REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par Eiropas Savienības prioritātēm attiecībā uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomes sesijām 2017. gadā
13.3.2017 - (2017/2598(RSP))
saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu
Marie-Christine Vergiat, Marisa Matias, Ángela Vallina, Merja Kyllönen, Lola Sánchez Caldentey, Miguel Urbán Crespo, Tania González Peñas, Xabier Benito Ziluaga, Estefanía Torres Martínez, Neoklis Sylikiotis, Takis Hadjigeorgiou, Dimitrios Papadimoulis, Kostadinka Kuneva, Stelios Kouloglou, Kostas Chrysogonos, Barbara Spinelli, Maria Lidia Senra Rodríguez, Javier Couso Permuy GUE/NGL grupas vārdā
B8-0184/2017
Eiropas Parlamenta rezolūcija par Eiropas Savienības prioritātēm attiecībā uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomes sesijām 2017. gadā
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā savas iepriekšējās rezolūcijas par Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomi (UNHRC),
– ņemot vērā UNHRC 34. sesiju, kas notiks no 2017. gada 27. februāra līdz 24. martam,
– ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,
A. tā kā Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm ir jāgarantē cilvēktiesību ievērošana gan to iekšpolitikā, gan ārpolitikā un jānodrošina to saskaņotība, lai nostiprinātu un padarītu uzticamu Eiropas Savienības un tās dalībvalstu stāvokli UNHRC;
B. tā kā Cilvēktiesību padomes kārtējā, trīsdesmit ceturtā sesija notiks no 2017. gada 27. februāra līdz 24. martam; tā kā sakarā ar šo 34. sesiju uz Ženēvu dosies Eiropas Parlamenta Cilvēktiesību apakškomitejas delegācija, kā tas ir bijis arī iepriekšējos gados, kad notikušas UNHRC sesijas; tā kā 2017. gadā notiks vēl divas citas UNHRC sesijas;
C. tā kā uz šo brīdi Cilvēktiesību padomes locekles ir septiņas dalībvalstis, proti: Vācija (līdz 2018. gadam), Beļģija (līdz 2018. gadam), Latvija (līdz 2017. gadam), Nīderlande (līdz 2017. gadam), Portugāle (līdz 2017. gadam), Apvienotā Karaliste (līdz 2017. gadam) un Slovēnija (līdz 2018. gadam);
D. tā kā, lai labāk ņemtu vērā un izmantotu UNHRC ieteikumus ES cilvēktiesību politikā gan iekšējā, gan ārējā līmenī, ir labāk jāsaskaņo un jāaktivizē Eiropas Savienības un tās dalībvalstu darbs ar UNHRC un UNHRC ietvaros, kā arī ar pārējām ANO iestādēm; tā kā pārāk bieži ES delegācijas UNHRC aprobežojas ar savu prioritāšu norādīšanu, neņemot vērā ANO un UNHRC darbus cilvēktiesību jautājumā,
UNHRC darbs un struktūra
1. atkārtoti aicina ES dalībvalstis aktīvi iebilst pret jebkuru mēģinājumu apstrīdēt cilvēktiesību universāluma, nedalāmības un savstarpējās atkarības ideju un aktīvi mudināt UNHRC tādā pašā veidā cīnīties pret jebkādu diskrimināciju, neskatoties uz iemeslu, kura dēļ tā veikta;
2. brīdina no UNHRC instrumentalizācijas; uzsver to, cik svarīgas tās pieņemtās rezolūcijas ir valstīm, saskaroties ar nopietniem cilvēktiesību pārkāpumu gadījumiem; vērš uzmanību uz to, cik svarīgi ir situāciju cilvēktiesību jautājumā izvērtēt objektīvā, pārredzamā, neselektīvā, konstruktīvā veidā, nekonfliktējot, balstoties uz uzticamu informāciju, kas iegūta interaktīvā dialogā un universāluma un vienlīdzīgas attieksmes pret visām valstīm apstākļos; aicina dalībvalstis aktīvi piedalīties šo apstiprināto principu attiecībā pret UNHRC īstenošanā;
3. uzsver to, cik svarīgi, lai nodrošinātu cilvēktiesību ievērošanu, ir cīnīties pret daudzās valstīs vērojamās politiskās nestabilitātes dziļākajiem cēloņiem, īstenojot ilgtspējīgas attīstības mērķiem (IAM) atbilstīgu attīstības politiku un sociālekonomiskus, politiskus un kultūras pasākumus;
4. atzīmē, ka Saūda Arābija ir Cilvēktiesību padomes locekle līdz 2019. gadam; stingri nosoda plaša mēroga cilvēktiesību pārkāpumus, ko īsteno Saūda Arābijas Karaliste, kura izmanto savu mandātu, lai bloķētu ANO īpašo referentu pieprasījumus, kas nozīmēti, lai veiktu faktu izmeklēšanu par spīdzināšanu, vārda un uzskatu brīvības ierobežošanu, kā arī nāvessodu izpildi, kā arī kavē jebkādu neatkarīgu izmeklēšanu par situāciju Jemenā; nosoda faktu, ka UNHRC 33. sesijas laikā tai otro gadu pēc kārtas izdevās bloķēt ES rezolūciju, kuras mērķis bija veikt starptautisku izmeklēšanu; aicina Eiropas Savienību pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas augstās cilvēktiesību komisāres vietnieces Kate Gilmore kritikas par objektivitātes trūkumu un par pēc starptautiskās komisijas pieprasījuma neveiksmes izveidotās Jemenas valsts komisijas aizsardzības pamatstandartu neievērošanu no jauna ierosināt šo rezolūciju;
5. atzinīgi vērtē Apvienoto Nāciju Organizācijas augstās cilvēktiesību komisāres gada ziņojumus un jo īpaši uzmanību, kas pievērsta situācijai Hondurasā, Kolumbijā, Gvatemalā, Kiprā, Irānā, Šrilankā, Jemenā, okupētajā Palestīnas teritorijā, tostarp Austrumjeruzalemē, Sīrijas okupētajā Golānas augstienē, Afganistānā un Gvinejā;
6. nepiekrīt jēdziena „pienākums aizsargāt” izmantošanai, jo tas pārkāpj starptautiskās tiesības un nenodrošina pietiekamu juridisko pamatu, lai attaisnotu vienpusēju spēka pielietošanu; nosoda pasaules policista lomu, ko sev piedēvē tādas valstis kā Amerikas Savienotās Valstis vai Francija vai tādas organizācijas kā NATO, tostarp ārpus ANO pilnvarām vai tās pārkāpjot; nosoda arī „plānotos gaisa triecienus” un ārvalstu karaspēku ievešanu dažu valstu teritorijās; nosoda NATO iejaukšanās, kas aizstāj miera un stabilizācijas uzdevumus, ja tās nav iespējams īstenot lielā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas vienprātībā;
Ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības
7. atzinīgi vērtē UNHRC piešķirto nozīmīgumu ekonomisko un sociālo tiesību aizsardzībai, kā arī cilvēktiesību savstarpējās atkarības un nedalāmības jautājumam; atkārtoti uzsver nepieciešamību vienādi attiekties pret ekonomiskām, sociālajām, kultūras, pilsoniskajām un politiskajām tiesībām; uzsver, ka augstais bezdarba līmenis, nabadzības un sociālās atstumtības palielināšanās, arvien grūtākā piekļuve pakalpojumiem tādās jomās kā veselības aizsardzība, izglītība, mājokļi, transports un kultūra un šo pakalpojumu kvalitātes samazināšanās ir lielākie izaicinājumi; atzinīgi vērtē šīs jomas sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju izšķirošo nozīmi un norāda, ka to privatizācija un liberalizācija ir veicinājusi piekļuves samazināšanos dažām no šīm tiesībām;
8. turklāt uzsver, ka Eiropas Savienības parakstītajos brīvās tirdzniecības nolīgumos nav pievērsta pietiekama uzmanība noteikumu attiecībā uz demokrātiju un cilvēktiesībām ieviešanai, un tādēļ tie ir neveiksmīgi, jo šie brīvās tirdzniecības nolīgumi izraisa pat atpakaļgaitu, proti, pamattiesību, jo īpaši ekonomisko un sociālo tiesību pārkāpumus, skarto iedzīvotāju krišanu nabadzībā un starptautisku uzņēmumu veiktu resursu monopolizāciju; uzskata, ka ir jāievieš jaunas sadarbības formas, lai atvieglotu trešo valstu ekonomisko un sociālo attīstību, ņemot vērā šo valstu tautu vajadzības; uzskata, ka līdztekus taupības plānu ietekmes uz cilvēktiesībām izpētei ANO Cilvēktiesību padomei ir jāapņemas arī izpētīt un ziņot par brīvās tirdzniecības nolīgumu ietekmi un jo īpaši par riskiem un sekām, ko radījuši ekonomisko partnerattiecību nolīgumi ar ĀKK valstīm;
9. uzskata, ka galvenajai prioritātei UNHRC 2017. gada sesijās ir jābūt jautājumam par bagātību sadali tādā mērā, ciktāl tas ir galvenais šķērslis ekonomisko un sociālo tiesību īstenošanai, un ka ES un tās dalībvalstu delegācijai ir jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai sasniegtu šo mērķi;
10. uzsver to, cik svarīgs ir ziņojums par piekļuvi zālēm, īstenojot ikvienas personas tiesības uz labāko iespējamo fiziskās un garīgās veselības stāvokli; prasa ES un tās dalībvalstu delegācijai veicināt piekļuvi zālēm un kvalitatīviem un visiem pieejamiem valsts nodrošinātiem veselības aizsardzības pakalpojumiem un ierosināt izpēti par farmācijas nozares ietekmi;
11. par tikpat svarīgu uzskata ziņojumu par piemērotu dzīvesvietu kā tiesību uz pietiekamu dzīves līmeni sastāvdaļu; prasa ES un tās dalībvalstu delegācijai kā pamattiesības veicināt piekļuvi kvalitatīvai dzīvesvietai visiem, nepieļaujot diskrimināciju;
12. tāpat atzinīgi vērtē ziņojumu par tiesībām uz pārtiku; uzsver, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstīm kā līdzekļus nabadzības un bezdarba mazināšanai ir jāturpina veicināt piekļuvi dabas un dzīvībai svarīgiem resursiem, piekļuvi zemei, kā arī suverenitāti un drošību pārtikas apgādes ziņā; pauž nožēlu, ka ievērojamam skaitam iedzīvotāju nav vai vairs nav piekļuves noteiktiem resursiem, tostarp tādiem pamatresursiem kā ūdens, sakarā ar šo resursu piesavināšanos, jo īpaši no tādu uzņēmumu vai privāto struktūru puses, kas saņem atbalstu no attiecīgo valstu politiskajiem vadītājiem, tas izraisa arī pārtikas trūkumu un cenu pieaugumu pārtikas produktiem; tādēļ prasa ES un tās dalībvalstu delegācijai veicināt priekšlikumu izskatīšanu UNHRC un — plašākā mērogā — starptautiskās un reģionālās teritorijās un konferencēs (Pasaules Bankā, PTO, ANO Tirdzniecības un attīstības konferencē, SVF, ESAO u. c.), lai galvenie sabiedriskie labumi tiktu atzīti un iekļauti īpašā ANO konvencijā;
13. uzsver to, cik svarīgs ir sesijas darba kārtības punkts par ārējā parāda un ar to saistīto valstu starptautisko finanšu saistību ietekmi uz visu cilvēktiesību pilntiesīgu izmantošanu, jo tajā tiek ņemts vērā fakts, ka valstu „parāda procentu” maksājums šobrīd skar lielāko daļu valstu un kalpo par ieganstu, lai ieviestu taupības plānus, kas tiek saukti par „strukturālās korekcijas plāniem”, apdraudot pamattiesības, tostarp Eiropas Savienībā;
Pilsoniskās un politiskās tiesības
14. aicina visas valstis cīnīties pret spīdzināšanu, tostarp dalībvalstīs; prasa ES delegācijai un tās dalībvalstu delegācijām iekļaut apspriešanā par spīdzināšanu un citiem necilvēcīgiem un pazemojošiem soda un attieksmes veidiem jautājumu par tādu preču pārdošanas aizliegšanu Eiropas Savienībā un ārpus tās, kuras var izmantot spīdzināšanai;
15. aicina ES delegāciju un tās dalībvalstu delegācijas atkārtoti apliecināt savu nostāju pret nāvessodu, par tā vispārēju atcelšanu un tūlītēja moratorija ieviešanu tajās valstīs, kurās tas vēl pastāv; pauž bažas, redzot, ka vairākas valstis, kas bija uz laiku atteikušās no nāvessoda, ir atjaunojušas nāvessoda izpildi vai pat atjaunojušas tā piespriešanu, pamatojot to ar cīņu pret terorismu un narkotiku kontrabandu;
16. uzsver to, ka šajā UNHRC sesijā ir jāizskata jautājums par biedrošanās brīvību un cīņu pret jebkāda veida represijām, tostarp pret arodbiedrību biedru, politisko aktīvistu, mākslinieku un cilvēktiesību aizstāvju slepkavībām;
17. pieņem zināšanai nozīmīgumu, kas 31. sesijā piešķirts reliģijas vai ticības brīvībai, un atgādina, ka ar to tikpat labi ir jāsaprot brīvība ticēt vai neticēt, kā arī brīvība propagandēt reliģisko pārliecību un to mainīt; atkārtoti uzsver savu uzticību sekulārismam kā demokrātiskas valsts pamatiezīmei, ja tas tiek definēts kā politiskās un reliģiskās varas strikta nošķiršana, kas nozīmē nepieļaut nekādu reliģijas iejaukšanos valsts lietās un nekādu politisku iejaukšanos reliģiskās lietās, ja vien tas nenotiek nolūkā uzturēt sabiedrisko drošību un kārtību (tostarp, ievērojot citu cilvēku brīvību), un garantēt visiem (ticīgajiem, agnostiķiem vai ateistiem) vienādu apziņas brīvību, kā arī brīvību publiski paust savu pārliecību;
18. uzskata, ka īpaši svarīgs ir ziņojums par tiesībām uz privāto dzīvi digitālajā laikmetā; pauž nožēlu, ka tehnoloģijas, tostarp Eiropā, tiek izmantotas, lai pārkāptu cilvēktiesības, jo īpaši ar cenzūras un masveida uzraudzības palīdzību; tāpat nosoda miljoniem cilvēku masveida izspiegošanu, ko veic Amerikas Savienoto Valstu Nacionālās drošības aģentūra; pauž bažas par uzraudzības un filtrēšanas tehnoloģiju izplatību, kas rada arvien lielākus draudus cilvēktiesību aktīvistiem un bieži vien pārkāpj tiesības uz privāto dzīvi; prasa, lai šajā sesijas darba kārtības punktā šīs bažas tiktu ņemtas vērā; pauž nožēlu, ka starptautiskā sabiedrība vēl joprojām nav sākusi sarunas par starptautiskas vienošanās panākšanu attiecībā uz personas datu aizsardzību, kam par paraugu var kalpot Eiropas Padomes Konvencija Nr. 108, un aicina ES un tās dalībvalstu delegāciju, sadarbojoties ar saviem starptautiskajiem partneriem, strādāt pie šāda regulējuma izveides;
19. nosoda to, ka arvien biežāk drošības, tostarp militāro misiju, īstenošana tiek uzticēta privātajām struktūrām un uzņēmumiem, lai gan tā ir vienīgi valstu ziņā esoša valstiska kompetence, un prasa Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm pastiprināt centienus apturēt šādu praksi; uzskata, ka par cilvēktiesību normu ievērošanu atbildīgas ir valstis, un tādēļ uzskata, ka runa ir par sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja pienākumu nodošanu un ka valstīm ir jāuzņemas atbildība par šo uzņēmumu pieļautajiem cilvēktiesību un humanitāro tiesību pārkāpumiem;
20. uzsver vājo regulējumu, slepenību un kontroles trūkumu ieroču tirdzniecības jomā, kas pilsoņu karos un bruņotajos konfliktos rada arvien lielākas cilvēku ciešanas; uzskata, ka ieroču tirdzniecība veicina nestabilitāti un korupciju un aizkavē miera procesus; jo īpaši nosoda tās ietekmi tādās valstīs kā Jemena, Somālija, Dienvidsudāna un Nigērija un atkārtoti pauž ANO ģenerālsekretāra šī gada 22. februārī izteikto brīdinājumu attiecībā uz šīm valstīm; tādēļ uzsver, ka šis jautājums ir jāskata šajā sesijā;
Tautu un atsevišķu grupu un indivīdu tiesības
21. uzsver to, cik svarīgi ir ievērot pamatiedzīvotāju tautu un cilšu pamattiesības, kuras noteiktas SDO Konvencijā Nr. 169, un pauž bažas par cilvēktiesību aizstāvju, aktīvistu, organizāciju un iestāžu, kas ziņo par zemju sagrābšanu, situācijas pasliktināšanos; prasa, lai šie jautājumi tiktu ietverti atsevišķā UNHRC sesijas darba kārtības punktā;
22. atzinīgi vērtē nozīmīgumu, kas šajā 34. sesijā ir piešķirts bērnu tiesībām, un vēlmi pēc rezolūcijas Nr. 25/6 pieņemšanas padziļināti pētīt jautājumu par bērnu tirdzniecību un pārdošanu, par prostitūciju un pornogrāfiju, kurā tiek iesaistīti bērni;
23. aicina Eiropas Savienību un tās dalībvalstis prioritārā kārtībā izstrādāt konkrētus UNHRC pasākumus, lai izbeigtu cilvēktiesību pārkāpumus pret civiliedzīvotājiem un jo īpaši sievietēm un bērniem karu un vardarbīgu konfliktu apstākļos; prasa šos prioritāros pasākumus īstenot arī, lai izbeigtu bērnu rekrutēšanu armijā un nodrošinātu viņu aizsardzību;
24. pauž nožēlu, ka UNHRC 2017. gada konferencēs nav iekļauti jautājumi par LGBTI tiesībām; nosoda visā pasaulē sastopamo vardarbību un diskrimināciju attiecībā pret LGBTI; nosoda arī transpersonu piespiedu sterilizāciju, kas joprojām notiek vairākās valstīs, tostarp Eiropas Savienībā, un aicina nekavējoties izbeigt šos cilvēktiesību pārkāpumus; aicina starptautisko sabiedrību domāt par veidiem, kā savas ģimenes tiesības pielāgot mūsdienu ģimeņu mainīgajiem veidiem un formām, tostarp par iespēju viena dzimuma personām stāties laulībā un veikt adopciju; uzsver, ka lesbietes bieži cieš no diskriminācijas vairāku iemeslu dēļ (kā sievietes un kā lesbietes) un ka, lai panāktu vienlīdzību un nediskrimināciju, LGBTI vienlīdzību veicinoši pasākumi ir jāveic vienlaikus ar pasākumiem sieviešu un meiteņu vienlīdzības veicināšanai; pauž bažas par normatīvo aktu, prakšu un vardarbības aktu skaita pret personām, pamatojoties uz viņu seksuālās orientācijas identitāti un dzimumu, neseno pieaugumu; atkārtoti apliecina savu atbalstu augstās cilvēktiesību komisāres darba turpināšanai, lai veicinātu un aizsargātu visu cilvēktiesību ievērošanu attiecībā pret LGBTI, jo īpaši, sagatavojot deklarācijas un ziņojumus un rīkojot kampaņu „Brīvība un vienlīdzība”; mudina Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra biroju turpināt cīņu pret diskriminējošiem normatīvajiem aktiem un praksēm;
25. atzinīgi vērtē ziņojumu par migrantu cilvēktiesību aizsardzību; nosoda Eiropas Savienības robežu eksternalizācijas politiku ietekmi, kas izpaužas kā pastiprināts risks cilvēkiem, kuri meklē drošību Eiropā, un tādējādi palielina cilvēku nāves gadījumu skaitu jūrā un uz sauszemes viņu ceļā uz Eiropu; uzsver, ka Eiropas Savienībai ir jāpamato jebkura migrācijas politika, tostarp robežkontroles jomā, ar saskanīgu pieeju, ievērojot cilvēktiesības atbilstoši ES starptautiskajām saistībām; tādēļ nosoda „Hartūmas procesu”, kas jo īpaši paredz sadarbību ar Eritrejas un Sudānas režīmiem „migrācijas pārvaldības” jomā; atkārtoti aicina Eiropas Savienības dalībvalstis nodrošināt „demokrātijas un cilvēktiesību” klauzulas iestrādāšanu visos starptautiskajos nolīgumos neatkarīgi no to specifikas un garantēt cilvēktiesību ievērošanu savā iekšpolitikā un ārpolitikā, jo citādi pasliktināsies ES pozīcija UNHRC un visās citās starptautiskajās cilvēktiesību instancēs;
Cilvēktiesību savstarpējā atkarība un cilvēktiesību tematiskie jautājumi
26. atzīmē lielo nozīmi, kas šajā 34. sesijā tiek piešķirta saiknei starp terorismu un cilvēktiesībām, un ziņojumu par terorisma nelabvēlīgo ietekmi uz visu cilvēktiesību un pamatbrīvību izmantošanu, jo īpaši attiecībā uz tiesībām uz dzīvību, tiesībām uz brīvību un cilvēku drošību; uzsver, ka cīņa pret terorismu nekādā gadījumā nedrīkst attaisnot individuālo brīvību un pamattiesību ierobežošanu; uzskata, ka vairāku Rietumu valstu „kareivīgā” atbilde ir tālu no terorisma draudu samazināšanas un tikai pastiprinās vardarbības eskalāciju; atkārtoti uzsver to, ka efektīvu terorisma apkarošanas plānu var īstenot tikai pēc tam, kad ir nodrošināta teroristisko organizāciju finansējuma izsīkšana, jo īpaši, apturot jebkurus tirdzniecības vai partnerības nolīgumus ar valstīm, kas atbalsta minētās organizācijas; uzsver arī to, cik svarīgi ir paplašināt sabiedriskos pakalpojumus izglītības, drošības un tiesiskuma jomā, kā arī nepieciešamību izstrādāt profilakses programmas un izveidot valsts varas finansētus centrus teroristu organizāciju vervēšanas metožu iepriekšējai atklāšanai, vervēšanas novēršanai un vervēšanas kanālu noslēgšanai un savervēto personu reintegrācijas sabiedrībā nodrošināšanai; atgādina, ka pamattiesības ir ne tikai tiesības uz drošību, bet arī tiesības uz drošumu, un nosoda jebkuru pašreizēju vai plānotu publisku politiku, kuras mērķis ir diskriminēt kādu sabiedrības daļu pēc izcelsmes vai reliģijas principa; šajā ziņā atzīst par ļoti būtisku punktu par terorisma ietekmi uz cilvēktiesību izmantošanu;
27. uzskata par būtisku punktu par juridiski saistoša starptautiska instrumenta izveidi attiecībā uz starptautiskajām korporācijām un citiem uzņēmumiem un cilvēktiesībām; atbalsta ANO starpvalstu darba grupas centienus šajā jomā un uzstājīgi aicina Savienības iestādes un dalībvalstis ievērot rezolūcijas par šo tematu un ar pilnu jaudu strādāt, lai šo mērķi sasniegtu;
28. tādā pat veidā uzskata par ārkārtīgi svarīgu punktu par cilvēktiesībām un vidi un uzskata, ka vides jautājumi ir cieši saistīti ar tautu tiesībām brīvi rīkoties ar dabas resursiem, zemi un nodrošināt ilgtspējīgu vides sistēmu; tādēļ uzskata, ka ir būtiski, lai visas valstis ratificētu un īstenotu Kioto procesu, kā arī citas starptautiskās vienošanās, kas dod iespēju faktiski izmantot šīs tiesības; uzskata, ka nolīgumi, kas tika noslēgti COP 21 sanāksmē Parīzē, būs nepietiekami, lai varētu apturēt klimata pārmaiņas un nodrošināt iedzīvotāju tiesības sociālajā un vides jomā; pieprasa Savienības delegācijai un dalībvalstu pārstāvjiem UNHRC atbalstīt priekšlikumu par ANO pārraudzītas starptautiskas tiesas izveidi vides jomā un izstrādāt juridiski saistošu mehānismu to valstu un uzņēmumu sodīšanai, kas piesārņo visvairāk;
29. uzsver, ka saskaņā ar ANO aplēsēm līdz 2050. gadam vides iemeslu dēļ būs pārvietoti 200 miljoni cilvēku; uzsver nepieciešamību izstrādāt vispārēju pieeju, kā risināt problēmas, ko rada klimata pārmaiņas, nabadzība, resursu ekspluatācija un pieejamība, kā arī cīņa pret situāciju, kad zemi un bagātības sagrābj daudznacionālie uzņēmumi, lai varētu nodrošināt izaugsmi un iedzīvotāju piekļuvi precēm, tiesībām un pamatpakalpojumiem; pieprasa Savienības delegācijai UNHRC un dalībvalstu pārstāvjiem aktīvi piedalīties diskusijās par terminu „klimata un vides bēglis”, lai izstrādātu juridiski saistošu definīciju starptautisko tiesību ietvaros;
Tautu pašnoteikšanās tiesības un ar cilvēktiesībām saistītās situācijas, kam nepieciešama Padomes uzmanība
30. vēlreiz atgādina neatņemamās tautu pašnoteikšanās tiesības un tiesības noteikt savu politisko, ekonomisko un sociālo kursu bez ārējas iejaukšanās; pieprasa Savienībai un tās dalībvalstīm, piedaloties UNHRC 2017. gada sesijās, stingri veicināt šīs tiesības, nevis pašreizējos politikas virzienus; turklāt neatbalsta to, ka Savienība un ASV trešām valstīm nosaka sankcijas, lai būtībā aizsargātu savas ģeopolitiskās un ekonomiskās intereses, nevis iesaistīto iedzīvotāju intereses, kurām vajadzētu būt noteicošām;
31. pauž īpaši lielas bažas par humanitārās un drošības situācijas pasliktināšanos Sīrijā pēc tam, kad lielu daļu tās teritorijas ir okupējusi tā dēvētā „Islāma valsts” organizācija; atkārtoti stingri nosoda regulāros cilvēktiesību pārkāpumus, kurus veic teroristiskās organizācijas; pauž arī īpašas bažas par Sīrijas režīma pastrādātajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, jo īpaši par uzbrukumiem vārda brīvībai, patvaļīgu aizturēšanu un represijām pret cilvēktiesību aizstāvjiem; uzsver lielo nozīmi, kāda ir īpašās padziļinātās un neatkarīgās izmeklēšanas komisijas secinājumiem attiecībā uz notikumiem Alepo, lai iespēju robežās apzinātu visus tos, par kuriem ir pamatoti iemesli uzskatīt, ka viņi ir atbildīgi par iespējamiem starptautisko tiesību un cilvēktiesību pārkāpumiem un to neievērošanu; uzsver, ka šo konfliktu pastiprina ieroču tirdzniecība; stingri nosoda dažādos Rietumu valstu iejaukšanās pasākumus pēdējo gadu laikā, kas radījuši satraucošas sekas, radikalizējot indivīdus, jo īpaši Tuvajos Austrumos un ES dienvidu kaimiņvalstīs; atzinīgi vērtē centienus veidot politisko dialogu ANO pārraudzībā, lai pārvarētu politisko krīzi šajā valstī, un uzsver, ka, lai dialogs būtu efektīvs, tajā jāiesaista arī Sīrijas režīma miermīlīgās opozīcijas pārstāvji;
32. pauž dziļu satraukumu par pašreizējo konfliktu Dienvidsudānā; aicina abas konfliktējošās puses nekavējoties pārtraukt uguni un pauž atbalstu neitrālai starpniecībai, lai pēc iespējas ātrāk varētu noslēgt vienošanos; pieprasa pastiprināt humanitārās palīdzības sniegšanu civiliedzīvotājiem, kas atrodas konflikta teritorijā vai pamet šo reģionu; pieprasa Savienībai un tās dalībvalstīm ievērot neizraidīšanas principu, atverot robežas bēgļiem, kuri bēg no krīzes Dienvidsudānā; pieprasa arī uzņemties starptautiskas saistības, lai izbeigtu jebkuras ieroču vai militārā aprīkojuma piegādes Dienvidsudānai un pārtrauktu jebkuru ieroču eksportu uz šo reģionu;
33. uzsver, cik svarīgas ir diskusijas UNHRC par krīzi Burundi; pauž dziļas bažas par situāciju šajā valstī un uzsver, ka tā var izraisīt smagas sekas visā reģionā; pieprasa ievērot Paktu par drošību, stabilitāti un attīstību Lielo ezeru reģionā, kā arī Protokolu par neuzbrukšanu un savstarpējo aizsardzību; uzskata, ka pašreizējo krīzi var pārvarēt tikai ar politisku dialogu valsts un reģionālā līmenī un to nekādā gadījumā nedrīkstētu izmantot kā ieganstu jaunai militārai intervencei reģionā; uzskata, ka Burundi problēmas varēs atrisināt, tikai garantējot visiem pilsoņiem vienādas tiesības un sākot risināt problēmas, kas saistītas ar auglīgo lauksaimniecības zemju kontroli, bezdarbu un nabadzību, cīņu pret korupciju, nabadzību, nevienlīdzību un diskrimināciju, kā arī veicinot sociālās, politiskās un ekonomiskās reformas, lai izveidotu brīvu, demokrātisku un stabilu valsti;
34. konstatē, ka cilvēktiesību situācija Irānā joprojām raisa lielas bažas; nosoda šai valstij raksturīgās represijas pret miermīlīgiem protestētājiem un disidentiem (tostarp studentiem, augstskolu mācību spēkiem un cilvēktiesību aizstāvjiem), sieviešu tiesību aktīvistiem, juristiem, žurnālistiem un emuāru autoriem; uzsver primāro lomu, kas jāuzņemas starptautiskajai sabiedrībai, lai nodrošinātu mieru; pauž bažas par politisko ieslodzīto un pārliecības dēļ ieslodzīto personu lielo skaitu, joprojām ļoti biežajiem nāves sodiem, tostarp attiecībā uz nepilngadīgajiem, spīdzināšanu, netaisnīgo tiesu un pārmērīgajām summām, ko pieprasa kā drošības naudu, kā arī nopietnajiem ierobežojumiem informācijas, vārda, pulcēšanās, reliģijas, izglītības un pārvietošanās brīvībai;
35. atzīst līdz šim panākto progresu attiecībā uz cilvēktiesībām Mjanmā, vienlaikus uzsverot, ka saglabājas vairākas nepilnības, jo īpaši attiecībā uz minoritāšu tiesībām un vārda, biedrošanās un mierīgas pulcēšanās brīvību; nosoda rohingu diskrimināciju un pret viņiem vērstās represijas, ko vēl smagāku padara tas, ka šai kopienai nav juridiska statusa, un pret nebudistiem vērstās naida runas intensifikācija; aicina padziļināti, pārredzami un neatkarīgi izmeklēt visus cilvēktiesību pārkāpumus, kas vērsti pret rohingiem;
36. uzsver punkta par Eritreju lielo nozīmi šajā sesijā; stingri nosoda regulāros un arvien pieaugošos cilvēktiesību pārkāpumus Eritrejā; pauž nopietnas bažas par visu Eritrejas iedzīvotāju un bēgļu, kas atrodas kaimiņvalstīs, ekonomisko un sociālo situāciju; nosoda sistemātiskos draudus Eritrejas diasporai, jo īpaši uzliekot „atlabšanas un atjaunošanas nodokli”;
37. atzinīgi vērtē ziņojumu par cilvēktiesību situāciju Lībijā, tostarp to, ka tajā īpaši apskatīta to tehniskās palīdzības un spēju palielināšanas pasākumu efektivitāte, kurus Lībijas „valdība” saņēmusi, kā arī novērtējumu par papildu atbalstu vai tehnisko palīdzību, kas nepieciešama tās rezolūcijas un ieteikumu īstenošanai, kuri iekļauti Augstā komisāra izmeklēšanas ziņojumā par cilvēktiesību situāciju Lībijā; uzskata, ka Savienībai un tās dalībvalstīm jāņem vērā šis ziņojums pirms papildu saistību uzņemšanās un pirms jebkuras sadarbības ar „Lībijas iestādēm”, un pieprasa pirms jebkuru citu problēmu risināšanas ņemt vērā jautājumu par migrantu un tranzītā esošo bēgļu aizsardzību un cilvēktiesībām Lībijā;
Cilvēktiesību stāvoklis Palestīnā un citās okupētajās arābu teritorijās
38. atzinīgi vērtē to, ka pēdējos gados UNHRC īpaša uzmanība ir pievērsta cilvēktiesību stāvoklim Palestīnā un citās okupētajās arābu teritorijās, jo īpaši palestīniešu tiesībām uz pašnoteikšanos un neatkarīgas un dzīvotspējīgas valsts izveidošanu 1967. gada teritorijas robežās; aktīvi mudina Savienības delegāciju nosodīt jebkura veida koloniālismu, jo īpaši Palestīnā, gan Jordānas Rietumkrastā, gan Austrumjeruzalemē, kur tas arvien pastiprinās; tāpat nosoda arī kolonistu vardarbību pret Palestīnas iedzīvotājiem, jo īpaši Hebronā, un plānu par beduīnu piespiedu pārvietošanu;
39. aicina Savienības delegāciju UNHRC un dalībvalstu pārstāvniecības izdarīt spiedienu uz Izraēlas iestādēm, lai varētu īstenot ANO mandātu; tāpat aicina Eiropas Savienību un tās dalībvalstis veikt arī piemērotus pasākumus, lai rūpētos par to, ka to jurisdikcijā esošie uzņēmumi nepieļauj un neveicina cilvēktiesību pārkāpumus, jo īpaši veicot kādu darbību vai gūstot peļņu kolonijās; šajā ziņā uzstājīgi aicina Savienību atbalstīt UNHRC iesniegtās rezolūcijas par kolonistu apmetnēm un ikgadējo UNHRC datubāzes publikāciju par uzņēmumiem, kas iesaistīti starptautisko tiesību pārkāpumos;
40. nosoda palestīniešu ieslodzīto apstākļus Izraēlas cietumos; pieprasa Izraēlas valstij nekavējoties izbeigt masveida ieslodzīšanas praksi, kas vēl paplašinājās 2016. gadā, kad ieslodzīto skaits pārsniedza 6000 cilvēku, ieskaitot nepilngadīgos; tāpat nosoda arī ārpustiesas nāvessodus, administratīvos arestus, politisko ieslodzīto izvešanu no okupētajām teritorijām, tādējādi liedzot viņiem ģimenes locekļu apmeklējumus, sliktu izturēšanos pret ieslodzītajiem, viņu spīdzināšanu un piespiedu barošanu, kā arī atbilstošas un savlaicīgas medicīniskās palīdzības atteikšanu, kas acīmredzami pārkāpj starptautiskās tiesības; prasa Izraēlai nekavējoties nodrošināt atbilstību ANO Konvencijai pret spīdzināšanu, kurai tā ir pievienojusies; nosoda ieslodzīšanu un sliktu izturēšanos pret bērniem un pieprasa nekavējoties atbrīvot ieslodzītos bērnus; tāpat pieprasa arī nekavējoties atbrīvot ieslodzītos palestīniešu parlamenta deputātus;
41. turklāt pauž īpaši dziļas bažas par pilsonisko un politisko brīvību ierobežošanu Izraēlā, jo īpaši par dažādiem likumiem attiecībā uz NVO, kas pārkāpj biedrošanās, pulcēšanās un organizēšanas brīvību; brīdina arī par pastiprināto diskrimināciju pret valsts minoritātēm, jo īpaši „arābu” minoritāti;
42. pauž nožēlu par to, ka Rietumsahāras jautājums nav iekļauts UNHRC 2017. gada sesiju darba kārtībā; prasa nodrošināt Rietumsahāras iedzīvotāju pamattiesību, tostarp biedrošanās brīvības, vārda brīvības un pulcēšanās brīvības, ievērošanu; prasa atbrīvot visus Rietumsahāras politieslodzītos; prasa nodrošināt piekļuvi Rietumsahāras teritorijai ANO pārstāvjiem, parlamenta deputātiem, neatkarīgiem novērotājiem, NVO un preses pārstāvjiem; mudina Apvienoto Nāciju Organizāciju sniegt MINURSO misijai pilnvaras cilvēktiesību jomā, kas būtu līdzvērtīgas tām, kuras ir visām citām ANO miera uzturēšanas misijām visā pasaulē; atbalsta taisnīgu un noturīgu Rietumsahāras konflikta risinājumu, pamatojoties uz Rietumsahāras iedzīvotāju pašnoteikšanās tiesībām saskaņā ar ANO rezolūcijām Nr. 34/37 un Nr. 35/19; aicina Savienību un tās dalībvalstis atbalstīt Rietumsahāras situācijas iekļaušanu darba kārtībā nākamajās UNHRC sesijās;
Rasisms, rasu diskriminācija, ksenofobija un ar to saistītā neiecietība — Durbanas deklarācijas un rīcības programmas uzraudzība un īstenošana
43. uzskata, ka 2017. gadā ir ļoti būtiski pievērst uzmanību vienlīdzības stiprināšanai un cīņai pret diskrimināciju — gan rasu, gan minoritāšu, gan dzimuma, gan seksuālās orientācijas un identitātes diskrimināciju, gan arī diskrimināciju invaliditātes dēļ; uzsver, ka šajā jomā Savienībai un tās dalībvalstīm ir jāīsteno arī UNHRC ieteikumi;
44. atzinīgi vērtē lielo nozīmi, kas Cilvēktiesību padomes 2017. gada sesijās tiek piešķirta rasisma un diskriminācijas jautājumam un jo īpaši pasaules mēroga aicinājumam uz konkrētu rīcību, lai pilnībā izskaustu rasismu, rasu diskrimināciju, ksenofobiju un ar to saistīto neiecietību, kā arī Durbanas deklarācijas un rīcības programmas pilnīgai īstenošanai un uzraudzībai; atkārtoti nosoda rasistisku, antisemītisku, homofobisku, ksenofobisku un pret migrantiem vērstu vardarbību, kas ir sasniegusi satraucošu līmeni vairākās dalībvalstīs; pauž satraukumu par aizvien pieaugošo naida kurināšanu un mazākumtautību un iedzīvotāju grupu stigmatizāciju un par šādas attieksmes pieaugošo ietekmi vairākos plašsaziņas līdzekļos un daudzās politiskās kustībās un partijās, dažās dalībvalstīs atspoguļojoties augstākajā politiskās atbildības līmenī, kas ir izraisījusi ierobežojošu tiesību aktu ieviešanu;
45. atzīst par būtisku arī jautājumu par diskrimināciju pret sievietēm un jebkāda veida vardarbības pret sievietēm izskaušanu; uzsver, ka universālai piekļuvei veselības un reproduktīvās veselības aprūpei arī turpmāk ir jābūt politiskai prioritātei, tostarp brīvai piekļuvei dzimumaudzināšanai, kontracepcijas metodēm un abortu tiesībām; uzsver, ka vardarbības pret sievietēm un meitenēm izskaušanai, kā arī cīņai pret seksuālu izmantošanu un cilvēku tirdzniecību, ir jābūt prioritātei un tās mērķim ir jābūt līdztiesībai starp sievietēm un vīriešiem; tādēļ lūdz UNHRC un starptautisko sabiedrību īstenot procesus „ICPD +20”, „Pekina + 20” un „Rio +20”; tāpat uzsver, ka Savienības dalībvalstīm ir svarīgi īstenot UNHRC 2002. gada ieteikumus par starptautisko aizsardzību attiecībā uz vajāšanu dzimuma dēļ, jo īpaši imigrācijas politikas ietvaros;
*
* *
46. pilnvaro Eiropas Parlamenta delegāciju UNHRC 34., 35. un 36. sesijā darīt zināmas šajā rezolūcijā paustās nostājas; beidzoties pilnvarām, aicina sagatavot ziņojumu Cilvēktiesību apakškomitejai un atzīst par lietderīgu arī turpmāk norīkot Eiropas Parlamenta delegāciju dalībai attiecīgajās UNHRC sesijās;
47. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Augstajai pārstāvei/ Komisijas priekšsēdētāja vietniecei, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO Drošības padomei, ANO ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālās asamblejas priekšsēdētājam, ANO Cilvēktiesību padomes priekšsēdētājam, ANO Augstajam komisāram cilvēktiesību jautājumos un Ārlietu komitejas izveidotajai ES un ANO darba grupai.