Procedūra : 2016/2662(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B8-0491/2016

Iesniegtie teksti :

B8-0491/2016

Debates :

PV 27/04/2016 - 18
CRE 27/04/2016 - 18

Balsojumi :

PV 28/04/2016 - 4.65
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2016)0201

REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
PDF 417kWORD 96k
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B8-0488/2016
20.4.2016
PE582.503v01-00
 
B8-0491/2016

iesniegts, pamatojoties uz jautājumu B8-0361/2016, uz kuru jāatbild mutiski,

saskaņā ar Reglamenta 128. panta 5. punktu


par uzbrukumiem slimnīcām un skolām kā starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumu (2016/2662(RSP))


Heidi Hautala, Judith Sargentini, Molly Scott Cato, Michel Reimon, Barbara Lochbihler, Jean Lambert Verts/ALE grupas vārdā

Eiropas Parlamenta rezolūcija par uzbrukumiem slimnīcām un skolām kā starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumu (2016/2662(RSP))  
B8-0491/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un citus ANO cilvēktiesību aktus,

–  ņemot vērā Ženēvas konvencijas un citus starptautisko humanitāro tiesību (SHT) juridiskos aktus,

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2009. gada 8. decembra secinājumus par starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas veicināšanu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības atjauninātās pamatnostādnes par starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas veicināšanu(1),

–  ņemot vērā pasaules humānās palīdzības samitam sagatavoto ANO ģenerālsekretāra 2016. gada 2. februāra ziņojumu „Viena cilvēce — kopīga atbildība”,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2011. gada 12. jūlija Rezolūciju 1998 (2011) un 2014. gada 7. marta Rezolūciju 2143 (2014), kas pieņemtas, lai risinātu no bruņota konflikta cietušu bērnu aizsardzības jautājumu,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2010. gada 9. jūlija rezolūciju A/RES/64/290 par tiesībām uz izglītību ārkārtas situācijās,

–  ņemot vērā 2015. gada maija Deklarāciju par drošām skolām, ko atvēra apstiprināšanai Norvēģijas Ārlietu ministrijas 2015. gada maijā sasauktajā Oslo konferencē par drošām skolām, un ar šo deklarāciju saistītās pamatnostādnes skolu un universitāšu aizsardzībai pret izmantošanu militāriem mērķiem bruņota konflikta laikā,

–  ņemot vērā Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness 32. starptautiskās konferences 2015. gada 10. decembra rezolūciju par starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas stiprināšanu,

–  ņemot vērā savu 2016. gada 25. februāra rezolūciju par humanitāro situāciju Jemenā(2),

–  ņemot vērā savu 2015. gada 12. februāra rezolūciju par humanitāro krīzi Irākā un Sīrijā, jo īpaši saistībā ar „Islāma valsti” (IS)(3),

–  ņemot vērā savu 2015. gada 16. decembra rezolūciju par gatavošanos pasaules humānās palīdzības samitam — risināmie jautājumi un iespējas sniegt humāno palīdzību(4),

–  ņemot vērā jautājumu Padomei par uzbrukumiem slimnīcām un skolām kā starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumu (O-000063/2016 – B8-0361/2016),

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā pēdējo 150 gadu laikā ir iedibinātas un nostiprinātas starptautiskās humanitārās tiesības, un tas ir cilvēcei fundamentāls sasniegums; tā kā 2016. gada 23. un 24. maijā Stambulā notiks pirmais pasaules humānās palīdzības samits; tā kā ziņojumā „Viena cilvēce — kopīga atbildība”, ko ANO ģenerālsekretārs sagatavojis pasaules humānās palīdzības samitam, viņš pievērš uzmanību tam, ka bruņota konflikta situācijās, viņa vārdiem, „nekaunīgi un brutāli tiek grauta starptautisko cilvēktiesību un humanitāro tiesību ievērošana”, un tādējādi pastāv risks atgriezties beznosacījumu kara laikmetā; tā kā ziņojumā norādīts — šo graujošo tendenci veicina arī tas, ka nav izdevies pieprasīt un veicināt cilvēcei kopīgo normu ievērošanu un atbalstīt spēkā esošos izpildes, uzraudzības un pārskatatbildības mehānismus;

B.  tā kā SHT mērķis ir mazināt bruņota konflikta sekas, aizsargājot tos, kuri paši karadarbībā nepiedalās vai vairs nepiedalās, un reglamentējot karadarbības līdzekļus un metodes;

C.  tā kā starptautiskajai sabiedrībai ar šausmām ir nācies vērot, kā bruņotu konfliktu laikā ir noticis aizvien vairāk uzbrukumu slimnīcām un skolām visā pasaulē, tostarp pavisam nesen Jemenā, Afganistānā, Sīrijā un okupētajās palestīniešu teritorijās; tā kā tiek ziņots, ka gan Sīrijas, gan Krievijas bruņotie spēki uzbrukumus slimnīcām izmanto kā kara stratēģiju saistībā ar konfliktu Sīrijā;

D.  tā kā starptautiskās humanitārās tiesības aizsargā jo īpaši slimnīcas un medicīnisko personālu un tā kā tīši uzbrukumi civiliedzīvotājiem un civilajai infrastruktūrai ir uzskatāmi par nopietnu starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumu, tāpat kā vairākas citas pret veselības aprūpi vērstas darbības, tostarp tās, kuru dēļ veselības aprūpe nav pieejama;

E.  tā kā 2016. gada 14. martā 52 valstis, tostarp vairākas (bet ne visas) ES dalībvalstis, pēc 2015. gada maijā Oslo notikušās konferences par drošām skolām apstiprināja Deklarāciju par drošām skolām;

F.  tā kā Ārlietu padome, pieņemot ES pamatnostādnes par starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas veicināšanu, uzsvēra, cik būtiski ir efektīvi rīkoties, lai novērstu smagu pārkāpumu sekas, atbalstot attiecīgus pārskatatbildības mehānismus, un cik izšķiroša nozīme var būt Starptautiskajai Krimināltiesai gadījumos, kad attiecīgā valsts vai valstis nespēj vai negrib īstenot savu jurisdikciju; tā kā saskaņā ar šīm ES pamatnostādnēm attiecīgajām Padomes darba grupām ir uzdots pārraudzīt situācijas, kurās varētu būt piemērojamas SHT, un šādos gadījumos ieteikt pasākumus, kas veicinātu SHT ievērošanu; tā kā SHT pārkāpj arī to valstu bruņotie spēki, kuras nav Starptautiskās Krimināltiesas dalībvalstis;

G.  tā kā laikposmā no 2012. līdz 2015. gadam Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja (SSKK) organizēja plašu apspriešanās procesu par to, kā nodrošināt bruņotā konfliktā cietušām personām spēcīgāku tiesisko aizsardzību un kā panākt SHT ievērošanas mehānismu efektīvāku darbību;

H.  tā kā Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness kustības dalībvalstis 2015. gada decembrī notikušajā 32. starptautiskajā konferencē tomēr nespēja vienoties par jaunu mehānismu, ko bija ierosinājusi SSKK un Šveices valdība, lai stiprinātu SHT ievērošanu; tā kā saskaņā ar ierosināto jauno mehānismu būtu bijis jāsāk katru gadu rīkot Ženēvas konvenciju līgumslēdzēju valstu sanāksmi; tā kā kustības dalībvalstis vienojās sākt jaunu procesu starpvaldību līmenī, lai rastu iespējas uzlabot SHT īstenošanu, un par šā procesa rezultātiem ir iecerēts ziņot nākamajā starptautiskajā konferencē, ko paredzēts rīkot 2019. gadā,

1.  vēlreiz uzsver starptautisko humanitāro tiesību fundamentālo ieguldījumu mūsdienu cilvēces vēsturē un aicina visas ANO dalībvalstis izmantot iespēju pasaules humānās palīdzības samitā kārtējo reizi apliecināt, ka galvenā nozīme ir starptautiskajām humanitārajām tiesībām un aizsardzībai, kuru tās piedāvā;

2.  nosoda uzbrukumus slimnīcām un skolām, kā arī citiem civilās infrastruktūras objektiem, un ar bažām norāda, ka šādi uzbrukumi bruņotu konfliktu laikā visā pasaulē notiek aizvien biežāk; atgādina visām pusēm, ka starptautiskās humanitārās tiesības aizsargā tieši slimnīcas un medicīnisko personālu un ka tīši uzbrukumi civiliedzīvotājiem un civilajai infrastruktūrai ir kara noziegums;

3.  pieprasa ES un tās dalībvalstīm atzīt šīs ārkārtas situācijas patieso mērogu un nevilcinoties izstrādāt konkrētu, noteiktos termiņos īstenojamu rīcības plānu, izmantot savu ietekmi, lai panāktu, ka turpmāk šādi pārkāpumi un ļaunprātības vairs netiek pastrādāti, un atbalstīt to, ka objektīvi un neatkarīgi tiek izmeklēti starptautisko humanitāro tiesību iespējamie pārkāpumi;

4.  pauž dziļu cieņu starptautiskajam un vietējam medicīniskajam personālam, mācību iestāžu personālam un humānās palīdzības sniedzējiem par apbrīnojamo drosmi un apņēmību, ar kādu viņi darbojas konfliktu zonās;

5.  uzstāj, ka ir absolūti nepieciešams nodrošināt, lai bruņota konflikta situācijās veselības aprūpes un izglītības objekti joprojām būtu neitrāla, aizsargāta teritorija; pauž bažas par to, ka zūd atšķirība starp humānās palīdzības sniedzējiem un militāro personālu, un arī par humānās palīdzības kooptāciju militāros vai politiskos nolūkos, jo tas grauj un apdraud patiesi humānās palīdzības sniegšanas operācijas un attiecīgo personālu; šajā sakarībā pauž nožēlu, ka Komisijas paziņojumā par pasaules humānās palīdzības samitu nav analizēta militārā personāla nozīme saistībā ar humānās palīdzības sniegšanu;

6.  īpašu uzmanību vērš uz to, cik svarīgi ir stiprināt starptautiskās izmeklēšanas un tiesu sistēmas, tostarp Starptautisko Krimināltiesu, tā papildinot attiecīgās valstu sistēmas, lai izbeigtu nesodāmību par SHT pārkāpumiem; mudina ES un tās dalībvalstis arī turpmāk veicināt Romas statūtu universāluma principu un saglabāt to integritāti un arī turpmāk atbalstīt Starptautisko Krimināltiesu un pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas iesaistījušās pasaules mēroga cīņā pret nesodāmību;

7.  pauž nožēlu, ka vairākas valstis, ar kurām ES un tās dalībvalstīm ir ciešas partnerattiecības, ir iesaistītas smagos starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumos, tostarp uzbrukumos slimnīcām un skolām, par ko skaidri liecina nesenie ASV spēku triecieni organizācijas „Ārsti bez robežām” objektiem Afganistānā, Saūda Arābijas vadītās militārās koalīcijas darbība Jemenā un Izraēlas uzbrukumi Gazai 2014. gada vasarā; pieprasa ES izmantot visus tai divpusējo attiecību kontekstā pieejamos līdzekļus, cita starpā arī politisko dialogu, lai panāktu, ka partnervalstis patiešām veiksmīgāk nodrošina starptautisko humanitāro tiesību ievērošanu, un, ja šāds dialogs ir nesekmīgs, apsvērt iespēju veikt citus pasākumus atbilstoši ES pamatnostādnēm par starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas veicināšanu; plašākā nozīmē pieprasa, lai ES atbalstītu iniciatīvas, kuru mērķis ir izplatīt zināšanas par starptautiskajām humanitārajām tiesībām un labu to piemērošanas praksi;

8.  aicina PV/AP ierosināt iniciatīvu, kuras mērķis būtu noteikt ES ieroču embargo valstīm, kas apsūdzētas par smagiem starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem, jo īpaši par mērķtiecīgiem uzbrukumiem civilajai infrastruktūrai; uzsver, ka atļaujas turpināt pārdot ieročus šādām valstīm ir pretrunā Padomes 2008. gada 8. decembra Kopējai nostājai 2008/944/KĀDP(5);

9.  uzsver, ka nevalstiskie dalībnieki, tostarp privātie militārie un drošības uzņēmumi, var būt atbildīgi par starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem; šajā sakarībā atkārtoti pauž absolūtu nosodījumu par nesenajiem teroristisko grupējumu uzbrukumiem skolām un bērniem Nigērijā un Pakistānā; ierosina izpētīt iespēju piemērot un paplašināt ES Kopējo nostāju par ieroču eksportu, attiecinot to arī uz tādu pakalpojumu nodošanu, kuri saistīti ar ieroču eksportu, piemēram, uz konsultāciju pakalpojumiem un ES bāzētu privātu militāru uzņēmumu citām darbībām trešās valstīs; prasa arī izstrādāt vienotu ES pieeju jautājumam par peldošajiem arsenāliem;

10.  atzīst, ka nozīmīgas ir ES Pamatnostādnes starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas veicināšanai, bet pauž nožēlu par to, ka joprojām ļoti nepietiekama ir to īstenošana ES iestādēs un dalībvalstīs un ļoti neatbilstošs ir publisko amatpersonu izpratnes līmenis;

11.  aicina Ārlietu padomi un PV/AP pārskatīt pašreizējo pienākumu sadalījumu, saskaņā ar kuru SHT pamatnostādņu īstenošana galvenokārt ir Padomes Starptautisko publisko tiesību darba grupas pārziņā; šajā sakarībā uzsver, ka ES pamatnostādnes paredz pienākumu „attiecīgām Padomes darba grupām” uzraudzīt situācijas, kad varētu piemērot SHT, un šādos gadījumos ieteikt pasākumus, kas veicinātu atbilstību SHT; aicina Padomes attiecīgās darba grupas, jo īpaši Padomes Cilvēktiesību jautājumu darba grupu (COHOM) izmantot šīs pilnvaras, lai risinātu pašreizējo steidzami risināmo neatbilstības krīzi; prasa ES un dalībvalstīm nodrošināt labāku pārredzamību attiecībā uz pamatnostādņu īstenošanu konkrētās konflikta situācijās, jo īpaši ES ikgadējā ziņojumā par cilvēktiesībām un demokrātiju;

12.  atgādina ES pamatnostādnēs pausto nostāju, ka attiecīgos gadījumos jāapsver iespēja izmantot atbilstoši 1949. gada Ženēvas Konvencijas I papildprotokola 90. pantam nodibinātās Starptautiskās Humanitārās faktu meklēšanas komisijas (IHFFC) pakalpojumus, kura var palīdzēt veicināt SHT ievērošanu, piedāvājot savus izmeklēšanas resursus un labās administratīvās funkcijas; norāda, ka IHFFC pakalpojumi nav izmantoti, un mudina Padomi, dalībvalstis un EĀDD nopietni apsvērt iespēju aktivizēt šo komisiju pirmo reizi kopš tās izveides, lai novērstu uzbrukumus slimnīcām un skolām kā ārkārtas krīzes situāciju attiecībā uz SHT standartiem; aicina visas ES dalībvalstis (un līdz ar to Franciju un Latviju) atzīt IHFFC kompetenci;

13.  ar bažām norāda, ka starptautiskajai sabiedrībai pašlaik ir ierobežota institucionālā sistēma, ar kuru risināt kopējās ar SHT īstenošanu saistītās problēmas; šajā sakarībā pauž nožēlu par to, ka valstis, kas piedalījās Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness 32. starptautiskajā konferencē 2015. gada decembrī, nespēja vienoties par jaunu mehānismu, ar kuru varētu nostiprināt SHT pārvaldības sistēmu;

14.  atzinīgi vērtē ES un tās dalībvalstu, kuras ir Starptautiskā Sarkanā Krusta komitejas (SSKK) locekles, apņemšanos stingri atbalstīt tāda efektīva mehānisma izveidi, ar ko pastiprinātu atbilstību SHT, taču aicina PV/AP informēt Parlamentu par saviem mērķiem un stratēģiju attiecībā uz šā solījuma izpildi nākamajos starpvaldību procesos; uzsver šajā sakarībā, ka ir nepieciešams starptautisks mehānisms, ar ko uzraudzīt un vākt datus un sniegt ziņojumus par starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem un kas līdzinātos pārdomātajai ANO cilvēktiesību sistēmai; šajā sakarībā pauž pilnīgu atbalstu regulārām publiskām Ženēvas konvenciju līgumslēdzēju pušu sanāksmēm — tāpat kā attiecībā uz citām ANO konvencijām —, lai novērtētu, kā līgumslēdzējas puses izpilda savus pienākumus;

15.  atzinīgi vērtē arī ES un dalībvalstu praksi pieņemt solījumus SSKK konferencei; aicina PV/AP regulāri ziņot par šo solījumu īstenošanu, jo īpaši iekļaujot detalizētu iedaļu Padomes gada ziņojuma par cilvēktiesībām nodaļā par SHT;

16.  aicina dalībvalstis rādīt piemēru un pildīt savas saistības, ratificējot galvenos starptautisko humanitāro tiesību instrumentus un citus attiecīgos juridiskos instrumentus, kas ietekmē starptautiskās humanitārās tiesības; jo īpaši pauž nožēlu par to, ka septiņām dalībvalstīm vēl ir jāratificē Konvencija par kasešu munīciju, tikai 12 ir ratificējušas Konvenciju par piespiedu pazušanu un vienai dalībvalstij vēl ir jāratificē Ieroču tirdzniecības līgums; aicina dalībvalstis veikt steidzamus pasākumus, lai šo situāciju labotu;

17.  mudina visas dalībvalstis bez turpmākas kavēšanās atbalstīt Deklarāciju par drošām skolām, kā arī ieteikumus, kas sniegti Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness 32. starptautiskajā konferencē;

18.  prasa ES un tās dalībvalstīm atbalstīt vispārēju aizliegumu izmantot balto fosforu, jo īpaši noslēdzot Parasto ieroču konvencijas jaunu protokolu, kas aizliedz šādus ieročus izmantot;

19.  mudina PV/AP un dalībvalstis atbalstīt ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas par vājināta urāna ieročiem un izstrādāt ES kopējo nostāju, kas labāk atspoguļotu Parlamenta atkārtotās prasības veikt piesardzīgu vispārēju moratoriju un sagatavot vispārēju vienprātību par potenciālo veselības risku civiliedzīvotājiem, sarežģīto pēckonflikta pārvaldības slogu un finanšu izmaksām, kuras saistītas ar šādu ieroču izmantošanu;

20.  aicina tās dalībvalstis, kas vēl nav ieviesušas aizliegumu veikt ieguldījumus uzņēmumos, kuri ražo, tirgo vai veic jebkāda cita veida komerciālus darījumus saistībā ar kājnieku mīnām, to izdarīt prioritārā kārtā;

21.  uzstāj, ka svarīgi ir nodrošināt ES politikas saskaņotību teritorijas okupācijas vai aneksijas situācijās; atgādina, ka ar starptautiskajām humanitārajām tiesībām vajadzētu pamatot ES politiku attiecībā uz visām šādām situācijām, tostarp uz ilgstošas okupācijas gadījumiem, piemēram, Palestīnā, Rietumsahārā vai Kipras ziemeļu daļā, un daudzajiem iesaldētajiem konfliktiem Austrumu partnerības valstīs;

22.  atkārtoti pauž nopietnas bažas par bruņotu bezpilota lidaparātu izmantošanu ārpus starptautiskā tiesiskā regulējuma un pauž nožēlu, ka joprojām nav atbildes uz Parlamenta aicinājumu Padomei pieņemt ES kopēju nostāju par bruņotu bezpilota lidaparātu izmantošanu; uzstāj, ka ES un tās dalībvalstīm jāveicina lielāka pārredzamība un pārskatatbildība par bruņotu bezpilota lidaparātu izmantošanu; vēlreiz mudina Padomi pieņemt politiku, kas aizliedz izmantot automātisko ieroču sistēmas;

23.  uzsver, ka asimetriska karadarbība un terorisma apkarošana nevar būt pamats, lai mazinātu stingrību attiecībā uz starptautiskajām humanitārajām tiesībām vai ignorēt tās; nosoda pretterorisma pasākumu negatīvo ietekmi uz humānās palīdzības sniegšanu, tostarp pastiprinātas administratīvās procedūras attiecībā uz iepirkumu vai partneru pārbaudi, kuras var ievērojami apgrūtināt palīdzības piegādi iedzīvotājiem teritorijās, kur, iespējams, aktīvi darbojas par teroristiem uzskatāmas bruņotas grupas; uzstāj, ka pretterorisma pasākumi nedrīkstētu apdraudēt humanitāros centienus un ka tiem būtu stingri jāatbilst cilvēktiesībām un starptautiskajām humanitārajām tiesībām;

24.  pauž bažas, ka trūkst pārredzamības un netiek sniegti publiski pārskati par militārajiem uzbrukumiem, ko veic ES dalībvalstis vai kas tiek veikti ar to līdzdalību saistībā ar starptautiskām koalīcijām, tostarp pret Islāma valsti Sīrijā un Irākā; aicina dalībvalstis sniegt precīzu informāciju par savu militāro iesaistīšanos šādās koalīcijās un pasākumiem, kas veikti, lai nodrošinātu pilnīgu atbilstību starptautiskajām humanitārajām tiesībām;

25.  mudina PV/AP grozīt un pielāgot attiecīgos plānošanas un īstenošanas dokumentus un pamatnostādnes militāro operāciju jomā saskaņā ar kopējo drošības un aizsardzības politiku (KDAP), jo īpaši ES spēka lietošanas koncepciju; mudina militāros komandierus formulēt pietiekami skaidrus un precīzus noteikumus par spēka lietošanu, lai kareivji viegli var ievērot starptautisko humanitāro tiesību noteikumus;

26.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālās asamblejas priekšsēdētājam un ANO dalībvalstu valdībām.

 

(1)

OV C 303, 15.12.2009., 12. lpp.

(2)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0066.

(3)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0040.

(4)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0459.

(5)

OV L 335, 13.12.2008., 99. lpp.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika