REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par Eiropas Brīvprātīgo dienestu
19.10.2016 - (2016/2872(RSP))
saskaņā ar Reglamenta 128. panta 5. punktu
Helga Trüpel Verts/ALE grupas vārdā
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B8-1126/2016
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Padomes 2009. gada 27. novembra lēmumu par Eiropas gadu Brīvprātīgam darbam aktīvas pilsonības veicināšanai (2011)[1],
– ņemot vērā Komisijas 2011. gada 20. septembra „Paziņojumu par ES politiku un brīvprātīgu darbu: pārrobežu brīvprātīgā darba atzīšana un veicināšana Eiropas Savienībā” (COM(2011)0568),
– ņemot vērā Eiropas Brīvprātīgā darba gada (2011) alianses politikas programmu brīvprātīgajam darbam Eiropā,
– ņemot vērā Padomes 2012. gada 20. decembra ieteikumu par neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanu[2],
– ņemot vērā 2013. gada 23. oktobra rezolūciju par brīvprātīgo darbu un brīvprātīgo aktivitāti Eiropā[3],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2012. gada 12. jūnija rezolūciju „Pārrobežu brīvprātīgā darba atzīšana un veicināšana Eiropas Savienībā”[4],
– ņemot vērā Eiropas Hartu par brīvprātīgo tiesībām un pienākumiem[5],
– ņemot vērā jautājumu Komisijai par brīvprātīgo darbu un Eiropas Brīvprātīgo dienestu (O-000107/2016 – B8-1803/2016),
– ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,
A. atgādinot, ka 2016. gadā Eiropas brīvprātīgo dienests (EBD) atzīmē savu 20. gadskārtu un ka vairāk nekā 20 gadu laikā ir atbalstīti 100 000 brīvprātīgie;
B. uzsverot, ka Eiropas Brīvprātīgā darba gads (2011), ko stingri atbalstīja Eiropas Parlaments, ir nozīmīga politiska iespēja uzsvērt brīvprātīgā darba pievienoto vērtību Eiropā un ka tagad, piecus gadus vēlāk, Eiropas Parlamentam būtu jāpārdomā Eiropas Brīvprātīgā darba gada (2011) ietekme uz politikas attīstību un tas, kā brīvprātīgais darbs ir iestrādāts galvenajās Eiropas programmās, piemēram, Erasmus+, un tās Eiropas Brīvprātīgo dienestā;
C. atgādinot, ka Eiropas Brīvprātīgā darba gads (2011) deva impulsu un kontekstu tam, lai izveidotu un/vai pārskatītu valstu un tiesisko regulējumu, kas attiecas uz brīvprātīgo darbu visā Eiropā; uzsverot, ka tas ir jo īpaši attiecas uz Centrāleiropu un Austrumeiropu, kur tika izstrādāti un ieviesti jauni tiesību akti un stratēģijas; tomēr uzsverot, ka Eiropai joprojām trūkst saskaņotas brīvprātīgā darba politikas ar vienotu kontaktpunktu ES iestādēs;
D. atgādinot, ka brīvprātīgais darbs tiek veikts pēc brīvas gribas, izvēles un motivācijas, necenšoties saņemt finansiālu ieguvumu; uzsverot, ka to var definēt kā solidaritātes pieeju un ka tas ir veids, kā pievērsties humānām, sociālām un ar vidi saistītām vajadzībām un problēmām;
E. uzsverot, ka brīvprātīgais darbs ir vērtīgs un nozīmīgs kā viena no uzskatāmākajām solidaritātes izpausmēm, kas veicina un sekmē sociālo iekļaušanos, veido sociālo kapitālu un kam ir pārveidojoša ietekme uz sabiedrību, un ka brīvprātīgais darbs veicina gan plaukstošu pilsonisko sabiedrību, kas var piedāvāt radošus un inovatīvus risinājumus kopīgām problēmām, gan ekonomikas izaugsmi, un kā tāds tas ir jāvērtē noteiktā un mērķtiecīgā veidā, ņemot vērā gan ekonomisko, gan sociālo kapitālu;
F. atgādinot, ka uzņēmējdarbību veicinoša vide ir īpaši svarīga, lai nodrošinātu lielākam skaitam Eiropas iedzīvotāju iespējas iesaistīties brīvprātīgajā darbā, tādējādi garantējot drošu un ilgtspējīgu finansējumu brīvprātīgā darba infrastruktūrai, jo īpaši organizācijām, kurās iesaistīti brīvprātīgie;
G. uzsverot, ka brīvprātīgajam darbam ir nepieciešams atbalsta mehānismu un/vai atbilstīgu organizatorisko struktūru apvienojums, kas būtu vēl vairāk jāstiprina ar piemērotu tiesisko regulējumu, kurš nosaka tiesības un pienākumus attiecībā uz brīvprātīgajiem un brīvprātīgo darbu;
H. uzsverot, ka ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz brīvprātīgā darba iespējām un aizsardzību pret visu veidu diskrimināciju un ka ikvienam būtu jādod iespēja saskaņot savas brīvprātīgās aktivitātes ar personisko un darba dzīvi, lai varētu panākt noteiktu elastību, veicot brīvprātīgās aktivitātes;
I. uzsverot, ka ir svarīgi arī atzīt brīvprātīgo darbu, lai veicinātu atbilstošas ierosmes visām ieinteresētajām personām un tādējādi palielinātu brīvprātīgā darba apjomu, kvalitāti un ietekmi, un ka tam nepieciešama brīvprātīgā darba kultūras attīstība, kas apliecina brīvprātīgo darbu kā dzinuli Eiropas vērtību ieviešanai praksē;
J. atzīstot, ka jaunajā ES daudzgadu finanšu shēmā 2014.–2020. gadam ir paredzēts zināms ES finansējums brīvprātīgajam darbam, jo īpaši programma „Eiropa pilsoņiem”, ko pašlaik pārvalda Iekšlietu ĢD, saglabājot brīvprātīgo darbu kā prioritāti; uzsverot, ka jaunā programma Erasmus+ joprojām piedāvā iespējas, lai finansētu un atbalstītu brīvprātīgo projektus, jo īpaši, izmantojot EVS programmu, un ka Humānās palīdzības un civilās aizsardzības ģenerāldirektorāts ir uzsācis ES palīdzības brīvprātīgo programmu, lai sniegtu praktisku atbalstu humānās palīdzības projektiem; tomēr atzīmējot, ka brīvprātīgo organizāciju piekļuve citam nozīmīgam ES finansējumam, piemēram, Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem, joprojām ir ļoti ierobežota;
K. atgādinot, ka pašreizējā bēgļu krīze ir atbilstīgs piemērs un uzskatāms simbols, kas apliecina brīvprātīgo nozīmi un to, kā viņi iemieso Eiropas vērtības, veicina noturību un var piedāvāt elastīgus un pragmatiskus risinājumus kopējām problēmām,
1. atzīst, ka brīvprātīgais darbs apliecina solidaritāti, brīvību un atbildību, kas veicina aktīvas pilsonības stiprināšanu un ir būtisks instruments sociālās iekļautības un kohēzijas, kā arī apmācības, izglītības un kultūru dialoga jomā, tajā pašā laikā sniedzot nozīmīgu ieguldījumu Eiropas vērtību izplatīšanā; uzsver, ka tiek atzīts arī tāda brīvprātīgā darba ieguvums, kurš veikts sadarbībā ar trešām valstīm kā stratēģisks instruments, lai veicinātu savstarpējo izpratni un kultūru attiecības; uzskata, ka ES politikai šajā jomā nevajadzētu aizstāt milzīgo darbu, ko jau paveikušas NVO un dažādas pilsoniskās sabiedrības organizācijas un asociācijas;
2. uzsver, cik svarīgi ir pieņemt tiesisko regulējumu, kas nosaka brīvprātīgā darba statusu, kā arī tiesības un pienākumus attiecībā uz brīvprātīgajiem un brīvprātīgo darbu, un veicina mobilitāti un atzīšanu; mudina dalībvalstis, kurām vēl joprojām ir jānosaka tiesiskā vide brīvprātīgo darbam, izmantot Eiropas Hartu par brīvprātīgo tiesībām un pienākumiem;
3. aicina dalībvalstis īstenot konkrētu validācijas procesu saskaņā ar Padomes 2012. gada ieteikumu; prasa jebkurā turpmākajā Eiropas kvalifikāciju apliecībā un Europass iniciatīvās piešķirt lielāku nozīmi formālās, neformālās un ikdienējās mācīšanās pieredzei, tostarp brīvprātīgajam darbam; atgādina, ka brīvprātīgais darbs nodrošina cilvēkiem prasmes, kas atvieglo piekļuvi darba tirgum;
4. ierosina veicināt un īstenot priekšlikumu par to, ka par brīvprātīgo darbu varētu saņemt līdzfinansējumu Eiropas dotāciju veidā, kā to nesen ierosinājusi Komisija jaunās finanšu regulas projektā; uzsver, ka brīvprātīgām darbībām nevajadzētu aizstāt iespējamu apmaksātu darbu;
5. aicina dalībvalstis pieņemt sistēmu, ko izstrādājusi Starptautiskā darba organizācija, lai novērtētu brīvprātīgā darba ekonomisko vērtību; aicina Eurostat atbalstīt dalībvalstis šajā procesā, lai nodrošinātu salīdzināmu datu vākšanu Eiropā, kā arī rādītāju un metodoloģiju izstrādi ar mērķi novērtēt brīvprātīgā darba ietekmi uz ekonomiku;
6. aicina dalībvalstis izstrādāt pienācīgi finansētas valsts brīvprātīgo dienesta sistēmas un uzlabot piekļuvi kvalitatīvai informācijai par brīvprātīgā darba iespējām valsts un vietējā līmenī, jo īpaši izmantojot jau esošos jaunatnes informācijas tīklus un savstarpējas informēšanas pasākumus; mudina dalībvalstis izveidot valsts sabiedrisko pakalpojumu centrus, kas veicinātu arī starptautiskā brīvprātīgā darba iespējas; uzskata, ka ES būtu jācenšas atvieglot piekļuvi brīvprātīgā darba programmām, koordinējot darbības ar Komisijas Izglītības un kultūras ĢD, Iekšlietu ĢD un Humānās palīdzības un civilās aizsardzības ĢD;
7. prasa Komisijai veikt pētījumu par valstu brīvprātīgo dienesta sistēmām, kā arī sabiedriskajiem pakalpojumiem, solidaritātes korpusu un pašreizējo vidi potenciālajiem brīvprātīgajiem dalībvalstīs, lai veicinātu savstarpēju izpratni un labas prakses izplatīšanu, un izskatīt iespēju izveidot Eiropas pilsonisko dienestu, to visu darot nolūkā veicināt ES pilsonību;
8. atbalsta Komisijas priekšlikumu izveidot jaunu brīvprātīgā darba iniciatīvu — ES solidaritātes korpusu; aicina Komisiju pārliecināties, ka brīvprātīgo organizācijas jo īpaši ir iesaistītas iniciatīvas izstrādē un ka tās īstenošana neierobežos līdzekļus, kas jau ir piešķirti citām programmām;
9. uzsver, ka EVS vajadzētu dot labumu iesaistītajām personām un organizācijām, kā arī sabiedrībai kopumā un ka EVS būtu jāsekmē programmas Erasmus+ pilsoniskās līdzdalības dimensija; uzsver, ka ir svarīgi popularizēt EVS visiem jauniešiem, jo īpaši tiem, kuri vēl nav ieinteresēti brīvprātīgajā darbā un mobilitātē, tādējādi radot motivāciju un pārmaiņas attieksmē un neizslēdzot vecāko paaudzi, jo tās pārstāvji var sniegt svarīgu ieguldījumu, piemēram, kā darbaudzinātāji;
10. uzsver, ka EVS vajadzētu būt balstītam uz kvalitatīviem brīvprātīgā darba piedāvājumiem un tajā vajadzētu ievērot kvalitātes Hartas par mācību mobilitāti principus un ka EVS pamatā vajadzētu būt struktūrai, kas mudina brīvprātīgā darba organizācijas kļūt par uzņemošām organizācijām, tādējādi nodrošinot tām pienācīgu finansējumu un apmācību, vienlaikus stiprinot to organizāciju darbības koordinācijas lomu, kuras atbalsta lielu skaitu uzņemošo organizāciju, piemēram, pārvaldes un apmācības jomā;
11. atgādina, ka EVS pamatā vajadzētu būt struktūrai, kas ļauj jauniešiem ātri un viegli piekļūt šai programmai, un tādēļ prasa vienkāršot tās pašreizējo piemērošanas sistēmu;
12. uzsver nepieciešamību uzlabot turpinājumu pēc brīvprātīgā darba pieredzes ārvalstīs un stiprināt vietējo dimensiju, atbalstot vietējās kopienas ne tikai pirms došanās projām, bet arī atgriešanās brīdī, veicot orientācijas un integrācijas apmācības pasākumus;
13. uzstāj, ka ir jānodrošina kvalitatīva darbaudzināšana visā procesā ar atbildīgu brīvprātīgo pārvaldību un informējot brīvprātīgos par viņu atbildību attiecībā uz līdzdalību organizācijās un kopienās;
14. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.