REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par turpmākajiem pasākumiem virzībā uz globālo mērķu sasniegšanu un ES saistību izpildi uztura un pārtikas nodrošinājuma jomā pasaulē
28.9.2016. - (2016/2705(RSP))
saskaņā ar Reglamenta 128. panta 5. punktu
Linda McAvan Attīstības komitejas vārdā
B8-1042/2016
Eiropas Parlamenta rezolūcija par turpmākajiem pasākumiem virzībā uz globālo mērķu sasniegšanu un ES saistību izpildi uztura un pārtikas nodrošinājuma jomā pasaulē
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā 1948. gadā pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un jo īpaši tās 25. pantu, kurā tiesības uz pārtiku atzītas par vienām no tiesībām pienācīga dzīves līmeņa nodrošināšanai,
– ņemot vērā Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām un jo īpaši tā 11. pantu, kurā atzīst tiesības „uz atbilstošu dzīves līmeni [...], tostarp nepieciešamo pārtiku”, un „katra cilvēka pamattiesību [...] neciest badu”,
– ņemot vērā 2008. gadā pieņemto Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām fakultatīvo protokolu, kas nosaka, ka tiesības uz pārtiku ir starptautiski risināms jautājums,
– ņemot vērā Romas Deklarāciju par pasaules nodrošinātību ar pārtiku, ko 1996. gadā Romā pieņēma ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) rīkotajā augstākā līmeņa sanāksmē par pasaules pārtikas nodrošinājumu,
– ņemot vērā pamatnostādnes par tiesībām uz pārtiku, ko FAO pieņēma 2004. gadā, kurās ietvertas norādes valstīm par to, kā izpildīt savas saistības attiecībā uz tiesībām uz pārtiku,
– ņemot vērā FAO 2011. gadā publicēto pētījumu par zaudējumiem un pārtikas izšķērdēšanu pasaules līmenī (Global food losses and food waste), kurā nodrošināta precīza informācija par izšķērdētās un zaudētās pārtikas ikgadējo apjomu,
– ņemot vērā Otro starptautisko konferenci par uzturu, kas no 2014. gada 19. līdz 21. novembrim notika Romā, un tās noslēguma dokumentus, proti, Romas deklarāciju par uzturu un Rīcības pamatplānu pārtikas nodrošināšanai un uzturam ieilgušu krīžu gadījumos,
– ņemot vērā G8 valstu grupas 2009. gada Akvilas pārtikas nodrošinājuma iniciatīvu,
– ņemot vērā uztura uzlabošanas (SUN) kustību, kuras mērķis ir izmantot starptautisko ieinteresēto personu spējas un vēlmi atbalstīt nacionālās valdību iniciatīvas un prioritātes nepietiekama uztura novēršanai,
– ņemot vērā Pasaules Veselības asamblejas (WHA) 2012. gada rezolūciju Nr. 65.6 „Visaptverošs īstenošanas plāns par māšu, zīdaiņu un bērnu uzturu” („Comprehensive implementation plan on maternal, infant and young child nutrition”),
– ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra pilnīgas bada izskaušanas uzdevumu, kas izvirzīts Rio+20 valstu sanāksmē un aicina valdības, pilsonisko sabiedrību, reliģiskās kopienas, privāto sektoru un pētniecības iestādes apvienoties, lai darītu galu badam un izskaustu nepietiekama uztura ļaunākās izpausmes,
– ņemot vērā ANO Ģenerālās Asamblejas 2016. gada 1. aprīļa rezolūciju A/RES/70/259 „ANO rīcības desmitgade (no 2016. līdz 2025. gadam) uztura jomā” („United Nations Decade of Action on Nutrition (2016-2025)”), kuras mērķis ir pastiprināt centienus darīt galu badam un izskaust nepietiekamu uzturu visā pasaulē, kā arī nodrošināt veselīgāka un sabalansētāka uztura vispārēju pieejamību visiem cilvēkiem neatkarīgi no tā, kas viņi ir un kur dzīvo,
– ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada 25. septembra rezolūciju A/RES/70/1 „Pārveidosim mūsu pasauli. Ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam”,
– ņemot vērā ilgtspējīgas attīstības mērķus (SDG), to savstarpēji saistīto un integrēto būtību, jo īpaši SDG1 (darīt galu nabadzībai jebkurās izpausmēs un visās vietās), SDG2 (darīt galu badam, nodrošināt uzturdrošību, uzlabot uzturu un veicināt ilgtspējīgu lauksaimniecību) un SDG12 (nodrošināt ilgtspējīgus patēriņa un ražošanas modeļus),
– ņemot vērā 2011. gada 1. decembra Pusanas partnerību efektīvai sadarbībai attīstības jomā[1] un jo īpaši tās 32. punktu, kurā norādīta vajadzība atzīt privātā sektora galveno nozīmi inovācijas veicināšanā, labklājības, ienākumu un darbavietu veidošanā, iekšzemes resursu mobilizēšanā un tādējādi nabadzības mazināšanā (SDG1),
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 21. pantu, kas paredz, ka ES ārējai darbībai jāveicina ilgtspējīgas attīstības mērķi, cilvēktiesības un dzimumu līdztiesība,
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 208. pantu, kurā no jauna apliecināts, ka, īstenojot politiku, kas varētu ietekmēt jaunattīstības valstis, Savienībai ir jāņem vērā sadarbībai attīstības jomā noteiktie mērķi,
– ņemot vērā Pārtikas palīdzības konvenciju, kuru Eiropas Savienība ratificēja 2013. gada 13. novembrī,
– ņemot vērā Vispārējo vienošanos par uzturu izaugsmei, kuru 2013. gada 8. jūnijā Londonā apstiprināja augstākā līmeņa sanāksme par uzturu izaugsmei,
– ņemot vērā Komisijas 2012. gada 3. oktobra paziņojumu „ES nostāja attiecībā uz izturētspēju: pārtikas nodrošinājuma krīžu sniegtā mācība” (COM(2012)0586),
– ņemot vērā Komisijas 2013. gada 12. marta paziņojumu „Māšu un bērnu uztura uzlabošana ārējā palīdzībā ― ES politikas satvars” (COM(2013)0141) un Padomes 2013. gada 28. maija secinājumus „Pārtika un uztura nodrošinājums saistībā ar ārējo palīdzību”,
– ņemot vērā Eiropas Komisijas 2014. gadā pieņemto Rīcības plānu uztura jomā, kurā paredzētas saistības līdz 2025. gadam par septiņiem miljoniem samazināt tādu bērnu skaitu vecumā līdz pieciem gadiem, kuriem ir attīstības traucējumi[2],
– ņemot vērā Komisijas Rīcības plāna uztura jomā pirmo progresa ziņojumu,
– ņemot vērā Komisijas 2014. gada 2. decembra ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „ES politisko saistību īstenošana pārtikas un uztura nodrošinājuma jomā: pirmais divgadu ziņojums” (COM(2014)0712),
– ņemot vērā kopīgo ES, FAO un Pasaules pārtikas programmas (WFP) 2016. gada marta vispārējo novērtējumu „Globāla analīze par uztura un pārtikas nodrošinājuma situāciju pārtikas krīzes karstajos punktos”,
– ņemot vērā Pasaules uzturdrošības komitejas 2012. gada 11. maija Brīvprātīgās pamatnostādnes par atbildīgu pārvaldību zemes, zivju resursu un mežu apsaimniekošanā saistībā ar valstu pārtikas nodrošinājumu,
– ņemot vērā Rīcības pamatplānu pārtikas nodrošināšanai un uzturam ieilgušu krīžu gadījumos (FFA)[3],
– ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 7. jūnija rezolūciju par Jauno aliansi pārtikas nodrošinājuma un uztura jomā[4],
– ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 27. septembra rezolūciju par ES politikas programmu attīstības valstu atbalstīšanai, risinot ar pārtikas nodrošinājumu saistītās problēmas[5],
– ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 27. novembra rezolūciju par nepareizu un nepietiekamu uzturu bērniem attīstības valstīs[6],
– ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 30. aprīļa rezolūciju „Expo Milano 2015. Paēdināt planētu: enerģija dzīvei”[7],
– ņemot vērā 2015. gada 15. oktobra Milānas Pilsētu paktu pārtikas politikas jomā[8], ko ierosināja Milānas pilsētas dome un parakstīja 113 pilsētas visā pasaulē, un iesniedza ANO ģenerālsekretāram Ban Ki-Moon un kas apliecina galveno nozīmi, kāda ir pilsētām, izstrādājot pārtikas politiku,
– ņemot vērā jautājumu Komisijai par turpmākiem pasākumiem, lai sasniegtu vispārējos mērķus un izpildītu ES saistības uztura un pārtikas nodrošinājuma jomā visā pasaulē (O-000099/2016 – B8-0717/2016),
– ņemot vērā Attīstības komitejas rezolūcijas priekšlikumu,
– ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,
A. tā kā SDG2 un ar to saistītie mērķi ir paredzēti bada un nepareiza uztura izskaušanai līdz 2030. gadam, proti, nodrošinot iespējas un palielinot sīkzemnieku ražību, panākot ilgtspējīgu un pret klimata pārmaiņām noturīgu lauksaimniecību un pārtikas sistēmas, kas spēj pabarot līdz 2030. gadam gaidāmos 8,5 miljardus pasaules iedzīvotāju, vienlaikus aizsargājot bioloģisko daudzveidību, vidi un sīkzemnieku intereses un labklājību;
B. tā kā sīkzemnieki attiecībā uz ieguldījumiem un ražošanu ir lielākie privātā sektora dalībnieki lauksaimniecības, pārtikas nodrošinājuma un uztura jomā;
C. tā kā cilvēktiesības uz pārtiku var pilnībā nodrošināt tikai pēc būtiskas nabadzības un nevienlīdzības samazināšanas, līdztiesības nodrošināšanas un izturības pret satricinājumiem veicināšanas, jo īpaši veidojot uz tiesībām balstītus sociālās drošības tīklus un nodrošinot neaizsargāto grupu pilnīgu iesaistīšanos, kā arī zemes, resursu pārvaldības un citu produktīvo aktīvu pieejamību un kontroli sīkzemniekiem un lopkopju kopienām;
D. tā kā ir gūti noteikti panākumi nepietiekama uztura samazināšanā, taču joprojām pārāk lēni un nevienmērīgi, un tā kā patlaban 795 miljoniem cilvēku pasaulē nepietiek pārtikas, lai varētu dzīvot pienācīgu un aktīvu dzīvi; tā kā katram trešajam cilvēkam tā vai citādi ir nepietiekams uzturs;
E. tā kā WHA 2012. gadā apstiprināja sešus globālus pārtikas mērķus 2025. gadam, proti, mērķi par 40 % samazināt to bērnu skaitu vecumā līdz pieciem gadiem, kuru attīstība ir traucēta, par 50 % samazināt ar anēmiju sirgstošo reproduktīvā vecuma sieviešu skaitu, par 30 % samazināt to bērnu skaitu, kuru dzimšanas svars ir mazs, novērst liekā svara arvien plašāku izplatību bērniem, vismaz par 50 % palielināt to zīdaiņu skaitu, kuri pirmo sešu mēnešu laikā tiek baroti tikai un vienīgi ar mātes pienu, un līdz mazāk nekā 5 % samazināt to bērnu skaitu, kuri cieš no novājēšanas;
F. tā kā barošana ar krūti ir dabiskākais un labākais jaundzimušo un mazu bērnu barošanas veids, jo īpaši jaunattīstības valstīs, bet šīs prakses un kultūras īpatnību ignorēšana joprojām izraisa situāciju, kurā ar krūti baro pārāk mazu bērnu skaitu;
G. tā kā 2013. gada augstākā līmeņa sanāksmē par uzturu izaugsmei ES apņēmās līdz 2025. gadam par vismaz septiņiem miljoniem samazināt tādu bērnu skaitu, kuriem ir attīstības traucējumi, un apsolīja ieguldīt EUR 3,5 miljardus 2014.–2020. gadam šā mērķa sasniegšanai;
H. tā kā nepietiekama uztura uzņemšana pirmajās 1000 bērna dzīves dienās rada būtisku ietekmi veselības, sociālajā un ekonomiskajā jomā un tā kā katram sestajam bērnam pasaulē ir nepietiekams svars, 41 miljonam bērnu līdz piecu gadu vecumam ir liekais svars vai aptaukošanās un nepietiekams uzturs izraisa aptuveni 45 % nāves gadījumu līdz piecu gadu vecumam, un tas izpaužas kā aptuveni trīs miljonu jaunu dzīvību nevajadzīgs zaudējums katru gadu; tā kā aptuveni 161 miljoni bērnu pasaulē saskaras ar hronisku nepietiekamu uzturu;
I. tā kā sievietes bieži vien ir mazāk aizsargātas pret pārtikas trūkumu, kas rada vairākas smagas sekas, tostarp apdraudējumu reproduktivitātei un spējai aprūpēt ģimeni, tādējādi iemūžinot šo nepietiekama uztura paaudžu ciklu;
J. tā kā tiek lēsts, ka līdz 2030. gadam pasaules iedzīvotāju skaits pieaugs līdz 8,5 miljardiem;
K. tā kā efektīvi pasākumi pret zemes sagrābšanu jaunattīstības valstīs, tostarp izmantojot konkrētas iespējas nodrošināt zemes platību aizsardzību, ir būtiskas, lai varētu sasniegt vispārējos mērķus un izpildīt ES saistības par uzturu un pārtikas nodrošināšanu pasaulē;
L. tā kā nepietiekams uzturs un nabadzīga ēdienkarte rada lielākos riska faktorus, kuru dēļ rodas globālo slimību slogs;
M. tā kā nepietiekama uztura apkarošana paredz izstrādāt ilgtspējīgu lauksaimniecības politiku, kas veicina kultūraugu dažādošanu, lai nodrošinātu barojošu pārtiku un daudzveidīgu uzturu; tā kā šim nolūkam sēklu kontrole, īpašumtiesības uz tām un sēklu pieejamība ir būtiska sīkzemnieku un ģimenes saimniecību noturīgam nodrošinājumam ar pārtiku;
N. tā kā tiesību uz pārtiku izmantošana cita starpā ir atkarīga no piekļuves zemei un citiem ražīguma resursiem;
O. tā kā ieguldījumu līgumiem var būt nevēlama ietekme uz nodrošinājumu ar pārtiku un pilnvērtīgu uzturu, ja aramzemes līzinga vai pārdošanas dēļ privātam ieguldītājam vietējie iedzīvotāji zaudē piekļuvi ražīguma resursiem, kas nepieciešami viņu iztikai, vai arī liela daļa pārtikas tiek eksportēta un pārdota starptautiskajos tirgos, tādējādi eksportējošo uzņemošo valsti padarot vairāk atkarīgu no — un arī vairāk neaizsargātu pret — preču cenu svārstībām starptautiskajos tirgos;
P. tā kā biodegvielas ražošana ir radījusi jaunu spiedienu uz pasaules pārtikas sistēmu, izraisot cīņu par zemi un ūdeni;
Q. tā kā nelīdzsvarota gaļas ražošana negatīvi ietekmē nodrošinājumu ar pārtiku; tā kā trešdaļa pasaules graudaugu tiek izmantota dzīvnieku barībai, bet ganību un labības platību palielināšana ir galvenais mežu izciršanas iemesls, jo īpaši Dienvidamerikā[9];
R. tā kā 240 miljoni cilvēku 45 valstīs ar zemiem ienākumiem un/vai konfliktu skartās valstīs izjūt spriedzi attiecībā uz pārtiku un ūdeni un 80 miljonus skar pārtikas krīze, tostarp 41,7 miljoni to izjūt 2016. gada El Niño dēļ, kas bija spēcīgākā šāda parādība vairāku desmitgažu laikā;
S. tā kā saskaņā ar UNICEF datiem jau tagad katru dienu 2000 bērnu līdz piecu gadu vecumam mirst no slimībām, ko izraisa ūdens piesārņojums, un tā kā puse slimnīcas gultu pasaulē aizņem cilvēki ar slimībām, ko rada sliktas kvalitātes dzeramais ūdens;
T. tā kā līdz 2050. gadam 70 % pasaules iedzīvotāju dzīvos pilsētās un kā nekad agrāk būs nepieciešama apvienota globāla un vietēja pieeja uztura jautājumiem;
U. tā kā nodrošinājums ar pārtiku ir būtisks priekšnoteikums ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei, jo nepietiekama uztura ekonomiskā ietekme katru gadu var radīt zaudējumus aptuveni 10 % IKP apmērā, un tā kā saskaņā ar FAO 2015. gada Globālo uztura ziņojumu ikviens dolārs, kas iztērēts pārtikas nodrošinājuma pasākumiem, rada atdevi 16 dolāru apmērā;
V. tā kā sēklu privatizācija, izmantojot intelektuālā īpašuma tiesību noteikumus un ĢMO, apdraud valstu suverenitāti pārtikas jomā,
1. atkārtoti apliecina, cik svarīgas ir patiesi koordinētas un paātrinātas darbības pasaules, valsts un vietējā līmenī, starp valdībām, nevalstiskajiem un privātajiem dalībniekiem, tostarp zinātniskajām un rūpnieciskajām pētniecības iestādēm, kā arī atbalstītājiem, lai risinātu nepietiekama uztura problēmu, izpildītu 2030. gada programmu un sasniegtu SDG2 mērķi darīt galu badam;
2. norāda, ka bērniem jaunattīstības valstīs, kurus mātes barojušas ar krūti, ir 15 reizes mazāka varbūtība nomirt no pneimonijas un 11 reizes mazāka varbūtība nomirt no diarejas nekā bērniem, kuri nav baroti ar krūti;
3. aicina Komisiju, Padomi, dalībvalstis un starptautisko sabiedrību, kā arī jaunattīstības valstu valdības, nekavējoties mobilizēt ilgtermiņa finanšu ieguldījumus pārtikai un uztura nodrošināšanai, kā arī ilgtspējīgai lauksaimniecībai, un veicināt pārtikas nodrošināšanu un uzturu, uzlabojot pārvaldību un atbildīgumu, izstrādājot sistēmiskas politikas nostādnes pārtikas un uztura jomā, balstoties uz tiesībām un ņemot vērā, no vienas puses, dzimumu aspektu, ilgtspējīgu lauksaimniecību, dabas resursu izmantošanu un pieejamību, publisku ūdensapgādi, publisku kanalizāciju un higiēnu un, no otras puses, uz tiesībām balstītu, iekļaujošu sociālās drošības tīklu izveidi un paplašināšanu, jo īpaši pievēršoties neaizsargātām un atstumtām grupām;
4. uzsver nepieciešamību risināt sistēmiskas problēmas, kas rada nepietiekamu uzturu jebkurā veidā; ar bažām norāda, ka uz eksportu orientētai lauksaimniecībai iepriekš sniegtais atbalsts darbojās uz to ģimenes saimniecību rēķina, kas ražoja pārtikas kultūraugus vietējam patēriņam; uzskata, ka atkārtota ieguldīšana vietējā pārtikas ražošanā, jo īpaši pievēršoties mazajiem pārtikas ražotājiem un agrāri ekoloģiskai praksei, ir galvenais nosacījums uztura stratēģijas panākumiem; uzskata, ka tikpat būtiski ir izveidot arī sociālās aizsardzības shēmas, lai visām fiziskajām personām visu laiku būtu pieejams barojošs uzturs;
5. ar bažām norāda, ka trešdaļa pasaulē saražotās pārtikas — gandrīz 1,3 miljardi tonnu — tiek izmesta atkritumos; konstatē, ka lielākie apjomi tiek izmesti Ziemeļamerikā un Okeānijā, kur atkritumos nonāk gandrīz 300 kg pārtikas uz vienu iedzīvotāju; norāda, ka kopumā ES saražo 88 miljonus tonnu pārtikas atkritumu gadā, bet pasaulē 842 miljoni cilvēku cieš badu, un tie ir 12 % pasaules iedzīvotāju; uzsver nepieciešamību pielāgot visas pārtikas sistēmas, lai izskaustu pārtikas zudumus vai izniekošanu;
6. mudina Komisiju un dalībvalstis pievērst uzmanību darbības attīstības politikas saskaņotībai un paredzēt attiecīgu politikas sazarojumu tirdzniecībā, lauksaimniecībā, enerģētikā utt., lai sasniegtu vispārēju pārtikas nodrošinājumu;
7. aicina starptautisko sabiedrību un ES sadarboties ar atsevišķām valstīm, lai atvieglotu tām ar situāciju saistītu, reālu un stingru mērķu noteikšanu un īstenošanu uztura jomā saskaņā ar SDG, lai samazinātu bērnu attīstības traucējumus un nepietiekamu uzturu; aicina Komisiju un ES Delegācijas sekmēt koordinētas un valstu vadītas uztura un pārtikas nodrošināšanas stratēģijas un metodes un atbalstīt uzraudzības un atbildīguma uzlabošanu šajā jomā partnervalstīs;
8. aicina ES un starptautisko sabiedrību visā pasaulē veicināt „tiesības uz barošanu ar krūti” un uzsvērt šādas barošanas nozīmību informatīvajās kampaņās par mātes un bērna veselību;
9. aicina dalībvalstis un ES iestādes darīt visu iespējamo, lai palielinātu Eiropas sabiedrības informētību par pastāvīgo nepietiekama uztura problēmu pasaulē, kas jo īpaši ietekmē bērnus un sievietes;
10. uzsver, ka vietējai pārtikas ražošanai jābūt prioritārai, vēršoties pret nepietiekamu uzturu, un uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt sīkzemniekus un lauku sievietes kā pārtikas ražotājas; aicina ES atbalstīt jaunattīstības valstis un sīkzemniekus, veidojot vietējos tirgus, vietējās vērtību ķēdes un vietējos pārtikas pārstrādes uzņēmumus un nodrošinot to pieejamību, kā arī izstrādāt tirdzniecības politikas nostādnes, kas atbalsta šādus centienus saistībā ar vispārējo uztura stratēģiju;
11. uzsver, ka viens no nepilnvērtīga uztura iemesliem mikroelementu ziņā daudzās jaunattīstības valstīs ir to konvencionālajai lauksaimniecībai raksturīgā monokultūraugu audzēšana vai pāreja no diversificētas augkopības sistēmas uz vienkāršotām graudaugu audzēšanas sistēmām; aicina ES, ievērojot ANO īpašā ziņotāja par tiesībām uz pārtiku ieteikumus, sākt noteiktu virzību uz agroekoloģiju kā iespēju valstīm pašām sevi paēdināt un paaugstināt uztura kvalitāti, risinot arī klimata pārmaiņu un nabadzības novēršanas problēmas; jo īpaši aicina ES un attīstības valstu valdības atbalstīt kultūraugu ģenētisko daudzveidību, t. i., izveidojot vietējās sēklu apmaiņas sistēmas un izstrādājot noteikumus attiecībā uz sēklām saskaņā ar Starptautisko līgumu par augu ģenētiskajiem resursiem pārtikai un lauksaimniecībai, un ieguldīt daudzveidīgo barojošo, vietējo un sezonas pārtikas kultūraugu audzēšanā atbilstīgi kultūras vērtībām;
12. atgādina pārtikas suverenitātes lielo nozīmi, nodrošinot zemes pieejamību cilvēkiem; uzsver, ka jauns drauds nodrošinājumam ar pārtiku un uztura pietiekamībai ir zemes sagrābšana, kas rodas lielu zemju pirkumu dēļ jaunattīstības valstīs; aicina Komisiju veikt konkrētus pasākumus zemes sagrābšanas apkarošanai un izstrādāt rīcības plānu zemes sagrābšanas apkarošanai, kā arī FAO Apsaimniekošanas pamatnostādņu efektīvai īstenošanai;
13. pauž nožēlu par faktu, ka ES biodegvielas politika veicina spekulāciju ar aramzemi, jo īpaši ar auglīgāko zemi un to, kas atrodas ostu vai ceļu tuvumā; mudina ES saskaņā ar principu par politikas saskaņotību attīstībai atcelt publiskos stimulus uz augkopību balstītai biodegvielas ražošanai;
14. uzsver, ka ieguldījums pārtikas jomā joprojām ir būtiski nepietiekams, jo ar uzturu saistītiem pasākumiem 2014. gadā tika piešķirti tikai 0,57 % no pasaules oficiālās attīstības palīdzības, tādējādi apmierinot tikai 1,4 % kopējo vajadzību;
15. atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos ieguldīt EUR 3,5 miljardus, lai līdz 2025. gadam vismaz par septiņiem miljoniem samazinātu to bērnu skaitu, kas cieš no attīstības traucējumiem; norāda, ka no šai jomai paredzētās summas EUR 3,5 miljardu apmērā, tikai EUR 400 miljoni ir paredzēti ar uzturu saistītu pasākumu atbalstam, bet pārējais EUR 3,1 miljards ir paredzēts ar uzturu netieši saistītiem pasākumiem, kas pievēršas tādiem konkrētiem jautājumiem kā lauksaimniecība, pārtikas nodrošinājums, dzimums, ūdens, sanitārija, higiēna un izglītība, taču tie ne vienmēr tieši novērš bērnu nepietiekama uztura konkrētos cēloņus;
16. uzsver, ka bērnu attīstības traucējumi, kas izpaužas kā vecumam neatbilstoši īss augums un iestājas, kad uzturs ir hroniski nepietiekams un pirmajās 1000 dzīves dienās notiek atkārtota inficēšanās, aizkavējot normālu augšanu un attīstību, ir viens no lielākajiem šķēršļiem cilvēka attīstībai;
17. aicina Komisiju un Padomi, tuvojoties otrajai Augsta līmeņa sanāksmei par uzturu, kas notiks Brazīlijā 2016. gada augustā, nodrošināt ES politisko vadību un pasaules un reģionālā līmenī veicināt starptautiski saskaņotu nepārprotamu un vērienīgu uztura mērķu sasniegšanu; mudina ES Delegācijas un Komisiju sekmēt koordinētas un valstu vadītas uztura un pārtikas nodrošinājuma stratēģijas, vienlaikus sadarbībā ar partnervalstīm integrējot vispārējos uztura mērķus visās attiecīgās attīstības programmās un valstu stratēģijās;
18. aicina ES nodrošināt ilgtspējīgas pārtikas ražošanas sistēmas un ieviest noturīgas lauksaimniecības prakses, kas paaugstina ražību un paplašina ražošanu, lai novērstu tirdzniecības traucējumus pasaules lauksaimniecības tirgos saskaņā ar Dohas attīstības sarunu kārtas pilnvarojumu, kā arī integrēt vairāk skartās valstis pasaules tirgū, lai risinātu nenodrošinājumu ar pārtiku;
19. uzskata, ka, pārskatot ES finanšu pamatsistēmu, jāņem vērā fakts, ka pārtikas nodrošinājums un nekaitīgums turpmākos gados radīs problēmas saistībā ar pieaugošo spiedienu uz resursiem; norāda, ka, pamatojoties uz to, var novērst nepietiekama uztura tendences valstīs ārpus ES, kā arī dalībvalstīs;
20. atzīst, ka, papildus bērnu attīstības traucējumiem, jānovērš arī citas nepareiza uztura izpausmes, piemēram, novājēšana (mazs svars attiecīgajam garumam) un mikroelementu trūkums, izstrādājot ilgtspējīgu lauksaimniecības politiku un veselības sistēmas; norāda, ka novājēšanas izplatība Dienvidāzijā ir tik plaša, nedaudz zem 15 %, ka tā tuvojas būtiskas sabiedrības veselības problēmas līmenim;
21. uzsver, ka humāno palīdzību, kas pievēršas novājēšanas problēmai, jāpapildina ar Komisijas stratēģijām, kas sasaista humanitāros un attīstības pasākumus; mudina Komisiju noteikt attīstības programmu daļu, ko novirzīt šim no jauna konstatētajam pienākumam un mērķim, lai nekavējoties un efektīvi risinātu novājēšanas problēmu bērniem, kas jaunāki par pieciem gadiem;
22. uzsver nozīmi, kāda ir uztura izglītības programmu veicināšanai skolās un vietējās kopienās;
23. aicina Komisiju izstrādāt nepārprotamu politikas ietvaru, lai palielinātu atbalstu valstu sociālās drošības tīkliem, izpildot valstu, reģionālās un starptautiskās saistības, kas daudzās valstīs apliecinājušas, ka ir būtiskas noturības pastiprināšanai un uztura nepietiekamības samazināšanai;
24. uzsver, ka ir paredzams — katru gadu nepieciešams papildus ieguldīt USD 7 miljardus, lai sasniegtu vispārējos mērķus saistībā ar bērnu attīstības traucējumiem, sieviešu anēmiju un barošanu ar krūti, un šāda ieguldījuma dēļ tiktu izglābti 3,7 miljoni bērnu dzīvību, vismaz 65 miljoni bērnu neciestu no attīstības traucējumiem un par 265 miljoniem mazāk nekā 2015. gadā sieviešu slimotu ar anēmiju;
25. aicina Komisiju uzņemties stingrāku vadību pārtikas nodrošinājuma un uztura jomā, papildus uzņemoties jaunas saistības par EUR 1 miljardu, kas novirzāms uztura veicināšanas pasākumiem, lai varētu sasniegt WHA un SDG uztura mērķus, un izstrādājot skaidru stratēģiju, kā tiek plānots šos mērķus īstenot un iekļaut Komisijas plānos un politikā, kā arī izstrādājot skaidru ceļvedi apsolīto līdzekļu piešķiršanai 2016.–2020. gadā;
26. aicina Komisiju un uztura uzlabošanas (SUN) atbalstītājus arī turpmāk regulāri ziņot par sasniegto attiecībā uz uztura izaugsmei saistībām, izmantojot kopīgo resursu uzskaites metodisko pieeju, kas apstiprināta SUN tīkla sanāksmē Lusakā 2013. gadā;
27. uzsver nepieciešamību saskaņot visas ES politikas jomas ar principu par politikas saskaņotību attīstībai; tādēļ aicina attiecībā uz ES tirdzniecības un attīstības politiku nodrošināt attīstības valstīm politiskās un ekonomiskās politikas telpu, lai tās varētu izstrādāt vajadzīgās politikas nostādnes ilgtspējīgas attīstības un cilvēku pašcieņas, tostarp pārtikas suverenitātes, veicināšanai;
28. aicina izstrādāt konkrētus rādītājus ES rīcības plāna īstenošanai, tostarp rādītājus ar uzturu netieši saistīto izdevumu un ar uzturu saistīto izdevumu uzskaitei, precīzāk nosakot OECD Attīstības palīdzības komitejas (DAC) vispārējo pārtikas kodeksu un izstrādājot DAC rādītāju ar uzturu netieši saistītajiem pasākumiem; uzsver šajā jomā nepieciešamību izstrādāt stingrus uzraudzības un pārskatatbildīguma pasākumus, tādējādi nodrošinot pārredzamību un efektīvu sasniegtā uzskaiti;
29. aicina Komisiju atbalstīt sīkzemniekus, kad viņi izmēģina un pieņem noturīgāku un ražīgāku lauksaimniecisko praksi (kas atbilst kritērijiem par „viedo klimatu” un nekaitē agroekoloģijai), kas palīdz reversēt vides degradāciju un uzlabot lauksaimniecisko iztikas līdzekļu drošumu un pietiekamību — tas ir nepieciešams nosacījums uzlabotam uzturam un nodrošinājumam ar pārtiku;
30. uzsver, ka tiesības uz ūdeni ir nesaraujami saistītas ar tiesībām uz pārtiku un ANO 2010. gada rezolūcija vēl nav kļuvusi par apņēmīgu rīcību, nosakot tiesības uz ūdeni par cilvēktiesībām;
31. aicina Komisiju un citus līdzekļu devējus un struktūras uzlabot ar uzturu netieši saistīto kategorijās sadalīto un visaptverošo datu apkopošanu, lai labāk noteiktu mērķus turpmākai rīcībai;
32. uzsver nepieciešamību visaptveroši risināt nepietiekama uztura problēmu, un šajā jautājumā ir jārīkojas daudzās ekonomikas un sociālajās jomās; tādēļ uzsver, ka ir svarīgi veidot daudzu ieinteresēto personu partnerības un ka būtiska nozīme ir privātajam sektoram, uzlabojot nodrošinājumu ar pārtiku un paplašinot ar uzturu saistītos pasākumus, jo īpaši atbalstot inovācijas un ieguldījumus ilgtspējīgā lauksaimniecībā, un uzlabojot sociālo, ekonomikas un vides praksi lauksaimniecības un pārtikas sistēmās;
33. aicina Komisiju arī turpmāk darboties, uzņemoties vadošo lomu starp atbalstītājiem nepietiekama uztura izskaušanā, pastiprinot centienus izpildīt saistības un izmantojot savu ietekmi un atbalstu, lai nodrošinātu regulāras pārbaudes, kā tiek pildītas 2013. gada uztura izaugsmei saistības, un uzņemties papildu saistības, novēršot nepietiekamo finansējumu uztura nodrošināšanai;
34. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Āfrikas Savienībai, FAO un Pasaules Veselības organizācijai.
- [1] http://www.oecd.org/development/effectiveness/49650173.pdf
- [2] SWD(2014)0234.
- [3] FAO 2015. gada Rīcības pamatplāns pārtikas nodrošināšanai un uzturam ieilgušu krīžu gadījumos (FFA). http://www.fao.org/3/a-bc852e.pdf.
- [4] Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0247.
- [5] OV C 56E, 26.2.2013., 75. lpp.
- [6] OV C 289, 9.8.2016., 71. lpp.
- [7] Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0184.
- [8] http://www.foodpolicymilano.org/wp-content/uploads/2015/10/Milan-Urban-Food-Policy-Pact-EN.pdf.
- [9] Avoti. Īpašā ziņotāja jautājumā par tiesībām uz pārtiku Olivier De Schutter 2014. gada 24. janvāra ziņojums, http://www.srfood.org/images/stories/pdf/officialreports/20140310_finalreport_en.pdf.