Procedūra : 2017/2932(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B8-0682/2017

Iesniegtie teksti :

B8-0682/2017

Debates :

Balsojumi :

PV 14/12/2017 - 8.5
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :


REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
PDF 421kWORD 57k
11.12.2017
PE614.305v01-00
 
B8-0682/2017

iesniegts, noslēdzot debates par Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos paziņojumu,

saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu


par situāciju Afganistānā (2017/2932(RSP))


Sabine Lösing, Takis Hadjigeorgiou, Neoklis Sylikiotis, Stelios Kouloglou, Kostadinka Kuneva, Dimitrios Papadimoulis, Eleonora Forenza, Sofia Sakorafa, Paloma López Bermejo, Merja Kyllönen, Lola Sánchez Caldentey, Estefanía Torres Martínez, Tania González Peñas, Xabier Benito Ziluaga, Miguel Urbán Crespo GUE/NGL grupas vārdā

Eiropas Parlamenta rezolūcija par situāciju Afganistānā (2017/2932(RSP))  
B8‑0682/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējos ziņojumus un rezolūcijas par Afganistānu,

–  ņemot vērā jauno ES stratēģiju attiecībā uz Afganistānu, ko Eiropas Savienības Padome pieņēma 2017. gada 16. oktobrī,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 18. jūlija secinājumus,

–  ņemot vērā jaunā ES īpašā sūtņa Afganistānā Roland Kobia iecelšanu 2017. gada 1. septembrī un viņa neseno vizīti Afganistānā 2017. gada 25. un 26. oktobrī,

–  ņemot vērā ES un Afganistānas vietējā cilvēktiesību dialoga sanāksmes, kas notika 2016. gada 1. jūnijā un 30. novembrī,

–  ņemot vērā ES ārlietu ministru 2013. gada 27. maija lēmumu pagarināt ES policijas misiju Afganistānā (EUPOL) līdz 2014. gada 31. decembrim, un ņemot vērā Padomes 2014. gada 23. jūnija lēmumu principā piekrist EUPOL pagarināšanai līdz 2016. gada beigām,

–  ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas (SKT) prokurores Fatou Bensouda 2017. gada 3. novembra paziņojumu par viņas lēmumu pieprasīt tiesas atļauju sākt izmeklēšanu par situāciju Afganistānas Islāma Republikā,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes rezolūcijas par Afganistānu, tostarp 2014. gada 12. decembra rezolūciju Nr. 2189,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Palīdzības misijas Afganistānā (UNAMA) 2016. gada ziņojumu par civiliedzīvotāju aizsardzību bruņotā konfliktā,

–  ņemot vērā Stingrā atbalsta misiju (Resolute Support Mission — RSM), kas ir turpmākā NATO misija Afganistānā, kuru sāka īstenot 2015. gada 2. janvārī,

–  ņemot vērā ASV un Afganistānas divpusējo drošības nolīgumu (DDN) un NATO un Afganistānas nolīgumu par bruņoto spēku un darbinieku statusu (NATO SOFA), kurus parakstīja 2014. gada 30. septembrī,

–  ņemot vērā jauno ASV stratēģiju attiecībā uz Afganistānu, ar ko prezidents Donalds Tramps iepazīstināja 2017. gada 21. augustā,

–  ņemot vērā starptautisko līdzekļu devēju konferenci, ko Briselē 2016. gada 5. oktobrī rīkoja ES (Briseles konference par Afganistānu), kā arī šīs konferences laikā pieņemto dokumentu (atjaunināts un precizēts) „Pašpaļāvība, izmantojot savstarpējās atbildības satvaru” (SMAF),

–  ņemot vērā ES un Afganistānas deklarāciju „Kopējā turpmākā virzība migrācijas jautājumos”, ko pieņēma 2016. gada 5. oktobrī, kā arī pirmo apvienotās darba grupas sanāksmi, kas notika 2016. gada novembrī,

–  ņemot vērā organizācijas Amnesty International ziņojumu „Situācija Afganistānā atkal draudīga — patvēruma meklētāji atgriezti no Eiropas Afganistānā”, kas publicēts 2017. gada 5. oktobrī,

–  ņemot vērā Afganistānas pievienošanos Pasaules Tirdzniecības organizācijai 2016. gada jūlijā,

–  ņemot vērā Afganistānas zemo vērtējumu Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programmas (UNDP) 2015. gada ziņojumā par tautas attīstības indeksu — no 187 valstīm Afganistānai piešķirta 171. vieta,

–  ņemot vērā Nacionālo Rīcības plānu Afganistānas sieviešu atbalstam (NAPWA),

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā Afganistānā būtiski pasliktinājusies vispārējā drošības situācija; tā kā saskaņā ar 2017. gada globālo miera indeksu Afganistāna novērtēta kā otrā nedrošākā valsts pasaulē; tā kā jaunie talibu uzbrukumu viļņi pēdējos mēnešos, kā arī organizācijas „Islāma valsts” ielaušanās Afganistānā, kas izraisīja vēl nepieredzētus uzbrukumus Kabulā un ziemeļu un austrumu provincēs, ir radījusi situāciju, kad gandrīz trešdaļā Afganistānas teritorijas un 25 % tās iedzīvotāju nav pieejami valdības pakalpojumi;

B.  tā kā UNAMA 2016. gada ziņojumā par civiliedzīvotāju aizsardzību bruņotā konfliktā dokumentēts lielākais upuru skaits kopš 2009. gada, proti, 11 418 civiliedzīvotāju upuri; tā kā tika ziņots, ka pavisam nogalināti vairāk nekā 25 000 Afganistānas civiliedzīvotāju, turklāt ievainoto skaits ir vēl lielāks;

C.  tā kā SKT prokurore Fatou Bensouda ir pieprasījusi tiesas atļauju sākt izmeklēšanu par iespējamajiem noziegumiem, kuri pastrādāti saistībā ar bruņoto konfliktu valstī kopš 2003. gada; tā kā SKT prokurore vairāku gadu laikā ir savākusi pierādījumus par talibu, Afganistānas policijas un izlūkdienestu, kā arī ASV armijas un Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, piemēram, par uzbrukumiem karavīriem, kuri veic humānās palīdzības uzdevumus, par bērnu karavīru izmantošanu un aizturēto spīdzināšanu, tostarp nelegālās aizturēšanas vietās, kuras atrodas vairākās ES dalībvalstīs, proti, Polijā, Lietuvā un Rumānijā;

D.  tā kā jaunā ASV administrācija ir palielinājusi savus militāros spēkus Afganistānā un karavīru kopskaits pārsniedz 14 000; tā kā prezidenta Donalda Trampa stratēģija attiecībā uz Afganistānu ir beztermiņa saistības — saskaņā ar šo stratēģiju karavīru atsaukšana būs atkarīga no situācijas uz vietas, un tādējādi ASV militārajai intervencei nav beigu termiņa;

E.  tā kā Afganistāna ir pasaules valsts, kurā bombardēšanai visvairāk izmantoti bezpilota lidaparāti, un jaunie ASV noteikumi par bezpilota lidaparātiem palielina riskus civiliedzīvotājiem; tā kā uzbrukumos un pretuzbrukumos dzīvību zaudējuši ļoti daudzi cilvēki;

F.  tā kā ASV nesen pieņemtais lēmums pastiprināt gaisa uzbrukumus un paplašināt īpašo spēku operācijas var vēl vairāk palielināt civiliedzīvotāju upuru un bojāgājušo skaitu; tā kā pēc tam, kad NATO vadītā operācijā Kundūzas ziemeļu reģionā gāja bojā 13 civiliedzīvotāji, Afganistānas un ASV militārās iestādes solīja veikt izmeklēšanu, taču plašāku informāciju nesniedza; tā kā pēc ASV gaisa spēku uzbrukuma organizācijas „Ārsti bez robežām” slimnīcai Kundūzā 2015. gada oktobrī, kad tika nogalināti vai ievainoti vismaz 42 darbinieki un pacienti, atbildīgajiem netika izvirzītas kriminālapsūdzības;

G.  tā kā pagājušajā mēnesī publiskotie Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) jaunākie dati par civiliedzīvotāju upuriem norāda uz to, ka salīdzinājumā ar attiecīgo periodu pagājušajā gadā 2017. gada pirmajos deviņos mēnešos ar gaisa uzbrukumiem saistīto upuru skaits palielinājies par 52 %, 205 cilvēki ir gājuši bojā un 261 tika ievainots; tā kā talibi un citi bruņoti nemiernieku grupējumi ir vainojami lielākajā daļā gadījumu ar civiliedzīvotāju upuriem, proti, saskaņā ar UNAMA, aptuveni 60 % gadījumu;

H.  tā kā 2016. gadā 600 000 personu tika pārvietotas un tādējādi iekšzemē pārvietoto personu kopējais skaits sasniedz 1,5 miljonus; tā kā 9,3 miljoniem afgāņu ir galēji nepieciešama humānā palīdzība un 9 miljoniem afgāņu ir ierobežota piekļuve veselības aprūpes pamatpakalpojumiem vai šādi pakalpojumi vispār nav pieejami; tā kā 3 miljoni afgāņu devušies bēgļu gaitās uz Pakistānu vai Irānu, savukārt 1 miljons afgāņu 2016. gadā atgriezās mājās;

I.  tā kā ES un Afganistānas deklarāciju „Kopējā turpmākā virzība migrācijas jautājumos” pieņēma, lai paredzētu, ka atbalstu piešķir, ja tiek izpildīts nosacījums par ES nonākušo Afganistānas valstspiederīgo atpakaļuzņemšanu, turklāt to pieņēma bez Eiropas Parlamenta piekrišanas, jo nav oficiāla ES atpakaļuzņemšanas nolīguma; tā kā Afganistānas valstspiederīgie joprojām ir otra lielākā patvēruma meklētāju grupa ES; tā kā dalībvalstis vairākus tūkstošus Afganistānas patvēruma meklētāju, tostarp nepavadītu nepilngadīgo, ir pakļāvušas briesmām, piespiedu kārtā atgriežot tos valstī, kurā tiem draud nopietns risks tikt spīdzinātiem, nolaupītiem un nogalinātiem, kā arī citi cilvēktiesību pārkāpumu riski; tā kā saskaņā ar organizācijas Amnesty International 2017. gada oktobra ziņojumu afgāņu migrantu atgriešana ir nelikumīga;

J.  tā kā atbalsta kopsumma, ko Afganistānai kopš 1992. gada sniegusi ASV, ES un tās dalībvalstis, kā arī citi starptautiskie līdzekļu devēji, ir USD 130 miljardi; tā kā šo summu var pielīdzināt Eiropas Maršala plānam; tā kā ES humānā palīdzība Afganistānai 2017. gadā sasniedz EUR 30,5 miljonus, savukārt atbalsta kopsumma pēdējā desmitgadē sasniedz EUR 756 miljonus; tā kā, neraugoties uz šo atbalstu, ekonomika joprojām ir ļoti sliktā stāvoklī un ir atkarīga no ārvalstu palīdzības;

K.  tā kā Afganistānas Nacionālie drošības spēki (ANDS) prasa ļoti lielus līdzekļus; tā kā nedz ES, nedz arī citi starptautiskās sabiedrības locekļi ilgtermiņā nav ieinteresēti finansēt ANDS budžetu; tā kā, pat veicot plānoto personāla samazināšanu, Afganistānas valdība nevarēs nodrošināt nepieciešamo finansējumu; tā kā tas var radīt bīstamu situāciju, kad labi aprīkota militārā policija un armija varētu meklēt alternatīvus ienākumu gūšanas avotus;

L.  tā kā skolu apmeklē 80 % afgāņu bērnu; tā kā Afganistānu joprojām uzskata par vienu no nepiemērotākajām valstīm, kur meitenēm iegūt izglītību; tā kā skolu beidzēju skaits un aplēstais rakstpratības līmenis valstī 15 gadus sasniegušu un vecāku iedzīvotāju vidū joprojām ir ļoti zems;

M.  tā kā magoņu audzēšanas un opija tirdzniecības apjoms ir būtiski palielinājies, proti, par 43 % laikposmā no 2015. līdz 2016. gadam;

N.  tā kā, ņemot vērā Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) un citu dalībnieku ieteikumus, Afganistānas valdība ir ieviesusi virkni stingru neoliberālu reformu, tostarp vienotas likmes nodokli, un no 43 % līdz 5,3 % ir pazeminājusi muitas nodokļus importētām precēm; tā kā šīs reformas nav būtiski palielinājušas valsts ieņēmumus un ir radies budžeta un tirdzniecības deficīts;

O.  tā kā NATO tā dēvētā visaptverošā pieeja nav devusi rezultātus un attīstības palīdzība ir novirzīta politiskiem un militāriem mērķiem; tā kā šī pieeja nemierniekiem var radīt priekšstatu, ka atsevišķi civilie dalībnieki ir iesaistīti konfliktā;

P.  tā kā pēc sarunām notiek miera līguma starp Afganistānas valdību un organizāciju „Hezb-e Islami” īstenošana;

Q.  tā kā, ņemot vērā gaidāmās parlamenta un prezidenta vēlēšanas, Afganistānas valdība ir īstenojusi vēlēšanu reformu, 2016. gada beigās pieņemot jaunu vēlēšanu likumu un ieceļot jaunus darbiniekus vēlēšanu pārvaldības iestādēs; tā kā krāpšana un korupcija joprojām ir plaši izplatīta; tā kā ES ir atbalstījusi ANO Attīstības programmas (UNDP) Projektu īstenošanas plāna (PĪP) izpildi, sniedzot konsultatīvu atbalstu; tā kā, neraugoties uz to, iekļaujošam, pārredzamam un ticamam vēlēšanu procesam būs izšķiroša nozīme, lai novērtētu demokratizācijas procesu valstī,

1.  norāda, ka pēc 16 gadus ilgas ASV un NATO vadītas intervences, kas prasīja ļoti lielu upuru skaitu, Afganistānas valsts pašpietiekamība un suverenitāte joprojām nav panākta un drošības situācija ir vēl vairāk pasliktinājusies; uzsver, ka šāda militārā klātbūtne un jo īpaši agresīvās operācijas ir zināmā mērā saasinājušas konfliktu; tādēļ aicina atsaukt visus ES, NATO un ASV spēkus, jo šim konfliktam nav iespējams militārs risinājums;

2.  norāda, ka SKT prokurore Fatou Bensouda ir ierosinājusi veikt SKT izmeklēšanu par kara noziegumiem un cilvēktiesību pārkāpumiem, un uzskata, ka būtu jāveic vēl viena neatkarīga izmeklēšana ANO vadībā, tostarp par nogalināšanu bez tiesas sprieduma, izmantojot bezpilota lidaparātus, lai izbeigtu nesodāmības tradīciju un tādējādi būtiski veicinātu stabilizācijas procesu Afganistānā, un veidotu sabiedrības uzticību;

3.  pauž nopietnas bažas par ASV administrācijas attieksmi un tās atteikumu veikt saskaņošanu ar ANO, lai savlaicīgi rastu risinājumu visu spēku atsaukšanai; noraida jebkādu spēku turpmāku izvietošanu;

4.  aicina ES atbalstīt Afganistānas valdību tās centienos īstenot visaptverošu un integrētu miera un samierināšanas procesu, kuru vadītu un kontrolētu Afganistāna, aktīvi iesaistot visu līmeņu pilsonisko sabiedrību un visas konfliktējošās puses, tostarp — pēc pamiera noslēgšanas — arī kaujinieku, nemiernieku un paramilitāros grupējumus, jo pretējā gadījumā nebūs iespējams panākt ilgtspējīgu konflikta risinājumu;

5.  aicina EUPOL Afganistānā pārveidot par atbalsta misiju Afganistānas vadītam atbruņošanās, demobilizācijas un reintegrācijas sabiedrībā (ADR) procesam, cita starpā nosakot mērķi pēc iespējas drīzāk demobilizēt dažādos paramilitāros grupējumus un samazināt ANDS personāla skaitu; aicina ES aktīvi atbalstīt Afganistānas vadītu ADR procesu attiecībā uz bijušajiem nemierniekiem; aicina ES un NATO atbalstīt un pienācīgi finansēt pasākumus Afganistānas atmīnēšanai;

6.  uzsver, ka ir vajadzīga iekļaujoša reģionālā sadarbība ar mērķi veicināt ilgtermiņa mieru, stabilitāti un drošību plašākā reģionā; atbalsta jaunu pieeju drošības situācijai Afganistānā un tās kaimiņvalstīs — daudzpusēju forumu, kurā notiktu attiecīgo valstu un reģionu dialogi un sarunas par saistībām politiskajā, drošības, sociālajā, ekonomikas, vides un cilvēktiesību jomā; uzsver, ka šis forums varētu sniegt impulsu jaunai un konstruktīvai pieejai, pamatojoties uz šo valstu līdzdalību, pašnoteikšanās spējām un atbildību gan pret saviem pilsoņiem, gan citai pret citu; uzsver, ka šo forumu varētu īstenot kopā ar Islāma sadarbības organizāciju un ANO;

7.  uzskata, ka sieviešu tiesības ir daļa no drošības risinājuma, un atzinīgi vērtē iniciatīvas ar mērķi panākt, lai sievietēm būtu svarīga loma miera un samierināšanas procesa visos posmos, jo nav iespējams panākt stabilitāti Afganistānā, ja netiek nodrošināta iespēja sievietēm pilnībā īstenot savas tiesības politiskajā, sociālajā un ekonomiskajā dzīvē;

8.  norāda, ka nav panākts būtisks progress cilvēktiesību un pamattiesību jomā, jo īpaši attiecībā uz Afganistānas sievietēm un meitenēm; pauž nopietnas bažas par to, ka Afganistānas sievietes joprojām cieš no diskriminācijas, vardarbības, seksuālas vardarbības un izvarošanas saskaņā ar šariata likumiem; aicina valdību turpināt īstenot NAPWA, paredzot atbilstīgu finansējumu, kā arī turpināt piemērot Likumu par vardarbības pret sievietēm izskaušanu (EVAW) un Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu;

9.  mudina Afganistānas valdību iesaistīties neatkarīgas tiesu varas izveidē un garantēt preses brīvību;

10.  aicina Afganistānas iestādes aizstāt visus piespriestos nāvessodus un vēlreiz noteikt moratoriju nāvessoda izpildei ar mērķi pilnībā atcelt šo soda veidu; aicina Afganistānas valdību arī izbeigt visu veidu spīdzināšanu un vardarbību, jo īpaši ieslodzījuma vietās;

11.  pauž bažas par augsto bezdarba līmeni, jo īpaši afgāņu jauniešu vidū, veselības aprūpes nepieejamību, bēdīgo veselības aprūpes sistēmu un to, ka vairāk nekā puse no iedzīvotājiem dzīvo trūkumā; uzsver, ka ES stratēģijā attiecībā uz Afganistānu uzsvars jāliek galvenokārt uz attīstības politiku, jo īpaši lauku apvidos, kur dzīvo lielākā daļa iedzīvotāju, un uz nabadzības mazināšanu, un ka attīstības palīdzība jāsasaista ar publiskās infrastruktūras attīstību Afganistānā, lai radītu tik ļoti nepieciešamās darbvietas un tādējādi mazinātu valsts atkarību no ārvalstu līdzekļu devējiem;

12.  uzskata, ka Afganistānas valsts veidošanas līgums un Pilsoņu harta — viena no piecām valsts prioritāšu programmām — palīdz stiprināt centienus, lai radītu publisko infrastruktūru un pakalpojumus ikvienam, taču tā joprojām nav vajadzīgā mērā pašpietiekama, jo būtiski tās elementi, kas būtu jāiekļauj valsts politikā, tiek nodoti privātajam sektoram vai arī šādi pasākumi tiek ieteikti Publisko finanšu pārvaldības ceļvedī (PFPC II) un no tā izrietošajā piecu gadu Fiskālās darbības rezultātu uzlabošanas plānā; iesaka ieviest augstākus muitas tarifus, lai aizsargātu valsts ekonomiku un tādējādi veicinātu lielāku eksporta iespējamību;

13.  atzinīgi vērtē tiesību aktu, kas aizliedz vervēt bērnus ANDS, un Likuma par bērniem projektu un mudina tos drīzumā īstenot;

14.  joprojām pauž bažas par niecīgajiem līdzšinējiem panākumiem, īstenojot pasākumus, lai pakāpeniski samazinātu opija ieguvi Afganistānā; prasa radīt dzīvotspējīgus alternatīvus iztikas līdzekļu ieguves avotus un pasākumus, lai kopumā uzlabotu lauku apvidu iedzīvotāju dzīves apstākļus; šai sakarā atzinīgi vērtē ES atbalstu ANO Narkotiku un noziedzības novēršanas biroja (UNODC) Reģionālajai programmai Afganistānai un tās kaimiņvalstīm; mudina Afganistānas iestādes un visas citas iesaistītās puses apkarot transnacionālo organizēto noziedzību un narkotiku tirdzniecību;

15.  aicina dalībvalstis nekavējoties pārtraukt personu deportāciju atpakaļ uz Afganistānu un pieņemt regulējumu attiecībā uz patvēruma meklētājiem no Afganistānas, jo situācija skaidri parāda, ka Afganistāna nav droša valsts; aicina ES un dalībvalstis turpmāk nepiemērot nosacījumu, ka atbalstu piešķir, ja tiek atgriezti Afganistānas valstspiederīgie un ja ES robežkontroles veikšanai tiek piesaistīti ārpakalpojumi;

16.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Afganistānas valdībai un parlamentam, Eiropas Padomei, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai, ANO un NATO.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika