B8‑0168/2019

Eiropas Parlamenta rezolūcija par stāvokli Nikaragvā

(2019/2615(RSP))

Eiropas Parlaments,

– ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par Nikaragvu, jo īpaši tās, ko pieņēma 2017. gada 16. februārī[1] un 2018. gada 31. maijā[2],

– ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) 2018. gada 2. oktobra paziņojumu ES vārdā par stāvokli Nikaragvā,

– ņemot vērā Padomes 2019. gada 21. janvāra secinājumus par Nikaragvu,

– ņemot vērā PV/AP pārstāves 2019. gada 1. marta paziņojumu par nacionālā dialoga atsākšanu Nikaragvā,

– ņemot vērā Amerikas Cilvēktiesību komisijas (IACHR) 2019. gada 28. februāra aicinājumu Nikaragvas dialoga laikā ieviest nosacījumus, kas ļauj ievērot cilvēktiesības,

– ņemot vērā Eiropas Parlamenta ad hoc delegācijas braucienu uz Nikaragvu 2019. gada 23.–26. janvārī,

– ņemot vērā Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja nosūtīto vēstuli Nikaragvas prezidentam Daniel Ortega,

– ņemot vērā ES un Centrālamerikas 2012. gadā noslēgto asociācijas nolīgumu,

– ņemot vērā 2004. gada jūnijā pieņemtās un 2008. gadā atjauninātās ES Pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem,

– ņemot vērā Nikaragvas konstitūciju,

– ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A. tā kā, kopš 2018. gada 18. aprīlī sākās sociālie protesti pret plānotajām Nikaragvas sociālā nodrošinājuma sistēmas reformām un pret prezidenta Daniel Ortega un viņa sievas Rosario Murillo pieaugušo autokrātiskās darbības tendenci, situācija Nikaragvā ir pasliktinājusies un kļuvusi par nopietnu un plašu krīzi, jo Daniel Ortega režīms ir atbildējis uz protestiem ar nepieredzētu vardarbību un apspiešanu, izmantojot paramilitāros spēkus un spēkus sacelšanās apspiešanai, kā arī regulāros drošības spēkus;

B. tā kā šīs apspiešanas dēļ pēdējā gada laikā vairāk nekā 300 cilvēku nogalināti, vairāk nekā 3000 cilvēku ievainoti, vairāk nekā 700 cilvēku atrodas ieslodzījumā un desmitiem tūkstoši cilvēku atrodas izsūtījumā vai bēg uz kaimiņvalstīm;

C. tā kā Amerikas Cilvēktiesību komisija (IACHR) un ANO Augstā cilvēktiesību komisāra birojs norādīja uz vairākiem pārkāpumiem valdības reakcijā uz protestiem, tostarp policijas nesamērīgo un patvaļīgo spēka izmantošanu (ietverot šaujamieroču izmantošanu un ārpustiesas nāvessodu izpildi), patvaļīgu vai nelikumīgu brīvības atņemšanu un piespiedu pazušanu, sliktu izturēšanos pret aizturētajiem demonstrantiem un viņu spīdzināšanu (tostarp seksuālo vardarbību), snaiperu izmantošanu, tādu bruņoto civiliedzīvotāju grupu darbību, kas piedalījās protestu vardarbīgajā apspiešanā, sadarbojoties ar varas iestādēm vai varas iestādēm paciešot šo vardarbību, un medicīniskās aprūpes pieejamības traucēšanu sadursmēs ievainotajiem;

D. tā kā šī apspiešanas stratēģija ietver arī nopietnus uzbrukumus presei un brīvajiem plašsaziņas līdzekļiem, tostarp plašsaziņas līdzekļu cenzūru un slēgšanu, kā arī žurnālistu patvaļīgus arestus un brīvības atņemšanu;

E. tā kā 2018. gada decembrī Nikaragvas valdība apturēja IACHR Neatkarīgo ekspertu starpnozaru grupas (GIEI) un Īpašā Nikaragvas monitoringa mehānisma (MESENI) misiju;

F. tā kā jau grūtības pieredzējusī Nikaragvas ekonomika politiskās krīzes dēļ piedzīvo vēl lielāku recesiju, pieaugot bezdarba līmenim un citādi nopietni ietekmējot iedzīvotājus, valstī, kas jau ir starp nabadzīgākajām reģionā;

G. tā kā Eiropas Parlamenta ad hoc delegācija apmeklēja Nikaragvu 2019. gada 23.–26. janvārī, lai novērtētu situāciju; tā kā šī delegācija varas iestādēm iesniedza trīs skaidrus pieprasījumus, proti, atbrīvot visus politieslodzītos, apturēt apspiešanu un atļaut cilvēktiesību organizācijām atsākt darbību valstī;

H. tā kā pēdējo desmit gadu laikā Nikaragva ir pieredzējusi lejupslīdi demokrātijas un tiesiskuma jomā; tā kā demokrātijas un tiesiskuma, kā arī cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas attīstīšanai un konsolidēšanai ir jābūt neatņemamai ES ārpolitikas, tostarp 2012. gada asociācijas nolīguma starp ES un Centrālamerikas valstīm, sastāvdaļai,

I. tā kā kopš 2007. gada Daniel Ortega ir trīsreiz pēc kārtas ievēlēts prezidenta amatā, neraugoties uz to, ka Nikaragvas konstitūcija aizliedz secīgu atkārtotu ievēlēšanu, tādējādi tas liecina par korupciju un autoritārismu, kurā valsts ir nonākusi; tā kā ES iestādes un Amerikas valstu organizācija ļoti kritizēja 2011. un 2016. gada vēlēšanas par pārkāpumiem, jo tās tika veiktas bez abu šo organizāciju novērotāju vai citu uzticamu starptautisko novērotāju klātbūtnes,

1. nosoda pastāvīgo apspiešanu un nopietnos cilvēktiesību pārkāpumus Nikaragvā, pilsoniskās sabiedrības pārstāvju un preses kriminalizāciju, policijas un bruņoto paramilitāro grupu nesamērīgo spēka izmantošanu sociālo protestu apspiešanā, kā arī nepārtrauktos incidentus saistībā ar tādu personu aizskaršanu, nelikumīgiem arestiem un patvaļīgu brīvības atņemšanu, kas piedalījušās opozīcijas protestos;

2. pauž bažas par pieaugošajiem ierobežojumiem pilsoniskajā telpā un saistībā ar nepiekrītošu viedokļu paušanu Nikaragvā, ietverot neatkarīgo plašsaziņas līdzekļu slēgšanu, vairāku pilsoniskās sabiedrības organizāciju likumīgas reģistrācijas atcelšanu un to mantas un līdzekļu konfiskāciju;

3. nosoda Nikaragvas valdības lēmumu izraidīt no valsts IACHR Neatkarīgo ekspertu starpnozaru grupu (GIEI) un Īpašo Nikaragvas monitoringa mehānismu (MESENI) un atcelt ielūgumu Augstā cilvēktiesību komisāra birojam apmeklēt valsti; mudina varas iestādes atļaut tiem atgriezties valstī un atsākt sadarbību ar tiem;

4. atzinīgi vērtē to 100 ieslodzīto soda mazināšanu, kas arestēti pēc sociālo protestu sākšanās valstī, taču pauž nožēlu par to, ka simtiem cilvēku joprojām ir nepamatoti aizturēti; aicina nekavējoties atbrīvot visus, kas aizturēti politisku iemeslu dēļ, un atkārtoti uzsver, ka attiecībā uz visiem ieslodzītajiem vienmēr jāievēro pienācīgais process, kā arī visas pārējās juridiskās garantijas, kas minētas Nikaragvas konstitūcijā;

5. uzsver valsts valdības un opozīcijas politiskā dialoga nozīmi; atzinīgi vērtē nacionālā dialoga atsākšanu starp Nikaragvas valdību un Pilsonisko aliansi kā pozitīvo pirmo virzību uz pašreizējās politiskās krīzes pārvarēšanu, sarunu ceļā panākot risinājumu, kas ir vienīgais iespējamais pašreizējās krīzes izbeigšanas veids;

6. aicina puses godprātīgi un pārredzamā un iekļaujošā veidā īstenot sarunas, vienlaikus iesaistot arī pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus; uzskata, ka ieslodzīto situācijai vajadzētu būt sarunu programmas priekšplānā, jo simtiem nevainīgu cilvēku joprojām atrodas ieslodzījumā;

7. pauž nožēlu par to, ka Nikaragvas varas iestādes neievēroja Eiropas Parlamenta delegācijas apmeklējuma laikā sniegtās garantijas, jo īpaši aizskaroši izturoties pret politieslodzītajiem, kuri tikās ar delegāciju;

8. pauž nopietnas bažas par jauno 2018. gada 16. jūlijā apstiprināto Likumu pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, terorisma finansēšanu un masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanu, kura 394. un 395. pantā ietverta terorisma neskaidra definīcija un kurš šķiet pielāgots mierīgu protestētāju kriminalizēšanai; nosoda to, ka šis likums atkārtoti izmantots protestētāju, žurnālistu un aktīvistu brīvības atņemšanas mērķiem;

9. aicina ES turpināt situācijas pārraudzīšanu Nikaragvā un aicina Padomi, Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu novērtēt iespēju piemērot mērķorientētas atsevišķas sankcijas pret personām, kas ir atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem Nikaragvā, ja nav vērojams progress sarunās un Eiropas Parlamenta delegācijas izvirzīto nosacījumu (politieslodzīto atbrīvošana, apspiešanas izbeigšana un cilvēktiesību organizāciju darbības atsākšanas atļaušana) izpildē;

10. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Amerikas valstu organizācijas ģenerālsekretāram, Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārajai asamblejai, Centrālamerikas parlamentam, Limas grupai un Nikaragvas Republikas valdībai un parlamentam.