REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par stāvokli Venecuēlā
30.1.2019 - (2019/2543(RSP))
saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu
Molly Scott Cato, Tilly Metz Verts/ALE grupas vārdā
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra António Guterres runaspersonas 2019. gada 24. janvāra paziņojumu par jaunu vardarbības vilni Venecuēlā[1],
– ņemot vērā deklarāciju, ko 2019. gada 25. janvārī sniedza ANO augstā komisāre cilvēktiesību jautājumos Michelle Bachelet,
– ņemot vērā Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu parlamenta 2019. gada 28. janvāra deklarāciju, ko parakstīja tās prezidents Elías Castillo,
– ņemot vērā ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja 2018. gada jūnijā sniegto ziņojumu “Human rights violations in the Bolivarian Republic of Venezuela: a downward spiral with no end in sight” (Cilvēktiesību pārkāpumi Venecuēlas Bolivāra Republikā: lejupejoša spirāle, kam beigas nav paredzamas”,
– ņemot vērā Padomes 2018. gada 25. jūnija Lēmumu (KĀDP) 2018/901[2], ar ko vienpadsmit Venecuēlas amatpersonas tiek iekļautas to personu sarakstā, kurām piemērojamas ES sankcijas,
– ņemot vērā Padomes 2018. gada 15. oktobra secinājumus,
– ņemot vērā organizācijas “Amnesty International” 2018. gada 20. septembrī sniegtu pilnīgu ziņojumu par Venecuēlu “This is no way to live: public security and right to life in Venezuela” (Tā dzīvot nav iespējams: sabiedriskā drošība un tiesības uz dzīvību Venecuēlā) un jaunākus dokumentus, ko pieņēmusi organizācija “Amnesty International”,
– ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3. pantu,
– ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par Venecuēlu,
– ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,
A. tā kā pagājušajā nedēļā saspīlējums un dramatiskā vardarbība saistībā ar protestiem Venecuēlā palielinājās un vismaz 20 cilvēku gāja bojā, daudzi tika ievainoti un notika plaša mēroga aizturēšanas;
B. tā kā ir ļoti nepieciešams pārvarēt pašreizējo situāciju un sarunu ceļā rast risinājumu: sociālie nemieri, ekonomiskās grūtības un miljoniem venecuēliešu izceļošana, smagais pārtikas deficīts, zāļu nepietiekamība un atbilstošu medicīnas pakalpojumu trūkums, kā arī nepietiekama cilvēktiesību aizsardzība, nedrošība un vardarbība ielās — tās visas ir sekas Maduro valdības politiskajiem trūkumiem pārvaldē un autokrātiskajai rīcībai;
C. tā kā valdības iestāžu reakcija uz leģitīmām demonstrācijām līdz šim ir izraisījusi līdz šim nežēlīgākās represijas pret opozīciju, ar pārmērīgu policijas spēku izmantošanu, kas nerespektē demonstrantu fizisko integritāti, ar masveida patvaļīgām aizturēšanām, iebiedēšanu un sliktu izturēšanos, tostarp seksuālu vardarbību; tā kā demonstrantu apklusināšana nedod nekādus ilgtspējīgus konflikta risinājumus un ir pretrunā ar starptautiskajām saistībām attiecībā uz tiesībām uz miermīlīgu protestu;
D. tā kā valstu un starptautiskās organizācijas ir plaši kritizējušas un nosodījušas to, ka civiliedzīvotājus notiesā kara tribunāli, nesodāmību un to, ka cilvēktiesību aizstāvji tiek vajāti un viņu darbība tiek noteikta par krimināli sodāmu, izpatīkot Maduro valdībai;
E. tā kā 2018. gada februārī SKT prokurors nolēma sākt iepriekšēju izmeklēšanu par stāvokli Venecuēlā, lai analizētu noziegumus, kas, iespējams, izdarīti valstī kopš 2017. gada aprīļa, saistībā ar demonstrācijām un saistītiem politiskiem nemieriem;
F. tā kā tiesības uz miermīlīgiem protestiem ir vienas no cilvēka pamattiesībām, bet jebkurš uzaicinājums uz protestiem ir rūpīgi jāregulē, lai novērstu turpmāku vardarbību vai provokāciju, ņemot vērā pašreizējo spriedzi;
G. tā kā jebkāds šāda dziļa un daudzšķautņaina konflikta risinājums ir jārod tiesiskuma ietvaros un saskaņā ar starptautiskajiem standartiem, un tam ir pilnībā jāievēro demokrātija un cilvēktiesības;
H. tā kā jebkuras jaunas valdības, kas izveidota, pamatojoties uz pašpasludināšanu, atzīšana starptautiskā mērogā slēpj sevī nopietnu risku uzkurināt jau tā sakaitēto situāciju un pat izraisīt pilsoņu karu un tam varētu būt domino efekts ārpus Venecuēlas, ņemot vērā risku, ka arvien lielāks emigrantu skaits dodas bēgļu gaitās uz kaimiņvalstīm;
I. tā kā pēdējā laikā Venecuēlai ir piedāvāti vairāki starpniecības priekšlikumi — no Meksikas, Urugvajas un Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu parlamenta, kopā ar piedāvājumu izveidot starptautisku kontaktgrupu, ko atbalstīja ES;
J. tā kā Eiropas Savienības lomai vajadzētu būt starpniecības nodrošināšanai starp visām konfliktā iesaistītajām pusēm valstī, un tā var sniegt lietderīgu ieguldījumu, ņemot vērā ciešo saikni starp vairākām ES dalībvalstīm un Venecuēlu;
K. tā kā saskaņā ar ANO Bēgļu aģentūras (UNCHR) un ar ANO saistītās Starptautiskās Migrācijas organizācijas (IOM) datiem venecuēliešu bēgļu skaits, no kuriem lielākā daļa atrodas kaimiņvalstīs, nu jau krietni pārsniedz 3 miljonus un tas rada līdz šim nepieredzētu apgrūtinājumu uzņemošo valstu humanitārajiem un ekonomiskajiem resursiem,
1. nosoda prezidenta Maduro un amatpersonu atbildi uz valstī notiekošajām demonstrācijām; nosoda vardarbības eskalāciju un visus gadījumus, kad notiek nogalināšana bez tiesas sprieduma, ievainošana un nelikumīga aizturēšana; pauž nožēlu par pašreizējo nemieru saasināšanos un izsaka līdzjūtību nogalināto, ievainoto un aizturēto personu draugiem un ģimenēm;
2. atkārtoti pauž stingru nosodījumu prezidentam N. Maduro un viņa valdībai par šiem un agrākajiem cilvēktiesību pārkāpumiem un atkārtoti aicina izbeigt nesodāmību par noziegumiem, kas pastrādāti agrāk, kā arī pašreizējā protestu uzbangojuma laikā; aicina šajā saistībā pilnībā, pārredzami un neatkarīgi izmeklēt šos noziegumus un pārkāpumus un saukt vainīgos pie atbildības visās šajās lietās;
3. brīdina no tādas vardarbības atkārtošanās, kāda tika novērota 2017. gadā; uzstāj, ka Venecuēlas iestādēm ir jāievēro vārda brīvība un tiesības uz miermīlīgu pulcēšanos; atkārtoti pauž bažas par to, ka Maduro valdība neievēro ievēlētās asamblejas demokrātiskās pilnvaras — tās pilnvaras un prerogatīvas būtu jāatzīst un jāievēro; aicina visus dalībniekus atteikties no pārmērīgas, nesamērīgas un neselektīvas spēka izmantošanas, kas ir skaidri un nepārprotami aizliegta saskaņā ar starptautiskajām tiesībām;
4. atkārtoti pauž dziļas bažas par leģitimitātes trūkumu 2018. gada maija prezidenta vēlēšanām, kas nebija ne brīvas, ne godīgas, ne ticamas; uzsver, cik svarīga ir Venecuēlas tautas pašnoteikšanās, un to, cik svarīga ir patiesa savas demokrātiskās gribas paušana; tādēļ prasa organizēt brīvas un godīgas vēlēšanas pēc iespējas ātrāk; aicina politiskos vadītājus atturēties no jauna prezidenta, kuram nav vēlēšanu pilnvaru, atzīšanas, jo tas varētu izraisīt vēl lielākus nemierus un politisku nestabilitāti; norāda, ka šāda atzīšana pārkāpj pašnoteikšanās principu un grauj demokrātiskās normas;
5. mudina visas puses nekavējoties uzsākt iekļaujošu un ticamu Nacionālo Dialogu ar mērķi rast ilgtermiņa un noturīgu risinājumu Venecuēlas krīzei; iesaka, ka šādu dialogu varētu atbalstīt ar starptautisku starpniecību, kā to piedāvāja Meksika un Urugvaja; aicina Eiropas Savienības dalībniekus pilnībā iesaistīties starpniecības pasākumos; uzsver, ka šajā saistībā svarīga loma ir jāuzņemas Apvienoto Nāciju Organizācijai un starptautiskajai sistēmai;
6. atzinīgi vērtē Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) ierosinājumu radīt starptautisku kontaktgrupu ar reģiona valstīm un jebkuriem citiem nozīmīgiem dalībniekiem, kā apstiprināts Padomes 2018. gada 15. oktobra secinājumos, ar mērķi veicināt Nacionālo Dialogu starp visām pusēm, tostarp Nacionālo Asambleju un Venecuēlas valdību; uzstāj uz nepieciešamību pēc iespējas ātrāk rīkot jaunas vēlēšanas saskaņā ar starptautiskajiem standartiem kā daļu no stabilizācijas un pārejas procesa;
7. pauž nopietnas bažas par to, ka Venecuēlas un ārvalstu dalībnieku nesenie pasākumi veicinās turpmāku polarizāciju, tostarp starptautiskā līmenī, un risku, ka Venecuēlas konflikts kļūtu par “attālinātu” kaujaslauku, par kuru cīnās starptautiskas lielvaras, piemēram, ASV, Krievija un Ķīna, ar nodomu iegūt kontroli pār Venecuēlas naftas krājumiem; pauž satraukumu par iespējamo risku, ka vardarbība un nemieri Venecuēlā varētu izplatīties uz kaimiņvalstīm, kā arī risku, ka tie galu galā izraisītu karu šajā reģionā;
8. uzstāj, ka ir jāizvairās no dubultiem standartiem attiecībā uz trešām valstīm un ka ES un tās dalībvalstīm vajadzētu būt konsekventām savās nostājās attiecībā pret trešām valstīm; atgādina, cik svarīga ir vienota ES atbilde, kas ir pamats spēcīgai un ticamākai ES nostājai;
9. aicina militāros un drošības spēkus stingri ievērot savas pilnvaras, lai militārie spēki varētu konstruktīvi darboties saskaņā ar to konstitucionālo pienākumu; nosoda paramilitāro spēku izveidošanu un darbību, lai kas arī tos vadītu, un aicina tos nekavējoties izformēt, ātri izmeklēt visus to noziegumus un saukt vainīgos pie atbildības saskaņā ar starptautiskajiem standartiem;
10. atgādina, ka Venecuēlas bēgļu situācijai ir nepieciešami ilgtermiņa risinājumi; ņem vērā kaimiņvalstu daudzos centienus nodrošināt ne tikai pārtiku un mājokli, bet arī regulāru juridisko dokumentāciju, izglītību un medicīnisko atbalstu, un aicina Eiropas Savienības dalībniekus rīkoties tāpat attiecībā uz visiem bēgļiem;
11. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu parlamentiem un valdībām, Venecuēlas valdībai un iestādēm un Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārajai asamblejai.