Procedūra : 2016/2537(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B8-0180/2016

Iesniegtie teksti :

B8-0180/2016

Debates :

Balsojumi :

PV 04/02/2016 - 8.6
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :


REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
PDF 416kWORD 94k
1.2.2016
PE576.541v01-00
 
B8-0180/2016

iesniegts, noslēdzot debates par Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos paziņojumu,

saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu


par stāvokli Lībijā (2016/2537(RSP))


Javier Couso Permuy, Sabine Lösing, Paloma López Bermejo, Neoklis Sylikiotis, Fabio De Masi, Ángela Vallina, Sofia Sakorafa, Kostas Chrysogonos, Stelios Kouloglou, Kostadinka Kuneva GUE/NGL grupas vārdā

Eiropas Parlamenta rezolūcija par stāvokli Lībijā (2016/2537(RSP))  
B8‑0180/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Padomes rezolūcijas: 2011. gada 16. septembra rezolūciju 2009 (2011), 2011. gada 17. marta rezolūciju 1973 (2011), 2011. gada 31. oktobra rezolūciju 2017 (2011), 2011. gada 2. decembra rezolūciju 2022 (2011), 2012. gada 13. marta rezolūciju 2040 (2012), 2014. gada 27. augusta rezolūciju 2174 (2014), 2015. gada 10. septembra rezolūciju 2238 (2015) un 2015. gada 23. decembra rezolūciju 2259 (2015) par Lībiju,

–  ņemot vērā Martin Kobler iecelšanu 2015. gada 4. novembrī ANO ģenerālsekretāra īpašā sūtņa Lībijā amatā,

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2014. gada 30. augusta, 20. oktobra, 17. un 18. novembra un 15. decembra, 2015. gada 19. janvāra, 9. februāra, 16. marta un 12. oktobra un 2016. gada 18. janvāra sanāksmju noslēguma secinājumus,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) Federica Mogherini 2015. gada 30. aprīļa, 26. un 27. maija, 30. jūnija, 12. jūlija, 17. augusta, 13. un 22. septembra, 9. oktobra un 19. un 26. novembra un 2016. gada 7. janvāra paziņojumus par Lībiju un viņas deklarāciju par Lībijas politiskās vienošanās parakstīšanu 2015. gada 17. decembrī,

–  ņemot vērā 1949. gada Ženēvas konvencijas un to 1977. gada papildprotokolus un bruņota konflikta pušu pienākumu ievērot starptautiskās humanitārās tiesības un panākt to ievērošanu jebkurā situācijā,

–  ņemot vērā ANO atbalsta misijas Lībijā (UNSMIL) paziņojumus, UNSMIL un ANO Cilvēktiesību biroja 2014. gada 4. septembra kopīgo ziņojumu par starptautisko cilvēktiesību un humanitāro tiesību pārkāpumiem, kas tiek izdarīti pašreizējā Lībijas bruņotā konflikta laikā, un šā ziņojuma atjauninātās 2014. gada 27. decembra un 2015. gada 12. janvāra un 16. novembra redakcijas,

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 22. maija Lēmumu 2013/233/KĀDP par Eiropas Savienības Integrētas robežu pārvaldības palīdzības misiju Lībijā (EUBAM Libya)(1),

–  ņemot vērā 2015. gada 17. decembrī parakstīto Lībijas politisko vienošanos, kura satur norunu par nacionālās saskaņu valdību (NSV),

–  ņemot vērā 2011. gada 15. septembra(2), 2014. gada 18. septembra(3) un 2015. gada 15. janvāra(4) rezolūcijas par stāvokli Lībijā,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

 

A.  tā kā NATO intervence, tostarp Francijas armijas un AK īpašo gaisa spēku (SAS) dislocēšana šajā valstī, izraisīja nevainīgu civiliedzīvotāju nāvi, humanitāro krīzi un nopietnu materiālo vērtību bojāeju, Lībijas valsti destabilizējot pilnībā; tā kā vardarbības pieauguma dēļ Lībijā ir iestājies haoss un sākusies maksimālā karadarbība, kas nelabvēlīgi ietekmē kaimiņvalstis;

B.  tā kā pēc konflikta šajā valstī par leģitīmām sevi ir pasludinājušas divas konkurējošas valdības: Vispārējais nacionālais kongress (VNG), ko ievēlēja 2012. gadā un kas atrodas Tripolē, un Pārstāvju palāta (PL), ko ievēlēja 2014. gada jūnijā un kas pārcēlās uz Tobruku pēc tam, kad kaujinieki savā kontrolē pārņēma divas lielākās pilsētas, un kuru atzīst lielākā daļa starptautiskās kopienas;

C.  tā kā pēc 14 mēnešiem ilgām sarunām, kuras atbalstīja ANO, abas puses 2015. gada 17. decembrī parakstīja Lībijas politisko vienošanos — cita starpā par nacionālās saskaņas valdības izveidi un par tās atrašanās vietu Tripolē; tā kā ANO atbalstīto valdību 2016. gada 25. janvārī neatzina Lībijas Pārstāvju palāta;

D.  tā kā visā valstī joprojām turpinās bruņotas sadursmes un cita veida vardarbība, kā arī aizvien tiek izdarīti starptautisko cilvēktiesību un humanitāro tiesību pārkāpumi, izraisot simtiem cilvēku bojāeju, masveida pārvietošanu un daudzviet humanitāro krīzi; tā kā saskaņā ar ANO sniegto informāciju vairāk kā 2,4 miljoniem cilvēku ir nepieciešama nekavējoša humanitārā palīdzība, aptuveni 435 000 Lībijas iedzīvotāju ir pārvietoti valsts iekšienē cīņu dēļ un papildus tam 150 00 cilvēku, tostarp daudzi darba ņēmēji migranti, ir pametuši valsti, lai meklētu patvērumu tādās kaimiņvalstīs kā Tunisija, radot slogu tās uzņemšanas spējai;

E.  tā kā dažādās valstī karojošās grupas bez pamata aiztur daudzus migrantus, jo īpaši no Melnās Āfrikas reģiona; tā kā tūkstošiem migrantu un bēgļu, kas meklē drošību ārvalstīs, esot gājuši bojā, mēģinot šķērsot Vidusjūru, lai nokļūtu Eiropā;

F.  tā kā šajā haosā ir radusies tā sauktā Islāma valsts (IS) un tai uzticību zvērējuši grupējumi, Ansar al-Sharia un citas ar tīklu Al-Qaeda saistītas grupas, izmantojot ieroču izplatību, kas šajā valstī ir novērojama pēc militārās iebrukuma un ilgstoša varas vakuuma tajā;

G.  tā kā ar naftu bagātajos valsts austrumos, kur atrodas desmitās lielākās apstiprinātās naftas rezerves pasaulē un lielākās rezerves Āfrikā, patlaban saasinās cīņas par naftas termināļiem un naftas ostām; tā kā 2016. gada 21. janvārī IS kaujinieki, uzbrūkot Lībijas Ras Lanuft terminālim, pielaida uguni naftas tvertnēm; tā kā divas nedēļas pirms tam, IS cīnoties ar naftas objektu apsardzes vienību, kas kontrolē Es Sider un Ras Lanuf apkaimi, apšaudes rezultātā tika sabojātas septiņas naftas glabāšanas tvertnes un nogalināti vismaz 18 apsargi;

H.  tā kā ASV militārpersonas ir paziņojušas, ka ir nepieciešama steidzama un izšķiroša militāra rīcība, kas apturētu IS izplatīšanos Lībijā; tā kā kaimiņvalstis, piemēram, Alžīrija, patlaban noraida jebkādu turpmāku ārvalstu militāro intervenci Lībijā; tā kā daudzas rietumu valstis, liekas, rīkojas, atbalstot nacionālās saskaņas valdību, — taču, nevis nolūkā rast šīs situācijas politisku risinājumu, bet gan, lai attaisnotu savu turpmāko militāru klātbūtni šajā valstī, šoreiz pamatojoties uz cīņu pret IS;

I.  tā kā vēl viena militāra intervence palielinās posta stāvokli, kādā atrodas šī valsts, un destabilizēs šo reģionu; tā kā jebkādu ārvalstu militāru iejaukšanos IS beigu beigās izmantos, lai vervētu vēl vairāk kaujinieku;

