Procedūra : 2016/2891(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B8-1052/2016

Iesniegtie teksti :

B8-1052/2016

Debates :

Balsojumi :

PV 05/10/2016 - 8.6
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2016)0377

REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
PDF 518kWORD 121k
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B8-1051/2016
28.9.2016
PE589.641v01-00
 
B8-1052/2016

iesniegts, noslēdzot debates par Padomes un Komisijas paziņojumiem,

saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu


par nepieciešamību pēc Eiropas reindustrializācijas politikas, ņemot vērā nesenās uzņēmumu “Caterpillar” un “Alstom” lietas (2016/2891(RSP))


Karima Delli, Yannick Jadot, Ernest Maragall, Bart Staes Verts/ALE grupas vārdā

Eiropas Parlamenta rezolūcija par nepieciešamību pēc Eiropas reindustrializācijas politikas, ņemot vērā nesenās uzņēmumu “Caterpillar” un “Alstom” lietas (2016/2891(RSP))  
B8-1052/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 9., 151. un 152. pantu, 153. panta 1. punktu un 173. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 14., 27. un 30. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 1992. gada 27. jūlija Ieteikumu 92/443/EEK par darba ņēmēju līdzdalības veicināšanu uzņēmuma peļņas sadalē un rezultātos (ieskaitot dalību kapitālā)(1),

–  ņemot vērā Padomes 1998. gada 20. jūlija Direktīvu 98/59/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kolektīvo atlaišanu(2),

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 11. marta Direktīvu 2002/14/EK, ar ko izveido vispārēju sistēmu darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Eiropas Kopienā(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2005. gada 31. marta paziņojumu “Pārstrukturēšana un nodarbinātība. Paredzēt un atbalstīt pārstrukturēšanu, lai attīstītu nodarbinātību: Eiropas Savienības nozīme” (COM(2005)0120) un atbilstošo Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2005. gada 14. decembra atzinumu(5),

–  ņemot vērā 2012. gada 24. maija rezolūciju par resursu ziņā efektīvu Eiropu(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (EK) Nr. 1309/2013 par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu (2014–2020) un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1927/2006,

–  ņemot vērā 2013. gada 15. janvāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par darbinieku informēšanu un uzklausīšanu un pārstrukturēšanas paredzēšanu un pārvaldību(7),

–  ņemot vērā 2012. gada 15. marta rezolūciju par Ceļvedi virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gadā(8),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 13. decembra paziņojumu “ES kvalitātes sistēma pārmaiņu un pārstrukturēšanās prognozēšanai” (COM(2013)0882),

–  ņemot vērā 2014. gada 15. janvāra rezolūciju par Eiropas rūpniecības stiprināšanu konkurētspējas un ilgtspējības veicināšanai(9),

–  ņemot vērā 2015. gada 8. jūlija rezolūciju par videi nekaitīgas nodarbinātības iniciatīvu — darbvietu izveides potenciāla izmantošana zaļajā ekonomikā(10),

–  ņemot vērā 2016. gada 9. jūnija rezolūciju par Eiropas dzelzceļa apgādes nozares konkurētspēju(11),

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā Caterpillar 2016. gada 2. septembrī paziņoja par savas galvenās Beļģijas ražotnes, kas atrodas Goselī (Gosselies), slēgšanu 2017. gada aprīlī, kā rezultātā no darba tiks atlaisti vairāk nekā 2000 strādnieku; tā kā laikposmā no 2009. līdz 2015. gadam uzņēmuma akcionāru dividendes palielinājās par 50 %, savukārt darbvietu skaits tika samazināts par 15 %;

B.  tā kā Alstom 2016. gada 7. septembrī paziņoja par vilcienu ražošanas darbību pārcelšanu no Belforas (Belfort) uz Raihshofenu (Reichshoffen) Francijā, tādējādi apdraudot 400 darbvietu; tā kā Alstom 2016. gadā maijā nāca klajā ar paziņojumu, ka tā koriģētie ienākumi pirms procentu un nodokļu nomaksas attiecīgajā fiskālajā gadā līdz martam ieskaitot bija palielinājušies par 23 %;

C.  tā kā lielu korporāciju slēgšana un darbinieku atlaišana bieži vien ietekmē vietēji bāzētu apakšuzņēmēju un MVU tīklu;

D.  tā kā tiešās nodarbinātības daļa rūpniecības nozarēs visā Eiropā ir samazinājusies no aptuveni 20 % 2000. gadā līdz 15,5 % 2015. gadā;

E.  tā kā darba ražīgums pēdējās desmitgadēs ir pieaudzis daudz straujāk nekā resursu produktivitāte, taču aprēķini rāda, ka darbaspēka izmaksas veido mazāk nekā 20 % no ražošanas izmaksām, bet resursu izmaksas — 40 %;

F.  tā kā darba ražīgums pēdējās desmitgadēs ES kopumā ir palielinājies straujāk nekā darba samaksa un līdz ar to darba samaksa nespēj absorbēt ražošanas pieaugumu, tādējādi liekot samazināt ražošanu vai padarot to pilnībā atkarīgu no eksporta;

G.  tā kā daudzi lielie rūpnieciskās ražošanas uzņēmumi īsteno stratēģijas, kurās galvenā uzmanība veltīta īstermiņa peļņas gūšanai, un tā kā pastāvīgais spiediens uz to, lai palielinātu kapitāla ienesīgumu, ir kaitējis inovācijai, investīcijām pētniecībā un izstrādē, nodarbinātībai, darba samaksai un prasmju atjaunināšanai;

H.  tā kā Eiropas Savienībai ir milzīgs ārējās tirdzniecības bilances pārpalikums un tā kā tāpēc tai ir no jauna jālīdzsvaro savs iekšējais pieprasījums, lai nepieļautu ārējo atkarību un lai veicinātu ilgtspējīgu un godīgu izaugsmi pasaules mērogā;

I.  tā kā paļaušanās uz starptautisko tirdzniecību ir samazinājusi nodarbinātības līmeni rūpniecībā, taču tās rezultātā ir nevis samazinājies materiālu patēriņš ES, bet gan vienkārši palielinājies energoietilpīgu izstrādājumu imports;

J.  tā kā inovācijas līmenis visaugstākais ir valstīs, kurām ir skaidra rūpnieciskā stratēģija; tā kā viskonkurētspējīgākās ir valstis un nozares, kurās visefektīvāk tiek izmantoti resursi; tā kā ES ir zems pētniecības un izstrādes rezultātu pārvēršanas produktos un pakalpojumos līmenis;

K.  tā kā nozares, kas ir energoefektīvas un kas izmanto atjaunojamo enerģiju, vien līdz 2020. gadam varētu radīt 5 miljonus tiešo darbvietu un daudz vairāk netiešo darbvietu;

L.  tā kā Eiropas dzelzceļa apgādes nozare — kas ietver vairākas ražošanas nozares un daudz MVU — nodarbina 400 000 darbiniekus, 2,7 % no ikgadējā apgrozījuma investē pētniecībā un izstrādē un veido 46 % no pasaules dzelzceļa apgādes nozares tirgus; uzsver, ka Eiropas Savienībā dzelzceļa nozare kopumā nodrošina vairāk nekā 1 miljonu tiešo darbvietu un 1,2 miljonus netiešo darbvietu;

M.  tā kā pārstrukturēšana par ieinteresētajām personām aktuālu jautājumu kļūst tikai vēlākā posmā — visbiežāk tad, kad tiek apsvērta darbinieku atlaišana;

N.  tā kā, veicot pārstrukturēšanu, vislielāko uzmanību piesaista tūlītējā un viegli pamanāmā ietekme uz nodarbinātību, savukārt negatīvā ietekme uz darba apstākļiem un darbinieku veselību netiek pienācīgi atzīta un novērsta;

O.  tā kā tajos pārstrukturēšanas gadījumos, kad atlaišana no darba ir nenovēršama, jaunāka un vecāka gadagājuma darbinieki atlaišanai ir pakļauti biežāk nekā pārējo vecuma grupu darbinieki, pat ja saskaņā ar attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem tā ir uzskatāma par diskrimināciju vecuma dēļ;

P.  tā kā pārstrukturēšanā iesaistītajiem uzņēmumiem būtu jārīkojas sociāli atbildīgi, jo pieredze ir parādījusi, ka sociāli un ekonomiski ilgtspējīgai pārstrukturēšanai ir nepieciešams atbilstošs sociālais dialogs, kurā īpaša uzmanība tiek veltīta darbinieku informēšanai un uzklausīšanai, kā izklāstīts iepriekš minētajā Parlamenta 2013. gada 15. janvāra rezolūcijā;

Q.  tā kā darbinieki ir savlaicīgi jāsagatavo pārejai uz resursu ziņā efektīvu un videi nekaitīgu ekonomiku, kam ir liels nodarbinātības potenciāls, bet kas izraisīs neilgtspējīgu nozaru un uzņēmumu pārstrukturēšanu;

R.  tā kā kooperatīvi pārstrukturēšanu veic sociāli atbildīgā veidā un tā kā to īpašais kooperatīvās pārvaldības modelis, kas balstās uz kopīgām īpašumtiesībām, demokrātisku līdzdalību un kooperatīva biedru veiktu kontroli, kā arī to spēja paļauties uz saviem finanšu līdzekļiem un atbalsta tīkliem ir iemesls tam, kāpēc kooperatīvi ir elastīgāki un inovatīvāki, laika gaitā veicot pārstrukturēšanu un rodot jaunas darbības iespējas;

S.  tā kā ES ir nepieciešama vērienīga, ekoloģiskā ziņā efektīva un videi nekaitīga rūpniecības stratēģija, lai atjaunotu ražošanas jaudu un radītu labi apmaksātas darbvietas kvalificētiem darba ņēmējiem;

T.  tā kā ekonomikas lejupslīdes laikā zaļā nozare bija viens no galvenajiem neto darbvietu radītājiem Eiropā un tā kā uzņēmumi, kuriem ir ilgtermiņa plāns darbībai zaļajā ekonomikā, rada darbvietas, kas ir noturīgākas pret pašreizējo globalizētās ekonomikas netiešo ietekmi; tā kā zaļo darbvietu ekspansijas potenciālu kavē prasmju nepietiekamība un neatbilstība, ko izraisa vairāki faktori, to skaitā ar ilgtspējību saistīto mācību programmu mainīgums, konkrētās nozarēs konstatētie trūkumi un nepietiekamais to studentu skaits, kuriem ir nepieciešamās STEM (dabaszinātnes, tehniskās zinātnes, inženierzinātnes un matemātika) un IT (informācijas tehnoloģija) prasmes,

Reālās ekonomikas stimulēšana, izmantojot ilgtspējīgu reindustrializācijas politiku

1.  izsaka nepieciešamību pēc koordinētas ekonomikas politikas, kura balstītos uz augstiem sociālajiem standartiem un iekšējo pieprasījumu kā dzinējspēku un kuras īstenošanas rezultātā darba samaksa visā ES palielinātos atbilstoši darba ražīgumam;

2.  atkārtoti izsaka nepieciešamību pēc ES reindustrializācijas politikas, kas kombinētu konkurētspēju, ilgtspēju un kvalitatīvu nodarbinātību un ļautu rūpniecībai ieņemt svarīgu lomu pārejā uz ilgtspēju un risināt svarīgus sociālus jautājumus; uzskata, ka, saskaroties ar pasaules mēroga problēmām un aizvien pieaugošo globalizācijas spiedienu uz vairākām Eiropas rūpniecības nozarēm, ir ļoti svarīgi energoefektivitāti noteikt par vienu no Eiropas rūpniecības atjaunošanas centrālajiem jautājumiem, lai nākotnē saglabātu šīs nozares konkurētspēju;

3.  prasa, lai šī politika balstītos uz skaidriem mērķiem un rādītājiem, tostarp vērienīgiem mērķiem energoefektivitātes, resursu un klimata jomā, un dzīves cikla un aprites ekonomikas pieeju; uzsver, ka tai būtu jāietver pārdomāts tādu ar piedāvājumu un pieprasījumu saistītu pasākumu apvienojums, kuru mērķis ir relokalizēt ekonomiku Eiropas Savienībā, padarot to noturīgāku un mazāk atkarīgu no resursiem; norāda, ka ar minētās politikas palīdzību investīcijas būtu jānovirza uz radošumu, prasmēm, inovāciju un ilgtspējīgām tehnoloģijām, kā arī būtu jāveicina Eiropas rūpnieciskās bāzes modernizācija, izmantojot pārdomātu vērtību ķēdes politiku, kas ietver pamatnozares un to reģionālos un vietējos dalībniekus; uzskata, ka šāda pieeja Eiropas rūpniecībai un Eiropas ekonomikai kopumā varētu sniegt labumu izmaksu efektivitātes ziņā;

4.  uzskata, ka ES reindustrializācijas politikā galvenā uzmanība būtu jāveltī ES stratēģiskajām nozarēm, ka tai būtu jāveicina attīstība un jāizmanto energoefektivitāte, atjaunojamās enerģijas veidi un sociālā inovācija un ka tā būtu jāatbalsta, investējot sabiedriskā transporta infrastruktūrā (tostarp dzelzceļa un tramvaja infrastruktūrā) un pārdomāti un efektīvi izmantojot informācijas un komunikāciju tehnoloģijas (IKT), lai nodrošinātu spēcīgu sviras efektu nolūkā panākt reindustrializāciju; uzsver, ka šāda politika būtu jāīsteno arī lauksaimniecības un izejmateriālu nozarē; uzskata, ka ES ir jāsniedz vispārēja izpratne par to, kuras ir tās stratēģiskās nozares, un jāveicina to ilgtermiņa noturība;

5.  uzskata, ka likumdošana ir inovācijas dzinējspēks un ka augstu standartu (vides jomā) noteikšana Eiropas Savienībā veicina nepieciešamās privātās investīcijas pētniecībā un izstrādē, kuras ļauj Eiropas uzņēmumiem ES tirgu nodrošināt ar kvalitatīviem produktiem/pakalpojumiem un konkurēt starptautiskos tirgos; pauž nožēlu, ka ES, šķiet, zaudē savu vadošo lomu augstu vides jomas standartu noteikšanā, īstenošanā un īstenošanas nodrošināšanā (kā to uzskatāmi parādīja Dīzelgeitas skandāls), un prasa īstenot centienus, lai atjaunotu savu līderību;

6.  uzskata, ka strukturālās izmaiņas valsts un starptautiskajās finanšu un fiskālajās sistēmās, tostarp nodokļu politikas maiņa, nodokļu slogu no darbaspēka novirzot uz resursiem, ārējo izmaksu internalizācija, atteikšanās no fosilā kurināmā un emisiju tirdzniecības sistēmas (ETS) efektīva darbība, ir ļoti svarīgas tāda ekonomiskā satvara radīšanai, kurš atbalsta privātās un publiskās investīcijas un kurā ir iespējams sasniegt ilgtspējīgas rūpniecības politikas mērķus;

7.  norāda, ka taupības pasākumi ir būtiski mazinājuši publisko iestāžu spēju investēt infrastruktūras projektos, tādos kā publiskais mobilitātes sektors, kuri atbalstītu ilgtspējīgu kvalitatīvu darbvietu radīšanu un ekonomikas relokalizāciju;

8.  norāda, ka daudzu gadu garumā veiktā plašā intervence ar mērķi atbalstīt bankas un aktīvu tirgus ES nav nedz ietekmējusi nodarbinātību, nedz uzlabojusi ekonomikas izaugsmes izredzes; tāpat arī pauž nožēlu par cerības neattaisnojušajiem Junkera investīciju plāna īstenošanas rezultātiem un atgādina par daudzajiem Eiropas Centrālās bankas veiktajiem aizdošanas apsekojumiem, kuru rezultāti liecina, ka uzņēmumi meklē darbības iespējas, nevis finansējumu; uzskata, ka šie rezultāti politikas veidotājiem skaidri pierāda, ka publiskā intervence no piedāvājuma pārmērīgas stimulēšanas būtu jānovirza uz saskaņotu fiskālo politiku, kuras mērķis ir pieprasījuma stimulēšana;

9.  pauž nožēlu par reālās ekonomikas pakāpenisko finansializāciju, ko izraisa korporatīvā kultūra, kura galveno uzmanību veltī īstermiņa finansiālajām izredzēm, proti, vērtības radīšanai akcionāriem, nevis inovatīva rūpnieciskā instrumenta saglabāšanai, kurš var nodrošināt ilgtspējīgas kvalitatīvas darbvietas un sniegt ilgtermiņa labumu sabiedrībai; pauž nožēlu arī par to, ka šī pieeja ir izraisījusi liela skaita darbvietu zudumu rūpnieciskās ražošanas nozarē; aicina Komisiju nākt klajā ar likumdošanas priekšlikumu, kas atturētu uzņēmumus no darbinieku masveida atlaišanas laikā, kad tie gūst peļņu, un paredzētu tiem sodu par šādu rīcību, piemēram, ES līdzekļu pieejamības ierobežošanu;

10.  pauž nožēlu, ka ES līmenī netiek piemērota taisnīga nodokļu uzlikšana lielām korporācijām, kas darbojas Eiropas un pasaules mērogā; uzskata, ka nodokļu apiešanas un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas problēmas risināšana ļautu samazināt MVU uzliktos nodokļus, kā arī papildināt vietējo pašvaldību budžetus ar ieņēmumiem, ko nākotnē varētu izmantot investīcijām; prasa ieviest kopēju konsolidētu uzņēmuma ienākumu nodokļa bāzi (KKUINB) kā vienu no ES budžeta pašu resursu veidiem;

Enerģētikas pārkārtošana un pāreja uz ilgtspēju — galvenie reindustrializācijas virzītājspēki

11.  prasa piešķirt ES un dalībvalstu publiskā un privātā sektora resursus plašam zaļo investīciju plānam, kura uzmanības centrā būtu enerģētikas pārkārtošana, ilgtspējīga mobilitāte un aprites ekonomika, lai tādējādi aizstātu līdzšinējās investīcijas ceļu infrastruktūrā; uzskata, ka ES fondi, tostarp Eiropas struktūrfondi un investīciju fondi un Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments, paver plašas iespējas šo ieguldījumu finansēšanai; uzskata, ka valsts atbalsta pamatnostādnes būtu labāk jāpielāgo un jāizmanto inovācijas un ilgtspējas uzlabošanas politikas pasākumu īstenošanai; prasa radikāli uzlabot ilgtspējas, kā arī sociālo un nodarbinātības kritēriju īstenošanu ES fondu, it sevišķi Eiropas stratēģisko investīciju fonda (ESIF) un visu Eiropas Investīciju bankas pārvaldīto finanšu instrumentu, izmantošanā;

12.  prasa, lai ES būtu pārdomātas specializācijas programma un lai prioritāra nozīme tiktu piešķirta pētniecībai un izstrādei tajās nozarēs, kurās ES var ieņemt vadošu pozīciju, piemēram, efektīva resursu izmantošana un energoefektivitāte, atjaunojamie energoresursi, aprites ekonomika, ilgtspējīga lauksaimniecība un kvalitatīva veselības aprūpe; prasa konkrētus instrumentus, kas ļautu ES un dalībvalstīm koncentrēt pētniecības un izstrādes centienus šajās prioritārajās jomās un pavērtu iespējas ieviest rezultātus vietējā ekonomikā; uzskata, ka būtu jāatbalsta turpmāka sinerģija starp pamatprogrammu „Apvārsnis 2020” un viedās specializācijas iniciatīvām (RIS3), lai nodrošinātu labāku pētniecības un izstrādes izmantošanu un atbalstu reģionālajai ekonomikas konverģencei; prasa palielināt atbalstu inovāciju kopām un tehnoloģiju centriem, kuri darbojas kā starpnieki starp pētniecību un rūpniecību;

13.  uzskata, ka publiskajam iepirkumam un ekomarķējumam ir būtiska loma ilgtspējīgu produktu, pakalpojumu un inovāciju ieviešanā un ekonomikas relokalizācijā; prasa strauji īstenot 2014. gadā pieņemtās ES publiskā iepirkuma direktīvas un dalībvalstīm un Komisijai īstenot saskaņotus centienus ar mērķi nodrošināt, lai līgumslēdzējas iestādes, pieņemot lēmumus par līgumu piešķiršanu, vadītos pēc ekonomiski izdevīgākā piedāvājuma principa, galveno uzmanību pievēršot aprites cikla izmaksām un no vides un sociālā viedokļa ilgtspējīgiem produktiem, novēršot algu dempingu un darbinieku ekspluatāciju (un negodīgu konkurenci) un palīdzot nostiprināt reģionālās ekonomikas struktūras;

14.  atzīst, ka no Eiropas rūpnieciskās izaugsmes, darbvietu un inovācijas viedokļa liela nozīme ir nozarei ar specifiskām iezīmēm — dzelzceļa apgādes nozarei, kurai ir raksturīgi tas, ka tā ražo aprīkojumu, kura darbmūžs var sasniegt 50 gadus, tai ir liela kapitālietilpība, ievērojama atkarība no publiskā iepirkuma un pienākums ievērot ļoti augstus drošības standartus; atzīst dzelzceļa transporta būtisko ieguldījumu klimata pārmaiņu jomā izvirzīto mērķu īstenošanā un to, ka ir jānodrošina, lai Eiropa šajā nozarē saglabātu tehnoloģisko un inovatīvo pārākumu; mudina Komisiju atbalstīt 2011. gada Baltajā grāmatā par transportu izklāstītos mērķus attiecībā uz pasažieru un kravas pārvadājumu novirzīšanu uz dzelzceļu, veicot konkrētus politiskus pasākumus un turpinot centienus veicināt efektīvas tehnoloģijas, sadarbspēju, inovatīvus mobilitātes risinājumus un vietējas sagādes politiku; aicina Komisiju nodrošināt, ka Eiropas struktūrfondi un investīciju fondi, it sevišķi Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF), tiek pastiprināti izmantoti, lai atbalstītu reģionāla līmeņa investīciju projektus dzelzceļa nozarē, kuri garantētu ilgtspējīgu un kvalitatīvu darbvietu radīšanu, tostarp pievēršoties vietējas transporta infrastruktūras, piemēram, tramvaju infrastruktūras, attīstīšanai;

15.  atgādina, ka energoefektivitātes uzlabojumu rezultātā gaidāmās priekšrocības ir ievērojams (kvalitatīvu) darbvietu radīšanas potenciāls un izmaksu samazināšanās; uzsver, ka tāpēc iniciatīvām visās rūpniecības nozarēs ir jābūt balstītām uz tādiem pasākumiem, tostarp mērķiem, standartiem un salīdzinošās novērtēšanas mehānismiem, kuri nodrošina energoefektivitātes paaugstināšanu; norāda, ka it sevišķi transporta un būvniecības nozarēs ir jāīsteno aktīva energotaupības politika un jānodrošina energoavotu dažādošana, pievēršoties ilgtspējīgiem, nepiesārņojošiem un drošiem enerģijas avotiem; uzsver, ka rūpniecības politikai būtu jāpalīdz radīt tādus tirgus apstākļus, kas veicina lielākus enerģijas ietaupījumus un uz energoefektivitāti vērstas investīcijas, lai izmantotu plašu atjaunojamo energoresursu klāstu, kā arī būtiskākās enerģiju uzkrājošās mobilitātes tehnoloģijas (īpaši sabiedriskā transporta jomā);

Tirdzniecības politikas saskaņošana ar reindustrializācijas un pārejas mērķiem

16.  uzsver, ka tirdzniecības un investīciju politikai vajadzētu būt vērstai uz to, lai nodrošinātu ieguldījumu ilgtspējīgā attīstībā, kvalitatīvu darbvietu izveidē un augstu sociālo un vides standartu veicināšanā rūpniecībā un ražošanā; aicina Komisiju nodrošināt šo standartu nostiprināšanu tirdzniecības nolīgumos;

17.  uzskata, ka ES patlaban neīsteno šādu politiku, un brīdina, ka tādu tirdzniecības nolīgumu kā ES un Kanādas visaptverošā ekonomikas un tirdzniecības nolīguma (CETA) un ES un ASV transatlantiskās tirdzniecības un ieguldījumu partnerības (TTIP) ieviešanas rezultātā varētu saasināties konkurences spiediens un Eiropā saskaņā ar aplēsēm attiecīgi tiktu zaudētas 200 000 un 600 000 darbvietas, lielākā daļa no tām — rūpnieciskās ražošanas nozarē, tādējādi saasinot pašreizējo deindustrializācijas tendenci un vienlaikus veidojoties arī pretrunai ar globālajām klimata jomas saistībām (kravu apjomam līdz 2050. gadam pieaugot par 290 %);

18.  uzsver, ka nedrīkst pieļaut, lai ES tirdzniecības politika veicinātu konkurencei nelabvēlīgu praksi, tostarp sociālo un vides dempingu, it sevišķi tādu lētu produktu dempingu, kuri pakļauj riskam Eiropas standartus un nelabvēlīgi ietekmē Eiropas ražošanas nozares; prasa Eiropas Savienībai steidzami veikt nepieciešamos pasākumus, lai aizsargātos pret negodīgu tirdzniecības praksi, un būtiski nostiprināt savus tirdzniecības aizsardzības instrumentus, uzlabojot to reaģētspēju un efektivitāti; šajā sakarībā pauž bažas par tirgus ekonomikas statusa piešķiršanu Ķīnai; aicina Komisiju ieviest robežšķērsošanas pielāgošanas mehānismus un apsvērt muitas tarifu izmantošanu kā līdzekli vides dempinga, darbinieku ekspluatēšanas un negodīgas konkurences novēršanai;

19.  uzsver, ka laikā, kad vairākas ES ekonomikas nozares ir lielā mērā atvērtas konkurentiem no trešām valstīm, trešās valstīs pastāv vairāki Eiropas uzņēmumus diskriminējoši šķēršļi; uzsver, ka trešo valstu konkurenti, it sevišķi no Ķīnas, strauji un agresīvi izplešas Eiropā un citos pasaules reģionos, bieži vien saņemdami lielu politisko un finansiālo atbalstu no izcelsmes valsts (piemēram, dāsnus eksporta kredītus, uz kuriem neattiecas ESAO noteikumi); uzsver, ka šāda prakse var izraisīt negodīgu konkurenci un apdraudēt darbvietas Eiropā; tāpēc uzsver, ka ir jānodrošina godīgi un vienlīdzīgi globālās konkurences apstākļi un savstarpēja piekļuve tirgum, lai novērstu darbvietu skaita samazināšanās risku un aizsargātu Eiropas rūpniecisko zinātību; aicina Komisiju izvērtēt, vai, ņemot vērā stāvokli pasaules tirgū, nepastāv vajadzība atjaunināt pašreizējo ES konkurences noteikumu kopumu;

20.  aicina Komisiju labāk uzraudzīt trešo valstu investīcijas ES dalībvalstīs (piemēram, dzelzceļa nozarē) un nodrošināt publiskā iepirkuma jomu reglamentējošo Eiropas tiesību aktu ievērošanu, piemēram, attiecībā uz neparasti lētiem piedāvājumiem un negodīgu konkurenci;

Sociāli atbildīga pārstrukturēšana un kvalitatīvu darbvietu radīšana uz nākotni orientētās nozarēs

21.  pauž nožēlu par Caterpillar un Alstom slēgšanu, kas skars tūkstošiem darbinieku un viņu ģimenes un nesamērīgi ietekmēs vietējo un reģionālo ekonomiku, šai ietekmei ievērojami izpaužoties arī citās nozarēs; nosoda šādu masveida atlaišanu, kuras pamatā ir tikai un vienīgi ekonomiski/peļņas gūšanas apsvērumi;

22.  uzskata, ka ir nepieciešams paredzēt, veicināt un pilnveidot sagatavošanās pasākumus saistībā ar Caterpillar un Alstom situāciju un iespējamām nodarbinātības un darba apstākļu izmaiņām, it sevišķi gadījumā, ja tie varētu būt apdraudēti;

23.  norāda — tā kā uzņēmumi arvien vairāk darbojas tīklos, pārstrukturēšanas procesu ietekme ir jūtama plašākā mērogā, ne tikai atsevišķos uzņēmumus, un tāpēc ir jo svarīgāk izveidot daudzpusējus forumus sociālo jautājumu apspriešanai;

24.  uzsver, ka laba pārstrukturēšanas prakse prasa iespējami laikus veikt sagatavošanos, kas jāsāk, tiklīdz ir paredzama pārstrukturēšanās nepieciešamība, tādējādi nodrošinot iespēju novērst vai līdz minimumam samazināt pārstrukturēšanas ekonomisko, sociālo un teritoriālo ietekmi un ietekmi uz vidi;

25.  atgādina — ir vispāratzīts, ka par jebkuru pārstrukturēšanas darbību ir jāsniedz skaidrojumi un pamatojums ieinteresētajām personām, tostarp attiecībā uz plānoto pasākumu izvēli, ņemot vērā mērķus un alternatīvās iespējas;

26.  uzsver, ka ir svarīgi visos līmeņos nodrošināt spēcīgu un visaptverošu sociālo dialogu, kura pamatā ir abpusēja uzticēšanās un kopīga atbildība, jo tas ir vislabākais instruments vienprātīgu risinājumu un kopēju perspektīvu meklēšanā attiecībā uz pārstrukturēšanas procesu prognozēšanu, novēršanu un vadību; uzskata, ka sociālajam dialogam ES līmenī ir izšķiroša nozīme, lai aizsargātu Eiropas rūpniecības uzņēmumu un to darbinieku intereses;

27.  uzsver, ka pārstrukturēšanas gadījumā ir jāaizsargā darbinieku intereses, pievēršoties sociālās drošības, kvalitatīvas nodarbinātības, veselības un darba apstākļu aspektiem;

28.  atgādina par nepieciešamību īstenot jēgpilnas apspriešanās ar visām ieinteresētajām personām un prasa, lai pirms ikvienas pārstrukturēšanas darbības laikus tiktu veikta pienācīga sagatavošanās, ievērojot, ka ir pilnībā un pienācīgi jāiesaista darbinieku pārstāvji visos līmeņos, raugoties, kā novērst vai mazināt pārstrukturēšanas ekonomisko, sociālo un vietējo ietekmi, kā arī ietekmi uz vidi;

29.  uzskata, ka prioritārs jautājums, kas jārisina, ir pārstrukturēšanas ietekme uz darbinieku atlaišanu, un šajā kontekstā uzņēmumam ir jāizrāda skaidra un pārredzama apņemšanās saglabāt nodarbinātību; mudina uzņēmumus apsvērt visus vērā ņemamos alternatīvos variantus darbinieku atlaišanai un iesaistīties dialogā ar iekšējām un ārējām ieinteresētajām personām, mēģinot ar to palīdzību rast risinājumu iespējamai atlaišanai;

30.  šajā kontekstā prasa pārskatīt Padomes 1998. gada 20. jūlija Direktīvu 98/59/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kolektīvo atlaišanu, lai iekļautu informēšanas un uzklausīšanas procedūrās apakšuzņēmējus un attiecīgos gadījumos nodrošinātu, ka tad, ja kolektīvo atlaišanu nolēmuši veikt uzņēmumi, kuri joprojām darbojas ar peļņu, tiem tiek piemērota finansiālā atbildība, lai mazinātu plašāku ietekmi visā tīklā;

31.  uzsver, ka gadījumos, kad notiek darbinieku atlaišana, darba devējiem, izraugoties, kuri darbinieki tiks atlaisti, ir jāievēro diskriminācijas novēršanas tiesību akti, it sevišķi attiecībā uz diskrimināciju vecuma dēļ, un ir jāsniedz attiecīgajiem darbiniekiem palīdzība un jāparedz pasākumi, kas uzlabotu darbinieku piemērotību darba tirgum un palīdzētu viņiem ātri atgriezties darba tirgū un atrast kvalitatīvu darbu;

32.  uzskata, ka — neaizstājot nekādus no ES tiesību aktiem, dalībvalstu tiesību aktiem vai prakses izrietošus dalībvalstu vai darba devēju pienākumus — finansiāla atbalsta sniegšanai, kas palīdzētu atlaistiem darbiniekiem ātri atgriezties darba tirgū un strādāt kvalitatīvu darbu, var izmantot Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu (EGF);

33.  prasa izstrādāt jaunu darba organizācijas modeli, kas paredzētu darba dalīšanu un dalīšanos ienākumos;

34.  aicina Komisiju, lai tā, ievērojot savu 2013. gadā pausto apņemšanos, šogad nāktu klajā ar pilnīgu ziņojumu par kvalitātes ietvarstruktūru; šajā sakarībā atgādina par savu pieprasījumu Komisijai, iepriekš apspriežoties ar sociālajiem partneriem, iesniegt tiesību akta priekšlikumu par darbinieku informēšanu un uzklausīšanu un pārstrukturēšanas prognozēšanu un vadību;

35.  uzsver, ka ir jāveido plašāka un labāka piekļuve apmācībai, mūžizglītībai, nākotnes vajadzībām atbilstošai profesionālajai apmācībai un augstākajai izglītībai, spēcīgu uzsvaru liekot uz dabaszinātnēm, tehniskajām zinātnēm, inženierzinātnēm un matemātiku (STEM), atbalstu uzņēmējdarbībai un atbilstošu sociālās drošības tīklu, kā arī „otrās iespējas” politiku; uzsver, ka darbavietās ir jāpaplašina demokratizācijas process un jānodrošina darbiniekiem individuālas tiesības uz apmācību;

36.  norāda, ka pārejai uz zaļo ekonomiku ir ievērojams potenciāls radīt konkrētām vietām piesaistītas, pārvietošanai nepakļaujamas darbvietas, kā arī darbvietas jomās, kuras nav iespējams pārvietot uz citurieni; norāda, ka pastāv pārliecinoši pierādījumi tam, ka pāreja uz zaļo ekonomiku kopumā pozitīvi ietekmēs nodarbinātību, jo ilgtspējīga saimnieciskā darbība, piemēram, enerģijas taupīšana, ir darbietilpīgāka nekā darbības, kuru vietā tā stājas, un varētu reģioniem dot iespēju kļūt saimnieciski autonomākiem;

37.  uzskata — lai maksimāli palielinātu zaļās ekonomikas potenciālu radīt neto darbvietas, izšķiroša nozīme ir tam, lai tagadējiem darbiniekiem tiktu dotas pienācīgas iespējas apgūt jaunas prasmes, kas nepieciešamas aprites ekonomikā un veiksmīgā pārejā uz ilgtspējīgākiem ražošanas procesiem un produktiem; prasa, lai Eiropā būtu apmācības un izglītības stratēģija, kas atbalstītu uzņēmumu, pētniecisko institūtu un sociālo partneru kopīgi veiktus pētījumus par to, kādas prasmes nepieciešamas vides ilgtspējas nodrošināšanai;

38.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt kooperatīvu uzņēmumu dibināšanu un attīstību, jo ir apliecinājies, ka krīzes apstākļos tie ir noturīgāki un tos mazāk skar darbvietu zudums nekā uzņēmumus caurmērā, un radīt kvalitatīvas, pārvietošanai nepakļautas darbvietas; aicina EIB un Komisiju turpināt informēt Parlamentu par konkrētajiem pasākumiem, kas līdz šim veikti, lai uzlabotu finansējuma pieejamību kooperatīviem un sociāliem uzņēmumiem;

39.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt — tostarp izmantojot Eiropas Stratēģisko investīciju fondu — kvalitatīvus ieguldījumus, kuri radītu sociālus un ekonomiskus ieguvumus, piemēram, ilgtspējīgas, kvalitatīvas darbvietas, dzimumu līdztiesību, kvalitatīvu izglītību un inovāciju, lai veicinātu pāreju uz zaļo ekonomiku un cīnītos pret enerģētisko nabadzību; aicina Komisiju un dalībvalstis koncentrēt ieguldījumus jomās, kas pozitīvi ietekmē darba tirgu, lai radītu ilgtspējīgas, kvalitatīvas darbvietas ar pilnvērtīgu sociālo un nodarbinātības aizsardzību;

°

°  °

40.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

 

 

(1)

OV L 245, 26.8.1992., 53. lpp.

(2)

OV L 225, 12.8.1998., 16. lpp.

(3)

OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp.

(4)

OV L 80, 23.3.2002., 29. lpp.

(5)

OV C 65, 17.3.2006., 58. lpp.

(6)

OV C 264E , 13.9.2013., 59. lpp.

(7)

OV C 440, 30.12.2015., 23. lpp.

(8)

OV C 251E , 31.8.2013., 75. lpp.

(9)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0032.

(10)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0264.

(11)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0280.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika