REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par ANO 2018. gada Klimata pārmaiņu konferenci (COP 24) Katovicē (Polijā)
15.10.2018 - (2018/2598(RSP))
saskaņā ar Reglamenta 128. panta 5. punktu
Adina-Ioana Vălean, Peter Liese, Jo Leinen, Gerben-Jan Gerbrandy, Estefanía Torres Martínez, Bas Eickhout, Piernicola Pedicini Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas vārdā
B8-0477/2018
Eiropas Parlamenta rezolūcija par ANO 2018. gada Klimata pārmaiņu konferenci (COP 24) Katovicē (Polijā)
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC) un tai pievienoto Kioto protokolu,
– ņemot vērā Parīzes nolīgumu, lēmumu Nr. 1/CP.21 un ņemot vērā UNFCCC Pušu konferences 21. sesiju (COP 21) un Kioto protokola pušu sanākšanu Pušu konferences 11. sesijā (CMP 11), kas no 2015. gada 30. novembra līdz 11. decembrim notika Parīzē (Francijā),
– ņemot vērā UNFCCC Pušu konferences 18. sesiju (COP 18) un Kioto protokola pušu sanākšanu Pušu konferences 8. sesijā (CMP 8), kas no 2012. gada 26. novembra līdz 8. decembrim notika Dohā (Katarā), un grozījuma pieņemšanu Protokolam, ar ko nosaka Kioto protokola otro saistību periodu no 2013. gada 1. janvāra līdz 2020. gada 31. decembrim,
– ņemot vērā to, ka 2016. gada 22. aprīlī Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) galvenajā mītnē Ņujorkā Parīzes nolīgums tika atvērts parakstīšanai un bija pieejams parakstīšanai līdz 2017. gada 21. aprīlim un ka Parīzes nolīgumu ir parakstījušas 195 valstis un 175 valstis ir deponējušas tā ratifikācijas instrumentu,
– ņemot vērā UNFCCC Pušu konferences 23. sesiju (COP 23), Kioto protokola pušu sanākšanu 13. sesijā (CMP 13) un Parīzes nolīguma pušu sanākšanu Pušu konferences 2. sesijā (CMA 2), kas no 2017. gada 4. līdz 16. novembrim notika Bonnā (Vācijā),
– ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM),
– ņemot vērā savu 2018. gada 3. jūlija rezolūciju par ES klimata diplomātiju[1],
– ņemot vērā savu 2017. gada 4. oktobra rezolūciju par ANO 2017. gada Klimata pārmaiņu konferenci (COP 23) Bonnā (Vācijā)[2],
– ņemot vērā Komisijas 2016. gada 20. jūlija paziņojumu „Paātrināta pāreja uz mazoglekļa ekonomiku Eiropā” (COM(2016)0500),
– ņemot vērā Eiropadomes 2016. gada 15. februāra, 2016. gada 30. septembra, 2017. gada 23. jūnija un 2018. gada 22. marta secinājumus,
– ņemot vērā Padomes 2017. gada 13. oktobra, 2018. gada 26. februāra un 2018. gada 9. oktobra secinājumus,
– ņemot vērā Padomes 2017. gada 17. jūlija Lēmumu (ES) 2017/1541 par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Kigali grozījumu Monreālas protokolam par ozona slāni noārdošām vielām[3],
– ņemot vērā, ka 2015. gada 6. martā Latvija un Eiropas Komisija iesniedza UNFCCC Eiropas Savienības un tās dalībvalstu iecerēto nacionāli noteikto devumu (INND),
– ņemot vērā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) 5. novērtējuma ziņojumu, kopsavilkuma ziņojumu un IPCC īpašo ziņojumu „Globālā sasilšana par 1,5°C”,
– ņemot vērā ANO Vides programmas (UNEP) 2017. gada novembrī publicēto astoto kopsavilkuma ziņojumu par emisiju apjoma atšķirībām, kā arī UNEP trešo ziņojumu par pielāgošanās plaisu par 2017. gadu,
– ņemot vērā Starptautiskās Enerģētikas aģentūras 2017. gada ziņojumu par stāvokli enerģētikas un CO2 jomā pasaulē,
– ņemot vērā Pasaules Meteoroloģijas organizācijas (PMO) 2018. gada martā publicēto paziņojumu par pasaules klimata stāvokli 2017. gadā un ņemot vērā PMO informatīvā biļetena par siltumnīcefekta gāzu emisiju 13. izdevumu, kas publicēts 2017. gada 30. decembrī,
– ņemot vērā Pasaules Ekonomikas foruma ziņojumu par pasaules mēroga riska faktoriem 2018. gadā[4],
– ņemot vērā Videi saudzīgas izaugsmes darba grupas 2018. gada 5. marta paziņojumu „Finansējums ES rīcībai klimata politikas jomā — ar klimatu saistīto izdevumu palielināšana un integrēšana nākamajā daudzgadu finanšu shēmā (DFS)”[5], ko parakstījuši 14 ES vides un klimata ministri,
– ņemot vērā Komisijas Kopīgā pētniecības centra 2017. gada novembrī publicēto ziņojumu par CO2 un antropogēno CO2 emisiju operatīvā monitoringa un verifikācijas atbalsta spēju[6],
– ņemot vērā Fērbenksas deklarāciju, ko Arktikas valstu ārlietu ministri pieņēma Arktikas Padomes 10. ministru sanāksmē, kura 2017. gada 10. un 11. maijā notika Fērbenksā (Aļaskā),
– ņemot vērā pirmo augstākā līmeņa sanāksmi „Viena planēta”, kas 2017. gada 12. decembrī notika Parīzē, un ņemot vērā 12 tajā pieņemtās saistības,
– ņemot vērā Pāvesta Franciska encikliku „Esi slavēts” (Laudato Si),
– ņemot vērā 2018. gada 19. jūnija Mesebergas deklarāciju,
– ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,
A. tā kā Parīzes nolīgums stājās spēkā 2016. gada 4. novembrī un 181 no 197 Konvencijas pusēm ir ANO deponējušas savus ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumentus (2018. gada 11. oktobra dati);
B. tā kā 2015. gada 6. martā Eiropas Savienība iesniedza UNFCCC ES un tās dalībvalstu INND, tā apņemoties sasniegt saistošu mērķi līdz 2030. gadam panākt, ka iekšzemes SEG emisijas apjoms samazinās vismaz par 40 % salīdzinājumā ar attiecīgo 1990. gada līmeni;
C. tā kā ar saistībām, ko Parīzes nolīguma parakstītāji līdz šim ir apņēmušies izpildīt, būs par maz, lai sasniegtu kopējo mērķi; tā kā pašreizējais ES un tās dalībvalstu iesniegtais nacionāli noteiktais devums (NND) neatbilst arī Parīzes nolīgumā nospraustajiem mērķiem un tāpēc ir jāpārskata;
D. tā kā būtiski ES tiesību aktu elementi, kas palīdz nodrošināt ES NND — jo īpaši Atjaunojamo energoresursu direktīva un Energoefektivitātes direktīva, — ir pieņemti ar vērienīgākiem mērķiem, nosakot, ka līdz 2030. gadam ES ir jāpanāk, lai SEG emisijas apjoms samazinātos vismaz par 45 %; tā kā pat tad, ja 45 % samazinājums Eiropas Savienībā līdz 2030. gadam tiks panākts, ar to vēl nepietiks, lai sasniegtu Parīzes nolīguma mērķus un gadsimta vidus mērķi panākt, ka emisijas apjoma neto pieaugums līdzinās nullei;
E. tā kā pārredzamai emisiju mērīšanai ir galvenā nozīme, lai panāktu vērā ņemamu progresu, taisnīgi samazinot SEG emisijas apjomu visā pasaulē;
F. tā kā pēc trim nemainīgas apjoma vērtības gadiem 2017. gadā bija vērojama oglekļa emisiju apjoma palielināšanās gan pasaulē, gan Eiropas Savienībā; tā kā šī pieauguma sadalījums pasaulē ir nevienmērīgs;
G. tā kā 2017. gadā bieži bija vērojami ekstremāli laikapstākļi un tika reģistrēti gaisa temperatūras rekordi, un tas nozīmē, ka klimata politikas jomā pasaulē ir nepieciešama vēl steidzamāka rīcība;
H. tā kā vērienīga klimata pārmaiņu mazināšanas politika var nodrošināt izaugsmi un radīt darbvietas; tā kā atsevišķas nozares tomēr nav pasargātas no oglekļa emisiju pārvirzes, ja citos tirgos mērķi nebūs vienlīdz vērienīgi; tā kā tāpēc ir nepieciešama pienācīga aizsardzība pret oglekļa emisiju pārvirzi, lai saglabātu darbvietas attiecīgajās nozarēs;
I. tā kā klimata pārmaiņas pastiprina vairākus citus apdraudējuma faktorus, kas nesamērīgi smagi skar jaunattīstības valstis; tā kā sausums un citi nelabvēlīgi laikapstākļi noplicina un iznīcina resursus, no kuriem ir tieši atkarīga trūcīgo ļaužu iztika, un provocē lielāku konkurenci par atlikušajiem resursiem, tā saasinot humanitārās krīzes un vairojot saspīlējumu, iedzīvotāju piespiedu pārvietošanu, radikalizāciju un konfliktus; tā kā ir fakti, kas liecina, ka klimata pārmaiņas ir bijis viens no faktoriem, kas veicinājis nemierus un plašāku vardarbību Tuvo Austrumu, Sāhelas un Āfrikas raga valstīs, kas ir atbalsojies krietni tālāk par šo valstu robežām;
J. tā kā IPCC ziņojums „Globālā sasilšana par 1,5°C” turklāt liecina, ka šāda temperatūras pieauguma sekas, visticamāk, nebūs tik ļoti nopietnas kā sasilšanai par 2°C;
K. tā kā ir jārīkojas krietni stingrāk, lai klimata pārmaiņu mazināšana būtu sekmīga ilgtermiņā, un tas jo īpaši attiecas uz attīstītajām valstīm, jo ir jāatbrīvojas no oglekļa ekonomikas un jāveicina klimata ziņā vieda izaugsme, cita starpā arī jaunattīstības valstīs; tā kā pastāvīgi ir jācenšas nodrošināt spēcīgāku atbalstu jaunattīstības valstīm finanšu, tehnoloģiju un spēju veidošanas jomā;
L. tā kā tas, ka lielākajiem emitētājiem neizdodas savu SEG emisijas apjomu samazināt atbilstoši tam, kā ir jārīkojas, lai planētas vidējās temperatūras pieaugumu noturētu zem 1,5°C vai 2°C, un tādēļ klimata pārmaiņu kontekstā nepieciešamo pielāgošanās pasākumu jau tā milzīgais apjoms un izmaksas palielinās vēl vairāk, un to īpaši smagi jūt vismazāk attīstītās valstis (VAV) un mazās salu jaunattīstības valstis (SIDS); tā kā būtu jāatbalsta visas iniciatīvas, ko VAV un SIDS īsteno, lai sagatavotu informāciju par risku un agrīnās brīdināšanas paziņojumus;
M. tā kā plaisa starp pielāgošanās vajadzībām un attiecīgajiem pasākumiem kļūst aizvien lielāka, tāpēc šis process ir steidzami jāpavērš pretējā virzienā un tādēļ jāveic daudz spēcīgāki pasākumi, lai mazinātu klimata pārmaiņas un tām pielāgotos;
N. tā kā nav pieļaujams, ka ar pielāgošanos saistītās izmaksas nākas segt konkrētu pasākumu īstenošanas vietā, un tiem, kuri galvenokārt atbildīgi par SEG emisijas apjoma pieaugumu, ir jāuzņemas lielākā daļa sloga pasaules mērogā;
O. tā kā Parīzes nolīguma 7. pantā ir noteikts vispārējs pielāgošanās mērķis un tagad šo mērķi nevilcinoties ir jāsāk īstenot praksē; tā kā par svarīgu elementu būtu jākļūst nacionālajiem pielāgošanās plāniem (NPP);
P. tā kā meži būtiski palīdz mazināt klimata pārmaiņas un tām pielāgoties; tā kā atmežošanas radīto emisiju īpatsvars ir gandrīz 20 % no pasaules SEG emisiju apjoma un atmežošanu jo īpaši veicina lauksaimniecības dzīvnieku, sojas un palmu eļļas plašāka rūpnieciskā audzēšana, cita starpā arī ES tirgus vajadzībām; tā kā ES būtu jāpanāk, ka tā mazāk veicina atmežošanu netieši (iegādājoties ar atmežošanu saistītus produktus);
Q. tā kā zemes ir maz un tās izmantošana tradicionālās un pirmās paaudzes biodegvielas izejvielu ražošanai var vēl vairāk pasliktināt situāciju attiecībā uz nodrošinājumu ar pārtiku un iznīcināt nabadzīgo ļaužu iztiku jaunattīstības valstīs, un to jo īpaši veicina zemes sagrābšana, iedzīvotāju piespiedu pārvietošana, piesārņojums un pirmiedzīvotāju tautu tiesību pārkāpumi; tā kā šādu kaitējumu var nodarīt arī oglekļa emisiju izlīdzināšanas un mežu atjaunošanas shēmas, ja tās nav pienācīgi izstrādātas un īstenotas;
R. tā kā pagaidām nav pierādījumu, kas liecinātu, ka ir pieejamas drošai un efektīvai oglekļa uztveršanai un uzglabāšanai vajadzīgās tehnoloģijas, turklāt ģeoloģiskā inženierija, ko izmanto mākslīgu oglekļa piesaistītāju veidošanai, ir saistīta ar vēl nezināma mēroga risku; tā kā tas nozīmē, ka uz oglekļa uztveršanu un uzglabāšanu nevar paļauties, meklējot risinājumu klimata pārmaiņu mazināšanai, un tam nevajadzētu aizēnot nepieciešamību radikāli paātrināt pasākumu īstenošanu klimata politikas jomā, kas ir jāpanāk, izmantojot pieejamās tehnoloģijas un īstenojot reāli iespējamas izmaiņas sistēmās un dzīvesveidā,
1. atgādina, ka klimata pārmaiņas — kas rada arī citus riskus un tos vairo, — ir viena no visaktuālākajām problēmām, kas cilvēcei ir steidzami jārisina, un ka visām pasaules valstīm un dalībniekiem ir jādara viss iespējamais, lai ar nelokāmu individuālu rīcību pret tām cīnītos; turklāt vērš uzmanību uz to, ka savlaicīga starptautiskā sadarbība, solidaritāte un neatlaidīgi konsekventa apņemšanās rīkoties vienoti ir vienīgais risinājums, kas ļauj izpildīt kolektīvo pienākumu nosargāt visu planētu un tās bioloģisko daudzveidību esošajām un nākamajām paaudzēm; uzsver, ka ES ir gatava arī turpmāk uzņemties vadošo lomu, īstenojot šos centienus pasaules mērogā un tomēr nodrošinot, ka ir iespējama ilgtspējīga SEG emisiju mazapjoma ekonomikas attīstība, kas garantē drošu energoapgādi, priekšrocības Eiropas uzņēmumiem konkurētspējas ziņā un darbvietu radīšanu;
Zinātniskais pamatojums rīcībai klimata politikas jomā
2. norāda, ka PMO ir apstiprinājusi — 2015., 2016. un 2017. bija trīs vissiltākie gadi, kādi līdz šim ir reģistrēti, kā rezultātā ļoti izteikta bija Arktikas sasilšana, kas ilgstoši ietekmēs jūras līmeni kopumā un laikapstākļus visā pasaulē;
3. uzskata, ka pamatīgo un, visticamāk, neatgriezenisko ietekmi, ko radītu planētas temperatūras pieaugums par 2°C, varētu nepieļaut, ja vien tiktu strādāts pie vērienīgākā 1,5°C ierobežojuma sasniegšanas, bet tādā gadījumā ne vēlāk kā līdz 2050. gadam būtu jāpanāk, lai pasaules SEG emisijas apjoma neto pieaugums līdzinātos nullei; uzsver, ka vajadzīgie tehniskie risinājumi ir pieejami un izmaksu ziņā tie kļūst aizvien konkurētspējīgāki un ka visas ES politikas nostādnes ir rūpīgi jāsaskaņo ar Parīzes nolīguma ilgtermiņa mērķiem un regulāri jāpārskata, lai tās šiem mērķiem atbilstu; tāpēc gaida, kādi būs IPCC 2018. gada īpašā ziņojuma secinājumi par sekām, ko radītu globālā sasilšana, ja temperatūras pieaugums būtu 1,5ºC salīdzinājumā ar attiecīgo pirmsindustriālā laikmeta līmeni;
4. uzsver, ka PVO dati liecina — klimata pārmaiņas ietekmē veselībai noteicošos sociālos un vides faktorus (tīrs gaiss, nekaitīgs dzeramais ūdens, pietiekami daudz pārtikas un droša patvēruma vieta) un laikposmā no 2030. līdz 2050. gadam katru gadu no nepilnvērtīga uztura, malārijas, caurejas un no karstuma radītas slodzes mirušo skaits palielināsies vēl par 250 000 cilvēku; atzīmē, ka ārkārtīgi augsta gaisa temperatūra ir faktors, kas tieši veicina mirstību no sirds un asinsvadu sistēmas un elpošanas orgānu slimībām, un tas jo īpaši attiecas uz vecāka gadagājuma cilvēkiem; atzīst, ka klimata pārmaiņas ir konfliktu katalizators; uzskata, ka Parīzes nolīguma saistību pilnīga izpilde lielā mērā palīdzētu vairot drošību un mieru gan Eiropā, gan visā pasaulē;
Parīzes nolīguma ratifikācija un saistību izpilde
5. atzinīgi vērtē to, ka Parīzes nolīgums ir līdz šim visātrāk ratificētais šāda veida dokuments, un atzinīgi vērtē gan valsts, gan nevalstisko dalībnieku aktīvu iesaistīšanos pasaules līmenī un apņēmību panākt nolīguma pilnīgu un drīzu īstenošanu, kā to apliecina saistības, kas paustas nozīmīgos pasaules mēroga pasākumos, piemēram, Ziemeļamerikas 2017. gada augstākā līmeņa sanāksmē par klimatu, kura no 2017. gada 4. līdz 6. decembrim notika Čikāgā, augstākā līmeņa sanāksmē „Viena planēta”, kas tika rīkota 2017. gada 12. decembrī Parīzē, un Pasaules augstākā līmeņa sanāksmē par rīcību klimata politikas jomā, kura no 2018. gada 12. līdz 14. septembrim notika Sanfrancisko;
6. uzsver, ka ar pašlaik piedāvāto NND globālo sasilšanu izdotos ierobežot vien tiktāl, lai planētas temperatūras pieaugums būtu aptuveni 3,2°C[7], un tas nav ne tuvu 2°C mērķim; aicina visas nolīguma Puses ar konstruktīvu ieguldījumu panākt, ka tiek ieviests līdz 2020. gadam īstenojams process, kad NND būs jāatjaunina, un nodrošināt, ka Pušu NND atbilst ilgtermiņa mērķim, kas attiecībā uz planētas vidējās temperatūras pieaugumu ir noteikts Parīzes nolīgumā, proti, noturēt to krietni zem 2°C salīdzinājumā ar attiecīgo pirmsindustriālā laikmeta līmeni un turpmāk censties to ierobežot vēl vairāk, tā lai temperatūras pieaugums nepārsniegtu 1,5°C; atzīst, ka ar spēkā esošajām saistībām — tostarp tām, kuras apņēmusies pildīt Savienība un tās dalībvalstis, — nepietiek, lai sasniegtu nolīguma mērķus; tāpēc uzsver, ka pasaules SEG emisijas apjoma maksimums būtu jāsasniedz pēc iespējas drīzāk un ka visām nolīguma Pusēm, jo īpaši ES un visām G20 valstīm, vajadzētu rīkoties enerģiskāk un līdz 2020. gadam atjaunināt savu NND, ņemot vērā to, kā noslēgsies 2018. gada veicinošais dialogs, kura rezultātā ir iecerēts novērst atšķirības, kas pagaidām vēl liedz iespēju šo mērķi sasniegt;
7. uzskata, ka tad, ja citas ekonomikas ziņā ietekmīgākās valstis attiecībā uz SEG emisijas samazināšanu neuzņemsies ES līdzvērtīgas saistības, būs jāpatur spēkā noteikumi, kas vērsti pret oglekļa emisiju pārvirzi, sevišķi attiecībā uz nozarēm ar lielu oglekļa emisiju pārvirzes risku, lai tādējādi garantētu Eiropas rūpniecības konkurētspēju pasaules mērogā;
8. pauž nožēlu, ka lielākā daļa trešo valstu, kuras uzņēmušās saistības saskaņā ar Parīzes nolīgumu, tikai tagad ļoti lēni sāk diskusiju par sava devuma palielināšanu; tāpēc prasa Komisijai racionāli formulēt ES apsvērumus par savu saistību palielināšanu, spēcīgāku akcentu liekot uz citu partneru motivēšanu darīt to pašu;
9. uzsver, ka vērienīga klimata politika Eiropas Savienībai ir būtiska, lai tā spētu rīkoties kā uzticams partneris pasaules mērogā, ka ES ir svarīgi klimata jomā saglabāt savas līderpozīcijas pasaules mērogā un neatkāpties no Parīzes nolīguma noteikumiem: atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta un Padomes panākto vienošanos atjaunojamiem energoresursiem un energoefektivitātei noteiktos mērķrādītājus līdz 2030. gadam palielināt attiecīgi līdz 32 % un 32,5 %, kas nodrošinās, ka SEG emisijas apjoms līdz 2030. gadam būs samazinājies vairāk nekā par 45 %; tāpēc atzinīgi vērtē Komisijas apsvērumus par ES NND atjaunināšanu, lai ES dalībvalstis rēķinātos ar šādu vērienīgāku apņemšanos un attiecīgi palielinātu savu emisiju samazināšanas mērķi 2030. gadam; aicina Komisiju līdz 2018. gada beigām sagatavot Eiropas Savienībai vērienīgu gadsimta vidus bezemisiju attīstības stratēģiju, ar ko nodrošināt izmaksu ziņā lietderīgu risinājumu, kas ne vēlāk kā līdz 2050. gadam palīdzētu sasniegt Parīzes nolīgumā paredzēto neto bezemisiju attīstības mērķi un Savienībā pāriet uz neto bezoglekļa ekonomiku, Savienībai taisnīgi dzēšot savu daļa atlikušajā pasaules oglekļa budžetā; atbalsta ierosinājumu atjaunināt Savienības NND, nosakot, ka līdz 2030. gadam visas ekonomikas mērogā ir jāpanāk iekšzemes SEG emisijas apjoma samazināšanās par 55 % salīdzinājumā ar attiecīgo 1990. gada līmeni;
10. atzinīgi vērtē ANO ģenerālsekretāra paziņojumu par to, ka līdztekus Ģenerālās asamblejas 74. sesijai 2019. gada septembrī tiks rīkota augstākā līmeņa sanāksme par klimatu, lai veicinātu klimata jomā paredzēto pasākumu raitāku īstenošanu, tā cenšoties sasniegt Parīzes nolīguma mērķus un jo īpaši panākt vērienīgāku saistību uzņemšanos attiecībā uz klimatu; aicina ES un tās dalībvalstis atbalstīt šo ieceri — ar nepārprotamu līdzdalību un politisku apņemšanos palielināt savas saistības — un palīdzēt panākt nopietnu ieguldījumu no citām nolīguma Pusēm;
11. pauž nožēlu, ka ASV prezidents Donalds Tramps ir paziņojis par ASV nodomu izstāties no Parīzes nolīguma, un uzskata to par soli regresa virzienā; pauž gandarījumu, ka pēc ASV prezidenta D. Trampa paziņojuma visas ietekmīgākās nolīguma Puses ir apstiprinājušas savu apņēmību īstenot Parīzes nolīgumu; ļoti atzinīgi vērtē to, ka lielākie ASV štati, pilsētas, augstskolas un citi nevalstiskie dalībnieki turpina aktīvi iesaistīties pasākumos rīcības atbalstam klimata politikas jomā, īstenojot kampaņu ar lozungu „Mēs vēl piedalāmies!”;
12. uzstāj, ka jo īpaši pēc ASV prezidenta D. Trampa paziņojuma ir svarīgi, lai būtu pieņemti attiecīgi noteikumi, kas vērsti pret oglekļa emisiju pārvirzi; prasa Komisijai izvērtēt, cik efektīvi un likumīgi būtu papildu pasākumi, ar ko nodrošina aizsardzību nozarēm, kurās ir oglekļa emisiju pārvirzes risks, piemēram, oglekļa emisijām nosakot robežas šķērsošanas nodokļa pielāgojumu un maksu par patēriņu, jo īpaši attiecībā uz produktiem, kuru izcelsmes valsts nepilda tai Parīzes nolīgumā paredzētās saistības;
13. atzinīgi vērtē to, ka 2019. gada 1. janvārī stāsies spēkā Monreālas protokola Kigali grozījums, kura ratifikācijas instrumentu līdz šim ir deponējušas 27 nolīguma Puses, tostarp septiņas ES dalībvalstis; aicina visas Monreālas protokola Puses, sevišķi tās ES dalībvalstis, kuras vēl nav iesniegušas savu ratifikācijas instrumentu, izdarīt visu, kas vajadzīgs, lai minēto protokolu nevilcinoties ratificētu, jo tas ir nepieciešams, lai palīdzētu īstenot Parīzes nolīgumu un sasniegt vidēja termiņa un ilgtermiņa mērķus, kas nosprausti klimata un enerģētikas jomā;
14. atzinīgi vērtē to, ka visas dalībvalstis ir ratificējušas Kioto protokola Dohas grozījumu un ka 2017. gada 21. decembrī ir deponēts vienotais Savienības ratifikācijas instruments; uzskata, ka šis solis nodrošinās svarīgu priekšrocību sarunās, lai sekmīgi noslēgtos 2018. gada sarunu kārta par klimatu, un, pateicoties kolektīviem centieniem, tas ļaus efektīvi samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas;
15. uzsver, ka pasākumu īstenošana un mērķu vēriens laikposmā līdz 2020. gadam bija viens no galvenajiem jautājumiem COP 23 sarunās; atzinīgi vērtē lēmumu rīkot divus izsvēršanas pasākumus COP 2018. un 2019. gada sesijās; aicina Komisiju un dalībvalstis sagatavoties tam, ka pirms 2020. gada īstenojamo pasākumu izsvēršanas reizē COP 24 tām nāksies iepazīstināt ar savu ieguldījumu emisiju samazināšanā līdz 2020. gadam; uzskata to par nopietnu soli ceļā uz mērķi panākt visu nolīguma Pušu vērienīgāku rīcību laikposmā pēc 2020. gada un tāpēc gaida, ar kādu rezultātu noslēgsies pirmais izsvēršanas pasākums Katovicē — tam vajadzētu būt COP lēmumam, ar ko no jauna tiek apstiprināta apņemšanās līdz 2020. gadam panākt, lai nolīguma Pušu 2030. gada NND būtu vērienīgāks, tā nodrošinot, ka tas atbilst Parīzes nolīguma ilgtermiņa mērķiem;
16. aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot komunikācijas stratēģijas un pasākumus, lai vairotu gan sabiedrības, gan politisko atbalstu rīcībai klimata politikas jomā un lai veicinātu izpratni par ieguvumiem, ko cīņa pret klimata pārmaiņām sniedz arī citās jomās, piemēram, labāka gaisa kvalitāte un sabiedrības veselība, dabas resursu aizsardzība, ekonomikas izaugsme un lielāka nodarbinātība, drošāka energoapgāde un mazākas enerģijas importa izmaksas, un arī priekšrocības, ko starptautiskās konkurences ziņā nodrošina inovācija un tehnoloģiju izstrāde; uzsver, ka uzmanība būtu jāpievērš arī tam, ka veidojas saikne starp klimata pārmaiņām un sociālo netaisnību, migrāciju, nestabilitāti un nabadzību un ka rīcība pasaules mērogā var lielā mērā palīdzēt šīs problēmas atrisināt;
17. uzsver, ka sinerģijas mehānismi, kas izveidojušies starp Parīzes nolīgumu, Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, Sendai ietvarprogrammu un Adisabebas rīcības programmu (finansējums attīstībai), un arī ar citām Riodežaneiro konvencijām, ir svarīgi un cits citam pakārtoti soļi ceļā uz to, lai panāktu, ka vienlaikus var risināt jautājumus gan par nabadzības izskaušanu, gan par ilgtspējīgu attīstību;
COP 24 Katovicē
18. atzīst, ka COP 22 un COP 23 prezidentvalstīm veiksmīgi izdevās kopīgi sagatavot 2018. gada veicinošo dialogu, kurš guva plašu nolīguma Pušu atbalstu un kura īstenošana sākās 2018. gada janvārī; cer, ka ar pirmajiem tā rezultātiem varēs iepazīties COP 24 un ka politiskie secinājumi, kas pēc tam tiks pieņemti, līdz 2020. gadam nodrošinās pasaules mēroga kolektīvā mērķa īstenošanu atbilstoši Parīzes nolīguma ilgtermiņa mērķiem; ir gandarīts, ka veicinošais dialogs nenozīmē vien valstu valdību savstarpēju apspriešanos, bet dod iespēju ieinteresēto personu lokam, tostarp reģioniem, pilsētām un to vēlētajiem pārstāvjiem, pievērst valstu un pasaules politikas lēmumu pieņēmēju uzmanību rīcībai klimata politikas jomā svarīgākajiem jautājumiem; atzinīgi vērtē pilsētu un reģionu veicinošos dialogus un sagaida, ka Eiropā tiks rīkots vairāk šādu dialogu; cer uz nevalstisko dalībnieku ieguldījumu un aicina visas nolīguma Puses savu devumu nodrošināt laikus, lai politiskās diskusijas Katovicē risinātos raitāk;
19. turklāt atzīst — kaut arī saistībā ar Parīzes rīcības darba programmu (noteikumu kopumu) COP 23 ir panākts progress, turpmāk vēl būs nopietni jāstrādā pie tā, lai programma būtu pilnībā sagatavota un lai panāktu konkrētu lēmumu pieņemšanu COP 24; prasa izdarīt visu, kas līdz augstākā līmeņa sanāksmei vēl ir jāizdara, lai pabeigtu noteikumu kopuma sagatavošanu, jo tas ir ārkārtīgi svarīgi savlaicīgai Parīzes nolīguma īstenošanai;
20. atbalsta tādu noteikumu kopumu, saskaņā ar kuru visām nolīguma pusēm augstā līmenī ir jānodrošina pārredzamība un jāpilda stabili saistošie noteikumi un tādēļ var precīzi noteikt, kāds progress ir panākts, un vairot starptautiskajā procesā iesaistīto nolīguma Pušu savstarpēju uzticēšanos; ir nobažījies, jo dažas nolīguma Puses joprojām nevēlas strādāt pie tā, lai emisiju mērīšana būtu pilnībā pārredzama; aicina visas ekonomikas ziņā ietekmīgākās valstis uzņemties vadību sarunās par noteikumu kopumu un veicināt saistošu prasību pieņemšanu attiecībā uz monitoringa un verificēšanas sistēmām, cita starpā arī par to, ka savlaicīgi ir sniedzami ticami dati un prognozes par siltumnīcefekta gāzu emisijām;
21. uzsver, ka noteikumu kopumu ir būtiski papildināt ar novērojumos balstītiem atmosfēras datiem, lai ziņošana būtu ticamāka un precīzāka; aicina Komisiju, Eiropas Kosmosa aģentūru (EKA), Eiropas Meteoroloģisko satelītu izmantošanas organizāciju (EUMETSAT), Eiropas Vidēja termiņa laika prognožu centru (ECMWF), Integrēto oglekļa novērošanas sistēmas (ICOS) Eiropas pētniecības infrastruktūru, valsts pārskatu aģentūras un pētniecības centrus un citus galvenos dalībniekus veidot darbības spēju, kas informāciju par antropogēnām emisijām ļautu iegūt no satelītu datiem, ievērojot vajadzīgās prasības, cita starpā arī ar satelītu konstelācijas palīdzību;
22. vērš uzmanību uz to, ka COP 24 Katovicē Eiropas Savienībai ir svarīgi paust vienotu viedokli un rīkoties saliedēti, lai garantētu savu politisko ietekmi un ticamību; mudina visas dalībvalstis atbalstīt Eiropas Savienībai piešķirto pilnvarojumu sarunās un divpusēju tikšanos reizēs ar citiem dalībniekiem;
23. aicina Komisiju un dalībvalstis jautājumu par rīcību klimata politikas jomā iekļaut svarīgu starptautisku forumu darba kārtībā (piemēram, ANO un tādās struktūrās kā G7 un G20) un meklēt daudzpusēju partnerattiecību veidošanas iespējas konkrētos jautājumos, kas saistīti ar Parīzes nolīguma un IAM īstenošanu;
Atklātība, iekļaušanas spēja un pārredzamība
24. aicina Komisiju un dalībvalstis uzturēt spēkā un nostiprināt stratēģiskās partnerattiecības ar attīstītajām valstīm un jaunietekmes valstīm, lai dažu nākamo gadu laikā varētu izveidoties klimata jomas līderu grupa, un izrādīt lielāku solidaritāti ar neaizsargātām valstīm; atbalsta pastāvīgu un aktīvu ES līdzdalību tā dēvētajā „vērienīgu mērķu koalīcijā” un sadarbību ar šīs koalīcijas dalībvalstīm, lai nodrošinātu, ka ir atpazīstama to apņemšanās panākt Parīzes nolīguma patiesi nozīmīgu īstenošanu, tādēļ 2018. gadā vienojoties par stabilu noteikumu kopumu un sekmīgi īstenojot veicinošo dialogu COP 24;
25. uzsver, ka ir vajadzīga visu pušu efektīva līdzdalība, lai sasniegtu mērķi ierobežot planētas vidējās temperatūras pieaugumu tā, ka tas nepārsniedz 1,5°C, un tas savukārt nozīmē, ka ir jārisina jautājums par nostiprinātām vai pretrunīgām interesēm; šajā sakarībā atkārtoti pauž atbalstu iniciatīvām, ar ko valdības, kuras pārstāv lielāko daļu pasaules iedzīvotāju, cenšas ieviest īpašu interešu konfliktu pārvaldības politiku UNFCCC struktūrā; aicina Komisiju un dalībvalstis konstruktīvi iesaistīties šajā procesā, nenonākot pretrunā UNFCCC un Parīzes nolīguma mērķiem un uzdevumiem;
26. vērš uzmanību uz to, ka 80 % no klimata pārmaiņu dēļ pārvietotajām personām ir sievietes, kuras klimata pārmaiņas vispār ietekmē vairāk nekā vīriešus un kurām arī nākas izturēt vairāk, kaut gan galveno lēmumu pieņemšanā par rīcību klimata politikas jomā viņas ir mazāk iesaistītas; tāpēc uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi nodrošināt sievietēm pilnvērtīgas iespējas un panākt, lai viņas kā līdztiesīgas dalībnieces un līderes varētu piedalīties starptautiskos forumos, piemēram, UNFCCC, kā arī pasākumos, kas klimata jomā īstenojami valsts, reģionu un vietējā līmenī, lai attiecīgie pasākumi būtu sekmīgi un efektīvi; aicina ES un dalībvalstis klimata jomas politikā integrēt dzimumu līdztiesības aspektu un veicināt pirmiedzīvotāju sieviešu un sieviešu tiesību aizstāvju līdzdalību UNFCC pamatstruktūrā;
27. atzinīgi vērtē COP 23 pieņemto lēmumu, saskaņā ar kuru Pielāgošanās fonds turpinās kalpot Parīzes nolīguma mērķu sasniegšanai; atzīst to, cik šis fonds ir svarīgs kopienām, kas ir vismazāk pasargātas no klimata pārmaiņām, un tāpēc atzinīgi vērtē dalībvalstu jauno apņemšanos nodrošināt šim fondam 93 miljonus ASV dolāru;
28. atzīst, ka ES un tās dalībvalstis nodrošina lielāko daļu no publiskā sektora finansējuma klimata jomā; pauž bažas, ka attīstīto valstu faktiskie solījumi nesakrīt ar to kolektīvi noteikto mērķi — nodrošināt finansējumu, kas sasniedz 100 miljardus ASV dolāru gadā; uzsver, ka šī mērķa sasniegšanai būtisks ir visu attīstīto nolīguma Pušu devums, jo ilgtermiņa finansējumam ir izšķiroša nozīme, lai jaunattīstības valstis spētu pildīt uzdevumus, ko sev noteikušas attiecībā uz pielāgošanos klimata pārmaiņām un to mazināšanu;
29. uzsver, ka būtu jānodrošina ES budžeta atbilstība ES starptautiskajām saistībām attiecībā uz ilgtspējīgu attīstību un arī vidējā termiņā un ilgtermiņā īstenojamiem ES mērķiem klimata un enerģētikas jomā un ka tas nedrīkstētu būt pretrunā šiem mērķiem un traucēt tos sasniegt; ar bažām atzīmē, ka mērķis rīcībai klimata politikas jomā atvēlēt 20 % no visiem Savienības izdevumiem, visticamāk, netiks sasniegts, un tāpēc pieprasa korektīvu rīcību; turklāt uzsver, ka mērķiem, kas noteikti klimata un enerģētikas jomā, jau no paša sākuma vajadzētu būt uzmanības centrā, risinot politiskās diskusijas par daudzgadu finanšu shēmu (DFS) laikposmam pēc 2020. gada, lai tādējādi nodrošinātu, ka attiecīgo mērķu sasniegšanai vajadzīgie līdzekļi būs pieejami; atgādina par savu nostāju, saskaņā ar kuru ar klimata jomu saistīto izdevumu pašreizējo apjomu pēc iespējas drīzāk, bet ne vēlāk kā līdz 2027. gadam vajadzētu palielināt no 20 % līdz 30 %; uzskata, ka visiem pārējiem DFS izdevumiem būtu jāatbilst Parīzes nolīguma prasībām un ka tie nedrīkstētu bremzēt centienus mazināt klimata pārmaiņas;
30. pieprasa izveidot atsevišķu automātiskas darbības ES publiskā finansējuma piešķiršanas mehānismu, ar kuru sniegt adekvātu papildu atbalstu, lai panāktu, ka ES taisnīgi maksā savu daļu 100 miljardiem ASV dolāru, kas ir starptautiski noteiktais klimata jomas finansēšanas mērķis;
Nevalstisko dalībnieku loma
31. atgādina — Parīzes nolīgumā ir atzīts, ka klimata politikā svarīga nozīme ir daudzlīmeņu pārvaldībai un ka ir nepieciešama sadarbība ar reģioniem, pilsētām un nevalstiskajiem dalībniekiem;
32. pauž gandarījumu par to, ka visā pasaulē aizvien aktīvāki kļūst vēl plašāka spektra nevalstiskie dalībnieki, kas rīcību klimata politikas jomā ir apņēmušies īstenot ar konkrētiem un mērāmiem rezultātiem; uzsver, ka pilsoniskajai sabiedrībai, privātajam sektoram un valsts vietējo līmeņu pārvaldes iestādēm ir izšķiroša nozīme, jo tas ir sabiedriskās domas un valsts rīcības aktivizētājs un dzinējspēks; aicina ES, dalībvalstis un visas nolīguma Puses veicināt un atvieglot absolūti pārredzamu dialogu ar nevalstiskajiem dalībniekiem un iesaistīties šādā dialogā, jo tieši šie dalībnieki aizvien biežāk kļūst par līderiem cīņā pret klimata pārmaiņām, un aicina tās tāpat rīkoties arī attiecībā uz valsts vietējo līmeņu pārvaldes dalībniekiem, jo īpaši gadījumos, kad ES attiecības ar attiecīgās valsts valdību klimata politikas jomā ir pasliktinājušās; šajā sakarībā atzinīgi vērtē to, ka COP 23 25 pilsētas, kas pārstāv 150 miljonus iedzīvotāju, pirmās ir paudušas apņemšanos līdz 2050. gadam kļūt par neto bezemisiju pilsētām;
33. aicina Komisiju vēl intensīvāk strādāt pie attiecību veidošanas ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, paplašināt gan tematisko, gan konkrētās nozarēs īstenojamo sadarbību starp pilsētām un reģioniem ne vien ES teritorijā, bet arī aiz ES robežām, izstrādāt pielāgošanās un izturētspējas pasākumu iniciatīvas un nostiprināt ilgtspējīgas attīstības modeļus un emisiju samazināšanas plānus tādās galvenajās nozarēs kā enerģētika, rūpniecība, tehnoloģija, lauksaimniecība un transports gan pilsētās, gan lauku rajonos, piemēram, īstenojot mērķsadarbības programmas, Starptautisko pilsētsadarbības programmu, sniedzot atbalstu tādām platformām kā Pilsētas mēru pakts un veidojot jaunus forumus labākās prakses apmaiņai; aicina ES un dalībvalstis atbalstīt reģionālo un vietējo dalībnieku centienus reģionu un vietējā līmenī ieviest noteiktas iemaksas (līdzīgas NND), ar kuru palīdzību šī procesa rezultātā klimata jomā var noteikt vēl vērienīgākus mērķus;
34. mudina Komisiju savā priekšlikumā par ES gadsimta vidus ilgtermiņa neto bezemisiju attīstības stratēģiju noteikt visām nozarēm konkrētus siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanas mērķus 2050. gadam un skaidri izklāstīt to, kā attiecīgos mērķus sasniegt, cita starpā arī kā sasniegt 2035., 2040. un 2045. gadam paredzētos starpposma mērķrādītājus; aicina Komisiju tajā ierosināt, kā veicināt oglekļa piesaistīšanu krātuvēs atbilstoši Parīzes nolīguma prasībām, lai tādējādi ne vēlāk kā līdz 2050. gadam panāktu, ka siltumnīcefekta gāzu emisijas apjoma neto pieaugums Eiropas Savienībā līdzinās nullei un ka turpmāk tas drīz vien ir ar mīnusa zīmi; prasa ar šo stratēģiju garantēt centienu taisnīgu sadalījumu starp nozarēm, iekļaut tajā mehānismu, ar ko apkopot reizi piecos gados veicamās globālās izsvēršanas rezultātus, un ņemt vērā gaidāmā IPCC īpašā ziņojuma secinājumus, Eiropas Parlamenta ieteikumus un nostājas, kā arī nevalstisko dalībnieku (piemēram, vietējo un reģionālo pašvaldību, pilsoniskās sabiedrības un privātā sektora) viedokli;
35. uzsver, ka ES ilgtermiņa stratēģija būtu jāuzskata par iespēju noteikt turpmākās stratēģiskās prioritātes mūsdienīgai, zaļai ES ekonomikai, kurā pilnībā tiek izmantotas tehnikas progresa piedāvātās iespējas, kurā ir nemainīgi augsts sociālā nodrošinājuma līmenis un arī augsti patērētāju aizsardzības standarti un no kuras būs labums gan rūpniecībai, gan pilsoniskajai sabiedrībai, jo īpaši ilgākā laikposmā;
36. mudina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt stratēģijas un programmas, ar ko pievērsties dekarbonizācijas un tehnoloģiju progresa virzītai paradigmas maiņai nozarēs, turklāt nodrošināt, ka ir iespējama zināšanu un labas prakses apmaiņa starp reģioniem, darba ņēmējiem un uzņēmumiem, kuriem šāda maiņa ir aktuāla, kā arī sniegt reģioniem un darba ņēmējiem atbalstu, lai palīdzētu tiem sagatavoties strukturālām pārmaiņām, aktīvi meklētu jaunas ekonomiskās iespējas un izstrādātu stratēģiskas izvietošanas politiku, kas garantētu, ka Eiropā ir iespējama taisnīga pāreja uz neto bezemisiju ekonomiku;
37. uzskata — lai panāktu NND atbilstību saistībām, kuras saskaņā ar Parīzes nolīgumu ir jāpilda attiecībā uz visu ekonomiku kopumā, būtu jāmudina nolīguma Puses ņemt vērā arī starptautiskās kuģošanas un aviācijas radītās emisijas un vienoties par īstenošanas pasākumiem, kas minēto nozaru radīto emisiju problēmas risināšanai ir veicami starptautiskā, reģionu un atsevišķas valsts līmenī;
Vispusīgi centieni visās nozarēs
38. atzinīgi vērtē to, ka emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu veidošana pasaulē turpinās, un jo īpaši to, ka 2017. gada decembrī Ķīnā ir sākusies valsts mēroga oglekļa emisijas kvotu tirdzniecības shēmas pirmā posma īstenošana; atzinīgi vērtē 2017. gada beigās parakstīto vienošanos par ES ETS un Šveices ETS sasaisti un mudina Komisiju pamatīgāk izpētīt šādas sasaistes iespējas un citu veidu sadarbību ar trešo valstu un reģionu oglekļa emisiju tirgiem, kā arī stimulēt oglekļa emisiju tirgu un citu oglekļa emisiju cenas noteikšanas mehānismu turpmāku veidošanos, kas palīdzēs samazināt pasaules kopējo emisiju apjomu, vairos lietderību un izmaksu ietaupījumus un mazinās oglekļa emisiju pārvirzes risku, nodrošinot vienlīdzīgus konkurences apstākļus pasaules mērogā; aicina Komisiju iedibināt aizsardzības mehānismus, kuri garantētu, ka jebkāda sasaiste ar ES ETS arī turpmāk palīdzēs vēl vairāk un noturīgi mazināt klimata pārmaiņas un neiedragās saistības, ko attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisiju Savienība ir apņēmusies īstenot savā teritorijā;
39. pauž nožēlu, ka transports ir vienīgā nozare, kurā emisiju apjoms kopš 1990. gada ir palielinājies; uzsver, ka tas nav savienojams ar ilgtspējīgu ilgtermiņa attīstību, jo tai ir vajadzīgs, lai emisijas no visām sabiedrības darbības sfērām samazinātos krietni ātrāk un vēl lielākā apjomā; atgādina, ka līdz 2050. gadam būs jāpanāk transporta nozares pilnīga dekarbonizācija;
40. pauž pamatīgu vilšanos par to, ka Komisijas priekšlikums par vieglo automobiļu un vieglo kravas automobiļu CO2 emisiju standartiem laikposmā pēc 2020. gada neatbilst Parīzes nolīguma ilgtermiņa mērķiem;
41. pauž bažas par to, cik vērienīga ir ICAO Starptautiskās aviācijas radīto oglekļa emisiju izlīdzināšanas un samazināšanas shēma (CORSIA), ņemot vērā, ka vēl turpinās darbs pie standartiem un ieteicamās prakses, ar ko shēmu ir plānots ieviest, sākot no 2019. gada; stingri iebilst pret centieniem obligāti piemērot CORSIA lidojumiem Eiropas teritorijā, ignorējot ES tiesību aktus un lēmumu pieņemšanas autonomiju; uzsver, ka CORSIA standartu un ieteicamās prakses projektu vēl vairāk vājināt nedrīkst; aicina Komisiju un dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai CORSIA noteikumi būtu stingrāki un līdz ar to nākotnē arī tās ietekme būtu spēcīgāka;
42. atgādina, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2017/2392 un jo īpaši tās 1. panta 7. punktā ir skaidri norādīts, ka abi līdztiesīgie likumdevēji — Eiropas Parlaments un Padome — ir vienīgās iestādes, kas lemj par jebkādiem turpmākiem ETS direktīvas grozījumiem; aicina dalībvalstis, vadoties pēc Iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesu, iesniegt oficiālu atrunu attiecībā uz CORSIA standartiem un ieteicamo praksi, norādot, ka vispirms ir vajadzīga vienošanās ar Padomi un Eiropas Parlamentu, lai īstenotu CORSIA un piedalītos tās brīvprātīgajos posmos;
43. atgādina, ka Savienība atļāva līdz 2024. gadam pagarināt vēl vienu atbrīvojumu no ES ETS lidojumiem ārpus EEZ, tā cenšoties atvieglot ICAO centienus rast pasaules mēroga risinājumu attiecībā uz aviācijas radītām emisijām; tomēr uzsver, ka turpmāk tiesību akti būtu jāgroza tikai tad, ja tas ir saskaņā ar apņemšanos panākt siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanos visas Savienības ekonomikas mērogā, jo pēc 2020. gada vairs nav paredzēts izmantot CO2 emisiju izlīdzināšanas vienības;
44. atzinīgi vērtē to, ka, pateicoties ES ETS, aviācijā jau ir izdevies samazināt/kompensēt aptuveni 100 miljonus tonnu CO2 emisiju;
45. atgādina — tiek prognozēts, ka laikposmā līdz 2050. gadam kuģošanas radīto CO2 emisiju apjoms palielināsies par 50–250 %, un jau ir pieejami tehniskie līdzekļi, ar kuriem emisijas no kuģiem var būtiski samazināt; atzinīgi vērtē vienošanos, kas attiecībā uz sākotnējo SJO stratēģiju par kuģu radītās SEG emisijas apjoma samazināšanu 2018. gada aprīlī ir panākta SJO Jūras vides aizsardzības komitejas 72. sesijā, jo tas ir pirmais solis ceļā uz to, lai nozare sniegtu savu ieguldījumu, palīdzot praksē īstenot Parīzes nolīguma mērķi ierobežot planētas vidējas temperatūras pieaugumu; aicina SJO ātri vienoties par jauniem saistošiem emisiju samazināšanas pasākumiem, kas ir vajadzīgi, lai sasniegtu mērķus, un uzsver, ka ir būtiski attiecīgo pasākumus steidzami īstenot līdz 2023. gadam; uzsver, ka ir nepieciešami turpmāki pasākumi un rīcība, lai risinātu jūras transporta radīto emisiju problēmu, un tāpēc prasa ES un dalībvalstīm uzmanīgi sekot līdzi tam, kāda būs SJO vienošanās ietekme un kā šī vienošanās tiks īstenota, un arī apsvērt iespēju veikt papildu pasākumus ES līmenī, kas garantētu, ka SEG emisija no kuģiem samazinās atbilstoši Parīzes nolīguma mērķim ierobežot planētas vidējās temperatūras pieaugumu; mudina Komisiju starptautisko kuģošanu iekļaut savā topošajā dekarbonizācijas stratēģijā 2050. gadam, lai nodrošinātu, ka lēmumus investēt ES pieņem, pievēršoties arī kuģu bezoglekļa degvielas un dzinēju tehnoloģijas veidiem;
46. atzīmē, ka atmežošanas un meža degradācijas radīto emisiju īpatsvars ir 20 % no pasaules kopējā SEG emisijas apjoma; uzsver, ka mežiem un mitrājiem ir klimata pārmaiņu mazināšanai būtiska nozīme, jo tiem ir liels oglekļa uztveršanas potenciāls; norāda, ka dabiskie oglekļa piesaistītāji un krātuves ES un visā pasaulē būtu jāsaglabā un ilgtermiņā jāvairo un ka kopējā pasaules mežu platība, kā arī mežu pielāgošanās spēja un noturība pret klimata pārmaiņām ir vēl vairāk jāpalielina, lai sasniegtu Parīzes nolīgumā nosprausto ilgtermiņa mērķi; vērš uzmanību arī uz to, ka ir vajadzīgi klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumi, kas vērsti tieši uz tropu mežiem, un ka vispirms ir jāsāk novērst mežu izzušanas un klimata pārmaiņu pamatcēloņus;
Noturība pret klimata pārmaiņām, tām pielāgojoties
47. aicina Komisiju pārskatīt ES pielāgošanās pasākumu stratēģiju, jo pielāgošanās pasākumi ir nenovēršama vajadzība visām valstīm, ja tās vēlas mazināt klimata pārmaiņu negatīvo ietekmi un pilnībā izmantot iespējas, ko sniedz pret klimata pārmaiņām noturīga izaugsme un ilgtspējīga attīstība;
48. uzskata, ka vietējo kopienu un pirmiedzīvotāju pārstāvju platformas aktivizēšana ir viens no COP 23 panākumiem un vēl viens svarīgs solis ceļā uz Parīzē pieņemto lēmumu īstenošanu; ir pārliecināts, ka šī platforma veicinās efektīvu pieredzes un labākās prakses apmaiņu pielāgošanās pasākumu un stratēģiju jomā;
49. uzsver, ka ir jāizstrādā publiski pieejamas, pārredzamas un lietotājdraudzīgas sistēmas un instrumenti, ar ko sekot līdzi tam, kā un cik efektīvi tiek īstenoti nacionālie pielāgošanās plāni un darbības;
Klimata diplomātija
50. stingri atbalsta Savienības politikas pasākumu un klimata diplomātijas turpmāku un vēl spēcīgāku īstenošanu, kas ir ļoti svarīga, lai partnervalstīs vairāk uzmanības būtu pievērsts rīcībai klimata politikas jomā un lai veidotu pasaules sabiedrības viedokli; prasa personāla un finanšu resursus EĀDD un Komisijai piešķirt tā, lai tas labāk atspoguļotu stingro apņemšanos īstenot klimata diplomātiju un tajā aktīvāk iesaistīties; uzstāj, ka ir jāizstrādā vispusīga stratēģija attiecībā uz ES klimata diplomātiju un ka klimata aspekti ir jāiestrādā visās ES ārējās darbības jomās, tostarp tirdzniecības, attīstības sadarbības, humānās palīdzības, kā arī drošības un aizsardzības jomā;
51. uzsver, ka klimata pārmaiņas aizvien pamatīgāk ietekmē starptautisko drošību un reģionālo stabilitāti, un tam par iemeslu ir vides degradācija, iztikas zudums, klimata pārmaiņu izraisīta cilvēku pārvietošanās un ar to saistīti nemieru veidi, kuru gadījumā klimata pārmaiņas bieži vien var uzskatīt par apdraudējuma pavairotāju; tāpēc mudina ES un dalībvalstis sadarboties ar saviem partneriem visā pasaulē, lai labāk izprastu, integrētu, prognozētu un pārvaldītu klimata pārmaiņu destabilizējošo ietekmi; līdz ar to uzsver, ka klimata diplomātiju ir būtiski integrēt ES konfliktu novēršanas politikas nostādnēs;
52. aicina Komisiju un dalībvalstis sākt veidot ļoti plaša vēriena alianses, kuru vadībā, piemēram, rīcība klimata politikas jomā tiktu integrēta dažādos ārpolitikas jautājumos, cita starpā arī tajos, kas skar tirdzniecību, starptautisko migrāciju, starptautisko finanšu iestāžu reformu, mieru un drošību;
53. aicina Komisiju klimata pārmaiņu dimensiju iestrādāt starptautiskajos tirdzniecības un investīciju nolīgumos, nosakot, ka Parīzes nolīguma ratifikācija un īstenošana ir prasība, kas jāpilda turpmāko tirdzniecības nolīgumu slēdzējiem; aicina Komisiju vispusīgi izvērtēt to, cik lielā mērā spēkā esošie nolīgumi ir atbilstoši Parīzes nolīgumam;
Rūpniecība un konkurētspēja
54. vērš uzmanību uz to, ka klimata pārmaiņas pirmkārt un galvenokārt ir sabiedrības problēma un ka tāpēc cīņai pret tām ir nemainīgi jābūt vienam no vadošajiem ES politikas un rīcības principiem, cita starpā arī rūpniecības, enerģētikas, pētniecības un digitālo tehnoloģiju jomā;
55. atzinīgi vērtē Eiropas iedzīvotāju, uzņēmumu un nozaru centienus pildīt Parīzes nolīgumā noteiktos pienākumus un atzinīgi vērtē arī līdz šim panākto progresu; mudina tos noteikt vēl augstākus mērķus un pilnībā izmantot iespējas, kas rodas saistībā ar Parīzes nolīgumu, neatpaliekot no tehnoloģiju progresa;
56. uzsver, ka stabils un paredzams tiesiskais regulējums un nepārprotami politiskie signāli, kas raidīti gan ES, gan pasaules līmenī, atvieglo un veicina ar klimata jomu saistītas investīcijas; šajā sakarībā vērš uzmanību uz to, ka paketē „Tīru enerģiju ikvienam Eiropā” iekļautie likumdošanas priekšlikumi ir svarīgi, lai panāktu spēcīgāku ES konkurētspēju, nodrošinātu pilnvērtīgas iespējas iedzīvotājiem un nospraustu mērķus atbilstoši ES saistībām, kuras tā ir uzņēmusies saskaņā ar Parīzes nolīgumu un tā piecu gadu pārskatīšanas mehānismu;
57. atzinīgi vērtē to, ka vairākas valstis, kurās atrodas ES energoietilpīgo nozaru lielākie konkurenti, ir ieviesušas oglekļa emisijas kvotu tirdzniecības vai citus oglekļa emisiju cenas noteikšanas mehānismus; mudina arī citas valstis sekot šim piemēram;
58. uzsver, ka ir būtiski palielināt kvalitatīvu darbvietu un kvalificēts darbinieku skaitu ES rūpniecībā, lai sekmētu tās inovāciju un noturīgu paradigmas maiņu; prasa īstenot holistisku un iekļaujošu procesu, lai izstrādātu alternatīva uzņēmējdarbības modeļa perspektīvu ogļrūpniecības un intensīvas oglekļa emisijas reģionos, kur liela daļa strādājošo ir nodarbināti no oglekļa atkarīgās nozarēs, un tādējādi palīdzētu plaukstošām nozarēm un pakalpojumiem vieglāk panākt noturīgu paradigmas maiņu, tomēr izrādot cieņu tradīcijām un mantojumam un rēķinoties ar pieejamā darbaspēka prasmēm; uzsver, ka dalībvalstu rīcība ir būtiska, lai ātrāk īstenotu reformas, kuru rezultātā šajos reģionos darbaspēkam varētu taisnīgi nodrošināt iespējas mainīties; atgādina, ka šajā ziņā absolūti nepieciešams ir papildu finansiāls atbalsts no ES;
Enerģētikas politika
59. atgādina, ka investīcijas atjaunojamos energoresursos ES samazinās; tāpēc uzsver, ka atjaunojamo energoresursu enerģijai un energoefektivitātei ir būtiska nozīme, lai samazinātu emisijas, garantētu drošu energoapgādi, kā arī nepieļautu un mazinātu enerģētisko nabadzību, tā nodrošinot aizsardzību un palīdzību neaizsargātām un trūcīgām mājsaimniecībām; prasa pasaules līmenī veicināt energoefektivitātes un energoekonomijas pasākumu īstenošanu, kā arī atjaunojamo energoresursu izstrādi un to efektīvu izmantošanu (piemēram, stimulējot atjaunojamo energoresursu enerģijas pašražošanu un pašpatēriņu);
60. atgādina, ka prioritātes noteikšana energoefektivitātei, cita starpā arī ar principu „energoefektivitāte pirmajā vietā”, un pasaules mēroga līderpozīcijas atjaunojamo energoresursu jomā ir divi no galvenajiem ES enerģētikas savienības mērķiem; uzsver, ka šo mērķu sasniegšanai būtiska nozīme ir vērienīgiem tiesību aktiem paketē „Tīru enerģiju ikvienam Eiropā”, kā arī topošajai gadsimta vidus stratēģijai, ar ko ir iecerēts efektīvi īstenot ES politikas nostādnes atbilstoši saistībām, kuras izriet no Parīzes nolīguma, proti, noturēt planētas vidējās temperatūras pieaugumu krietni zem 2°C un nākotnē to iegrožot vēl vairāk, nepieļaujot, ka tas pārsniedz 1,5°C;
61. uzsver, ka ir būtiski izstrādāt enerģijas uzkrāšanas tehnoloģijas, viedos tīklus un veidot pieprasījumreakciju, jo tas palīdzēs stipri efektīvāk sākt ieviest atjaunojamos energoresursus enerģijas ražošanas un mājsaimniecību siltumapgādes un aukstumapgādes nozarēs;
62. aicina ES pārliecināt starptautisko sabiedrību nekavējoties pieņemt konkrētus pasākumus, cita starpā arī to īstenošanas grafiku, lai pakāpeniski likvidētu videi kaitīgās subsīdijas, kuras kropļo konkurenci, vājina starptautisko sadarbību un bremzē inovāciju;
Pētniecība, inovācija, digitālās tehnoloģijas un kosmosa politika
63. uzsver, ka pastāvīga, aizvien spēcīgāka pētniecība un inovācija tādās jomās ka klimata pārmaiņu mazināšana, attiecīgu pielāgošanās pasākumu politika, resursu efektīva izmantošana, ilgtspējīgas mazemisiju un bezemisiju tehnoloģijas, otrreizējo izejvielu ilgtspējīga izmantošana („aprites ekonomika”) un datu vākšana par klimata pārmaiņām ir priekšnoteikums tam, lai cīņa pret klimata pārmaiņām būtu izmaksu ziņā efektīva, un palīdz mazināt atkarību no fosilā kurināmā veidiem; tāpēc prasa uzņemties vispārējas saistības palielināt un mērķtiecīgi nodrošināt investīcijas tieši šīm jomām; uzsver, ka par prioritāti ir jānosaka ilgtspējīgu enerģētikas projektu finansēšana saskaņā ar jauno programmu „Apvārsnis Eiropa”, ņemot vērā saistības, kas jāpilda enerģētikas savienības kontekstā un pildot Parīzes nolīgumu;
64. uzsver, ka IAM radikāli maina starptautisko politiku attiecībā uz sadarbību attīstības jomā un ka ES ir apņēmusies šos mērķus īstenot gan savā iekšpolitikā, gan ārpolitikā; vērš uzmanību uz to, ka, ņemot vērā IAM ārējo dimensiju, ir jāizpēta dažādas metodes, kā palīdzēt jaunattīstības valstīm un jaunietekmes valstīm īstenot enerģētikas pārkārtošanu, cita starpā arī ar spēju veidošanas pasākumiem, palīdzību, kas ļauj samazināt atjaunojamo energoresursu un energoefektivitātes projektu kapitāla izmaksas, ar tehnoloģiju nodošanu un ar risinājumiem, kuri noderīgi viedo pilsētu veidošanai un arī tālāko reģionu un lauku kopienām, un tādējādi palīdzēt minētajām valstīm izpildīt savas saistības saskaņā ar Parīzes nolīgumu; šajā ziņā atzinīgi vērtē nesen izveidoto Eiropas Fondu ilgtspējīgai attīstībai;
65. atgādina, ka pētniecība, inovācija un konkurētspēja ir viens no pieciem ES enerģētikas savienības stratēģijas pīlāriem; atzīmē, ka ES ir apņēmusies šajās jomās arī turpmāk saglabāt savas līderpozīcijas pasaules mērogā, tomēr veidojot ciešu zinātnisko sadarbību ar starptautiskajiem partneriem; uzsver — lai varētu sākt izmantot nepiesārņojošas un ilgtspējīgas energotehnoloģijas, ir būtiski gan attīstītajās valstīs, gan jaunietekmes valstīs veidot un saglabāt spēcīgu inovācijas spēju;
66. atgādina, ka digitālās tehnoloģijas ir fundamentāli svarīgas, lai atbalstītu enerģētikas pārkārtošanu un jo īpaši lai uzlabotu energoefektivitāti un energoekonomiju; uzsver ieguvumus, ko klimata jomā var sniegt Eiropas rūpniecības digitalizācija, nodrošinot resursu lietderīgu izmantošanu un mazāku materiālietilpību, kā arī uzlabojot pašreizējā darbaspēka potenciālu;
67. ir cieši pārliecināts, ka Savienības kosmosa programmas būtu jāizstrādā tā, lai būtu nodrošināts, ka tās palīdz cīnīties pret klimata pārmaiņām un īstenot klimata pārmaiņu mazināšanas stratēģijas; šajā sakarībā atgādina, ka īpaši svarīga ir Savienības Zemes novērošanas un monitoringa programmas (Copernicus) sistēma un ka ir jāpanāk, lai tajā būtu ietverts CO2 monitoringa pakalpojums; uzsver, cik liela nozīme ir tam, ka pastāvīgi pilnībā tiek brīvi īstenota atvērto datu politika, jo tas ir būtiski zinātnes aprindām un kalpo par pamatu starptautiskajai sadarbībai šajā jomā;
Jaunattīstības valstīs īstenojama rīcība klimata politikas jomā
68. uzstāj, ka nedrīkst atteikties no iespējas ierobežot globālo sasilšanu līdz 1,5°C atzīmei un ka lielākajiem emitētājiem, tostarp ES, ir strauji jākāpina klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumu vēriens, jo līdz ar to būtiskus ieguvumus var nodrošināt arī ilgtspējīgas attīstības ziņā, un ka lielākajiem emitētājiem turklāt ievērojami jāpalielina atbalsts rīcībai, kas klimata politikas jomā ir īstenojama jaunattīstības valstīs;
69. uzsver, cik liela nozīme ir pārdomātai lēmumu pieņemšanai klimata jomā un cik svarīgi ir šādu lēmumu pieņemšanu atbalstīt, uzlabojot jaunattīstības valstīm klimata jomā īpaši aktuālu pakalpojumu sniegšanu; prasa noteikt, ka tas ir svarīgs mērķis ES finansētai pētniecībai, un prasa ES rīkoties apņēmīgi, lai atvieglotu tehnoloģiju nodošanu jaunattīstības valstīm; prasa pieņemt PTO deklarāciju par intelektuālā īpašuma tiesībām, kas būtu līdzvērtīga lēmumiem, kurus 2001. gadā Dohā pieņēma attiecībā uz Līgumu par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem (TRIPS) un sabiedrības veselību;
70. atgādina, ka attīstītās valstis ir apņēmušās nodrošināt jaunu, papildu finansējumu rīcībai, kas jaunattīstības valstīs ir īstenojama klimata politikas jomā, paredzot, ka līdz 2020. gadam attiecīgā finansējuma apjoms sasniegs 100 miljardus ASV dolāru gadā; atzīst, ka ir jāturpina palielināt un stingrāk jāuzskaita finanšu jomā īstenojamie pasākumi, cita starpā arī pievēršot uzmanību prasībai par to, ka tam ir jābūt jaunam, papildu finansējumam un ka tas ir jāveido tikai no dotācijām līdzvērtīgiem aizdevumiem, kas aprēķināti pēc metodes, par kuru ir panākta vienošanās ESAO Attīstības palīdzības komitejā; iesaka ES dalībvalstīm rīkoties pēc Komisijas izstrādātās prakses parauga, oficiālo attīstības palīdzību saistībā ar klimata jomā nosprausto mērķi noteikt pēc Riodežaneiro rādītājiem;
71. atzīst, ka lielākajai daļai biodegvielas izejvielu ražošana ir tieši vai netieši saistīta ar apdraudējumu, kas tiek radīts nodrošinājumam ar pārtiku un trūcīgo cilvēku tiesībām un iztikai jaunattīstības valstīs; atzīmē, ka iespēja ar biodegvielu izmantošanu samazināt kopējo neto SEG emisijas apjomu ir mazāka, nekā sākotnēji bija cerēts, un uzskata, ka ES politika attiecībā uz biodegvielu ir jāturpina koriģēt, līdz tiek panākts, ka tā pilnībā atspoguļo šo realitāti;
72. aicina ES ievērot principu par politikas saskaņotību attīstībai (PCD), kas iedibināts LESD 208. pantā, jo tas ir fundamentālas nozīmes aspekts ES ieguldījumam Parīzes nolīguma īstenošanā; tāpēc prasa, lai ES nodrošinātu attīstības, tirdzniecības, lauksaimniecības, enerģētikas un klimata jomā īstenojamās politikas savstarpēju konsekvenci;
73. atgādina, ka klimata pārmaiņas gan tieši, gan netieši ietekmē lauksaimniecības produktivitāti; vēlreiz atgādina, ka ir prasījis pašos pamatos mainīt to, kā mēs ražojam un patērējam pārtiku, un tāpēc pāriet uz ekoloģisku lauksaimniecības praksi, ņemot vērā secinājumus, kas iegūti, veicot Lauksaimniecības zināšanu, zinātnes un tehnoloģijas starptautisko novērtējumu attīstības jomā (IAASTD), un ieteikumus, kurus sniedzis ANO īpašais referents par tiesībām uz pārtiku; atzinīgi vērtē iniciatīvas, ko īsteno ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO), lai veicinātu vērienīgāku ekoloģisko lauksaimniecību, tā cenšoties sasniegt IAM; mudina ES un tās dalībvalstis pēc šāda parauga veidot savu attīstības politiku, cita starpā arī Eiropas Fonda ilgtspējīgai attīstībai (EFIA) lauksaimniecības investīciju logu;
74. uzsver, ka transporta un ar tirdzniecību saistīto CO2 emisiju apjoms turpina palielināties un tas mazina ES klimata pārmaiņu stratēģijas efektivitāti; atzīmē — ja tiek veicināta eksporta virzīta attīstība, cita starpā ar rūpniecisku lauksaimniecību, kas vērsta uz eksportu, tad to ir grūti savienot ar absolūto nepieciešamību mazināt klimata pārmaiņas;
75. uzskata, ka ES būtu jāizpēta iespējas, kā ieviest kontroles mehānismus tādu preču tirdzniecībai un patēriņam Eiropā, kuras var kaitēt mežiem (piemēram, soja, palmu eļļa, eikalipta produkti, liellopu gaļa, āda un kakao), un ka tas būtu jādara, ņemot vērā pieredzi, kas gūta saistībā ar ES Rīcības plānu meža tiesību aktu ieviešanai, pārvaldībai un tirdzniecībai (FLEGT) un Kokmateriālu regulu un arī saistībā ar pasākumiem, kurus ES ir īstenojusi, lai regulētu citas piegādes ķēdes, cenšoties izbeigt vai nepieļaut nopietnu kaitējumu; atzīmē, ka šādu centienu sekmīgai īstenošanai galvenā nozīme ir tam, lai ar tiem cita starpā būtu nodrošināts, ka visā piegādes ķēdē tiek pildītas prasības par izsekojamību un obligātu pienācīgu pārbaudi;
76. aicina Eiropas Investīciju banku nekavējoties beigt kreditēt fosilā kurināmā projektus un prasa ES dalībvalstīm beigt piešķirt jebkādas eksporta kredīta garantijas fosilā kurināmā projektiem; prasa noteikt īpašas publiskā sektora garantijas zaļo investīciju atbalstam, ieviest marķējumu un piešķirt fiskālas priekšrocības zaļo investīciju fondiem un „zaļo” obligāciju emitēšanai;
77. uzsver, cik liela nozīme ir globālā pielāgošanās mērķa īstenošanai praksē un tam, ka tiek rasts apjomīgs jaunu līdzekļu apjoms pielāgošanās vajadzībām jaunattīstības valstīs; prasa no ES un tās dalībvalstīm apņemšanos ievērojami palielināt pielāgošanās finansējumu, kuru tās nodrošina; atzīst, ka progress ir jāpanāk, arī risinot jautājumu par zaudējumiem un kaitējumu, kuru kompensēšanai būtu jārod papildu līdzekļi no novatoriskiem publiskā sektora finanšu avotiem, izmantojot Varšavas Starptautisko kompensēšanas mehānismu;
78. uzsver, ka ir vajadzīgi augšupēji, vietējā līmeņa vadības projekti, kas sasniedz īpaši neaizsargātus cilvēkus un kopienas; atzīmē, ka uzsvars, kurš pašlaik tiek likts uz finansējuma apvienošanas darbībām un garantijām, ar ko atvieglo privātas investīcijas, ir izdevīgs liela mēroga projektiem, un prasa palīdzības fondu izmantošanu pienācīgi līdzsvarot;
79. atzīmē, ka aviācijas nozare ļoti lielā mērā ir atkarīga no oglekļa emisiju izlīdzināšanas vienībām un ka mežu nodrošinātās izlīdzināšanas apjomu ir grūti izmērīt un neiespējami garantēt; uzsver, ka ir jāpanāk, lai Starptautiskās aviācijas radīto oglekļa emisiju izlīdzināšanas un samazināšanas shēma (CORSIA) un citi projekti nekādi nekaitētu nodrošinājumam ar pārtiku, tiesībām uz zemi un pirmiedzīvotāju tiesībām uz bioloģisko daudzveidību un lai būtu ievērots brīvprātīgas iepriekš norunātas piekrišanas princips;
Eiropas Parlamenta loma
80. uzskata — tā kā starptautisku nolīgumu slēgšanai ir vajadzīga Parlamenta piekrišana un kā līdztiesīgam likumdevējam tam ir centrāla nozīme Parīzes nolīguma īstenošanai ES teritorijā, ir jānodrošina Parlamentam iespēja pilntiesīgi iekļauties ES delegācijas sastāvā; tāpēc sagaida, ka Parlaments saņems atļauju piedalīties ES koordinācijas sanāksmēs Katovicē un ka Parlamentam no paša sarunu sākuma būs garantēta pieeja visiem sagatavošanās dokumentiem;
81. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) sekretariātam ar lūgumu to izplatīt visām trešo valstu līgumslēdzējām pusēm.
- [1] Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0280.
- [2] OV C 346, 27.9.2018., 70. lpp.
- [3] OV L 236, 14.9.2017., 1. lpp.
- [4] http://www3.weforum.org/docs/WEF_GRR18_Report.pdf.
- [5] http://www.bmub.bund.de/fileadmin/Daten_BMU/Download_PDF/Europa___International/green_growth_group_financing_climate_action_bf.pdf.
- [6] http://copernicus.eu/news/report-operational-anthropogenic-co2-emissions-monitoring.
- [7] UNEP. „The Emissions Gap Report 2017 – The emissions gap and its implications” [ANO Vides programmas 2017. gada ziņojums par emisiju apjoma atšķirībām un šo atšķirību sekām], 18. lpp.