REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par stāvokli Afganistānā
11.12.2017 - (2017/2932(RSP))
saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu
Bodil Valero Verts/ALE grupas vārdā
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B8-0678/2017
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā iepriekšējos ziņojumus un rezolūcijas par Afganistānu, jo īpaši 2013. gada 13. jūnija rezolūciju par sarunām par partnerības un sadarbības nolīgumu ar Afganistānu[1] un 2015. gada 26. novembra rezolūciju par stāvokli Afganistānā — jo īpaši slepkavībām Zabulas provincē[2],
– ņemot vērā 2017. gada 18. februārī parakstīto ES un Afganistānas sadarbības nolīgumu par partnerību un attīstību,
– ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2017. gada 24. jūlija kopīgo paziņojumu “Elementi ES stratēģijai attiecībā uz Afganistānu” (JOIN(2017)0031),
– ņemot vērā Padomes 2017. gada 16. oktobra secinājumus par Afganistānu,
– ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2017. gada 15. septembra ziņojumu par stāvokli Afganistānā un tā ietekmi uz starptautisko mieru un drošību,
– ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Palīdzības misijas Afganistānā (UNAMA) 2017. gada marta ziņojumu “Afganistānas cīņa pret korupciju. Otrs kaujaslauks”,
– ņemot vērā ANO īpašās referentes iekšzemē pārvietoto personu cilvēktiesību jautājumos 2017. gada 12. aprīļa ziņojumu par viņas misiju Afganistānā,
– ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas par Afganistānu, tostarp 2017. gada 17. marta rezolūciju Nr. 2344 (2017) par UNAMA pilnvaru atjaunošanu,
– ņemot vērā ANO Drošības padomes paziņojumus presei par Afganistānu, jo īpaši 2017. gada 31. jūlija, 2. augusta un 17. oktobra paziņojumu,
– ņemot vērā ASV īpašā Afganistānas atjaunošanas ģenerālinspektora liecību Nacionālās drošības apakškomitejā 2017. gada 1. novembrī,
– ņemot vērā Briseles konferenci par Afganistānu, ko 2016. gada 5. oktobrī rīkoja Afganistāna un ES, un Komisijas 2016. gada 5. oktobra paziņojumu presei “Briseles konference par Afganistānu: turpmāks starptautisks atbalsts Afganistānas politiskajai un ekonomiskajai stabilitātei un attīstībai”,
– ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas (ICC) prokurores 2016. gada 14. novembra ziņojumu par pirmstiesas izmeklēšanas darbību,
– ņemot vērā ANO 1951. gada Konvenciju par bēgļu statusu un tās 1967. gada protokolu,
– ņemot vērā ANO Drošības padomes 2000. gada 31. oktobra rezolūciju Nr. 1325 (2000) par sievietēm, mieru un drošību,
– ņemot vērā Eiropas Patvēruma atbalsta biroja (EPAB) 2017. gada 23. augusta informācijas par izcelsmes valsti ziņojumu ‘Afghanistan: Key socio-economic indicators, state protection, and mobility in Kabul City, Mazar-e Sharif, and Herat City’ (“Afganistāna: galvenie sociālekonomiskie rādītāji, valsts aizsardzība un mobilitāte Kabulā, Mazārešarīfā un Herātā”),
– ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,
A. tā kā 16 gadu laikā pēc tam, kad sākās ASV vadītā NATO militārā intervence pret al-Qaeda un Taliban, Afganistāna nav sasniegusi ne mieru, ne ilgtspējīgu attīstību, neraugoties uz to, ka ir panākts ievērojams progress attiecībā uz veselības aprūpes pamatpakalpojumu un pamatizglītības pieejamību, sieviešu iespēcināšanu un paredzamā mūža ilguma palielināšanos par 15 gadiem;
B. tā kā saskaņā ar ANO ģenerālsekretāra īpašā pārstāvja un UNAMA vadītāja Tadamiči Jamamoto nesenajā ziņojumā teikto, Taliban kaujinieki atgūst zaudētās teritorijas; tā kā šo valsti apgrūtina dziļi iesakņojušās politiskas nesaskaņas un sociālās un ekonomiskās grūtības, kas saistītas ar to, ka sadzīvē atkal ir jāintegrē tūkstošiem afgāņu bēgļu, kuri ik dienu atgriežas dzimtenē, un daudzie jaunieši, kas ienāk darba tirgū;
C. tā kā saskaņā ar ANO datiem korupcija Afganistānā grauj valsts leģitimitāti, radot reālus draudus ilgtspējīgai attīstībai, jo tā neļauj “attīstīties reālai ekonomikai”, un ir nesodāmības problēmas cēlonis, kas savukārt it cilvēktiesību jomā risināmo problēmu pamatā;
D. tā kā Afganistāna ir viena no nabadzīgākajām valstīm pasaulē, un tās ekonomikas izaugsme, kopš 2014. gadā tika izvesta starptautisko drošības spēku lielākā daļa, ir strauji apstājusies; tā kā ekonomika ir ļoti atkarīga no ārvalstu ekonomiskā atbalsta, un vismaz 60 % valsts budžeta veido starptautiskā attīstības palīdzība;
E. tā kā pēc ANO īpašās referentes iekšzemē pārvietoto personu cilvēktiesību jautājumos rīcībā esošajiem datiem konflikta dēļ Afganistānā ir 1,8 miljoni iekšzemē pārvietoto personu, un 2016. gadā uz citiem valsts apgabaliem bēgot glābās rekordliels cilvēku skaits — 650 000 jeb vidēji 1500 cilvēku dienā; tā kā tika prognozēts, ka 2017. gadā šī tendence vērsīsies plašumā; tā kā piespiedu kārtā repatriētie bēgļi, galvenokārt no Pakistānas, kur ir 1,7 miljoni reģistrētu bēgļu, un Irānas, kur ir apmēram 1 miljons reģistrētu bēgļu, bet arī no dalībvalstīm, Afganistānas valdībai liek uzņemties papildu pienākumus laikā, kad valsts iestādēm pilnībā trūkst resursu šādas huumanitārās krīzes risināšanai;
F. tā kā ICC prokurore Fatou Bensouda 2017. gada 3. novembrī paziņoja, ka prasīs Tiesas tiesnešiem uzsākt izmeklēšanu par iespējamiem kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, ko Afganistānā, kopš tā 2003. gada 1. maijā kļuva par ICC dalībnieci, pastrādājuši Taliban, Afganistānas iestādes un ārvalstu spēki;
G. tā kā saskaņā ar īpašā Afganistānas atjaunošanas ģenerālinspektora ziņojumu talibi pēdējos mēnešos ir paplašinājuši savas kontrolētās teritorijas valsts austrumu daļā, un 2017. gada augustā apmēram 43 % no Afganistānas apgabaliem bija viņu kontrolē vai bija uzskatāmi par strīdus teritorijām, bet Da’esh pēdējā gada laikā ir bijuši atbildīgi par vismaz sešiem pret valstī dzīvojošajiem šiītiem vērstiem pašnāvnieku spridzinātāju uzbrukumiem;
H. tā kā sunnītu vairākums nopietni diskriminē hazariešu (šiītu), sikhu un hinduistu etniskās grupas, kas, ņemot vērā arī to, ka Afganistānas sabiedrības pamatā lielā mērā ir klanu struktūra un etniskā piederība, rada ievērojamas problēmas jau tā neaizsargātajām pārvietotajām personām un repatriantiem no Irānas, ES un ASV, jo bieži vien viņi tiek pārvietoti uz apgabaliem, ar kuriem viņiem nav nekādas sociālas vai etniskas saiknes, un līdz ar to viņi saskaras ar stigmatizāciju un grūtībām; tā kā pagājušajā gadā ir palielinājies teroristu uzbrukumu skaits, kurus piedēvē Taliban vai organizācijai „Islāma valsts” un kuri arvien biežāk ir tikuši vērsti pret šiītu minoritāti, un tā kā uzbrucējiem savus noziegumus ir izdevies pastrādāt pat stingri apsargātajā īpašajā drošības zonā Kabulā, kur atrodas lielākā daļa ārvalstu vēstniecību un starptautisko organizāciju pārstāvniecību; tā kā veselības aprūpes un medicīnas nozare ir īpaši neaizsargātā stāvoklī pēc nepārtrauktiem uzbrukumiem slimnīcām, medicīnas darbiniekiem un pacientiem, kas ir nopietns starptautisko humanitāro tiesību pārkāpums;
I. tā kā saskaņā ar ANO datiem visā Afganistānā pasliktinās drošības situācija, kas ir īpaši smaga centrālajos un dienvidu reģionos, kur bojā gājušo civiliedzīvotāju skaits ir vislielākais visā valstī, kur 2017. gada pirmajos deviņos mēnešos ir gājuši bojā vairāk nekā 8000 civiliedzīvotāju un, kā norāda ANO, vērojamas “biedējošas tendences”, proti, mērķtiecīgas reliģisko līderu, par Afganistānas valdības vai valsts drošības spēku atbalstītājiem uzskatītu civiliedzīvotāju un tiesu iestāžu darbinieku slepkavības;
J. tā kā tiek ziņots, ka Pakistānas ārlietu ministrs Khawaja Asif ir pasludinājis, ka Pakistānas ietekme pār Taliban samazinās, jo kaujinieku bāzes ir tikušas pārceltas pāri robežai uz Afganistānas teritoriju, bet Afganistānas valdība joprojām uzskata, ka kaujiniekus atbalsta tās kaimiņvalstis, galvenokārt Pakistāna, bet arī Krievija un Irāna;
K. tā kā savā nesen paziņotajā Afganistānas stratēģijā ASV prezidents Donalds Tramps atļāva papildus izvietot vairākus tūkstošus ASV militārpersonu un palielināt ASV militāro spēku atbalstu Afganistānas spēku operācijām, lai mēģinātu Taliban atņemt teritorijas, pār kurām šis grupējums nesen ieguvis kontroli, un piespiestu kaujiniekus uzsākt miera sarunas ar Afganistānas valdību;
L. tā kā 2016. gada oktobrī Briseles konferencē par Afganistānu starptautiskā sabiedrība apsolīja Afganistānai sniegt finansiālu atbalstu 13,6 miljardu euro apmērā, no kuriem 5 miljardi euro nāktu no ES un tās dalībvalstīm, tādējādi padarot ES kopumā par Afganistānas lielāko attīstības sadarbības partneri, un tā kā 2017. gadā Afganistānā aptuveni 9,3 miljoniem cilvēku (no tiem 5,3 miljoniem bērnu) bija nepieciešama humānā palīdzība, un salīdzinājumā ar 2016. gadu šādu cilvēku skaits ir palielinājies par 13 %,
1. atzinīgi vērtē Komisijas un Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos kopīgo paziņojumu “Elementi ES stratēģijai attiecībā uz Afganistānu” kā norādi uz to, cik svarīgi Eiropas Savienībai kopumā ir panākt konflikta atrisinājumu un ilgtermiņa attīstību Afganistānā;
2. pauž nopietnas bažas par bruņotā konflikta turpināšanos un no tā izrietošo vispārējo nestabilitāti Afganistānā, un aicina dalībvalstis nelikt Afganistānas valstspiederīgajiem piespiedu kārtā atgriezties uz Afganistānu tik ilgi, kamēr šī situācija turpinās; iebilst pret pašreizējo neoficiālo atpakaļuzņemšanas nolīgumu ar Afganistānu (“Kopējā turpmākā virzība”), kurā noteikts satvars sadarbībai atpakaļuzņemšanas jomā, par kuru nolemts bez pienācīgas parlamentārās uzraudzības un demokrātiskās kontroles, un kuru īsteno, ES un tās dalībvalstīm neuzraugot uz Afganistānu piespiedu kārtā repatriēto personu situāciju un apstākļus;
3. uzsver, cik svarīgi ir turpināt sniegt atbalstu Afganistānai un atzinīgi vērtē finanšu saistības, kuras ES un dalībvalstis apstiprināja Briseles konferencē; jo īpaši mudina atbalstīt iniciatīvas, kuru mērķis ir nodrošināt iekšzemē pārvietoto personu un atgriezušos bēgļu prioritārās vajadzības; pievērš uzmanību ES solījumam cīnīties ar krāpšanu, kas skar Afganistānai izmaksātos ES līdzekļus, un sagaida arī nopietnas iepriekš izmaksāto līdzekļu izlietojuma pārbaudes;
4. prasa ES un dalībvalstīm lielu nozīmi piešķirt korupcijas apkarošanas iniciatīvām Afganistānā, lai atbalstītu miera panākšanas centienus, kuros tiek ņemtas vērā gan iesaistītās puses, gan reģionālā integrācija;
5. atzinīgi vērtē to, ka ES turpina pievērsties afgāņu sieviešu lomas un tiesību stiprināšanai, un atzīst nepieciešamību apmācīt policistes, jo civiliedzīvotājas ir īpaši neaizsargātas pret vardarbību un sliktu izturēšanos, turpretī vīriešu dzimuma policisti bieži ir iesaistīti uz ielas izgājušu sieviešu nemitīgajā aizskaršanā;
6. aicina Afganistānas valdību palielināt politisko iekļautību, stiprināt pārskatatbildību un aktīvi cīnīties pret iesakņojušos korupciju un nepotismu; šajā sakarā jo īpaši atzinīgi vērtē Korupcijas apkarošanas justīcijas centra izveidi 2016. gada jūnijā, kura uzdevums ir izmeklēšana un kriminālvajāšana nozīmīgās korupcijas lietās un panākt virzību ceļā uz nopelniem balstītu pieņemšanu darbā civildienestā un ierēdņu aktīvu deklarāciju;
7. atzinīgi vērtē Afganistānas neseno pievienošanos Atvērtās pārvaldības partnerībai un tās dalību Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvā; mudina valdību pastiprināt centienus aizsargāt svarīgus publiskos resursus, piemēram, zemi un derīgos izrakteņus, pret noziedznieku un nemiernieku tīklu veiktu ekspluatāciju;
8. norāda uz UNAMA ziņojumā paustajiem ieteikumiem — pirmām kārtām to, ka valdībai ir jāīsteno jau iesāktās reformas, piemēram, krimināllikuma pārskatīšana nolūkā izveidot pārredzamu un efektīvu valsts pārvaldes sistēmu, un ka valdības struktūrā ir jāizveido neatkarīgs pretkorupcijas sekretariāts;
9. papildus norāda uz UNAMA aicinājumu starptautiskajai sabiedrībai turpināt atbalstīt Afganistānas valdības korupcijas apkarošanas centienus un palīdzēt tiem, un aicina valdību palielināt valsts spējas atgūt nozagtus līdzekļus ar tādu programmu starpniecība kā Pasaules Bankas grupas un ANO Narkotiku un noziedzības novēršanas biroja pārziņā esošā nozagto aktīvu atguves iniciatīva;
10. aicina Afganistānas valdību veikt turpmākus pasākumus, lai nepieļautu spīdzināšanu un sliktu izturēšanos pret ieslodzītajiem, kā arī ratificēt Konvencijas pret spīdzināšanu fakultatīvo protokolu;
11. atzinīgi vērtē ICC prokurores lēmumu uzsākt izmeklēšanu par iespējamiem noziegumiem pret cilvēci, kas izdarīti Afganistānā kopš 2003. gada, un aicina visas valdības, kuras ir nosūtījušas savas valsts karavīrus dalībai NATO vadītajā Starptautisko Drošības atbalsta spēku (ISAF) misijā un/vai starptautiskajā koalīcijā “karam pret terorismu”, pilnībā sadarboties ar ICC tās veiktajā izmeklēšanā;
12. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Afganistānas valdībai un parlamentam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei un Komisijai.