes pilnvarojuma; brīdina neveikt nekādu vienpusēju vai daudzpusēju militāro intervenci bez jebkāda juridiska pamata vai turpmākās vienotības valdības politiskas piekrišanas;

8.  ir vienlīdz nobažījies par Francijas aizsardzības ministra Jean-Yves Le Drian neseno paziņojumu par nepieciešamību veikt militāru darbību Lībijas piekrastes ūdeņos, lai efektīvi apkarotu cilvēku kontrabandistus un tirgotājus; uzsver, ka Lībijas politiķi snieguši daudzus negatīvus paziņojumus attiecībā uz plāniem izmantot EUNAVFOR Sophia spēkus Lībijas teritoriālajos ūdeņos; atgādina, ka bez saskaņošanas ar Lībijas iestādēm un ANO pilnvarojuma atbilstoši ANO Statūtu VII nodaļai šādas militārās darbības ir uzskatāmas par nelikumīgām un par agresijas aktiem; pauž bažas par šādas pieejas vispārējo efektivitāti, ņemot vērā neseno pieredzi saistībā ar EUNAVFOR Atalanta spēku izvietošanu Somālijā, iespējamo netiešo kaitējumu un ciešanu radīšanu piekrastes iedzīvotājiem, kā arī to, ka šāds ES dalībvalstu nelietderīgs un nelikumīgs militārs akts varētu stiprināt atbalstu vardarbīgiem ekstrēmistiem, piemēram, IS;

9.  pauž nopietnas bažas par migrantu, patvēruma meklētāju un bēgļu likteni Lībijā, jo viņu jau tā nedrošā situācija turpina pasliktināties; aicina ES un dalībvalstis efektīvi atbalstīt Itālijas centienus novērst pieaugošo imigrācijas plūsmu no Ziemeļāfrikas, jo īpaši no Lībijas; aicina visas dalībvalstis, jo īpaši Itāliju, stingri ievērot ES un starptautiskās bēgļu tiesības, tostarp ievērot neizraidīšanas principu un prasību novērtēt katra individuālo situāciju; aicina Lībijas varas iestādes un grupējumus nodrošināt piekļuvi aizturēšanas iestādēm no ārpuses, jo īpaši tām, kurās atrodas migranti;

10.  pauž nopietnas bažas par nesen notikušajiem uzbrukumiem naftas termināļiem un saistītajām infrastruktūrām tādās vietās kā, piemēram, Ras Lanuf, un to ietekmi uz vietējo iedzīvotāju veselību un vidi;

11.  klaji nosoda ētikas trūkumu un interešu konfliktu saistībā ar bijušā ANO īpašā pārstāvja Bernardino León darbībām, lai iegūtu ienesīgo Apvienoto Arābu Emirātu Diplomātu akadēmijas vadītāja amatu, laikā, kad viņš turpināja īstenot miera vidutāja pilnvaras attiecībā uz konfliktu, kurā bija tieši iesaistīts viņa nākamais darba devējs; atgādina, ka B. León ieņēma vairākus augsta ranga amatus Spānijas un ES diplomātiskajā dienestā; aicina PV/AP noteikt, kā novērst līdzīgu gadījumu atkārtošanos attiecībā uz ES īpašiem sūtņiem vai ES atbalstītiem starptautiskiem sūtņiem, tostarp, ieviešot stingrus nogaidīšanas periodus; nolemj veikt izmeklēšanu šajā lietā;

12.  nosoda notiekošo vardarbību un karojošo pušu izdarītos starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus visā valstī; joprojām pauž nopietnas bažas par to, ka cilvēktiesību stāvoklis turpina pasliktināties, jo cita starpā notiek patvaļīgas aizturēšanas un nolaupīšanas gadījumi, nelikumīga nogalināšana un spīdzināšana, kā arī vardarbība pret žurnālistiem, politiskajiem aktīvistiem, cilvēktiesību aizstāvjiem un minoritātēm, tostarp Tavargas iedzīvotājiem;

13.  uzsver vajadzību nodrošināt saukšanu pie atbildības par visiem cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem; vērš uzmanību uz ANO Atbalsta misijas Lībijā (UNSMIL) paziņojumu par to, ka daudzi Lībijā veiktie nodarījumi ir Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijā, un aicina piešķirt tai politiskos, loģistikas un finansiālos resursus, lai tā varētu šos noziegumus izmeklēt; uzskata, ka stingrāki starptautiski mehānismi saukšanai pie atbildības var atturēt bruņotus grupējumus no turpmākiem pārkāpumiem un vardarbības, un aicina apsvērt iespēju izveidot ANO izmeklēšanas komisiju vai līdzīgu mehānismu, lai izmeklētu cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus;

14.  aicina dalībvalstis atbalstīt Tunisiju, risinot no Lībijas krīzes izrietošo destabilizējošo ietekmi, tostarp palīdzot veidot uzticamas drošības iestādes;

15.  uzsver, ka ir nepieciešams saglabāt galveno Lībijas iestāžu, īpaši Centrālās bankas, Valsts naftas korporācijas un valsts ieguldījumu fonda, neitralitāti, jo ANO tām ir atļāvusi saņemt no ārvalstīm ieņēmumus no naftas; šajā sakarībā prasa izveidot starptautisku uzraudzības mehānismu, lai iesaldētu šos ieņēmumus (izņemot izdevumus par algām), kamēr tiek izveidota nacionālās vienotības valdība, kas būtu stimuls tam, lai karojošās puses panāktu politisku kompromisu;

16.  aicina Lībijas varas iestādes apņemties ievērot augstus pārredzamības standartus valsts ieguves nozarē, lai ieguvēji no Lībijas dabas resursiem būtu visi iedzīvotāji, un jo īpaši pēc iespējas drīzāk sākt ievērot Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvas (EITI) prasības; atkārtoti uzsver savu aicinājumu Eiropas uzņēmumiem, kas darbojas Lībijā, atklāt savus finansiālos darījumus enerģētikas nozarē;

17.  aicina ES un tās dalībvalstis palielināt humanitāro palīdzību, lai mazinātu Lībijas iedzīvotāju ciešanas, īpaši visvairāk skartajos reģionos, un būt gataviem reaģēt uz jebkādu turpmāku stāvokļa pasliktināšanos; uzsver šajā sakarībā, cik svarīgi ir sniegt konkrētu atbalstu vietēja mēroga pamiera panākšanai; mudina ES atbalstīt to pilsoniskās sabiedrības organizāciju stiprināšanu, jo īpaši sieviešu grupu stiprināšanu, kas cenšas rast valstī daudzajām notiekošajām krīzēm miermīlīgus risinājumus;

18.  pauž bažas par ziņojumiem, kas saņemti par to, ka Lībijā nedarbojas tiesu sistēma un ka taisnīgas tiesvedības standartu ievērošana ir ļoti nepilnīga; aicina Lībijas varas iestādes pilnībā sadarboties ar Starptautisko Krimināltiesu, palīdzot veikt izmeklēšanu un ievērojot tās spriedumus; pauž bažas par Lībijas varas iestāžu nespēju nodrošināt pienācīgu procesuālo pamattiesību ievērošanu Starptautiskās Krimināltiesas apsūdzētajām personām Saifam al Islāmam Kadafi un Abdulam Senusi; atgādina par kategorisko nāves soda nosodījumu bez izņēmumiem — neatkarīgi no izdarīto noziegumu veida — un aicina Lībiju atcelt nāvessodu;

19.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Lībijas Pārstāvju Palātai, Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomei, Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajai Asamblejai, Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomei, Arābu valstu līgai un Āfrikas Savienībai.

(1)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0010.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika