REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par autonomu ieroču sistēmām
5.9.2018 - (2018/2752(RSP))
saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu
Michael Gahler, Cristian Dan Preda, José Ignacio Salafranca Sánchez-Neyra, David McAllister, Sandra Kalniete, Laima Liucija Andrikienė, Elmar Brok, Tunne Kelam, Eduard Kukan, Julia Pitera, Bogdan Andrzej Zdrojewski PPE grupas vārdā
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B8-0308/2018
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā 2013. gada 3. maija pētījumu par to, kā bezpilota lidaparātu un autonomu robotu izmantošana karadarbībai ietekmē cilvēktiesības,
– ņemot vērā dažādas nostājas, ieteikumus un rezolūcijas, piemēram, 2018. gada 13. marta plenārsēdē pieņemto pilnvarojumu sākt sarunas, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes regulu par Eiropas aizsardzības rūpniecības attīstības programmas izveidi, savu 2017. gada 13. decembra rezolūciju par 2016. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā[1], savu 2016. gada 7. jūlija ieteikumu Padomei par Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 71. sesiju[2] un savu 2014. gada 27. februāra rezolūciju par bruņotu bezpilota lidaparātu izmantošanu[3],
– ņemot vērā ES paziņojumus par letālu autonomo ieroču sistēmām (LAWS) Parasto ieroču konvencijas pušu valdību ekspertu grupai Ženēvā 2017. gada 13.–17. novembrī un 2018. gada 9.–13. aprīlī,
– ņemot vērā ieguldījumu, ko dažādas valstis, tostarp ES dalībvalstis, sniedza pirms valdību ekspertu grupas 2017. un 2018. gada sanāksmēm,
– ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,
A. tā kā ANO Parasto ieroču konvencijas mērķis ir aizliegt vai ierobežot dažu parasto ieroču izmantošanu, kurus uzskata par tādiem, kas lieki un nepamatoti sagādā ciešanas kaujiniekiem vai darbojas haotiski arī uz civilpersonām;
B. tā kā jautājumu par autonomu ieroču sistēmām apspriež un analizē Parasto ieroču konvencijas pušu valdību ekspertu grupa Ženēvā;
C. tā kā pilnībā autonomas letālu ieroču sistēmas vēl nav radītas; tā kā neautonomas sistēmas — piemēram, automatizētas, no attāluma vai ar telesakariem darbināmas sistēmas, — nevajadzētu uzskatīt par letālu autonomo ieroču sistēmām;
D. tā kā cilvēka iesaistei un pārraudzībai ir galvenā nozīme tādu lēmumu pieņemšanas procesā, kuru sekas var būt letālas, jo tikai cilvēks var būt atbildīgs par lēmumu, kas šķir dzīvību un nāvi;
E. tā kā starptautiskās tiesības, arī starptautiskās humanitārās tiesības un cilvēktiesības, ir pilnībā piemērojamas visām ieroču sistēmām un tiem, kuri tās izmanto, un tā kā starptautisko tiesību normu ievērošana ir viena no galvenajām prasībām, kas valstīm ir jāpilda, sevišķi tad, ja ir jāuztur spēkā tādi principi kā civiliedzīvotāju aizsardzība vai jārīkojas piesardzīgi uzbrukuma gadījumā;
F. tā kā letālu ieroču sistēma būtu jāuzskata par autonomu, ja attiecīgā sistēma ar nolūku ir izstrādāta tā, ka bez mijiedarbības ar cilvēku pati spēj mainīt iestatīto darbības algoritmu, nepildīt tai sākotnēji doto uzdevumu vai mainīt savus noteikumus par uzbrukumu mērķim;
G. tā kā cilvēka kontrole pār letālu ieroču sistēmu būtu jāuzskata par vērā ņemamu, ja, pateicoties šādai kontrolei, cilvēks, kurš sistēmu darbina, var mainīt sistēmai doto uzdevumu vai izbeigt uzbrukumu mērķim tāpēc, ka ir jāpilda starptautisko humanitāro tiesību normas,
1. uzsver, ka problemātiskie jautājumi, kas varētu rasties saistībā ar letālām autonomo ieroču sistēmām, ir jārisina starptautiskā līmenī, bet tomēr atgādina, ka šīs sistēmas vēl nav pilnībā izstrādātas; aicina dalībvalstis kopīgiem spēkiem šajā ziņā panākt vienotu nostāju;
2. vērš uzmanību uz to, ka valstīm, kuras ir Parasto ieroču konvencijas puses, ir atšķirīgas pieejas, tāpēc ir jāizstrādā sākotnēja darba definīcija jēdzieniem „letālu autonomo ieroču sistēma” un „vērā ņemama cilvēka kontrole”, jo šāds ES devums varētu palīdzēt noteikt un veidot pieņemamus starptautiskos standartus un ierobežojumus šādām nākotnē iespējamām sistēmām;
3. ņemot vērā iepriekšminēto, aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos, kā arī dalībvalstis un Padomi sagatavot un pieņemt kopēju nostāju attiecībā uz autonomu ieroču sistēmām; uzsver, ka cita starpā ir jāizstrādā noteikumi par vērā ņemamu cilvēka kontroli attiecībā uz letāla spēka pielietošanu;
4. vērš uzmanību uz to, ka neviens ierocis un neviena ieroču sistēma, ko pašlaik izmanto ES spēki vai to sabiedrotie, nav letālu autonomo ieroču sistēma; atgādina, ka ieroči un ieroču sistēmas, kas ar nolūku ir izstrādāti tā, lai aizsargātu savas platformas, kaujas spēkus un iedzīvotājus pret ārkārtīgi dinamisku apdraudējumu, piemēram, pret ienaidnieka raķetēm, munīciju un lidaparātiem, netiek uzskatītas par letālu autonomo ieroču sistēmām; uzsver, ka lēmumi par attiecīga ieroča vai sistēmas izmantošanu, lai uzbruktu gaisa kuģiem, uz kuriem atrodas cilvēki, būtu jāpieņem cilvēkiem;
5. brīdina, ka tad, ja Eiropas Savienība un tās dalībvalstis pašas sev ieviesīs pārāk daudz ierobežojumu attiecībā uz potenciālajām letālu autonomo ieroču sistēmām, tās varētu zaudēt savas līderpozīcijas tehnoloģiju jomā, atsakoties no iespējamām priekšrocībām nākotnes kaujas laukā, ja citi ietekmīgi starptautisko procesu dalībnieki līdzīgus ierobežojumus ievērot neplānos;
6. uzstāj, ka visiem, kuri nākotnē izmantos autonomu ieroču sistēmas, būtu jāsaņem intensīva un vispusīga apmācība par šādu sistēmu izmantošanas juridiskajiem, ētiskajiem un morālajiem aspektiem un par to izmantošanas iespējamām sekām;
7. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Eiropas Ārējās darbības dienestam, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un NATO ģenerālsekretāram.
- [1] Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0494.
- [2] Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0317.
- [3] OV C 285, 29.8.2017., 110. lpp.