REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par ārkārtas stāvokli Venecuēlā
25.3.2019 - (2019/2628(RSP))
saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu
Javier Nart, Dita Charanzová, Beatriz Becerra Basterrechea, Izaskun Bilbao Barandica, María Teresa Giménez Barbat, Marian Harkin, Ivan Jakovčić, Ilhan Kyuchyuk, Louis Michel, Urmas Paet, Maite Pagazaurtundúa Ruiz, Jozo Radoš, Frédérique Ries, Marietje Schaake, Ramon Tremosa i Balcells, Johannes Cornelis van Baalen, Hilde Vautmans, Mirja VehkaperäALDE grupas vārdā
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B8-0225/2019
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Venecuēlu, jo īpaši 2018. gada 3. maija rezolūciju par vēlēšanām Venecuēlā[1], 2018. gada 5. jūlija rezolūciju par migrācijas krīzi un humanitāro situāciju Venecuēlā un pie tās sauszemes robežām ar Kolumbiju un Brazīliju[2] un 2018. gada 25. oktobra[3] un 2019. gada 31. janvāra[4] rezolūciju par stāvokli Venecuēlā,
– ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) nesenos paziņojumus ES vārdā par stāvokli Venecuēlā,
– ņemot vērā jaunākos Padomes secinājumus,
– ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas (SKT) Romas statūtus,
– ņemot vērā Venecuēlas konstitūciju un jo īpaši tās 233. pantu,
– ņemot vērā organizācijas Amnesty International 2019. gada 20. februāra ziņojumu[5],
– ņemot vērā Limas grupas deklarācijas, jo īpaši 2019. gada 25. februāra deklarāciju[6],
– ņemot vērā Amerikas valstu organizācijas (OAS) ģenerālsekretāra 2018. gada 20. aprīļa vēstījumu par cilvēktiesību stāvokļa pasliktināšanos Venecuēlā[7] un OAS dalībvalstu 2019. gada 24. janvāra kopīgo paziņojumu par Venecuēlu[8],
– ņemot vērā Amerikas Cilvēktiesību komisijas (IACHR) piešķirtos piesardzības pasākumus, lai aizsargātu Juan Guaidó,
– ņemot vērā ANO augstās komisāres cilvēktiesību jautājumos 2019. gada 20. martā mutiski aktualizēto saturu ziņojumā par cilvēktiesību stāvokli Venecuēlas Bolivāra Republikā,
– ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,
A. tā kā Venecuēla patlaban piedzīvo dziļu humanitāro krīzi, zāļu un pārtikas trūkumu, cilvēktiesību masveida pārkāpumu situāciju, hiperinflāciju, politisko apspiešanu, korupciju un vardarbību; tā kā dzīves apstākļi ir ievērojami pasliktinājušies un 87 % no iedzīvotājiem patlaban dzīvo nabadzībā;
B. tā kā nesenais elektroenerģijas padeves pārrāvums visā valstī, kurš vēl joprojām skar atsevišķus štatus, vēl vairāk veicina veselības pakalpojumu un pārtikas un ūdens apgādes dramatisko pasliktināšanos; tā kā pastāv bažas par atkārtotām atteicēm elektrotīklā un ūdensapgādē tuvākajās dienās un tā kā režīms nevar garantēt saviem iedzīvotājiem šos pakalpojumus;
C. tā kā elektroenerģijas trūkums ir padziļinājis dramatisko krīzi Venecuēlas slimnīcās, kurām arī pietrūkst investīciju un uzturēšanas — papildus tam, ka trūkst zāļu; tā kā elektroenerģijas padeves pārrāvuma laikā valsts slimnīcās nomira desmitiem pacientu;
D. tā kā jau ierobežotajām pārtikas piegādēm Venecuēlā pastāv bojāšanās risks; tā kā cilvēki ar pūlēm cenšas iegūt ūdeni, pārtiku un zāles;
E. tā elektroenerģijas padeves pārrāvumi ir sekas tam, ka nelikumīgajā N. Maduro režīmā notiek izsaimniekošana, izpaliek infrastruktūras uzturēšana un apkope un zeļ korupcija;
F. tā kā saskaņā ar ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos (UNCHR) un Starptautiskās Migrācijas organizācijas (IOM) datiem kopš 2015. gada valsti ir pametuši vairāk nekā 2,7 miljoni venecuēliešu un līdz gada beigām šis skaits varētu pieaugt līdz 5 miljoniem, ja krīze turpinās padziļināties;
G. tā kā Venecuēlas iedzīvotāji saskaras ar vēl nepieredzētu situāciju no sociālā, ekonomikas un demokrātijas aspekta, kad valsti ir pametuši vairāk nekā 3 miljoni cilvēku un inflācijas līmenis pārsniedz 1 650 000 %; tā kā vairāk kā 1 miljons bērnu vairs neapmeklē skolu;
H. tā kā turpinās sadursmes pie robežas ar Brazīliju un Kolumbiju; tā kā faktiski ir slēgtas Venecuēlas gaisa un jūras robežas ar Kolumbiju, Brazīliju un Arubas, Bonairu un Kirasao salu;
I. tā kā vairākos punktos gar robežu ar Kolumbiju un Brazīliju ir savākta starptautiskā palīdzība, gaidot iekļūšanu valstī; tā kā Nicolás Maduro ir atkārtoti noraidījis starptautisko palīdzību, ļaujot daļai palīdzības nokļūt atkritumos un tādējādi izraisot lielāku neapmierinātību iedzīvotāju vidū un palielinot saspīlējumu pie robežas;
J. tā kā 2019. gada 10. janvārī Nicolás Maduro nelikumīgi piesavinājās prezidenta pilnvaras Augstākajā tiesā, pārkāpjot konstitucionālo kārtību;
K. tā kā 2019. gada 31. janvārī Eiropas Parlaments un nozīmīga daļa starptautiskās sabiedrības atzina Juan Guaidó par Venecuēlas likumīgo pagaidu prezidentu, bet N. Maduro saglabā kontroli pār bruņotajiem spēkiem un valsts iestādēm;
L. tā kā Spānija, Francija, Vācija, Nīderlande, Apvienotā Karaliste, Austrija, Zviedrija, Dānija, Portugāle, Somija, Luksemburga, Latvija, Lietuva, Čehija un Igaunija atzina J. Guaidó par pagaidu prezidentu pēc tam, kad amatā esošais prezidents Nicolás Maduro neizrādīja nekādu nodomu izsludināt jaunas vēlēšanas; tā kā šobrīd vairāk nekā 50 valstis, ieskaitot 24 ES dalībvalstis, ir atzinušas J. Guaidó par pagaidu prezidentu;
M. tā kā 2018. gada 8. februārī SKT prokurore sāka iepriekšējas pārbaudes par stāvokli Venecuēlā;
N. tā kā pēdējo divu gadu laikā Savienība ir atvēlējusi vairāk nekā 67 miljonus EUR humanitārajā un attīstības palīdzībā Venecuēlai un ir gatava palielināt šo palīdzību;
O. tā kā Venecuēlā, proti, Karakasā, turpinās protesti; tā kā ir pastiprinājušies gan drošības spēku, gan nelikumīgu bruņoto grupējumu uzbrukumi un iebiedēšana, kas vērsta pret civiliedzīvotājiem, opozīcijas locekļiem un likumdevējiem;
P. tā kā videomateriāli, ar kuriem bijušais virsnieks un aviācijas leitnants Ronald Dugarte iepazīstināja OAS, sniedz sīkākas ziņas un parāda spīdzināšanas gadījumus, kas reģistrēti laikā starp 2018. gada decembri un 2019. gada februārī un kas ir noziegums pret cilvēci;
Q. tā kā kopš 2019. gada sākuma 40 žurnālisti ir tikuši aizturēti pieaugošajās represijās pret disidentu noskaņojumu un preses brīvību, kuras notiek jau vairākus gadus, bet kuras kļuvušas intensīvākas kopš 2019. gada 10. janvāra;
R. tā kā 2019. gada 21. martā Venecuēlas izlūkdienesta policija aizturēja Juan Guaidó kabineta vadītāju Roberto Marrero un ielauzās Nacionālās asamblejas deputāta no Tačiras štata Sergio Vergara mājā, pārkāpjot viņa parlamentāro imunitāti;
S. tā kā Kubas policijas spēki un militārās izlūkošanas dienests ir tas stratēģiskais elements, kas ļauj saglabāties N. Maduro nelikumīgajam režīmam;
T. tā kā sestdien, 23. janvārī, Karakasas Simona Bolivāra starptautiskajā lidostā (Maiketijā) nolaidās divas Krievijas gaisa spēkiem piederošas lidmašīnas, kurās bija vismaz simts kareivju, un tā kā šāda veida darbības pēdējo mēnešu laikā ir notikušas atkārtoti,
1. pauž dziļas bažas par smago ārkārtas humanitāro situāciju Venecuēlā, kura pašos pamatos apdraud valsts iedzīvotāju dzīvi;
2. atbalsta Juan Guaidó, pagaidu prezidentu saskaņā ar Venecuēlas konstitūcijas 233. pantu, un aicina PV/AP, kopā ar visām dalībvalstīm, atzīt Juan Guaidó par likumīgo Venecuēlas Bolivāra Republikas pagaidu prezidentu un atbalstīt viņa nosprausto kursu panākt brīvas, pārredzamas un ticamas prezidenta vēlēšanas un demokrātijas atjaunošanu; atzinīgi vērtē to, ka nozīmīga starptautiskās sabiedrības daļa un lielais vairākums ES dalībvalstu jau ir atzinuši jauno pagaidu prezidentūru; pauž nožēlu, ka Padomē šajā jautājumā nav rasta kopēja nostāja;
3. atkārtoti pauž pilnīgu atbalstu Nacionālajai asamblejai, kura pašlaik ir Venecuēlas vienīgā leģitīmā demokrātiskā struktūra un kuras pilnvaras ir jāatjauno un jārespektē, tostarp tās deputātu prerogatīvas un drošība;
4. atkārtoti prasa, lai diplomātiskie pārstāvji, ko iecēlis Venecuēlas Bolivāra Republikas likumīgais pagaidu prezidents Juan Guaidó, tiktu pilnībā atzīti par vēstniekiem ES un tās dalībvalstīs; atzinīgi vērtē to, ka Amerikas Attīstības bankas (IDB) valde un Amerikas Investīciju sabiedrība (IIC) atzīst Ricardo Hausmann par Venecuēlas vadītāju šajās institūcijās;
5. pauž sašutumu par neseno smago elektroapgādes krīzi, ko radīja nesaimnieciska rīcība, ieguldījumu nepietiekamība un korupcija un kura saasinājās tiktāl, ka 2019. gada marta sākumā notika elektroenerģijas padeves pārrāvums visā valstī, kurš turpinājās vairāk kā 100 stundas, vēl vairāk saasinot humanitāro krīzi un izraisot daudzos gadījumos letālas sekas, radot haosu visā valstī, paralizējot lidostas un slimnīcas, pārtraucot telefona sakarus un internetu un atslēdzot ūdens piegādi;
6. pauž nosodījumu, ka nelikumīgais N. Maduro režīms bloķē steidzami nepieciešamas humanitārās palīdzības piegādes; atgādina, ka humanitārajai palīdzībai ir jānokļūst valstī netraucēti un jānokļūst līdz tiem, kam tā vajadzīga un kas dzīvo ārkārtīgas neaizsargātības apstākļos; pauž nosodījumu par N. Maduro režīma darbībām 2019. gada 23. februārī, kuras neļāva ievest humanitāro palīdzību, ko ziedojušas vairākas valstis un kas tika savākta pie robežas ar Kolumbiju un Brazīliju, — šīs darbības nonāca pat tiktāl, ka to iznīcināja;
7. atbalsta Venecuēlas armijas personālu, kas atteicās apspiest civiliedzīvotājus krīzes laikā un dezertēja; atzīst Kolumbijas iestāžu darbu šo disidentu kareivju aizsardzībā un aprūpē; mudina armijas personālu, jo īpaši augstākajos vadības posteņos, atteikties pildīt pavēles, kas saistītas ar cilvēktiesību pārkāpšanu, un atbalstīt konstitucionālo kursu prezidenta Juan Guaidó vadībā;
8. ļoti atzinīgi vērtē un stingri atbalsta centienus, ko īsteno tādas starptautiskās organizācijas kā Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja, Starptautiskā Migrācijas organizācija (IOM) un UNCHR, kā arī citas nevalstiskās organizācijas, palīdzot Venecuēlas migrantiem un bēgļiem kaimiņvalstīs Kolumbijā un Brazīlijā, ka arī citās valstīs;
9. pauž nopietnas bažas par ziņojumiem, kas rāda, ka organizētās noziedzības klātbūtne Venecuēlā, tās izplešanās un pārrobežu darbība, jo īpaši Kolumbijas virzienā, apdraud reģiona stabilitāti;
10. prasa atjaunot un respektēt demokrātiski ievēlētās Nacionālās asamblejas pilnvaras; prasa, lai tiktu respektēta konstitūcijā paredzētā visu Nacionālās asamblejas locekļu un Asamblejas prezidenta Juan Guaidó imunitāte, brīvība un drošība;
11. nosoda N. Maduro drošības dienestu reidus un pagaidu prezidenta Juan Guaidó kabineta vadītāja Roberto Marrero aizturēšanu, kā arī neseno ielaušanos Nacionālās asamblejas deputāta Sergio Vergara mājā; prasa nekavējoties atbrīvot R. Marrero; nosoda Nacionālās asamblejas deputāta Juan Requesens nolaupīšanu un prasa viņu atbrīvot;
12. ņem vērā starptautiskās kontaktgrupas (ICG) izveidošanu pēc Eiropas Savienības iniciatīvas ar mērķi radīt nosacījumus prezidenta pirmstermiņa vēlēšanām un atvieglot humanitārās palīdzības nogādāšanu; uzstāj, ka šai iniciatīvai jākalpo par efektīvu mehānismu taustāmu rezultātu radīšanai īstermiņā, jo īpaši pēc avārijas situācijām, kas pēdējo nedēļu laikā tika piedzīvotas visā valstī, un 7. martā Montevideo rīkotās sanāksmes; aicina ICG izvairīties no tā, ka N. Maduro režīms to izmantotu kā stratēģiju krīzes atrisināšanas vilcināšanai, steidzamā kārtā noskaidrot veidus, kā pievērsties Venecuēlas iedzīvotāju akūtajām vajadzībām, un palielināt atbalstu venecuēliešu bēgļiem, kuri ir devušies bēgļu gaitās uz citām reģiona valstīm un vēl tālāk; norāda, ka ICG ir jāpieskaņo Eiropas Savienības nostājām, kā noteikts tā rezolūcijās, un tai ir jāsadarbojas ar Limas grupu, jo tā ir reģionālais dalībnieks, kas vadīja N. Maduro režīma opozīciju;
13. atkārtoti pauž atbalstu politiskās krīzes miermīlīgam un demokrātiskam atrisinājumam; uzstāj, ka vienīgais risinājums ir valstī sarīkot brīvas, pārredzamas un ticamas vēlēšanas, nosakot konkrētus datumus un nodrošinot taisnīgus nosacījumus visiem dalībniekiem;
14. atzīst, cik svarīga nozīme ir Limas grupai — un tās dalībvalstu centieniem — kā reģionālam mehānismam, kas tiecas panākt krīzes demokrātisku atrisināšanu Juan Guaidó kā likumīga Venecuēlas pagaidu prezidenta vadībā;
15. vērš uzmanību uz to, ka no aizvien lielākās migrācijas krīzes cieš viss reģions, un atzinīgi vērtē kaimiņvalstu pūliņus un izrādīto solidaritāti, un vēlas, lai Komisija turpinātu sadarbību ar šīm valstīm, ne tikai sniedzot tām humanitāro palīdzību, bet arī, sniedzot vairāk resursu un īstenojot attīstības politiku;
16. atkārtoti norāda, ka humanitārā krīze izriet no politiskās krīzes; stingri aicina Venecuēlas iestādes nodrošināt, ka nekavējoties tiek izbeigti visi cilvēktiesību pārkāpumi un jebkādi nodarījumi pret civiliedzīvotājiem, un ka pilnībā tiek ievērotas visas cilvēktiesības un pamatbrīvības, tostarp vārda brīvība, preses brīvība un pulcēšanās brīvība;
17. asi nosoda nežēlīgās represijas pret personām, kas pretojas un nosoda režīmu — starp tām ir militārpersonas, ārsti, sabiedriskie darbinieki, politiskie oponenti, akadēmiskās aprindas un studenti, tiesu iestāžu darbinieki, pirmiedzīvotāju kopienas, piemēram, pemoni, un pilsoniskās sabiedrības organizāciju locekļi —, kā arī vardarbību, kura ir izvērtusies par slepkavībām un cilvēku bojāeju; pauž solidaritāti ar Venecuēlas tautu un izsaka patiesu līdzjūtību cietušo personu ģimenēm un tuviniekiem; mudina Venecuēlas iestādes de facto pārtraukt visus cilvēktiesību pārkāpumus un saukt vainīgos pie atbildības, kā arī nodrošināt, ka tiek pilnībā ievērotas visas pamatbrīvības un cilvēktiesības;
18. steidzamā kārtā pieprasa, lai tiktu nekavējoties atbrīvoti visi politieslodzītie, viņu vidū Saharova balvas laureāts Leopoldo López un daudzi žurnālisti, no kuriem daži ir ES pilsoņi;
19. pilnībā atbalsta ANO ģenerālsekretāra aicinājumu veikt neatkarīgu un pilnīgu izmeklēšanu par reģistrētajiem cilvēku upuriem; atgādina par ES pausto apņemšanos īstenot daudzpusēju politiku ANO doktrīnas satvarā kā kopīgu apņemšanos, par ko vienojušās ANO dalībvalstis, lai izvairītos no humānās katastrofas ar lielākām sekām; atkārtoti pauž pilnīgu atbalstu SKT saistībā ar tās lomu cīņā pret nesodāmību un centienos panākt, lai vardarbības un cilvēktiesību pārkāpumu izdarītāji tiktu tiesāti, un tam, lai tiktu uzsākta izmeklēšana pēc iepriekšējas pārbaudes par N. Maduro režīma izdarītajiem noziegumiem, kuru starpā daži sniedzas līdz pat nopietniem noziegumiem pret cilvēci;
20. mudina Padomi nekavējoties pieņemt turpmākas mērķtiecīgas sankcijas pret nelikumīgā Venecuēlas režīma pārstāvjiem, kas ir atbildīgi par cilvēktiesību pārkāpumiem un demokrātijas un tiesiskuma apdraudēšanu, un paplašināt šīs sankcijas, lai aptvertu arī viņu ģimenes locekļus; prasa Padomei apsvērt iespēju noteikt sankcijas Venecuēlas valsts īpašumā esošajam naftas uzņēmumam PDVSA;
21. mudina starptautisko sabiedrību pieņemt visus vajadzīgos pasākumus, lai īstenotu “atbildību aizsargāt”, kas ir visu ANO dalībvalstu atbildība, sastopoties ar noziegumiem pret cilvēci, ko pastrādājis N. Maduro režīms, un cilvēktiesību krīzes padziļināšanos;
22. mudina Kubas Republikas valdību pārstāt iejaukties Venecuēlas Bolivāra Republikas lietās, jo tas skar attiecības starp Kubu un Eiropas Savienību;
23. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Venecuēlas Bolivāra Republikas likumīgajam pagaidu prezidentam un Nacionālajai asamblejai, starptautiskajai kontaktgrupai, Limas grupas valstu valdībām un parlamentiem, Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārajai asamblejai un Amerikas Valstu organizācijas ģenerālsekretāram.
- [1] Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0199.
- [2] Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0313.
- [3] Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0436.
- [4] Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0061.
- [5] (Venecuēla: bads, sodi un bailes, tāda ir N. Maduro režīma represiju formula) Hunger, punishment and fear, the formula for repression used by authorities under Nicolás Maduro, Amnesty International, 20 February 2019.
- [6] https://www.canada.ca/en/global-affairs/news/2019/02/lima-group-declaration-february-25-2019.html
- [7] http://www.oas.org/en/media_center/press_release.asp?sCodigo=S-013/18
- [8] https://usoas.usmission.gov/oas-member-states-issue-joint-statement-on-venezuela/