Procedūra : 2017/2897(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B8-0578/2017

Iesniegtie teksti :

B8-0578/2017

Debates :

PV 25/10/2017 - 4
CRE 25/10/2017 - 4

Balsojumi :

PV 26/10/2017 - 10.6
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2017)0417

REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
PDF 518kWORD 56k
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B8-0576/2017
24.10.2017
PE611.514v01-00
 
B8-0578/2017

iesniegts, noslēdzot debates par Komisijas paziņojumu,

saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu


par cīņu pret seksuālu uzmākšanos un izmantošanu ES (2017/2897(RSP))


Iratxe García Pérez, Maria Arena, Inés Ayala Sender, Zigmantas Balčytis, Hugues Bayet, José Blanco López, Vilija Blinkevičiūtė, Biljana Borzan, Nessa Childers, Viorica Dăncilă, Isabella De Monte, Tanja Fajon, Monika Beňová, Knut Fleckenstein, Eugen Freund, Eider Gardiazabal Rubial, Enrico Gasbarra, Neena Gill, Ana Gomes, Karoline Graswander-Hainz, Anna Hedh, Liisa Jaakonsaari, Karin Kadenbach, Cécile Kashetu Kyenge, Juan Fernando López Aguilar, Olle Ludvigsson, Edouard Martin, Costas Mavrides, Marlene Mizzi, Clare Moody, Jens Nilsson, Maria Noichl, Pier Antonio Panzeri, Massimo Paolucci, Pina Picierno, Tonino Picula, Kati Piri, Soraya Post, Evelyn Regner, Christine Revault d’Allonnes Bonnefoy, Liliana Rodrigues, Maria João Rodrigues, Inmaculada Rodríguez-Piñero Fernández, Tibor Szanyi, Marita Ulvskog, Elena Valenciano, Josef Weidenholzer, Martina Werner, Flavio Zanonato, Carlos Zorrinho, Richard Corbett S&D grupas vārdā

Eiropas Parlamenta rezolūcija par cīņu pret seksuālu uzmākšanos un izmantošanu ES  (2017/2897(RSP))  
B8-0578/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, kas tika atvērta parakstīšanai 2011. gada 11. maijā Stambulā (šeit un turpmāk ”Stambulas konvencija”),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. un 3. pantu,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD), jo īpaši tā 8., 19., 157., 216. pantu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21., 23., 24., 25. un 26. pantu,

–  ņemot vērā Pekinas deklarāciju un Rīcības platformu, kas tika pieņemta 1995. gada 15. septembrī Ceturtajā pasaules konferencē par sieviešu tiesībām, kā arī noslēguma dokumentus, kas tika pieņemti ANO īpašajās sesijās “Pekina +5” (2000), “Pekina +10” (2005), “Pekina +15” (2010) un “Pekina +20” (2015),

–  ņemot vērā 2001. gada 20. septembra rezolūciju par uzmākšanos darba vietā (2001/2339(INI))(1), 2009. gada 26. novembra rezolūciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu(2), 2011. gada 5. aprīļa rezolūciju par prioritātēm un pamatnostādņu izklāstu jaunai ES politikai vardarbības pret sievietēm apkarošanai(3), 2011. gada 15. decembra rezolūciju par Eiropas stratēģijas drošībai un veselības aizsardzībai darbā laikposmam no 2007. līdz 2012. gadam termiņa vidusposma pārskatīšanu(4); 2014. gada 25. februāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par vardarbības pret sievietēm apkarošanu(5) un tai pievienoto Eiropas pievienotās vērtības novērtējumu (2013. gada novembris), 2016. gada 24. novembra rezolūciju par ES pievienošanos Stambulas konvencijai par vardarbības pret sievietēm novēršanu un apkarošanu(6) un 2017. gada 12. septembra rezolūciju par priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienība noslēgtu Eiropas Padomes Konvenciju vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu(7);

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2015. gada 3. decembra darba dokumentu „Stratēģiska iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam” (SWD(2015)0278),

–  ņemot vērā ES prezidentvalstu trijotnes — Igaunijas, Bulgārijas un Austrijas — 2017. gada 19. jūlija deklarāciju par sieviešu un vīriešu līdztiesību,

–  ņemot vērā 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI(8),

–  ņemot vērā 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/99/ES par Eiropas aizsardzības rīkojumu(9) un 2013. gada 12. jūnija Regulu (ES) Nr. 606/2013 par aizsardzības pasākumu savstarpēju atzīšanu civillietās(10),

–  ņemot vērā Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos(11), un Direktīvu 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu(12), un kurā sniegta jēdzienu „uzmākšanās” un „seksuāla uzmākšanās” definīcija un pausts nosodījums šīm parādībām,

–  ņemot vērā 2017. gada 14. marta rezolūciju par dzimumu līdztiesību Eiropas Savienībā 2014. un 2015. gadā(13) un 2015. gada 10. marta rezolūciju par 2013. gadā Eiropas Savienībā sasniegto progresu sieviešu un vīriešu līdztiesības nodrošināšanā(14),

–  ņemot vērā 2017. gada oktobrī publicēto Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta Ziņojumu par dzimumu līdztiesības indeksu („Gender Equality Index Report“),

–  ņemot vērā 2016. gada 8. marta rezolūciju par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai Eiropas Parlamenta darbā(15),

–  ņemot vērā Civildienesta noteikumu 12.a pantu,

–  ņemot vērā Komisijas Lēmumu par Komisijas politiku attiecībā uz personas cieņas aizsardzību un psiholoģiskas aizskaršanas un seksuālas uzmākšanās novēršanu,

–  ņemot vērā rokasgrāmatu Eiropas Parlamenta deputātiem “Pilnīga neiecietība pret uzmākšanos darba vietā”, kas izdota 2017. gada septembrī, un Parlamenta administrācijas rīcības plānu šajā nozīmīgajā jautājumā,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā dzimumu līdztiesība ir viena no ES pamatvērtībām; tā kā tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi un nediskriminēšanu ir pamattiesības, kas nostiprinātas līgumos un Pamattiesību hartā, un tās būtu pilnībā jāievēro, jāveicina un jāpiemēro tiesību aktos, praksē, tiesu lēmumos un ikdienas dzīvē;

B.  tā kā saskaņā ar 2017. gada dzimumu līdztiesības indeksu visas dalībvalstis ir tālu no tā, lai panāktu līdztiesību starp sievietēm un vīriešiem, un progress ir lēns; tā kā dzimumvardarbība ir gan sieviešu un vīriešu nevienlīdzības cēlonis, gan tās sekas,

C.  tā kā “seksuāla uzmākšanās” ir seksuāli orientēta rīcība pret personu, kas to nevēlas, un kuras nolūks vai sekas ir aizskart šo personu vai radīt iebiedējošu, bīstamu, aizvainojošu vai traucējošu vidi. tā kā pret seksuālo uzmākšanos ir jāattiecas kā pret diskrimināciju dzimuma dēļ; tā kā seksuāla uzmākšanās var izpausties kā vienreizēja darbība vai kā atkārtota rīcība;

D.  tā kā seksuāla vardarbība un uzmākšanās darba vietā ir veselības un drošības jautājums, kas būtu jārisina nekavējoties un kas būtu jānovērš kā parādība;

E.  tā kā Eiropas Savienības pamattiesību aģentūras 2014. gada marta ziņojumā ”Pret sievietēm vērsta vardarbība — ES mēroga apsekojums” ir norādīts, ka viena no desmit sievietēm ir saskārusies ar seksuālu uzmākšanos vai vajāšanu ar jauno tehnoloģiju starpniecību, savukārt 75 % sieviešu augstākajās lēmējinstitūcijās ir bijusi jāpacieš seksuāla uzmākšanās; tā kā tas liecina, ka neviena sieviete vai meitene neatkarīgi no vecuma un stāvokļa nav pasargāta no seksuālas vardarbības;

F.  tā kā vardarbība pret sievietēm ir saistīta ar nevienlīdzīgo varas sadalījumu starp sievietēm un vīriešiem, kā arī ar seksismu un dzimumu stereotipiem, kas ir novedis pie tā, ka vīrieši ir dominējošā stāvoklī pār sievietēm un diskriminē viņas un ka tiek kavēta sieviešu pilnvērtīga attīstība;

G.  tā kā pret vardarbība pret sievietēm, tostarp seksuālu uzmākšanos un seksuālu izmantošanu, izturas pārāk iecietīgi; tā kā faktiski tas ir sistēmisks pamattiesību pārkāpums un smags noziegums, par ko ir jāpiemēro sods; tā kā ir jāpieliek punkts nesodāmībai, nodrošinot, ka vainīgie tiek saukti pie atbildības un ka sievietes un meitenes, kas ir pārdzīvojušas vardarbību, saņem pienācīgu tiesu sistēmas atbalstu un atzīšanu, lai pārtrauktu to, kas ir cietuši no vardarbības, klusēšanas un vientulības apburto loku;

H.  tā kā personas, kas veikušas dzimumvardarbību, bieži vien ir pazīstamas cietušajai personai, un daudzos gadījumos cietusī persona ir atkarīga no šī pāridarītāja, tāpēc tai ir lielākas bailes ziņot par vardarbību;

I.  tā kā ar dzimumu saistīti stereotipi un seksisms, tostarp seksisma motivēta naida runa, kas ir izplatīti visā pasaulē tiešsaistē un bezsaistē un publiskajā un privātajā sfērā, ir viens no visu pret sievietēm vērstas vardarbības veidu pamatcēloņiem;

J.  tā kā fiziska, seksuāla vai psiholoģiska vardarbība un ļaunprātīga izmantošana smagi ietekmē cietušās personas un var radīt fizisku, seksuālu, emocionālu vai psiholoģisku kaitējumu vai ekonomiskus zaudējumus; tā kā šo ietekmi izjūt arī ģimenes un radinieki, kā arī sabiedrība kopumā;

K.  tā kā visas ES dalībvalstis ir parakstījušas Stambulas konvenciju, taču tikai 15 no tām to ir ratificējušas; tā kā ES pievienošanās Konvencijai neatbrīvo dalībvalstis no ratifikācijas valsts līmenī;

L.  tā kā Stambulas konvencijas 40. pantā ir noteikts, ka ”Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka krimināli vai citādi juridiski tiktu sodīta jebkāda nevēlama verbāla, neverbāla vai fiziska seksuālā uzvedība, kuras mērķis vai sekas ir cilvēka cieņas aizskaršana, īpaši tad, ja tiek radīta iebiedējoša, naidīga, pazemojoša, apkaunojoša vai uzbrūkoša vide”;

M.  tā kā vardarbība un seksuāla uzmākšanās sabiedriskās vietās ir plaši izplatīta visā Eiropas Savienībā;

N.  tā kā vardarbība un uzmākšanās politiskajā dzīvē neproporcionāli skar sievietes viņu dzimuma dēļ;

O.  tā kā šāda vardarbība ir cilvēktiesību un pamatbrīvību, tostarp pienākuma nodrošināt sievietēm iespējas brīvi līdzdarboties politiskajā pārstāvībā, pārkāpums, tā kā šādas brīvības ir nostiprinātas starptautiskos nolīgumos, piemēram, Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Konvencijā par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW), Pekinas Rīcības platformā un ilgtspējīgas attīstības mērķos (IAM);

P.  tā kā Starpparlamentārās savienības apsekojumā ir atklāts, ka 81,8 % no aptaujātajām sievietēm, kas piedalās politiskajā dzīvē visā pasaulē, tostarp 15 Eiropas valstīs, visās valstīs un reģionos ir piedzīvojušas psiholoģisku vardarbību un ka 65,5 % no šīm sievietēm ir dažas vai vairākas reizes saskārušās ar pazemojošām seksistiskām piezīmēm savā parlamenta deputātes pilnvaru laikā;

Q.  tā kā EP deputātu un Parlamenta darbinieku — it sevišķi vadošos amatus ieņemošo darbinieku — apmācība jautājumos par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai ir priekšnoteikums dzimuma perspektīvas veicināšanai visās politikas jomās un līmeņos; tā kā netiek piešķirti pietiekami līdzekļi un cilvēkresursi, lai nodrošinātu patiesu progresu integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai īstenošanā Parlamenta darbībās;

R.  tā kā seksuāla uzmākšanās ir definēta Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu un Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 12.a pantā;

S.  tā kā Komisija 2006. gada 26. aprīlī pieņēma Lēmumu par Komisijas politiku attiecībā uz personas cieņas aizsardzību un psiholoģiskas aizskaršanas un seksuālas uzmākšanās novēršanu,

T.  tā kā lielākā daļa ES dalībvalstu parlamentu neveic aktīvus pasākumus, lai apkarotu seksuālu uzmākšanos un seksuālu izmantošanu darba vietā; tā kā Parlaments ir izveidojis īpašu Padomdevēju komiteju sūdzību izskatīšanai starp reģistrētiem deputātu palīgiem un deputātu, savukārt Padomdevēja komiteja par aizskarošu izturēšanos un šādas izturēšanās novēršanu darbavietā izskata citas formālas procedūras, kas saistītas ar Parlamenta administrācijas un politisko grupu darbiniekiem,

Pilnīga neiecietība pret seksuālu uzmākšanos un seksuālu izmantošanu ES

1.  nosoda visu veidu vardarbību pret sievietēm un pauž nožēlu par to, ka sievietes un meitenes bieži tiek pakļautas seksuālas uzmākšanās un seksuālas vardarbības gadījumiem, kas nopietni pārkāpj viņu cilvēktiesības un cilvēka cieņu;

2.  atgādina, ka seksuāla uzmākšanās var notikt dažādos veidos (fiziski, verbāli, rakstveida vai citādi) un tajā var būt iesaistīti gan pretējā gan sava dzimuma pārstāvji; tā kā par seksuālu uzmākšanos var uzskatīt virkni dažādu uzvedības veidu, piemēram: solījumus par kāda veida atlīdzību (piemēram, karjeras attīstību utt.) apmaiņā pret seksuāla rakstura prasību izpildi vai draudēšanu ar represijām šādu prasību noraidīšanas gadījumā; rupju vai ierosinošu piezīmju vai seksuāla rakstura mājienu atkārtotu izteikšanu; vaļīgu un piedauzīgu izteikumu un žestu izmantošanu; atkārtoti izteiktus un pārspīlētus komplimentus par kāda kolēģa izskatu; fizisku kontaktu, pieskaršanos kādai personai, kniebienus vai apzināti nevēlamus skūpstus; vuārisma vai ekshibicionisma izpausmes; pornogrāfisku materiālu lietošanu;

3.  aicina dalībvalstis noteikt kriminālatbildību par visu veidu seksuālu uzmākšanos un seksuālu vardarbību un apņemties pilnībā nodrošināt, ka šīs parādības tiek efektīvi novērstas; tas cita starpā ietver: kriminālatbildību par seksuālu uzmākšanos sabiedriskās vietās, politiskajā dzīvē un darba vietā; izpratnes veicināšanas kampaņu īstenošanu par tādu personu tiesībām, kuras cietušas no seksuālas uzmākšanās un iebiedēšanas; apmācību policijas un krimināltiesību sistēmas darbiniekiem par cietušo tiesībām, stingras kārtības cietušo atbalstam īstenošanu un seksuālas uzmākšanās un iebiedēšanas gadījumu izmeklēšanu; bezmaksas juridisko konsultāciju un atbalsta cietušajiem iesniegt lietas tiesā nodrošināšanu;

4.  aicina Komisiju ierosināt skaidrus pasākumus, ar kuriem efektīvāk apkarot seksuālu uzmākšanos darbavietā; pauž nožēlu par to, ka gadā pirms Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras veiktās LGBT aptaujas, neraugoties uz ES tiesību aktiem, kas aizsargā personas no darbā pieļautas diskriminācijas, darba meklējumu laikā 30 % darba meklētāju, kuri ir transpersonas, tika diskriminēti un ka diskrimināciju visvairāk izjuta transpersonas sievietes; norāda, ka tas ir Eiropas Savienības Pamattiesību hartas pārkāpums;

5.  aicina Komisiju aktīvi veicināt attieksmes un izturēšanās maiņu un cīnīties pret seksismu un dzimumu lomu stereotipiem, tostarp popularizējot dzimumneitrālu valodu, īstenojot saskaņotus pūliņus, lai izmantotu plašsaziņas līdzekļu būtisko ietekmi, un veicot informatīvus pasākumus šajā jomā un mudinot visus, tostarp vīriešus un zēnus, aktīvi piedalīties visu veidu vardarbības novēršanā;

6.  aicina dalībvalstis padarīt izpratnes veicināšanu par seksuālu piekrišanu un seksuālu uzmākšanos par obligātu savās izglītības sistēmās;

7.  aicina Komisiju uzsākt dialogu ar plašsaziņas līdzekļiem par pienākumu sniegt objektīvu informāciju par seksuālu vardarbību un seksuālu uzmākšanos darba vietā, sabiedriskās vietās un citur un ieguldīt šajā dialogā, kā arī mudināt plašsaziņas līdzekļus pievērst uzmanību izpratnes veicināšanas kampaņām un pilsoniskās sabiedrības paveiktajam cīņā pret vardarbību pret sievietēm;

8.  atzinīgi vērtē to, ka ES 2017. gada 13. jūnijā parakstīja Stambulas konvenciju; mudina dalībvalstis paātrināt sarunas par Stambulas konvencijas ratifikāciju un īstenošanu; mudina Igaunijas prezidentvalsti paātrināt to, lai ES ratificētu Stambulas konvenciju;

9.  aicina dalībvalstis īstenot pašreizējās ES direktīvas šajā jomā, jo īpaši Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos, un Direktīvu 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu, un kurā sniegta jēdzienu „uzmākšanās” un „seksuāla uzmākšanās” definīcija un pausts nosodījums šīm parādībām, kā arī piešķirt pietiekamus finanšu līdzekļus un cilvēkresursus, lai novērstu un apkarotu vardarbību, seksuālu uzmākšanos un seksuālu izmantošanu, uzlabotu sieviešu un meiteņu iespējas, aizsargātu cietušās personas un palīdzētu tām saņemt kompensāciju;

10.  aicina dalībvalstis pilnībā īstenot Direktīvu 2011/99/ES par Eiropas aizsardzības rīkojumu, Regulu (ES) Nr. 606/2013 par aizsardzības pasākumu savstarpēju atzīšanu civillietās un Direktīvu 2012/29/ES par cietušo aizsardzību; aicina Komisiju nākt klajā ar īstenošanas ziņojumu, kas bija jāiesniedz 2016. gada 1. janvārī;

11.  aicina Komisiju iesniegt tiesību aktu, lai atbalstītu dalībvalstis visu veidu vardarbības pret sievietēm un meitenēm un ar dzimumu saistītas vardarbības novēršanā un izskaušanā;

12.  aicina Padomi izmantot pārejas klauzulu, pieņemot vienprātīgu lēmumu, ar ko noteiktu, ka vardarbība pret sievietēm un meitenēm (un citu veidu ar dzimumu saistīta vardarbība) ir nozieguma veids, kā minēts LESD 83. panta 1. punktā;

13.  aicina Komisiju pārskatīt pašlaik spēkā esošo ES pamatlēmumu par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm, lai tajā iekļautu seksismu, aizsprieduma noziegumu un naida kurināšanu seksuālās orientācijas, dzimtiskās identitātes un dzimuma pazīmju dēļ;

14.  aicina Komisiju uzlabot salīdzināmu un sadalītu datu vākšanu par dzimumvardarbību ES līmenī;

Seksuāla uzmākšanās ES dalībvalstu parlamentos, tostarp Eiropas Parlamentā

15.  aicina dalībvalstis izpētīt situāciju seksuālas uzmākšanās un seksuālas vardarbības jomā, veikt aktīvus pasākumus, lai apkarotu šīs parādības to parlamentos, un piemērot un pienācīgi īstenot cieņas politiku darba vietā attiecībā uz ievēlētiem deputātiem un darbiniekiem; aicina uzraudzīt šādas politikas īstenošanu;

16.  aicina dalībvalstis nodrošināt aizsardzības atbalstu deputātiem saziņā ar sabiedrību, jo īpaši tiem deputātiem, kuri ir saskārušies ar seksuālu vardarbību un ar dzimumvardarbības draudiem, tostarp tiešsaistē;

17.  prasa apmainīties ar paraugpraksi visos līmeņos ar citām iestādēm un organizācijām, piemēram, UN Women, Eiropas Padomi, ES iestādēm un dzimumu līdztiesības veicināšanā iesaistītajām ieinteresētajām personām;

18.  uzsver, ka ir vajadzīgs atklāts un pastāvīgs dialogs ar valstu parlamentiem, lai veicinātu kopīgu pieeju un pilnveidotu paraugpraksi integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai veicināšanā un cīņā pret seksuālu uzmākšanos parlamentos;

19.  prasa sasaukt neatkarīgu ekspertu komiteju, kas būtu pilnvarota izpētīt situāciju seksuālas uzmākšanās un seksuālas vardarbības jomā Eiropas Parlamentā;

20.  apņemas pārskatīt un pastiprināt Parlamenta Padomdevēju komitejas sūdzību par uzmākšanos izskatīšanai starp reģistrētiem deputātu palīgiem un deputātiem darbību; prasa pastiprināt Padomdevēju komiteju par aizskarošu izturēšanos un šādas izturēšanās novēršanu, lai stiprinātu tās pozitīvos pasākumus un nepieļautu interešu konfliktus attiecībā uz šo būtisko komitejas struktūru locekļiem, un izveidot īpašu komiteju par seksuālu uzmākšanos, tostarp nodrošināt juridisko konsultantu un medicīnas personālu, lai izmeklētu oficiālas lietas, ar laiku uzturēt konfidenciālu lietu reģistru un rast vislabākos līdzekļus, lai īstenotu pilnīgas neiecietības pieeju visos iestādes līmeņos;

21.  apņemas pilnībā atbalstīt cietušos iesniegt lietas Eiropas Parlamentā, un/vai vietējā policijā, nepieciešamības gadījumā uzsākt ārkārtas aizsardzības pasākumus vai aizsargpasākumus un pilnībā īstenot Civildienesta noteikumu 12.a pantu, vienlaikus nodrošinot, ka gadījumi tiek pilnībā izmeklēti un tiek piemēroti disciplinārie pasākumi;

22.  apņemas nodrošināt spēcīgu un efektīvu rīcības plānu attiecībā uz profilaksi, atbalstu un obligātām mācībām visiem darbiniekiem un deputātiem par cieņu darbā, lai nodrošinātu, ka pilnīgas neiecietības pieeja kļūst par normu; apņemas pilnībā iesaistīties izpratnes veidošanas kampaņās kopā ar visiem deputātiem un administrācijas dienestiem, īpašu uzmanību pievēršot visneaizsargātākajām grupām, piemēram, praktikantiem, reģistrētiem deputātu palīgiem (RDP) un līgumdarbiniekiem;

23.  apņemas izveidot institucionālu konfidenciālu konsultantu tīklu, lai atbalstītu cietušos un viņiem palīdzētu, kā tas tiek darīts Komisijā;

24.  iesaka, lai Eiropas ombuds reizi gadā Parlamenta augsta līmeņa darba grupai dzimumu līdztiesības un dažādības jautājumos iesniegtu datus, kas attiecas uz sūdzībām par administratīvām kļūdām saistībā ar dzimumu līdztiesību Parlamentā, pienācīgi ievērojot Eiropas Parlamenta lēmumu par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi;

o

o    o

25.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju dalībvalstu parlamentiem un valdībām, Padomei, Komisijai un Eiropas Padomes Parlamentārajai asamblejai.

 

(1)

OV C 77 E, 28.3.2002., 138. lpp.

(2)

OV C 285 E, 21.10.2010., 53. lpp.

(3)

OV C 296 E, 2.10.2012., 26. lpp.

(4)

OV C 168E, 14.6.2013., 102. lpp.

(5)

OV C 285, 29.8.2017., 2. lpp.

(6)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0451.

(7)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0329.

(8)

OV L 315, 14.11.2012., 57. lpp.

(9)

OV L 338, 21.12.2011., 2. lpp.

(10)

OV L 181, 29.6.2013., 4. lpp.

(11)

OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp.

(12)

OV L 373, 21.12.2004., 37. lpp.

(13)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0073.

(14)

OV C 316, 30.8.2016., 2. lpp.

(15)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0072.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika