REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par vērienīgas ES rūpniecības stratēģijas veidošanu kā stratēģisku prioritāti izaugsmei, nodarbinātībai un inovācijai Eiropā
22.6.2017 - (2017/2732(RSP))
saskaņā ar Reglamenta 128. panta 5. punktu
Angelo Ciocca, Nicolas Bay, Jean-Luc Schaffhauser, Lorenzo Fontana ENF grupas vārdā
B8-0439/2017
Eiropas Parlamenta rezolūcija par vērienīgas ES rūpniecības stratēģijas veidošanu kā stratēģisku prioritāti izaugsmei, nodarbinātībai un inovācijai Eiropā
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 145.–150. pantu un 173. pantu,
– ņemot vērā jautājumu Komisijai par vērienīgas ES rūpniecības stratēģijas veidošanu kā stratēģisku prioritāti izaugsmei, nodarbinātībai un inovācijai Eiropā (O-000047/2017 – B8-0319/2017),
– ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,
A. tā kā, sākot no XX gadsimta 70. gadiem visās attīstītajās tautsaimniecībās vairāk vai mazāk strauji samazinājās nodarbinātība ražošanā; tā kā deindustrializācija ir parādība, kura bija novērojama pirms ekonomikas globalizācijas, kas sākās 90. gados, bet kuru globalizācija vēl paātrināja;
B. tā kā mūsdienās vairākās attīstītajās tautsaimniecībās rūpniecības nozare nodarbina pat mazāk nekā 10 % darbaspēka, t. i., tikai nedaudz pārsniedzot līmeni, kāds bija industrializācijas pašā sākumā XIX un XX gadsimta mijā; tā kā tas nozīmē, ka attīstītās tautsaimniecības faktiski ir novestas līdz līmenim, kur tās tikai importē lētus izstrādājumus, ko izgatavo uz jaunattīstības valstīm pārvietotās ražotnēs;
C. tā kā līdz ar digitalizāciju ekonomiskajām iniciatīvām, tostarp veiksmīgajām, ir raksturīga zema darba intensitāte un augsta līmeņa specializācija; tā kā ražošanas procesu digitalizācijai drīz būs būtiska ietekme uz esošajām profesijām rūpniecībā un arī citās nozarēs; tā kā tas radīs tirgus struktūras izmaiņas, kas savukārt izraisīs galvenokārt aizvien lielāku sadrumstalotību un nevienlīdzību starp darba veidiem un līdz ar to ietekmēs arī atalgojumu, sociālo aizsardzību un karjeras iespējas;
D. tā kā makroekonomiskā nelīdzsvarotība Savienībā, ko saasina dalība eurozonā un no tās izrietošā taupības politika, ir izraisījusi cilvēkkapitāla un intelektuālā darbaspēka emigrāciju, kaitējot vājākajām valstīm un padarot to ekonomiku strukturāli atkarīgu no spēcīgākajām valstīm;
E. tā kā rūpniecības politikā Eiropas Savienībai ir tikai atbalsta kompetence; tā kā ES darbību šajā jomā vienīgais mērķis ir konkurētspēja[1], proti, veicināt merkantīlismu, kas pamatojas uz ražošanas izmaksu samazināšanu (algas) un iekšzemes pieprasījuma tuvināšanu nullei; tā kā acīmredzami šāds merkantīlisma modelis nav piemērots visu dalībvalstu ekonomikām bez izņēmuma, kā arī atsevišķos gadījumos pārkāpj to konstitūciju;
F. tā kā Savienības finansējums ir saistīts tikai ar kvantitatīviem parametriem, nevis ar makroekonomiskiem pamatprincipiem un tā kā tas ir paredzēts strukturālu, nevis ciklisku problēmu risināšanai, tas nevar sniegt efektīvu aizsardzību pret nelabvēlīgiem satricinājumiem;
G. tā kā, ņemot vērā pašreizējās ilgtermiņa ekonomikas tendences un ES pieņemto prociklisko politiku, ES pašai sev noteiktais mērķis, proti, rūpniecības nozarei līdz 2020. gadam sasniegt vismaz 20 % no ES IKP, būs neapšaubāmi nesasniedzams, tāpat kā mērķi nodrošināt pilnīgu nodarbinātību un ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju;
H. tā kā vairākās dalībvalstīs Savienības budžeta ierobežojumi ir noveduši pie infrastruktūras tīkla noplicināšanās, tostarp tas attiecas uz bāzes publisko infrastruktūru, piemēram, skolām, slimnīcām, policijas iecirkņiem un transporta tīklu;
I. tā kā, skaidri nenošķirot banku tradicionālās darbības no banku investēšanas darbībām, bankas aizvien vairāk ir izvēlējušās finanšu un spekulatīvus darījumus, atņemot ekonomikai nepieciešamos līdzekļus pienācīgai privāto investīciju rūpniecībā piesaistīšanai; tā kā banku savienības politika kopā ar ECB monetāro politiku ir pat šo situāciju saasinājušas;
J. tā kā, lai rūpniecības stratēģija būtu efektīva, tai ir nepieciešama koordinēta politiska rīcība vairākās jomās: infrastruktūra, tirdzniecība, enerģētika, nodarbinātība, pētniecība un izstrāde, kā arī publiskās un privātās finanses,
1. uzskata, ka ekonomikas, nodarbinātības un inovācijas izaugsmes iespējas ir cieši saistītas ar visaptverošu reindustrializāciju, proti, vietējās ražošanas atjaunošanu;
2. uzsver to, ka vietējā ražošana ir viens no galvenajiem faktoriem arī tam, lai pašreizējā digitālā revolūcija būtu ilgtspējīga un ar to saistītos ieguvumus varētu baudīt visi, jo darba tirgus sniedz vēl vienu iespēju to profesiju pārstāvjiem, kuras pakāpeniski kļūst nevajadzīgas; uzsver arī to, ka, no otras puses, ir svarīgi, ka katra dalībvalsts spēj nodrošināt pienācīgu sociālo aizsardzību personām, kurām neizdodas atgriezties darba tirgū;
3. mudina Komisiju pieņemt tirdzniecības politikas pasākumus, kas samazinātu stimulus importēt preces un pakalpojumus no uzņēmumiem, kas pārcēlušies uz citām valstīm; uzskata, ka šādi pasākumi varētu būt efektīvāki, ja dalībvalstis tos papildinātu ar ražošanas repatriācijas un vietējās ražošanas saglabāšanas stimuliem;
4. uzskata, ka starp pirmajiem veicamajiem pasākumiem ir spēcīgas valstu politikas izstrādāšana attiecībā uz publiskajām vidēja termiņa un ilgtermiņa investīcijām infrastruktūrā, sabiedrisko un privāto ēku pārstrukturēšanā (arī ar mērķi palielināt energoefektivitāti), kultūras un arhitektūras vērtību restaurācijā un saglabāšanā, teritoriju aizsardzībā pret riskiem (piemēram tiem, ko rada dabas katastrofas vai hidroģeoloģiskā nestabilitāte) un pamatinfrastruktūras atjaunošanā un modernizācijā (skolas, slimnīcas, policijas iecirkņi, ceļu un dzelzceļu tīkli, lidostas, ostas, utt.); tāpat par prioritāru uzskata politiku attiecībā uz investīcijām augstas kvalitātes preču ražošanas nozarēs;
5. atzīmē — lai gan Savienības fondi ir instruments atšķirību mazināšanai starp dalībvalstīm, praksē tie šīs atšķirības palielina, jo finansējuma piešķiršana balstās uz diviem principiem, proti, līdzfinansēšanas principu un nosacījumu izpildes principu; norāda, ka līdz ar to Savienības finansējumu var aplūkot kā īpaši viltīgu līdzekli, ar kura palīdzību ES veic kontroli pār dalībvalstu izdevumu politiku; tāpēc norāda, ka efektīvas reindustrializācijas stratēģijas nodrošināšanai Savienības līdzekļi nav vispiemērotākie instrumenti pretēji publiskām un privātām investīcijām; mudina dalībvalstu investīcijas atbrīvot no Savienības budžeta ierobežojumiem;
6. uzskata, ka ir jāatjauno vislabākie nosacījumi, kas papildus publiskajām investīcijām pienācīgā mērā piesaistītu privātās investīcijas; šajā sakarā uzsver, ka ir vajadzīgs skaidrs nošķīrums starp banku tradicionālām darbībām un banku investēšanas darbībām;
7. atgādina Komisijai un Padomei, ka Savienība rūpniecības jomā nedrīkst apsvērt “dalībvalstu normatīvo aktu saskaņošanu”[2];
8. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem.