Procedūra : 2019/2990(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B9-0038/2020

Iesniegtie teksti :

B9-0038/2020

Debates :

PV 15/01/2020 - 6
CRE 15/01/2020 - 6

Balsojumi :

PV 15/01/2020 - 10.10
CRE 15/01/2020 - 10.10
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :


<Date>{09/01/2020}9.1.2020</Date>
<NoDocSe>B9-0038/2020</NoDocSe>
PDF 172kWORD 47k

<TitreType>REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS</TitreType>

<TitreSuite>iesniegts, noslēdzot debates par Padomes un Komisijas paziņojumiem,</TitreSuite>

<TitreRecueil>saskaņā ar Reglamenta 132. panta 2. punktu</TitreRecueil>


<Titre>par konferenci par Eiropas nākotni</Titre>

<DocRef>(2019/2990(RSP))</DocRef>


<RepeatBlock-By><Depute>Zdzisław Krasnodębski</Depute>

<Commission>{ECR}ECR grupas vārdā</Commission>

</RepeatBlock-By>


B9-0038/2020

Eiropas Parlamenta rezolūcija par konferenci par Eiropas nākotni

(2019/2990(RSP))

Eiropas Parlaments,

 ņemot vērā Komisijas priekšsēdētājas priekšlikumu politiskajās pamatnostādnēs jaunajai Komisijai rīkot konferenci par Eiropas nākotni,

 ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 48. panta 4. punktu,

 ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. punktu,

A. tā kā ir nepieciešams, lai Eiropas Savienības iestādes atjaunotu saikni ar dalībvalstu pilsoņiem un kliedētu viņu bažas par ES virzību un darbībām;

B. tā kā ir steidzami nepieciešams pamatīgi pārvērtēt ES darbības un veikt būtisku reformu, lai tā varētu labāk palīdzēt:

  aizsargāt pilsoņus un robežas,

  ievērot dalībvalstu tiesības un suverenitāti un jo īpaši to tiesības aizsargāt savas nacionālās tradīcijas, kultūru un kopīgo kristīgo mantojumu,

  radīt darbvietas un labklājību,

  attīstīt reālistisku ilgtspējīgu ekonomiku,

  uzlabot tās efektivitāti un lietderību,

  sadarboties ar globālajiem partneriem,

1. uzskata, ka patiesi atklāts konferences process varētu veicināt debates par Eiropas nākotni, jo ES nepārprotami ir ļoti attālinājusies no tās dalībvalstu iedzīvotājiem; tomēr uzsver, ka konferences iniciatīva šīs cerības piepildīs tikai tad, ja būs izpildīti konkrēti nosacījumi un stingri definēti pamatprincipi tās darbības pārvaldībai;

2. uzsver, ka konferencē, kas būtu jāsauc “Konference par Eiropas Savienības nākotni”, ir jāizvairās no pieejas, kura paredz, ka tās mērķis ir vienkārši apspriest dažādas iespējas turpmākai Eiropas integrācijai, vienlaikus uzskatot pašreizējo acquis communautaire par pašsaprotamu;

3. prasa pirms konferences veikt neatkarīgu acquis communautaire pārskatīšanu, tostarp EĀDD rūpīgu pārbaudi un ES programmu un aģentūru izmaksu un ieguvumu analīzi;

4. pauž dziļas bažas par to, ka federālistu frakcijas locekļi, kas ir plaši pārstāvēti Briselē un ES iestādēs, centīsies dominēt konferencē, sagrābjot kontroli pār tās darba kārtību un norisi, lai konferenci izmantotu savu mērķu sasniegšanai;

5. uzstāj — lai konferences process būtu veiksmīgs, tam jābalstās uz trim galvenajiem principiem:

  plurālisms un daudzveidība,

  valstu iestāžu demokrātiskās leģitimitātes atzīšana,

  konstitucionālās demokrātijas ievērošana;

Plurālisms un daudzveidība

6. uzsver, ka, īstenojot savas saistības attiecībā uz plurālismu, konference ir jāizmanto ne tikai tam, lai veicinātu ES integrācijas ortodoksiju, bet arī lai radītu iespēju vienlīdzīgi apspriest dažādus neortodoksālus priekšlikumus;

7. norāda, ka tradicionālajai federālistu ortodoksijai ir arī citas vienlīdz derīgas alternatīvas, piemēram, priekšlikumi no Savienības atgriezties pie Eiropas suverēnu nāciju kopienas, kas pamatojas uz eiroreālistisko koncepciju par konfederālu Eiropu, kurā tiek ievērotas dalībvalstu tiesības un demokrātiskā leģitimitāte; prasa šīs un daudzas citas iespējas vienlīdzīgi un taisnīgi apspriest konferencē un ar to saistītajās publiskajās sanāksmēs;

8. tādēļ uzstāj, ka konferences un ar to saistīto sanāksmju dalībniekiem ir jādod taisnīga iespēja apspriest tādus jautājumus kā:

  vai un kurās jomās Eiropas integrācija ir aizgājusi pārāk tālu;

  vai dažas kompetences būtu jānodod atpakaļ dalībvalstīm;

  vai dažās jomās vienkārša balsu vairākuma balsojumam vairs nevajadzētu būt standarta procedūrai;

  vai esošās valsts veto tiesības varētu paplašināt, formalizējot Luksemburgas kompromisu, lai varētu atkal izmantot valsts veto tiesības “ļoti svarīgu valsts interešu” aizstāvēšanai;

  vai būtu jāpārskata balsošanas metode Padomē (jo īpaši pēc Brexit);

  vai valstu parlamentiem vajadzētu būt iespējai atsaukties uz subsidiaritātes principu, lai bloķētu konkrētus tiesību aktu priekšlikumus, izmantojot efektīvu sarkanās kartītes procedūru;

  vai būtu jāpārskata ES tiesību aktu pārākums pār valstu konstitucionālajām tiesībām;

  vai likumdošanas iniciatīvas tiesības būtu jāattiecina arī uz valstu parlamentiem;

  vai ir jāprecizē abu likumdevēju attiecīgie uzdevumi un atbildība;

Valstu iestāžu demokrātiskā leģitimitāte

9. atgādina, ka Eiropas Savienībā iestādes ar vislielāko demokrātisko leģitimitāti ir dalībvalstu iestādes; uzsver, ka Parlamentam nav nekādas unikālas vai īpašas leģitimitātes attiecībā uz Eiropas jautājumiem, kas pamatotu tā kontroli pār konferenci, un ka vienmēr būtu jāatgādina, ka Eiropas vēlēšanas ir atsevišķu valstu vēlēšanu kopums, galvenokārt par valstu jautājumiem, nevis vienotas vēlēšanas par Eiropas nākotni; turklāt uzstāj, ka konferencei būtu jāizvairās no korporatīvās pieejas un jānodrošina, ka šajā procesā galvenā nozīme ir demokrātiski ievēlētām dalībvalstu iestādēm;

10. atkārtoti norāda, ka Eiropas Savienības pilnvaras nav automātiskas, kādas ir valstu pilnvaras, bet ka tās ir jāpiešķir ar līgumiem; uzsver, ka subsidiaritātes princips un proporcionalitātes princips regulē ES kompetenču īstenošanu, lai nodrošinātu, ka kompetenču īstenošana notiek pēc iespējas tuvāk pilsoņiem saskaņā ar tuvuma principu, kas minēts Līguma par Eiropas Savienību 10. panta 3. punktā; uzskata, ka Savienībai ir jākoncentrējas uz svarīgu problēmu risināšanu jomās, kurās tā var radīt pievienoto vērtību; uzsver, ka resursi ir ierobežoti un ka ir skaidra nepieciešamība apsvērt, kā noteikt prioritārās darbības un efektīvāk izmantot pieejamos resursus;

Konstitucionālā demokrātija

11. uzstāj, ka jau no paša sākuma un visām iesaistītajām pusēm ir jāatzīst, ka šāda sabiedriskā apspriešana, kāda ir šī konferences iniciatīva, neatkarīgi no tā, cik labi tā ir strukturēta un organizēta, neaizstāj un līdz ar to nevar apstrīdēt konstitucionāli izveidoto parlamentāro iestāžu demokrātisko leģitimitāti; tādēļ uzsver, ka nevar būt nekādu demokrātisku argumentu par labu jebkādu konferences secinājumu automātiskai īstenošanai; tā vietā ierosina tās secinājumus oficiāli iesniegt Eiropadomei, Eiropas Parlamentam un Komisijai, lai katra no tām varētu sagatavot oficiālu atbildi un turpmākus pasākumus, ko tās uzskata par vajadzīgiem, lai virzītu uz priekšu debates;

12. uzsver, ka vienīgā konference, kas var oficiāli ierosināt grozījumus Līgumos, ir “dalībvalstu valdību pārstāvju konference”, kā paredzēts LES 48. panta 4. punktā, un ka saskaņā ar minēto pantu šādi grozījumi var stāties spēkā tikai tad, “kad tos ratificējušas visas dalībvalstis saskaņā ar savām attiecīgajām konstitucionālajām prasībām”;

Organizatoriski jautājumi

13. ierosina, ka konferences plenārsēdē vajadzētu būt aptuveni 200 pilntiesīgiem locekļiem ar demokrātiskām pilnvarām, proti:

  vienam pārstāvim no katras dalībvalsts,

  120 dalībvalstu izvirzītiem deputātiem (ar valstu delegācijām, kurās ir divi līdz 15 locekļi),

  60 Eiropas Parlamenta deputātiem

un 50 novērotājiem ar pilntiesīgām uzstāšanās tiesībām, bet bez balsstiesībām:

  27 Eiropas Komisijas locekļiem,

  Eiropadomes priekšsēdētājam,

  11 Reģionu komitejas izvirzītiem pārstāvjiem,

  11 Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas izvirzītiem pārstāvjiem;

14. ierosina, ka vajadzības gadījumā konkrētās plenārsesijās var uzaicināt kā ekspertus lieciniekus piedalīties citas personas, kas nav Konferences locekles vai novērotājas;

15. ierosina, gatavojoties konferencei, sarīkot valstu parlamentu priekšsēdētāju sanāksmi kā varbūt noderīgu iespēju viedokļu apmaiņai par to, kā panākt valstu parlamentu deputātu iespējamo pilnīgāko iesaisti; šajā sakarā uzsver, ka saskaņā ar dalībvalstu konstitucionālajām tiesībām to ziņā ir izlemt, kurš pārstāvēs valsts parlamentu; jo īpaši norāda, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 51. deklarāciju kopienu un reģionu parlamentārās asamblejas var darboties kā valsts parlamentārās sistēmas daļa vai valsts parlamenta palātas; ierosina konferences sagatavošanā pilnībā iesaistīt arī Eiropas Savienības valstu parlamentu Eiropas lietu komiteju konferences (COSAC) locekļus;

16. ierosina, ka būtu vajadzīga viena struktūra, saukta par “koordinācijas komiteju”, kas vadītu konferences procesu un būtu izveidota iepriekš, bet tās dalībnieki būtu jāizraugās no konferences pilntiesīgo locekļu un novērotāju vidus; uzstāj, ka koordinācijas komitejas sastāvam jābūt plurālistiskam un tajā jāiekļauj dalībvalstu iestāžu, kā arī ES iestāžu parlamentārieši; iesaka šajā koordinācijas komitejā iekļaut aptuveni 40 locekļus, tostarp:

  trīs Padomes locekļus, kas pārstāv triju prezidentvalstu komandu,

  trīs komisārus,

  četrpadsmit Eiropas Parlamenta deputātus (divi no katras politiskās grupas),

  pa vienam deputātam no 27 valstu parlamentiem,

  konferences līdzpriekšsēdētājus;

17. ierosina, ka koordinācijas komitejai vajadzētu būt pilnībā atbildīgai par politisku lēmumu pieņemšanu attiecībā uz konferences darbu, tostarp:

  pilsoņu forumu organizēšanu sadarbībā ar valstu parlamentiem,

  tematu, programmu, runātāju un paneļu izvēli;

  izplatāmo dokumentāciju;

  sabiedriskās domas aptaujas pasūtīšanu;

18. uzsver — lai gan koordinācijas komiteja var izveidot darba grupas, kas pievērstos konkrētiem organizatoriskiem jautājumiem, šādām grupām nevajadzētu būt neatkarīgām lēmumu pieņemšanas pilnvarām, bet tikai pienākumiem, ko tām deleģējusi koordinācijas komiteja;

19. ierosina iecelt trīs konferences līdzpriekšsēdētājus: divus Eiropadomes izvirzītus valstu parlamentu deputātus un vienu Eiropas Parlamenta izvirzītu EP deputātu; uzstāj, ka kandidātiem ir jāatspoguļo politiskais un ģeogrāfiskais līdzsvars; ierosina, lai trīs līdzpriekšsēdētāji būtu koordinācijas komitejas locekļi;

20. uzsver, ka ir svarīgi, lai konference nodrošinātu paaudžu solidaritāti, atgādinot, ka sabiedrība ir visu tās locekļu — pagātnes, tagadnes un nākotnes — partnerība; uzsver, ka ir svarīgi, lai ar konferenci saistītie pilsoņu forumi būtu līdzsvaroti un reprezentatīvi vecuma, daudzveidības, ģeogrāfijas, kā arī sociālā un ekonomiskā stāvokļa ziņā; norāda, ka dažas īpašas pilsoņu sanāksmes tomēr varētu sarīkot par konkrētiem jautājumiem, kas var atšķirties no šā principa, ja tas ir lietderīgi, piemēram, par jaunatnes sanāksmēm vai sanāksmēm, kas saistītas ar konkrētiem jautājumiem (piemēram, problēmām, ar kurām saskaras pilsētu vai lauku kopienas);

21. uzstāj, ka pilsoņu forumi būtu jāorganizē galvenokārt valsts līmenī un ka tematiskām starptautiskām pilsoniskām konferencēm būtu jāapkopo valsts līmenī rīkotās debates; uzsver, ka dalībnieku atlase visās šādās sanāksmēs ir jāveic pilnīgi neatkarīgi un bez jebkādas politiskas iejaukšanās; prasa, lai dalībnieki tiktu atlasīti no vispāratzītām un cienītām vēlēšanu rīkošanas organizācijām, kurām ir atbilstoša profesionālā pieredze;

22. uzstāj, ka visās sabiedriskajās apspriešanās, kas saistītas ar konferences procesu, neatkarīgi no tā, vai tās ir sanāksmes vai cita veida apspriešanās, piemēram, sabiedriskās domas aptauja vai sociālo plašsaziņas līdzekļu iesaistīšanās iniciatīvas, ir jānodrošina plurālisms; uzsver, ka tas nozīmē, ka visām programmām, runātāju sarakstiem, paneļiem, literatūrai, dokumentiem utt. ir jābūt līdzsvarotiem un jānodrošina, ka tiek pausti ļoti dažādi viedokļi, kas atspoguļo viedokļu daudzveidību Eiropā, lai veicinātu dziļas debates;

23. ierosina, lai konferences plenārsesijas locekļiem mazākuma ziņojumu publicēšanā būtu tādas pašas iespējas un atbalsts, kādas ir vairākuma ziņojumu publicēšanā;

°

° °

24. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijai, Padomei un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

 

 

Pēdējā atjaunošana: 2020. gada 14. janvārisJuridisks paziņojums - Privātuma politika