J.  tā kā tiek uzskatīts, ka aptuveni 3000 tunisiešu un simtiem marokāņu ir pievienojušies džihādistu rindām Lībijā; tā kā IS nesen paziņoja, ka tā centās piesaistīt vairāk džihādistu no Ziemeļāfrikas valstīm, lai pastiprinātu savu ietekmi šajā kontinentā; tā kā, reaģējot uz masveidīgu un neparastu marokāņu plūsmu no Kasablankas uz Lībiju caur Alžīriju, Alžīrijas varas iestādes apturēja simtiem marokāņu, kuriem nav legālas dzīvesvietas Lībijā; tā kā Alžīrija tikko atcēla visus komerciālos lidojumus uz Lībiju;

K.  tā kā tā sauktajiem nemierniekiem piegādātie ieroči nu jau ir izplatījušies pa visu Ziemeļāfriku un tika izmantoti konfliktos un tādu valstu kā Centrālāfrikas Republika un Mali destabilizācijā, un ir parādījušies arī Alžīrijā;

L.  tā kā 2011. gadā NATO dalībvalstis Lībijas konfliktā ievērojami atbalstīja vienu pilsoņkarā iesaistīto pusi — tas ir starptautisko tiesību pārkāpums —, apgalvojot, ka lidojumu aizlieguma zona un ieroču piegāde (tā sauktajiem) nemierniekiem atbilst koncepcijai „pienākumu aizsargātˮ (R2P);

M.  tā kā uz Lībiju joprojām attiecas ANO Drošības padomes 2011. gadā noteiktais starptautiskais ieroču embargo; tā kā neskatoties uz to, NATO locekļi un sabiedrotie (proti, ASV, Francija, AK, Katara un AAE) ieroču embargo ir pārkāpuši; tā kā par spīti embargo ieroču plūsma uz Lībiju nav mitējusies;

N.  tā kā Ministru padome 2016. gada 18. janvāra sanāksmes noslēguma secinājumos izteicās, ka ES ir gatava atbalstīt NSV lojālās Lībijas varas iestādes, tām īstenojot drošības nozares reformu; tā kā 2013. gada maijā ES Lībijā izveidoja ES robežu palīdzības misiju (EUBAM Libya), lai sniegtu militāru atbalstu Lībijas varas iestādēm robežu aizsardzībā un kontrolē; tā kā šīs misijas galvenais uzdevums ir novērst bēgļu plūsmas un migrāciju uz Eiropu, kā arī nodot valsts kontrolē naftas atradnes un pārstrādes uzņēmumus; tā kā EUBAM Libya, kura izmaksā EUR 30 miljonus, ir visdārgākā misija, ko ES jebkad ir izveidojusi; tā kā puse no budžeta tiek iztērēta privātiem apsardzes uzņēmumiem;

O.  tā kā apdraudēta ir Lībijas valsts vienotība un pastāv reāls atdalīšanās risks, ja drīzumā netiek rasts kompromisa risinājums, ko īstenotu paralēli visaptverošam samierināšanās procesam;

P.  tā kā 80 % Lībijas IKP ir atkarīgi no naftas nozares; tā kā laikposmā pirms NATO iebrukuma naftas ražošanas rādītājs bija 1,6 miljoni barelu dienā (bpd) un tā kā patlabanējā produktivitāte ir 360 000 bpd, un tā kā, iespējams, tā samazināsies daudz vairāk, ņemot vērā nesenos uzbrukumus naftas tvertnēm un infrastruktūrai; tā kā saskaņā ar Nacionālās naftas uzņēmuma (NNU) aplēsēm Lībija tikai laikposmā kopš 2013. gada vien nav guvusi ienākumus no naftas vairāk kā 68 miljardus ASV dolāru apmērā,

1.  pieņem zināšanai Lībijas politiskās vienošanās parakstīšanu attiecībā uz nacionālās saskaņas valdības veidošanu; ar bažām konstatē, ka šo valdību jau atsakās atzīt Lībijas Pārstāvju palāta;

2.  pauž dziļas bažas par valsts pašreizējo ekonomisko un politisko sadalīšanos, kas tagad pasliktina iedzīvotāju jau tā nestabilo situāciju; atkārtoti nosoda 2011. gada militāro intervenci Lībijā, ko NATO ietvaros vadīja Francija, AK, ASV un Kanāda, atsaucoties uz tā saukto pienākuma aizsargāt doktrīnu, kura ir novedusi pie šā brīža situācijas; ir pārliecināts, ka šī ārvalstu militārā iejaukšanās ir bijusi šodienas Lībijas sabrukuma un reģionālās nestabilitātes situāciju veicinošs faktors;

3.  ir dziļi nobažījies par IS klātbūtni Lībijā, proti, Sirtas apkaimē; nosoda visus terora aktus, kurus Lībijā veic grupējumi, kas apliecina savu piederību IS, tostarp tos, kurus veic atsevišķas personas vai grupas, kas ir saistītas ar IS vai tīklu Al-Qaeda;

4.  stingri iebilst pret jebkādu turpmāku militāru iejaukšanos šajā valstī; ir dziļi nobažījies par ziņām, ka ASV, Francija, AK un Itālija plāno turpmāku militāro intervenci šajā valstī; brīdina par jauna ārvalstu iebrukuma sekām; uzsver savu apņemšanos atbalstīt Lībijas suverenitāti, neatkarību un teritoriālo integritāti;

5.  noraida to, ka uz jēdzienu „pienākums aizsargāt” atsaucas daudzos gadījumos nolūkā mainīt režīmu, jo ar to tiek pārkāpti starptautiskie tiesību akti un tās nav uzskatāms par pietiekamu juridisko pamatu, lai attaisnotu vienpusēju spēka pielietošanu; nosoda to, ka tāda varena valsts kā ASV vai tāda organizācija kā NATO vienpusēji uzņemas pasaules mēroga policista lomu; nosoda arī tā sauktos selektīvos gaisa spēku uzbrukumus un ārvalstu konvencionālo spēku dislokāciju konflikta valstī; nosoda NATO mēģinājumu uzurpēt miera un stabilitātes atjaunošanas uzdevumu veikšanu, ko drīkst darīt tikai ar plašu piekrišanu ANO Ģenerālās asamblejas ietvaros;

6.  pauž nožēlu par patlaban Lībijā aizvien notiekošo vardarbību; nosoda vardarbības lietošanu, kuras rezultātā daudzi civiliedzīvotāji ir ievainoti, nogalināti vai pārvietoti; prasa saukt pie atbildības personas, kuras ir vainojamas cilvēktiesību pārkāpšanā vai starptautisko humanitāro tiesību pārkāpšanā;

7.  mudina visas puses atturēties no starptautisko tiesību pārkāpumiem, jo īpaši no jebkādas rīcības, kas var tikt uzskatīta par kara noziegumu vai noziegumu pret cilvēci, tostarp no vispārējiem uzbrukumiem, uzbrukumiem ārstniecības iestādēm, piespiedu pazušanu rīkošanas, slepkavošanas, ķīlnieku saņemšanas, spīdzināšanas un cita veida sliktas izturēšanās; atgādina visām pusēm, kas iesaistītas kaujās Lībijā, ka tām ir saistoši attiecīgie starptautisko cilvēktiesību un humanitāro tiesību noteikumi; atgādina, ka visām pusēm jāievēro aizliegums tieši uzbrukt civiliedzīvotājiem un civiliem objektiem, piemēram, slimnīcām, skolām, lidostām un ostām;

8.  mudina šā reģiona valstis, Arābu līgu un Āfrikas Savienību atbalstīt pušu konstruktīvas saziņas turpināšanu nolūkā rast risinājumu; jo īpaši mudina Sāhelas, Magribas un Mašrikas reģiona valstis koordinēt savus centienus, kurus tās īsteno, lai nepieļautu teroristu grupējumu došanos pāri robežām un nonākšanu drošībā Sāhelas reģionā; aicina minētās valstis uzlabot sadarbību un koordināciju, lai izstrādātu iekļaujošas un efektīvas stratēģijas nolūkā novērst šo grupējumu darbības areāla paplašināšanos un visu veidu ieroču un starptautiskās organizētās noziedzības, tostarp narkotikas tirdzniecības, izplatīšanos šajā reģionā; šajā sakarībā atbalsta Alžīrijas valdības aicinājumu pēc turpmākas šā reģiona valstu sadarbības šajos jautājumos;

9.  prasa pārtraukt visu veidu ieroču eksportu un piegādes Lībijai un reģionam, kā arī ieroču eksportu uz Persijas līča valstīm, un prasa, lai Persijas līča valstis vairs nefinansētu nevienu kaujinieku grupējumu un rietumvalstis to pārtrauktu darīt netieši, proti, vairs neiegādātos naftu no atradnēm, kuras kontrolē kaujinieku grupējumi; prasa izmeklēt saskaņā ar ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 1970 (2011) noteiktā ieroču embargo pārkāpumus;

10.  atkārtoti pauž atbalstu visu tautu neatņemamajām tiesībām piekļūt savas valsts resursiem un pārvaldīt tos; tāpēc nosoda uzbrukumus svarīgai naftas infrastruktūrai, kas ir būtiska no Lībijas iedzīvotāju labklājības viedokļa; nosoda arī jebkuru tiešu vai netiešu tirdzniecības darījumu veikšanu ar IS vai grupējumiem, kas saistīti ar IS vai tīklu Al-Qaeda, jo īpaši tirdzniecības darījumus ar naftu un naftas produktiem, daudzpakāpju pārstrādes iekārtām un piederīgajiem materiāliem, tostarp ķīmiskajām vielām un smērvielām; atgādina, ka Lībijas nafta pieder Lībijas tautai un ka to nedrīkstētu kontrolēt nekādi grupējumi;

11.  uzskata, ka, īstenojot pašreiz notiekošo Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšanu, ES būtu krasi jāpārskata sava ārpolitika, jo īpaši tās stratēģija attiecībā uz Vidusjūras dienvidu reģiona valstīm, ņemot vērā to, ka minētā politika nav bijusi sekmīga; prasa, lai ES izstrādātu jaunu attiecību ar šīm valstīm un reģioniem pieeju, pamatojoties uz neiejaukšanos to iekšējās lietās un to suverenitātes ievērošanu un cenšoties atbalstīt kaimiņvalstu attīstību, nevis, slēdzot asociācijas nolīgumus, kuru galvenais mērķis ir brīvās tirdzniecības zonu izveide un kuri apmierina Eiropas korporatīvās intereses, vai īstenojot militārus iebrukumus, kurus veic, lai palielinātu ģeopolitisko ietekmi šajā reģionā;

12.  atgādina, ka ES, daudzām tās dalībvalstīm un ASV, kas gadu desmitiem atbalstīja Muammar Gaddafi, un vēlāk īstenoja NATO militāro intervenci Lībijā, ir īpaša atbildība par pašreizējo stāvokli Lībijā;

13.  pauž dziļas bažas par humanitāro krīzi Lībijā, kuras dēļ tūkstošiem bēgļu ir nācies pamest valsti; mudina Padomi, Komisiju un AP/PV nodrošināt visus nepieciešamos finanšu līdzekļus un cilvēkresursus, lai palīdzētu bēgļiem; uzsver nepieciešamību nodrošināt pienācīgu humāno palīdzību pārvietotajām personām; noraida plānus dislocēt ES NAVFOR Sophia spēkus attiecīgo valstu teritoriālajos ūdeņos; prasa ES nekavējoties mainīt tās politiku attiecībā uz bēgļiem no Ziemeļāfrikas; atkārtoti apstiprina savu nostāju attiecībā uz Frontex un uzskata, ka, ievērojot Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 19. panta 2. punktā iestrādāto neizraidīšanas principu, šī aģentūra nedrīkst veikt darbības, kuru rezultātā personas tiktu nogādātas atpakaļ Lībijā vai jebkurā citā valstī, kur viņu dzīvība būtu apdraudēta;

14.  prasa ES pārtraukt misijas EUBAM Libya atsākšanu, jo tā vēl vairāk militarizē Lībijas robežu un izraisa bēgļu nāvi; uzskata, ka ES uz Lībiju ir jāsūta tikai humānā un civilā palīdzība;

15.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Eiropadomes priekšsēdētājam, Komisijas prieksšēdētājam, priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu prezidentiem un parlamentiem, ES robežu palīdzības misijai (EUBAM) Lībijā, ANO atbalsta misijai Lībijā, Lībijas Pārstāvju palātai un Vispārējam nacionālajam kongresam, Arābu līgai un Āfrikas Savienībai.

 

(1)

OV L 138, 24.5.2013., 15. lpp.

(2)

OV C 51 E, 22.2.2013., 114. lpp.

(3)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0028.

(4)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0010.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika