REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par ES pievienošanos Stambulas konvencijai par vardarbības pret sievietēm novēršanu un apkarošanu
25.11.2019 - (2019/2855(RSP))
saskaņā ar Reglamenta 132. panta 2. punktu
Jadwiga Wiśniewska, Nicola Procaccini, Beata Kempa, Zdzisław Krasnodębski
ECR grupas vārdā
B9-0224/2019
Eiropas Parlamenta rezolūcija par ES pievienošanos Stambulas konvencijai par vardarbības pret sievietēm novēršanu un apkarošanu
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu un 3. panta 3. punkta otro daļu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8. pantu,
– ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21., 23., 24. un 25. pantu,
– ņemot vērā ANO juridisko instrumentu noteikumus cilvēktiesību jomā, it īpaši tos, kas attiecas uz sieviešu tiesībām, piemēram, ANO Statūtus, Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, Konvenciju par cīņu ar cilvēktirdzniecību un prostitūcijas ekspluatēšanu no trešo personu puses, Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu, 1951. gada Konvenciju par bēgļa statusu, kas paredz neizraidīšanas principu, un ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,
– ņemot vērā 11. panta 1. punkta d) apakšpunktu Konvencijā par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu, ko 1979. gada 18. decembrī ANO Ģenerālā asambleja pieņēma ar Rezolūciju Nr. 34/180,
– ņemot vērā ES 2008. gada 8. decembra pamatnostādnes saistībā ar vardarbību pret sievietēm un meitenēm un jebkādas pret viņām vērstas diskriminācijas apkarošanu,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimuma standartus[1],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/99/ES par Eiropas aizsardzības rīkojumu[2] un Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 12. jūnija Regulu (ES) Nr. 606/2013 par aizsardzības pasākumu savstarpēju atzīšanu civillietās[3],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību[4], un Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu[5],
– ņemot vērā Padomes 2017. gada 11. maija Lēmumu (ES) 2017/865 par to, lai Eiropas Savienības vārdā parakstītu Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu attiecībā uz jautājumiem, kas saistīti ar tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās[6],
– ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. punktu,
A. tā kā sieviešu un vīriešu līdztiesība ir ES pamatprincips, kas iekļauts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. pantā;
B. tā kā vardarbība pret sievietēm joprojām ir Eiropas Savienībā izplatīta parādība; tā kā sievietes joprojām saskaras ar uzmākšanos tiešsaistē, izvarošanu un seksuālo vardarbību;
C. tā kā vardarbība pret sievietēm un vīriešiem nebūtu jāuzskata par personīgu jautājumu, jo faktiski tā ir noziedzīgs nodarījums, par kuru attiecīgi ir paredzēti sodi visās ES dalībvalstīs, kuru kompetencē ir atklāt šādus pārkāpumus un saukt pie atbildības par tiem;
D. tā kā vardarbību pret sievietēm un vīriešiem nav iespējams izskaust ar vienreizēju intervences pasākumu, taču ir iespējams ievērojami uzlabot izpratni un mazināt šādu vardarbību un tās radītās sekas, apvienojot dažādus ar infrastruktūru saistītus, juridiskus un tiesiskus pasākumus, tiesību piemērošanu, kultūras, izglītojošus un sociālus pasākumus, veselības aprūpi un citas ar pakalpojumiem saistītus pasākumus,
1. atgādina, ka ar LES 2. pantu un Pamattiesību hartu dalībvalstīm ir pienākums garantēt, aizsargāt un veicināt dzimumu līdztiesību;
2. stingri nosoda visu veidu vardarbību pret sievietēm un meitenēm, un pauž solidaritāti ar visiem, kas cieš no vardarbības ģimenē; tomēr pauž bažas par to, ka par vardarbības gadījumiem pret vīriešiem, ko pastrādā laulātā draudzene vai partnere, vīrieši bieži vien neziņo un policijas un tiesu iestādes šiem gadījumiem nevelta pienācīgu uzmanību;
3. norāda, ka vardarbība pret sievietēm un vīriešiem var būt fiziska vardarbība, emocionāla vardarbība, izolēšana, draudi, seksuāla vardarbība, ekonomiska izmantošana, iebiedēšana, bērnu vai mājdzīvnieku manipulatīva izmantošana un citi izspiešanas veidi; uzsver, ka grūtnieču gadījumā vardarbība ģimenē negatīvi ietekmē mātes un bērna veselību;
5. atgādina, ka 25. novembris ir Starptautiskā diena vardarbības pret sievietēm izskaušanai, un tādēļ aicina dalībvalstis sadarboties, lai apmainītos ar paraugpraksi un informāciju par iedarbīgiem līdzekļiem, kā novērst vardarbību un aizsargāt vīriešus un sievietes no vardarbības dzimuma dēļ;
6. norāda, ka visas dalībvalstis ir parakstījušas Eiropas Padomes Stambulas konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, kas norāda uz dalībvalstu politisko gribu pārtraukt vardarbību pret sievietēm; atgādina, ka 21 dalībvalsts ir ratificējusi minēto konvenciju; uzsver, ka dalībvalstīm ir suverēnas tiesības ratificēt un īstenot minēto konvenciju un tās noteikumus;
7. ņem vērā Padomes Lēmumā (ES) 2017/865 norādīto: “Konvencija būtu jāparaksta Savienības vārdā attiecībā uz jautājumiem, kas ir Savienības kompetencē, tiktāl, ciktāl konvencija var ietekmēt Savienības kopīgos noteikumus vai maina to darbības jomu. Tas jo īpaši attiecas uz konkrētiem konvencijas noteikumiem saistībā ar tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās un uz konvencijas noteikumiem saistībā ar patvērumu un neizraidīšanu. Dalībvalstis patur savu kompetenci tiktāl, ciktāl konvencija neietekmē kopīgos noteikumus vai maina to darbības jomu”;
8. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un Eiropas Padomes Parlamentārajai asamblejai.