Procedūra : 2017/2847(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B8-0539/2017

Iesniegtie teksti :

B8-0539/2017

Debates :

PV 03/10/2017 - 3
CRE 03/10/2017 - 3

Balsojumi :

PV 03/10/2017 - 4.1
CRE 03/10/2017 - 4.1
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :


REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
PDF 406kWORD 50k
28.9.2017
PE611.465v01-00
 
B8-0539/2017

iesniegts, noslēdzot debates par pašreizējo stāvokli sarunās ar Apvienoto Karalisti

saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu


par pašreizējo stāvokli sarunās ar Apvienoto Karalisti (2017/2847(RSP))


Jonathan Arnott EFDD grupas vārdā

Eiropas Parlamenta rezolūcija par pašreizējo stāvokli sarunās ar Apvienoto Karalisti  
B8-0539/2017

(2017/2847(RSP))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Apvienotās Karalistes premjerministres 2017. gada 29. marta paziņojumu Eiropadomei, kurš iesniegts saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 50. panta 2. punktu;

–  ņemot vērā AK premjerministres 2017. gada 22. septembra runu,

–  ņemot vērā Lordu palātas Īpašās komitejas ES jautājumos ziņojumu ar nosaukumu „AK izstāšanās no Eiropas Savienības un ES budžets”, kas publicēts 2017. gada 4. martā,

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulas (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam (DFS regula), 25. pantu,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 2625 (XXV) — Deklarāciju par starptautisko tiesību principiem attiecībā uz draudzīgām attiecībām un sadarbību saskaņā ar ANO Statūtiem,

–  ņemot vērā Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) noteikumu (Vispārējā vienošanās par tarifiem un tirdzniecību) XXIV panta 4. punktu,

–  ņemot vērā LES norādītās saistības,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā 51,8 % Apvienotās Karalistes vēlētāju (17,4 miljoni cilvēku) 2016. gada 23. jūnijā nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības; norāda, ka vēlētāju aktivitāte šajā referendumā bija lielāka nekā iepriekšējās vispārējās vēlēšanās;

B.  tā kā Apvienotā Karaliste 2017. gada 29. marta paziņojumā par izstāšanos ir darījusi zināmu savu nodomu nepakļauties Eiropas Savienības Tiesas jurisdikcijai;

C.  tā kā Apvienotās Karalistes valdība šajā paziņojumā ir norādījusi, ka tās turpmākajās attiecībās ar Eiropas Savienību netiks ietverta ne dalība iekšējā tirgū, ne dalība muitas savienībā;

D.  tā kā Apvienotās Karalistes valdība būtu jāmudina vienpusēji piešķirt pastāvīgās uzturēšanās tiesības ES iedzīvotājiem, kuri jau dzīvo Apvienotajā Karalistē, un tā kā citas dalībvalstis būtu jāmudina tāpat rīkoties arī attiecībā uz Apvienotās Karalistes pilsoņiem, kas jau dzīvo Eiropas Savienībā;

E.  tā kā PTO noteikumi paredz, ka „muitas savienībai vajadzētu atvieglot tirdzniecību muitas savienībā, bet tas nebūtu jādara tādā veidā, kas rada šķēršļus tirdzniecībai ar trešām valstīm”;

F   tā kā ANO Rezolūcijā Nr. 2625 (XXV) ir noteikts, ka „neviena valsts nevar izmantot vai mudināt izmantot ekonomikas politikas vai cita veida pasākumus, lai pakļautu spaidiem citu valsti nolūkā saņemt no tās pakļaušanos tās suverēno tiesību īstenošanā, un tādējādi nodrošināt jebkāda veida priekšrocības”; tā kā šajā pašā rezolūcijā teikts arī, ka „katrai valstij, īstenojot kopējas un atsevišķas darbības, ir pienākums veicināt tā principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas tiesības un tautu pašnoteikšanos saskaņā ar Hartas noteikumiem”;

G.  tā kā LES 8. pantā prasīts, lai Eiropas Savienība veido uz „labklājību” un„sadarbību” balstītas „īpašas attiecības ar kaimiņvalstīm”; tā kā šis princips līdz šim nav ņemts vērā Komisijas sarunu stratēģijā,

1.  noraida jebkādu priekšlikumu par pārejas perioda noteikšanu attiecībā uz Apvienoto Karalisti pēc tam, kad tā oficiāli izstāsies 2019. gada martā; pauž dziļas bažas par to, ka ES–27 valstīm un to iedzīvotājiem būs lielāka ietekme uz turpmākajiem ES tiesību aktiem, kas būs piemērojami arī Apvienotajā Karalistē, nekā tos spēs ietekmēt Apvienotās Karalistes valdība un tās pilsoņi; pauž nožēlu par to, ka tas varētu arī izraisīt situāciju, kurā Apvienotā Karaliste pilnībā neizstātos no ES vismaz vēl piecus gadus pēc tam, kad Lielbritānijas sabiedrības nobalsoja par izstāšanos; uzskata, ka sarunas par paredzamo nolīgumu ir jāpabeidz ne vēlāk kā līdz 2019. gada marta beigām;

2.  tāpēc uzskata, ka pašreizējais sarunu grafiks, ko izstrādājusi Komisija, ir jāmaina; uzstāj, ka par sarunu galveno prioritāti ir jābūt beztarifu brīvās tirdzniecības nolīgumam starp abām pusēm, kas būtu satvars turpmākajām attiecībām, lai nodrošinātu ekonomikas stabilitāti uzņēmumiem un darba ņēmējiem visā Eiropā un Apvienotajā Karalistē;

3.  norāda, ka Apvienotās Karalistes tirdzniecībai ar Eiropas Savienību ir ievērojams deficīts; norada, ka Apvienotās Karalistes tirgus ir lielākais ES preču importētājs; tāpēc uzskata, ka brīvās tirdzniecības nolīgums ar Apvienoto Karalisti atbilst dalībvalstu finansiālajām interesēm;

4.  uzskata, ka gadījumā, ja sarunas netiek pabeigtas līdz 2019. gada marta beigām, tās būtu jāpārtrauc un Apvienotajai Karalistei būtu jāizstājas no ES, nepanākot nekādu vienošanos; uzskata, ka būtu labāk, ja netiek panākta vienošanās, nekā tāda vienošanās, kas nav Apvienotās Karalistes valsts interesēs;

5.  uzdod Komisijai jautājumu, vai tā ir sagatavojusies gadījumam, ja netiktu panākta nekāda vienošanās starp AK un ES; prasa Komisijai nekavējoties publicēt iespējamo ietekmi uz ES tāda scenārija rezultātā, ja nekāda vienošanās netiktu panākta;

6.  atgādina, ka AK nav juridiska pienākuma maksāt vienreizēju finansiālu norēķinu vai turpināt iemaksas ES budžetā pēc izstāšanās no Eiropas Savienības; konstatē, ka Lordu palātas Īpašā komiteja ir secinājusi, ka „nevienu ES tiesību aktu, tostarp noteikumus par pašreizējām finanšu iemaksām un tiesāšanās mehānismus, vairs nepiemēros, un Apvienotajai Karalistei vispār nebūs pienākuma veikt finanšu iemaksas, kuru varētu piespiest izpildīt ”;

7.  atkārtoti norāda, ka DFS regulas 25. pantā ir noteikts, ka „līdz 2018. gada 1. janvārim Komisija iesniedz priekšlikumu par jaunu daudzgadu finanšu shēmu”; uzstāj, ka šajā priekšlikumā par nākamo DFS periodu Komisija Apvienoto Karalisti nedrīkst iekļaut; uzsver, ka AK finanšu iemaksas arī nākotnē nozīmētu nodokļu maksātāju naudas turpmāku nelietderīgu un bīstamu tērēšanu tādiem ES projektiem kā, piemēram, ES militarizācijai;

8.  uzskata, ka var un vajag rast ātru risinājumu uzturēšanās tiesību savstarpējai atzīšanai attiecībā uz ES pilsoņiem AK un savukārt AK pilsoņiem 27 ES dalībvalstīs; uzsver, ka pēc tam, kad Apvienotā Karaliste oficiāli izstāsies no ES, par šādām tiesībām būtu jāspriež attiecīgās jurisdikcijas tiesu iestādēm saskaņā ar šīs jurisdikcijas suverēno tiesību ekskluzīvu īstenošanu bez to pakļaušanās kādai trešai pusei;

9.  uzstāj, ka ES ir jāuzņemas jebkuras iespējamās izmaksas, kas saistītas ar Eiropas Banku iestādes un Eiropas Zāļu aģentūras pārvietošanu;

10.  uzsver, ka izstāšanās sarunas nedrīkst izmantot ne kā pilnvarojumu Gibraltāra suverenitātes apšaubīšanai, nedz arī Gibraltārs jāizmanto kā izdevīgs arguments, lai panāktu galīgās vienošanās akceptēšanu;

11.  uzsver, ka nepastāv vēlme izveidot stingras robežas starp Ziemeļīriju un Īrijas Republiku; uzskata, ka labākais veids, kā nodrošināt, ka netiek ieviestas stingras robežas, ir noslēgt brīvās tirdzniecības nolīgums starp AK un ES, cik vien drīz iespējams; uzskata, ka ES ir vienīgā sarunu dalībniece, kas nevēlas noslēgt šādu vienošanos, un tādējādi apdraud pašreizējo robežu režīmu un miera procesu;

12.  pieņem zināšanai interešu konfliktu, ko Padome ir izvēlējusies noteikt kā galveno jautājumu sarunās par AK izstāšanos no ES, ieceļot Komisiju par sarunu vedēju (tas nozīmē, ka Komisijas finansiālajās interesēs ir 50. pantā paredzētā procesa beigās nepanākt nekādu vienošanos, jo tā rezultātā tiktu noteikti ES tarifi importam no AK, no kuriem lielākā daļa kļūtu par pašu resursiem, kurus saņemtu Komisija); attiecīgi uzskata, ka ar Padomes izvēli attiecībā uz sarunu vedēju tiek pārkāpts ES pienākums: a) rīkoties godprātīgi (saskaņā ar ANO Rezolūciju Nr. 2625 (XXV)) un b) īstenot tās muitas savienību tādā veidā, lai neradītu šķēršļus tirdzniecībai ar trešām valstīm (saskaņā ar PTO noteikumiem);

13.  noraida jebkādus Komisijas mēģinājumus pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības uzspiest tai Eiropas Savienības Tiesas jurisdikcijas piemērošanu vai tās izmantošanu jebkāda veida šķīrējtiesās;

14.  uzstāj, ka ES nedrīkst bloķēt vai aizkavēt jebkādus AK valdības priekšlikumus, ar kuriem AK valdība cenšas nodrošināt kontroli pār ES pilsoņu ieceļošanu AK atbilstoši Lielbritānijas iedzīvotāju gribai;

15.  uzstāj, ka ES nedrīkst bloķēt vai aizkavēt jebkādas AK valdības īstenotas sarunas, ar kurām AK valdība cenšas panākt tirdzniecības nolīgumus ar trešām valstīm ar nosacījumu, ka šādu nolīgumu īstenošana ir paredzēta pēc 2019. gada marta beigām;

16.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika