Procedūra : 2019/2956(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B9-0041/2020

Iesniegtie teksti :

B9-0041/2020

Debates :

Balsojumi :

PV 15/01/2020 - 10.5
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :


<Date>{10/01/2020}10.1.2020</Date>
<NoDocSe>B9-0041/2020</NoDocSe>
PDF 216kWORD 59k

<TitreType>REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS</TitreType>

<TitreSuite>iesniegts, noslēdzot debates par Komisijas paziņojumu,</TitreSuite>

<TitreRecueil>saskaņā ar Reglamenta 132. panta 2. punktu</TitreRecueil>


<Titre>par Eiropas zaļo kursu</Titre>

<DocRef>(2019/2956(RSP))</DocRef>


<RepeatBlock-By><Depute>Alexandr Vondra, Anna Zalewska</Depute>

<Commission>{ECR}ECR grupas vārdā</Commission>

</RepeatBlock-By>


B9-0041/2020

Eiropas Parlamenta rezolūcija par Eiropas zaļo kursu

(2019/2956(RSP))

Eiropas Parlaments,

 ņemot vērā Komisijas 2019. gada 11. decembra paziņojumu “Eiropas zaļais kurss” (COM(2019)0640), un tā pielikumu

 ņemot vērā Eiropadomes 2019. gada 12. decembra secinājumus,

 ņemot vērā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) īpašo ziņojumu “Globālā sasilšana 1,5°C līmenī”, tās piekto novērtējuma ziņojumu (AR5) un kopsavilkuma ziņojumu, tā īpašo ziņojumu par klimata pārmaiņām un zemi un tā īpašo ziņojumu par okeānu un kriosfēru mainīgā klimatā,

 ņemot vērā milzīgos bioloģiskās daudzveidības zuduma draudus, kas ir aprakstīti 2019. gada 31. maija globālajā novērtējuma ziņojumā par bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumiem, ko ir sagatavojusi Starpvaldību zinātnes un politikas platforma bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu jomā,

 ņemot vērā Parīzes nolīgumu (Lēmums 1/CP.21), Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) dalībvalstu 21. konferenci (COP 21) un dalībvalstu 11. konferenci, kas vienlaikus bija Kioto protokola pušu sanāksme (CMP 11) un notika Parīzē, Francijā, no 2015. gada 30. novembra līdz 11. decembrim,

 ņemot vērā UNFCCC dalībvalstu 24. konferenci (COP24), Kioto protokola dalībvalstu sanāksmes 14. sesiju (CMP14) un dalībvalstu konferences pirmās sesijas trešo daļu, kas vienlaikus bija Parīzes nolīguma dalībvalstu sanāksme (CMA1.3), kas no 2018. gada 2. decembra līdz 14. decembrim notika Katovicē, Polijā, un UNFCCC dalībvalstu 25. konferenci (COP25), Kioto Protokola dalībvalstu sanāksmes 15. sesiju un dalībvalstu konferences otro sesiju, kas vienlaikus bija Parīzes nolīguma (CMA2) dalībvalstu sanāksme un ko rīkoja Madridē, Spānijā, no 2019. gada 2. decembra līdz 15. decembrim,

 ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM),

 ņemot vērā COP24 sākumā pieņemto Silēzijas deklarāciju par solidaritāti un taisnīgu pārkārtošanos,

 ņemot vērā Eiropas Vides aģentūras (EVA) 2019. gada 4. decembra ziņojumu „The European environment — state and outlook 2020: knowledge for transition to a sustainable Europe” (Eiropas vide — stāvoklis un perspektīvas 2020. gadā: zināšanas pārejai uz ilgtspējīgu Eiropu),

 ņemot vērā Eiropas Komisijas Galveno zinātnisko padomdevēju grupas 2019. gada 24. septembra neatkarīgo zinātnisko ziņojumu „Scientific Advice to European Policy in a Complex World” (Zinātnisks padoms Eiropas politikas veidošanas nolūkā, ņemot vērā pasaules sarežģītību) (zinātnisks atzinums Nr. 7),

 ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. punktu,

A. tā kā Līguma par Eiropas Savienību 15. panta 1. punktā ir teikts, ka “Eiropadome rosina Savienības attīstību un nosaka atbilstīgus šīs attīstības vispārējos politiskos virzienus un prioritātes”;

B. tā kā dalībvalstis 2014. gada oktobrī vienbalsīgi vienojās par ES klimata un enerģētikas mērķiem līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas vismaz par 40 % salīdzinājumā ar 1990. gadu, atjaunojamo energoresursu īpatsvaru nodrošināt vismaz 32 % līmenī un energoefektivitāti uzlabot vismaz par 32,5 %;

C. tā kā Komisija 2019. gada 11. decembrī nāca klajā ar Eiropas Zaļo kursu un noteica ES galvenos politiskos mērķus, pirms Eiropadome bija panākusi vienprātību par klimata neitralitātes mērķi;

D. tā kā ir svarīgi, lai, cenšoties sasniegt savus klimata mērķus, kuros pilnībā ir ņemtas vērā to dalībvalstu bažas, kurām ir zemāki ienākumi un kuras joprojām ir atkarīgas no fosilā kurināmā, ES rīkotos vienoti un vienprātīgi;

E. tā kā Eiropas zaļajā kursā ir noteikti mērķi un ceļvedis, kā padarīt ES par pirmo reģionu, kas līdz 2050. gadam panāks klimatneitralitāti, tādējādi pārsniedzot Parīzes nolīgumā noteikto siltumnīcefekta gāzu samazināšanas grafiku;

F. tā kā EVA lēš, ka ES dalībvalstu pašreizējās emisiju samazināšanas saistības 2030. gadam panāks 36 % emisiju samazinājumu, kas nozīmē, ka 40 % samazinājuma mērķis sasniegts netiks; tā kā Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES samazinās šo rādītāju samazina līdz mazāk nekā 34 %; tā kā šajos apstākļos samazinājums par 50 % vai vairāk šķiet ļoti neticams un tam būs nepieciešami nepieredzēti lieli ieguldījumi;

G. tā kā klimata neitralitātes panākšana ietvers būtisku ekonomikas diversifikāciju un pārveidi, kā arī būtiskas izmaiņas uzņēmējdarbības modeļos un iekšzemes politikas veidošanā; tā kā minētie pārveidojumi radīs jaunas iespējas, bet daudzos reģionos un rūpniecības nozarēs — arī būtiskas sociālekonomiskas problēmas;

H. tā kā minēto procesu ietekmes izplatība visā ES būs nevienmērīga, radot uzvarētājus un zaudētājus; tā kā šis apstāklis pamato vajadzību pēc stabila un visaptveroša taisnīgas pārkārtošanās fonda un atbalsta mehānisma, ar ko nodrošina, ka neviens netiek atstāts “aiz borta”;

I. tā kā COP25 rezultāti liecina, ka joprojām ir daudz problēmu, kas ir jārisina visā pasaulē, pirms, piemērojot Parīzes nolīgumu, var visā pasaulē būtiski samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas; tā kā ES joprojām ir jāaizsargā savas rūpniecības nozares pret negodīgu konkurenci, ko rada reģioni ar mazāk stingrām klimata jomas saistībām;

J. tā kā katrai dalībvalstij saglabājas tiesības “paredzēt nosacījumus savu energoresursu izmantošanai, izvēlēties kādu no energoavotiem, kā arī noteikt savas energoapgādes struktūru” (Līguma par Eiropas Savienības darbību 194. panta 2. punkts),

1. pieņem zināšanai Komisijas paziņojumu par Eiropas zaļo kursu un atzinīgi vērtē tā mērķi ES padarīt par ilgtspējīgāku ekonomiku; atzīst, ka paziņojumā ir ietverts sarežģīts tādu iniciatīvu kopums, ar kurām atvieglo pārkārtošanos uz mazoglekļa ekonomiku, vienlaikus apņemoties konstruktīvi strādāt, lai panāktu labāku vides stāvokli, saglabātu darbvietas, nodrošinātu ekonomikas konkurētspēju un labklājību;

2. pauž bažas par to, ka Komisijas lēmums tik īsā laikā iesniegt tik prasīgu un visaptverošu plānu ir vairāk politiska izdevīguma diktēts, nevis balstīts uz rūpīgu ietekmes novērtējumu; norāda, ka ierosinātais likumdošanas grafiks var negatīvi ietekmēt uz pierādījumiem balstītas Eiropas politikas veidošanas uzticamību un vērtību, kā arī tās ierosināto mērķu sasniegšanai nepieciešamo finanšu resursu piesaisti;

3. uzsver bažas par to, ka Eiropas zaļā kursa politikas tvērums var veicināt kompetences pakāpenisku uzurpāciju, apdraudot ES subsidiaritātes un proporcionalitātes principus un elastīguma klauzulu (Līguma par Eiropas Savienības darbību 352. pants), tādējādi kaitējot dalībvalstu lēmējvarai, jo šā kursa mērķis ir kopīgi risināt ekonomikas, sociālās un vides problēmas un tam ir tālejošas sekas daudzās nozarēs;

4. pauž viedokli, ka attīstību var uzskatīt par ilgtspējīgu tikai tad, ja valsts politikas veidošanā sabiedrībai, videi un ekonomikai ir piešķirta vienāda prioritāte;

5. uzskata, ka pārkārtošanās uz mazoglekļa ekonomiku var radīt jaunas darbvietas jaunās nozarēs un ļaut izmantot novatoriskas tehnoloģijas, tomēr tā var nozīmēt arī sociālās izmaksas un darbvietu zudumu tradicionālajās rūpniecības un enerģētikas nozarēs, bieži vien nesamērīgi ietekmējot visvairāk pieredzējušos darba ņēmējus; uzskata, ka pārkārtošanās uz mazoglekļa ekonomiku ir jābūt sociāli pieņemamai un ir jānodrošina piekļuve pienācīgai nodarbinātībai tajās ekonomikās, kuras joprojām ir atkarīgas no fosilā kurināmā;

6. nosoda jebkuru Komisijas lēmumu, kura mērķis ir pašos pamatos pārstrādāt nesen ieviestos tiesību aktus, kas vēl nav pilnībā īstenoti, jo šāds solis apdraudēs vides acquis juridisko un regulatīvo noteiktību;

7. aicina Komisiju, izstrādājot Eiropas zaļā kursa tiesību aktus, pilnībā izmantot inovācijas principu norāda, ka šā principa izmantošana nodrošinās, ka jaunie politikas priekšlikumi atbalsta inovāciju un veicina inovācijai labvēlīgāku tiesisko regulējumu;

8. ļoti atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos piemērot principu „viens iekšā, viens ārā”, saskaņā ar kuru katram tiesību akta priekšlikumam, kas rada jaunu slogu, būtu jāatbrīvo iedzīvotāji un uzņēmumi no līdzvērtīga sloga, kas tajā pašā politikas jomā ir uzlikts ES līmenī;

9. uzsver, ka politiskie lēmumi par likumdošanas pasākumiem ir jāpieņem koordinētā veidā, un pauž nopietnas bažas par to, ka bez pilnīgas politiskās vienprātības varētu ievērojami pieaugt attiecībā uz atsevišķiem tiesību aktu kopuma priekšlikumiem izvirzīto prasību līmenis un tikt apdraudēta Eiropas zaļā kursa vispārējo mērķu sasniegšana; uzsver, ka ir efektīvi jākoordinē visi attiecīgie tiesību akti, lai nodrošinātu, ka tie pamatmērķu sasniegšanas nolūkā darbojas saskaņoti, un ka to īstenošana nenonāk pretrunā citiem likumdošanas mērķiem;

10. brīdina, ka, lai gan tādas aptaujas kā Eirobarometra klimata apsekojums liecina par atbalstu vispārīgai vai nekonkretizētai rīcībai klimata politikas jomā, bieži vien izmaksas vai dzīvesveida izmaiņas, ar kurām fiziskām personām būs jārēķinās, lai īstenotu minēto rīcību, precīzi norādītas nav; tādēļ uzskata, ka tautas atbalsts var būt „maigs” un, saskaroties ar to pārmaiņu mērogu, kuras izraisīs Eiropas zaļais kurss un nesaņemot pienācīgu atbalstu, daudzu eiropiešu viedoklis var mainīties; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt sabiedrības atbalstu visiem pasākumiem, kas ir izklāstīti Eiropas zaļajā kursā, pamatojoties uz precīziem un godīgiem novērtējumiem par to iespējamo ietekmi un paredzamajām izmaksām;

11. atzīst savu institucionālo atbildību savas oglekļa pēdas samazināšanā; ierosina Parlamentam īstenot savus pasākumus, ar kuriem samazina emisijas, tostarp aizstājot sava automobiļu parka transportlīdzekļus ar bezemisiju transportlīdzekļiem, un steidzami aicina visas dalībvalstis vienoties par vienu Eiropas Parlamenta darba vietu;

ES klimata prasīguma palielināšana līdz 2030. un 2050. gadam

12. norāda, ka ES nesen pieņēma tiesību aktus, ar kuriem īsteno mērķi siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināt par 40 %, par kuru Eiropadome vienbalsīgi vienojās 2014. gadā, un ka ES attiecīgos tiesību aktus piemēro joprojām; tādēļ pauž dziļu skepsi par to, vai Komisijas nodoms palielināt 2030. gada samazināšanas mērķi ir politiski un ekonomiski īstenojams, ņemot vērā, ka kopš 2014. gada ir pagājuši mazāk nekā seši gadi;

13. atgādina Ž. K. Junkera vadītās Komisijas novērtējumu, kurā ir secināts, ka, pilnībā īstenojot klimata jomā spēkā esošos tiesību aktus un oficiāli mērķi nemainot, līdz 2030. gadam emisijas tiktu samazinātas par 45 %; tomēr pauž dziļas bažas par EVA pretrunīgo novērtējumu, ka ES klimata politika līdz 2030. gadam ļaus samazināt emisijas tikai par 36 % un ka šis rādītājs pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības varētu būt pat 34 %;

14. iebilst pret ES pašreizējā tā nacionāli noteiktā devuma (NND) tūlītēju palielināšanu, kas ir noteikts Parīzes nolīgumā, jo ES joprojām ir jāīsteno tiesību akti, kuru pamatā ir pašreizējais saistošais mērķis, proti, līdz 2030. gadam samazināt emisijas vismaz par 40 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni (t. i., ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas (ETS) IV posms (2021. –30. gads), Kopīgo centienu regula u. c.); norāda, ka jebkuram priekšlikumam palielināt ES emisiju samazināšanas mērķus ir jābalstās uz visaptverošu ietekmes novērtējumu, ar kuru novērtē visus saistītos riskus, un tas ir jāsaskaņo ar Parīzes nolīgumā noteikto dalībvalstu NND plānošanas, īstenošanas un tā pārskatīšanas virzības ciklu;

15. aicina U. fon der Leienas Komisiju ņemt vērā iepriekšējās Komisijas secinājumus, ņemot vērā, ka tā atteicās palielināt ES 2030. gada samazinājuma mērķi, un pārskatīt savu pieeju, jo mēs esam nobažījušies, ka šis ievērojamais palielinājums būs balstīts uz nepārliecinošiem pierādījumiem, kā rezultātā daudzi reģioni cietīs no smagām ekonomiskas un sociālām problēmām un ES rūpniecības nozarēm būs jākonkurē ar reģioniem, kuros ir ievērojami zemāki vides standarti;

16. uzskata, ka plāns palielināt ES siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķi līdz vismaz 50 % vai, iespējams, pat 55 % liks veikt nepieredzētus finanšu ieguldījumus un panākt izmaiņas ekonomikas modeļos, tādējādi nostādot izdevīgākā situācijā dalībvalstis ar lielākiem ienākumiem, iespējams, uz nabadzīgāko dalībvalstu rēķina, kuras joprojām lielā mērā ir atkarīgas no kohēzijas politikas finansējuma;

17. atbalsta Parīzes nolīguma mērķus un uzdevumus, tostarp uzstādījumu šā gadsimta otrajā pusē panākt klimatneitralitāti; uzskata, ka visām Parīzes nolīguma pusēm būtu jācenšas šo mērķi sasniegt pēc iespējas ātrāk;

18. uzsver bažas par to, ka Komisija jau ir apņēmusies līdz 2050. gadam panākt klimatneitralitāti, nedz veicot visaptverošu ietekmes novērtējumu, nedz sagatavojot minētā mērķa finansēšanas detālplānu (tostarp, nepieņemot noteikumus par taisnīgu pārkārtošanos), nedz sagaidot, kad Eiropadome pildīs savu uzdevumu, — noteiks Savienības ilgtermiņa politisko virzību, kā tas ir paredzēts Līguma par Eiropas Savienību 15. pantā;

19. uzskata, ka ES var sasniegt ilgtermiņa mērķus, piemēram, klimata neitralitāti, tikai tad, ja tā rīkojas vienprātīgi; tādēļ spriež, ka būtu jāņem vērā visu dalībvalstu, kā arī to reģionu, vietējo pašvaldību, rūpniecības nozaru un pilsoniskās sabiedrības bažas;

20. pieņem zināšanai Komisijas nodomu ierosināt oglekļa pielāgošanas mehānismu uz robežas; uzsver, ka tas ir tikai viens no iespējamiem instrumentiem vairāku tādu potenciālo politisko risinājumu klāstā, ko varētu ieviest, lai novērstu oglekļa emisiju pārvirzi, taču tā ietekme ir rūpīgi jāizvērtē; tādēļ uzsver, ka priekšlikumam par oglekļa nodokli uz robežas, kam vajadzētu būt galējam līdzeklim, ja starptautisko nolīgumu panākt joprojām nevar, vajadzētu būt pilnībā saderīgam ar PTO noteikumiem un tā sakarībā būtu jāveic rūpīgs ietekmes novērtējums, kura ietvaros pilnībā izvērtēti tiktu vairāki citi politikas risinājumi, pievēršoties to ietekmei uz potenciāli skartajām nozarēm un produktiem, ietekmei uz ES konkurētspēju, kā arī plašākai minētā priekšlikuma ietekmei uz tirdzniecību un tā šajā nozarē atstātajām sekām;

21. norāda, ka, pat ja ES sasniegs savu mērķi un kļūs par pirmo oglekļneitrālo kontinentu pirms 2050. gada, tas globālās emisijas ietekmēs tikai nedaudz (aptuveni 9 %); uzskata, ka tādēļ citām lielajām ekonomikām ir obligāti jāpilda savas saskaņā ar Parīzes nolīgumu noteiktās saistības nolūkā klimatneitralitāti panākt šā gadsimta otrajā pusē; uzskata, ka ES par prioritāti ir jāizvirza labs likumdošanas process, tās pašreizējo saistību ievērošana saskaņā ar Parīzes nolīgumu un tās diplomātiskās ietekmes izmantošana, lai padziļinātu sadarbību ar trešām valstīm, tādējādi palielinot prasīgumu arī pasaules mērogā;

Tīras, cenas ziņā pieejamas un drošas enerģijas piegāde

22. uzsver, ka 2050. un 2030. gadam izvirzīto klimata un enerģētikas mērķu sasniegšana nedrīkst apdraudēt katras dalībvalsts tiesības noteikt savu energoresursu struktūru un ka minēto mērķu sasniegšanā būtu jāievēro tehnoloģiskās neitralitātes princips;

23. uzskata, ka kodolenerģijai var būt būtiska nozīme klimata mērķu sasniegšanā, jo tā nerada siltumnīcefekta gāzes, un turklāt tās īpatsvars Eiropas Savienības elektroenerģijas ražošanā var būt ievērojams; tomēr uzskata, ka šai enerģijai tās radīto atkritumu dēļ ir vajadzīga vidēja termiņa un ilgtermiņa stratēģija, kurā tiktu ņemti vērā tehnoloģiskie sasniegumi (lāzertehnoloģijas, kodolsintēze utt.), lai uzlabotu visas nozares ilgtspēju; šajā sakarībā mudina Komisiju, ilgtspējīgu ieguldījumu veicināšanas uzstādījuma ietvaros izstrādājot sekundāros tiesību aktus, apsvērt kodolenerģijas kā mazoglekļa risinājuma neatsveramo nozīmi;

24. uzsver, ka dabasgāzei arī ir jākļūst par būtisku enerģijas avotu, ja ES vēlas sasniegt savus klimata jomā uzstādītos augstos mērķus; atgādina, ka dabasgāzei ir svarīga nozīme kā „pārkārtošanās degvielai”, jo pāreja no oglēm uz gāzi būtiski samazina daļiņu un CO2 emisijas, un tā ir uzskatāma par atjaunojamo energoresursu plaša mēroga ieviešanas krietni pēc 2030. gada veicinošu faktoru; pauž bažas par Eiropas Investīciju bankas (EIB) lēmumu pārtraukt finansēt karbonizētās dabasgāzes projektus;

25. pauž atbalstu ceturtajam kopīgu interešu projektu sarakstam, kurā ir iekļauti vairāki būtiski gāzes projekti, lai izveidotu labi savienotu un pret satricinājumiem noturīgu gāzes tīklu, kas aptvertu ES un tās kaimiņvalstis;

26. uzsver, ka saskaņā ar Starptautiskās Enerģētikas aģentūras datiem metāna emisiju samazināšana gāzes ieguves nozarē ir viena no piecām galvenajām iespējām pasaulē samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, lai sasniegtu augsto mērķi 2°C, un ka pusi no šīm emisijām varētu novērst vai samazināt bez papildu neto izmaksām; atgādina, ka gāzes nozarē ir panākts ievērojams progress metāna emisiju ierobežošanā Eiropā, metāna emisijas samazinot par 61 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni, savukārt gāzes patēriņš ir palielinājies par 25 %;

27. atzinīgi vērtē Komisijas ieceri sagatavot pamatnostādnes, ar kuru palīdzību dalībvalstis varētu risināt enerģētiskās nabadzības problēmu, kas ir dziļa problēma visā Eiropas Savienībā un ir īpaši izplatīta austrumu un dienvidu dalībvalstīs; vērš uzmanību uz dažādiem enerģētiskās nabadzības cēloņiem, kas Eiropas Savienībā atšķiras, tostarp enerģijas cenām, samazinošamies mājsaimniecību ienākumiem, dzīvošanu energoneefektīvos mājokļos, un uz to, ka ekspertu viedokļi par to, kā risināt šo problēmu, ievērojami atšķiras; atgādina, ka saskaņā ar aplēsēm, lai risinātu energoneefektivitātes problēmu tikai mājsaimniecībās ar zemiem ienākumiem vien, būtu nepieciešami 55 līdz 110 miljardi EUR lieli ieguldījumi;

28. uzsver, ka centralizētajai siltumapgādei arī turpmāk būtu jāsaņem bezmaksas emisijas kvotas, kuras piešķir ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā (ES ETS), jo tā iedzīvotājiem nodrošina ekonomiski pieejamu siltumapgādi, samazina mazāk efektīvu siltuma avotu radīto piesārņojumu un efektīvi ražo enerģiju, izmantojot koģenerāciju;

Rūpniecības mobilizēšana tīras un aprites ekonomikas vārdā

29. norāda, ka dažās rūpniecības nozarēs siltumnīcefekta gāzu emisijas ir neizbēgama ražošanas procesa daļa un ka pagaidām komerciāli dzīvotspējīgu bezemisiju tehnoloģiju nav; uzsver, ka energoietilpīgās nozares ir neatsverama ES ekonomikas daļa un nodrošina vairāk nekā 6 miljonus darbvietu nepastarpināti šajās nozarēs, un ir vairāku vērtību ķēžu pamatelements;

30. tādēļ aicina izstrādāt jaunu un integrētu ES rūpniecības stratēģiju, kas būtu domāta energoietilpīgām nozarēm, lai Eiropas Savienībā pabeigtu pārkārtošanos uz mazoglekļa ekonomiku; atgādina nozīmi, kāda būs valsts politikai, lai atbalstītu rūpniecisko inovāciju, veicot modernizāciju un optimizāciju, tādējādi samazinot mazoglekļa projektu kapitāla izmaksas un tirgū radot jaunus mazoglekļa produktus; piekrīt Komisijai, ka energoietilpīgas nozares, piemēram, tērauda ražošana, ir neaizstājamas, un mudina Komisiju pieņemt saskanīgu stratēģisku pieeju tās pārvaldībai, lai visā šajā nozarē nodrošinātu izaugsmi un nodarbinātību;

31. mudina Komisiju pēc iespējas drīzāk nākt klajā ar priekšlikumu, kura pamatā būtu Eiropas Ķimikāliju aģentūras priekšlikums ierobežot mikroplastmasas apzinātu izmantošanu produktos, ko laiž ES tirgū, lai novērstu vai samazinātu to nonākšanu vidē;

32. uzskata, ka ražojumu remonta atvieglošana un veicināšana varētu būt apsveicama — gan nolūkā pagarināt ražojumu kalpošanas laiku, gan paplašināt ražojumu remonta un rezerves daļu piegādes sekundāros tirgus; norāda uz autorūpniecības nozarē nesen veiktajiem pozitīvajiem centieniem atbalstīt sparīgu un neatkarīgu remontdarbu nozari, un uzskata, ka šo modeli varētu izmantot arī nozarēs, kurās remontēšana ir iespējama;

33. uzskata, ka aprites ekonomika ir būtiska no sekmīgas klimata politikas viedokļa, jo materiālu patēriņš dažādos lineārās ekonomikas vērtību ķēdes posmos (piemēram, izejmateriālu ieguvē, ražošanā, transportā, izmantošanā un neitralizēšanā) rada lielas siltumnīcefekta gāzu emisijas; tādēļ atzinīgi vērtē to, ka Komisija nāks klajā ar jaunu rīcības plānu, tostarp ilgtspējīgu produktu iniciatīvu, un ka tā īpašu uzmanību veltīs tādām resursu ziņā intensīvām nozarēm kā tekstilrūpniecība, būvniecība, elektronika un plastmasa; cer, ka šim rīcības plānam būs izšķiroša nozīme, izstrādājot jaunus politikas virzienus, kas veicina aprites ražošanas un patēriņa modeļus visā vērtību ķēdē;

34. uzskata, ka projektētā novecošana nopietni kaitē patērētājiem un ir pretrunā viņu vēlmēm pēc izturīgākiem un efektīvākiem produktiem; atgādina, ka nesen pieņemtajos patērētāju aizsardzības tiesību aktos īpaša uzmanība tika pievērsta produktu ilgizturībai un atbalsta periodiem, tostarp digitālajām precēm; aicina Komisiju novērtēt šo jauno tiesību aktu ietekmi un vajadzības gadījumā ierosināt turpmākas saistības;

35. uzsver, ka jauniem uzņēmējdarbības modeļiem, kas rodas sadarbīgajā ekonomikā, ir potenciāls atbalstīt videi draudzīgāku ekonomisko izvēli, tostarp sasaistot personas ar izstrādājumiem, lai tos īrētu vai koplietotu ar citām personām, kas nozīmē, ka viņām izstrādājumi vairs jāiegādājas īpašumā nebūs; turklāt uzskata, ka digitālo pakalpojumu izaugsme ir ļāvusi patērētājiem būt izvēlīgākiem, tostarp attiecībā uz ietekmi uz vidi; uzskata, ka šādi pakalpojumi būtu jāveicina un būtu jānovērš valstu regulatīvie šķēršļi, lai šos pakalpojumus varētu sniegt visās dalībvalstīs;

36. uzsver produktu e-marķēšanas iespējamās pozitīvās priekšrocības, kas var nodrošināt vieglu un vienkāršu piekļuvi regulatīvajai informācijai, tostarp atbilstībai piemērojamām produktu prasībām vai standartiem un sīkākai informācijai par sastāvu un piekļuvi remonta un ekspluatācijas cikla beigu norādījumiem, un aicina Komisiju ieviest e-marķējumu piemērotiem produktiem, tostarp reglamentētiem produktiem; uzskata, ka ietaupījumus var panākt, likvidējot nepieciešamību pēc papīra rokasgrāmatām un citas saistītās dokumentācijas, ko pašlaik izstrādājumiem pievieno;

37. uzskata, ka Būvizstrādājumu regula (KNR) ir atbalstījusi būvizstrādājumu kopējā tirgus izveidi Eiropas Savienībā, taču joprojām pastāv grūtības; norāda, ka standartizācijas kavēšanās un nepilnības ir kavējušas saskaņotu prasību īstenošanu, un aicina Komisiju to novērst pirms turpmāku pasākumu veikšanas; uzsver, ka KNR var atbalstīt ilgtspējīgākas izvēles, ja tā tiek īstenota efektīvi; atgādina, ka atšķirībā no prognozēm KNR ir palielinājusi atbilstības nodrošināšanas izmaksas un mazajiem un mikrouzņēmumiem ir bijis īpaši grūti tās segt; mudina Komisiju, apsverot KNR un tās saistību normu padziļinātu pārskatīšanu, ņemt vērā īstenošanas grūtības;

Ātrāka pārkārtošanās uz ilgtspējīgu viedo mobilitāti

38. pauž bažas par to, ka nesen panāktā provizoriskā vienošanās par I tiesību aktu kopumu mobilitātes jomā, jo īpaši prasība smagos transportlīdzekļus ik pēc astoņām nedēļām atgriezt reģistrācijas dalībvalstī, ir pretrunā gan Komisijas sākotnējo tiesību aktu priekšlikumu mērķim samazināt negatīvo ietekmi uz vidi, gan ES mērķiem klimata jomā, kurus Komisija izklāstīja jaunajā Eiropas zaļā kursa dokumentā, tostarp mērķim līdz 2050. gadam Eiropas Savienībā panākt klimatneitralitāti, jo šīs prasības rezultātā ievērojami uz ES autoceļiem palielinātos kravas automobiļu braucienu tukšgaitā skaits un, ņemot vērā noteiktos kabotāžas braucienu ierobežojumus, līdz ar to ievērojami palielinātos transporta nozares radītās CO2 emisijas, piesārņojums un sastrēgumi; atgādina, ka šī prasība par transportlīdzekļa atgriešanu atpakaļ Komisijas priekšlikumos iekļauta nebija un par to ietekmes novērtējums veikts nav, un tādēļ mudina Komisiju nekavējoties veikt pasākumus, tostarp pilnīgu ietekmes novērtējumu, lai visos attiecīgajos ES tiesību aktos un politikas virzienos šo prasību atceltu un novērstu saistītās neatbilstības un pretrunas;

39. pauž iebildumus par „viena mēraukla visiem” pieeju attiecībā uz ceļu nodevām smagajiem kravas transportlīdzekļiem (Eurovignette direktīva) un Komisijas ieceri paplašināt iepriekš minētās direktīvas tvērumu, lai ceļu nodevu maksājumus padarītu saskaņotākus visā autotransporta nozarē, un uzstāj, ka dalībvalstīm būtu jāsaglabā tiesības individualizēt savus ceļu nodevu iekasēšanas politiskos risinājumus un iespēja turpināt piedāvāt uz laiku kritēriju balstītas caurlaides;

40. uzsver, ka ir svarīgi palielināt tādu mazemisiju transporta veidu īpatsvaru kā iekšzemes ūdensceļi, jūras transports un dzelzceļš, un uzsver nepieciešamību palielināt dzelzceļa un iekšzemes ūdensceļu jaudu un nodrošināt pienācīgu pēdējās jūdzes piekļuvi un dzelzceļa savienojumus ar savstarpēji savienotu dzelzceļa infrastruktūru iekšējo ūdensceļu termināļos, kā arī transporta mezgliem ostu aptvēruma teritorijās; uzsver, ka kombinētajiem pārvadājumiem ir jākļūst par efektīvu un praktisku Eiropas vienoto kravas pārvadājuma tirgus funkcionālu instrumentu, atbalstot multimodālos kravu pārvadājumus;

41. iebilst pret mēģinājumiem attiecināt ES ETS arī uz autotransportu, jo šajā nozarē siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas standarti jau ir noteikti, un nozares iekļaušana ES ETS varētu radīt pārmērīgu un apgrūtinošu regulējumu un potenciāli lielu finansiālo slogu patērētājiem;

42. uzsver bažas par Komisijas plāniem pārvērtēt nodokļu atbrīvojumu aviācijas degvielai, jo šāds solis var būt pretrunā 1944. gada Konvencijas par starptautisko civilo aviācija (Čikāgas konvencija) 24. panta normām, ar kurām izveido starptautiskās civilās aviācijas tiesisko regulējumu; konstatē, ka aviosabiedrību atbrīvojums no valsts nodokļiem un muitas nodevām par virkni ar aviāciju saistītu preču, tostarp detaļām, krājumiem un degvielu, ir standarta regulējums, kas tiek iekļauts atsevišķu valstu slēgto divpusējo gaisa satiksmes pakalpojumu nolīgumos; uzsver, ka, nenoslēdzot globālu nolīgumu par aviācijas degvielas aplikšanu ar nodokli ir ļoti iespējams, ka centieni ar nodokli aplikt starptautiskos lidojumus (vai nu iekšzemes, vai nu ES līmenī), veicinātu „tankošanos”, kas nozīmē, ka gaisa pārvadātāji pēc iespējas pilnāk uzpilda savus gaisa kuģus, nolaižoties ārpus ES, lai izvairītos no nodokļa maksāšanas; uzskata, ka, ja tiek pieņemts lēmums noteikt nodokli par aviācijas degvielu, tas ir jādara pasaules mērogā un, to iekasējot, ir jāņem vērā gaisa kuģu lielums un degvielas patēriņa efektivitāte;

“No lauka līdz galdam”: taisnīgas, veselīgas un videi draudzīgas pārtikas sistēmas izstrāde

43. uzsver ES lauksaimniecības nozares neatsveramo ieguldījumu pārtikas nodrošinājumā, ES lauku apvidu saglabāšanā un vides aprūpes sniegšanā; uzsver, ka jaunajā kopējā lauksaimniecības politikā un stratēģijā “no lauka līdz galdam” ir jānodrošina ekonomiskā, ekoloģiskā un sociālā ilgtspēja, par transversālu mērķi nosakot modernizāciju un iespējas izmantot pētniecības un inovācijas rezultātus; uzsver, ka ir vajadzīga augšupēja pieeja, iesaistot visu paaudžu lauksaimniekus, īpašu uzmanību pievēršot gados jauniem lauksaimniekiem un piedāvājot atbilstošu finansiālu kompensāciju un stimulus īstenot vispārēji izdevīgus risinājumus atbilstoši vietējiem apstākļiem;

44. aicina Komisiju nodrošināt, ka ES lauksaimniekiem ir pieejami labākie pieejamie instrumenti, piemēram, jaunas augu selekcijas un audzēšanas metodes un precīzā lauksaimniecība; pauž bažas par lēno tempu, kādā pašlaik tiek darīti pieejami instrumenti, un aicina Komisiju par prioritāti noteikt jaunu metožu un produktu novērtēšanu, pamatojoties uz zinātniskiem ieteikumiem, un vajadzības gadījumā atjaunināt tiesību aktus, lai nodrošinātu lauksaimnieku piekļuvi minētajiem instrumentiem;

45. prasa nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus lauksaimniecības nozarē un aicina Komisiju rūpīgi izvērtēt Eiropas zaļā kursa priekšlikumu saskaņotību ar tirdzniecības politiku, lai nodrošinātu Eiropas lauksaimniecības nozares dzīvotspēju tādas negodīgas konkurences dēļ, ko rada nevienlīdzīgi ražošanas standarti;

46. uzsver, ka visiem pārtikas ķēdes līmeņiem, kā arī patērētājiem, ir jāveicina ilgtspējīgas pārtikas sistēmas, samazinot atkritumus un maksimāli izmantojot produktus, ko izmanto kā pārtiku un barību; aicina Komisiju turpināt centienus uzlabot primārā ražotāja ietekmi līgumsarunās, lai nodrošinātu, ka, laižot tirgū produktus, var atgūt papildu izmaksas, ko rada ilgtspējas iniciatīvas;

47. uzsver, ka patvaļīgi augu aizsardzības līdzekļu AAL izmantošanas samazinājumi labumu apputeksnētāju veselībai vai lauksaimniecības nozarei nedod; konstatē, ka saskaņā ar Pesticīdu ilgtspējīgas lietošanas direktīvu (Direktīva 2009/128/EK) dalībvalstis jau ir izmēģinājušas un savos valsts rīcības plānos no samazināšanas mērķiem ir atteikušās (piem., Dānijā), jo šāda pieeja neatspoguļo kaitēkļu un slimību apkarošanas sarežģītību, ņemot vērā dažādos vietējos apstākļos un izmantojot integrēto augu aizsardzību;

48. uzsver, cik, atļaujot aktīvās vielas, svarīga ir uz zinātnes atziņām balstīta pieeja, pārredzamība un efektīva riska paziņošana, lai nodrošinātu riska pārvaldības lēmumu pieņemamību un patērētāju uzticēšanos;

49. aicina Komisiju uzlabot tās ārējo saziņu, lai atbilstīgā un viegli saprotamā veidā informētu sabiedrību par vajadzību pēc AAL nekaitīgas, cenas ziņā pieejamas pārtikas ražošanā, kā arī par jebkādu pierādītu ietekmi uz cilvēku veselību un vidi; minētajā saziņā būtu jāiekļauj skaidrojums par atšķirībām starp bīstamību un risku, pieņemamu risku un iesakņojušamies drošiem lietošanas veidiem, kā arī ir jāaplūko ar AAL lietošanu saistīta bīstamība un riski kopā ar citām mājsaimniecības ķīmiskajām vielām un vielām; ierosina, lai šī informācija būtu viegli pieejama un lietotājiem darītu zināmus iespējamos riska mazināšanas pasākumus;

50. uzsver, ka ar ilgtspējīgiem jūras produktiem var veicināt stratēģiju “No lauka līdz galdam” attiecībā uz ilgtspējīgu pārtiku; prasa īstenot pilnīgas neiecietības pieeju attiecībā uz nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju; uzsver nepieciešamību uzlabot kontroles procedūru un zivsaimniecības un akvakultūras produktu importa atbilstību ES tiesību aktiem;

Ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības saglabāšana un atjaunošana

51. ar bažām norāda, ka —, kā norādīts IPBES globālajā novērtējuma ziņojumā par bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumiem, ― pasaulē daba iet bojā cilvēces vēsturē vēl nepieredzēti straujos tempos un sugu izzušanas ātrums aizvien pieaug; tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas nodomu līdz 2020. gada martam sabiedrību iepazīstināt ar prasīgu bioloģiskās daudzveidības stratēģiju, kurai 2021. gadā būtu jāseko konkrētai rīcībai un kurā būtu izklāstīta ES nostāja, kuru tā īstenos nolūkā uzņemties vadošo lomu Konvencijas par bioloģisko daudzveidību (UNCBD COP15) dalībvalstu 15. konferencē, kas notiks 2020. gada oktobrī Kuņminā, Ķīnā, un kurā tiks nosprausti globāli bioloģiskās daudzveidības aizsardzības mērķi un jauni izmērāmi mērķi, ar kuriem var novērst bioloģiskās daudzveidības zuduma galvenos cēloņus Eiropas Savienībā;

52. norāda, ka galvenie bioloģiskās daudzveidības izzušanas cēloņi ir piesārņojums, pilsētu izplešanās, augsnes noslēgšana un biotopu izzušana; atgādina, ka IPBES globālajā novērtējumā par bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumiem ir teikts, ka kopš 1992. gada pilsētu teritoriju platības ir dubultojušās; aicina Komisiju veikt novērtējumu par pilsētu teritoriju un pilsētu nozīmi bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā, lai to izmantotu tādās shēmās kā ES pilsētprogramma un palīdzētu izstrādāt bioloģiskās daudzveidības aizsardzības rīcībpolitiku;

53. aicina Komisiju ierosināt visaptverošu tādu pasākumu kopumu, kuru pamatā būtu pienācīgas rūpības pienākums, nolūkā ierobežot ES patēriņa ietekmi uz zemi, tostarp tiesību aktus, kuros būtu paredzētas ilgtspējīgas un ar atmežošanu nesaistītas piegādes ķēdes ES tirgū laistajiem produktiem, kā arī rīcības plāns attiecībā uz palmu eļļu;

54. uzsver, ka pakalpojumus, ko sniedz ar mežsaimniecības un agromežsaimniecības starpniecību un ar kuriem uzlabo klimatu un bioloģisko daudzveidību, pārzina dalībvalstis; norāda, ka ir svarīgi izmantot mežu īpašnieku zināšanas, lai veicinātu ilgtspējīgu pārvaldību un izejvielu efektīvu izmantošanu;

55. atbalsta zilās ekonomikas attīstību, jo tā veicina ekonomikas izaugsmi kopumā, it īpaši piekrastes reģionos un salās;

56. uzsver, ka ir svarīgi izmantot daļu finansējuma, ar ko ir paredzēts mazināt ietekmi un riskus, ko rada hidroloģiskā nestabilitāte, seismiskā aktivitāte, krasta erozija un krasta līnijas stabilitātes nodrošināšana — visi minētie faktori ir kļuvuši izplatītāki pēdējās divās desmitgadēs;

Nulles piesārņojuma uzstādījums attiecībā uz vidi, kurā nav toksiska piesārņojuma

57. gaida uz Komisijas veiktās endokrīno disruptoru atbilstības pārbaudes rezultātiem, kas palīdzēs plašāk novērtēt, vai ES tiesību akti ķīmisko vielu jomā sasniedz savu mērķi aizsargāt cilvēku veselību un vidi, līdz minimumam samazinot šo vielu iedarbību; konstatē, ka, lai gan endokrīni disruptīvu ķīmisko vielu (EDĶV) identificēšanas kritēriji jau ir noteikti tiesību aktos par AAL un biocīdiem, izstrādājot un piemērojot saskaņotus kritērijus citās jomās, ir jāievēro piesardzība, ņemot vērā to, ka ar tiem ir jāaptver tiesību akti, kas aizliedz izmantot EDĶV, tiesību akti, saskaņā ar kuriem drīkst izdot atļaujas, ievērojot stingras prasības, un tiesību akti, kuros EDĶV konkrēti minēti nav, bet kuros šīs vielas ir reglamentētas, izmantojot vispārējas normas;

58. uzsver, ka, pārejot uz aprites ekonomiku, ja iespējams, ir pakāpeniski jālikvidē vielas, kas rada bažas, lai nodrošinātu tādu netoksisku materiālu aprites ciklu attīstību, ar kuriem tiks veicināta pārstrāde un kuri ir būtiski, lai izveidotu funkcionējošu otrreizējo izejvielu tirgu;

59. mudina Komisiju balstīties uz stratēģisko pieeju riskiem, ko rada farmaceitiskie līdzekļi saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvu, un sagatavot tiesību akta priekšlikumu par farmaceitisko līdzekļu nonākšanas vidē novēršanu — gan ražošanas procesa, gan arī zāļu lietošanu un to nonākšanas atkritumos rezultātā;

Eiropas zaļā kursa finansēšana un taisnīgas pārkārtošanās nodrošināšana

60. sagaida, ka budžeta līdzekļi nākamajā finanšu plānošanas periodā būs samērīgi ar plāniem, kas ir izklāstīti Eiropas zaļajā kursā; atkārtoti apstiprina nepieciešamību stingri koncentrēties uz Eiropas pievienoto vērtību, kurai ir jākalpo par galveno mērauklu; noraida līdzekļu samazināšanu kohēzijas politikai, kas vājinās galveno ES ieguldījumu instrumentu, ar kuru finansē darbvietas un izaugsmi, nodrošina teritoriālo konverģenci un veicināšana attīstību reģionālā līmenī;

61. uzstāj, ka ir jānosaka skaidrāki mērķi un ir jākoncentrējas uz mazāku skaitu augstākas kvalitātes darbības rādītāju, ar kuriem nosaka un uzskaita izdevumus, kas ir saistīti ar rīcību klimata jomā un bioloģiskās daudzveidības zuduma novēršanu;

62. pauž bažas par ierosinātajām ieņēmumu plūsmām, kas ES budžeta iemaksas padara videi nekaitīgākas varētu izraisīt nelīdzsvarotību; atbalsta pašreizējo valstu iemaksu sistēmu un uzsver, ka uz nacionālo kopienākumu (NKI) balstītas iemaksas ir vistaisnīgāk noteiktie pašu resursi, jo to pamatā ir katras dalībvalsts ekonomiskā jauda; atkārtoti norāda, ka nodokļu uzlikšana ir dalībvalstu suverenās kompetences jautājums;

63. atzīst, ka ES finanšu iestādēm ir izšķiroša nozīme zaļās pārkārtošanās nodrošināšanā; šajā sakarībā ņem vērā, ka EIB ir divkāršojusi savu 2025. gada klimata mērķrādītāju no 25 % līdz 50 %; tomēr atkārtoti pauž nožēlu par to, ka EIB jaunajā ieguldījumu politikā ir ierobežots atbalsts gāzei, kas joprojām ir galvenais vērā ņemamais no fosilā kurināmā atkarīgo dalībvalstu enerģijas avots;

64. mudina Komisiju rūpīgi izvērtēt visus iespējamos trūkumus, ko varētu radīt selektīvu ieguldījumu veicināšana, tostarp normas, kurās ir paredzēta kapitāla prasību mazināšana, lai vairāk līdzekļu piešķirtu zaļajiem aktīviem; aicina Komisiju izmantot strukturētāku un saskaņotāku pieeju, lai ierobežotu balasta aktīvu risku;

65. atkārtoti norāda, ka enerģētikas pārkārtošanas laikā ir jāsniedz pienācīgs finansiālais atbalsts skartajiem ogļu ieguves un oglekļražīgiem reģioniem; uzsver, ka reģionu starta pozīcijas, īstenojot pārkārtošanos uz klimatneitrālu ekonomiku, ir atšķirīgas, ka ne visu reģionu rīcībā ir vieni un tie paši instrumenti un ka izraisītās sekas tos ietekmēs dažādi; tādēļ uzsver, ka ir jārealizē pārkārtošanās, kuras ietvaros tiktu ņemtas vērā visneaizsargātāko reģionu, iedzīvotāju un nozaru īpatnības; atzinīgi vērtē EIB lēmumu līdz 75 % no to projektu vērtības, kas ir saistīti ar taisnīgu pārkārtošanos, aizdot nabadzīgākajām dalībvalstīm;

66. aicina Komisiju nodrošināt, ka jaunajā Taisnīgas pārkārtošanās fondā būtu iekļauti vēl citi resursi, kas papildinātu to, kurus piešķir kohēzijas politikas fondiem; konstatē, ka taisnīgas pārkārtošanās ieguldījumi būtu jāizslēdz gadījumos, kad Stabilitātes un izaugsmes paktā tiek izvērtēti valstu deficīti, ļaujot valsts iestādēm tērēt līdzekļu par pakalpojumiem un infrastruktūru, nevis zaļā kursa vajadzībām;

67. aicina Komisiju nodrošināt pārkārtošanās pasākumu ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, īpašu uzmanību pievēršot vismazāk attīstītajiem reģioniem, rūpniecības restrukturizācijai pakļautajiem apgabaliem (galvenokārt ogļu ieguves reģioniem un apgabaliem, kas ir atkarīgi no oglekļražīgām nozarēm, piemēram, tērauda ražošanas), mazapdzīvotiem apgabaliem un vides ziņā neaizsargātām teritorijām;

Pētniecības mobilizēšana un inovācijas veicināšana

68. uzsver nozīmi, kāda ir pētniecībai un inovācijai, pārkārtojoties uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni; uzsver, ka pētniecība un inovācija, tostarp avantgarda pētniecība, var atbalstīt visas ekonomikas nozares un ka jaunu tehnoloģiju ieviešanai, pat ja tā nav tieši saistīta ar ietekmi uz vidi, var būt nozīmīga pozitīva blakusietekme, kas veicina pārkārtošanos;

69. uzsver nepieciešamību pēc pētniecības un inovācijas politikas virzieniem, ar kuriem paplašina klimatneitrālas energoapgādes iespējas un veicina tās pieejamību par kopumā konkurētspējīgām cenām; šajā sakarībā uzsver nepieciešamību rūpniecības līmenī uzrādīt revolucionāru tehnoloģiju realizāciju, tostarp „tīras ogles”, un vajadzību veicināt oglekļa dioksīda piesaistes un uzglabāšanas projektu attīstību un izplatību tirgū; mudina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt liela mēroga izmēģinājuma projektus, ar kuriem var pierādīt tīro tehnoloģiju dzīvotspēju piecu līdz desmit gadu laikā, un pēc tam veicināt to plaša mēroga ieviešanu;

70. uzsver programmas “Apvārsnis Eiropa” izšķirošo nozīmi inovācijas un pētniecības veicināšanā Eiropas Savienībā un šīs programmas potenciālu jaunu tehnoloģiju piedāvāšanas tirgū palīdzēšanā; uzskata, ka ir svarīgi šīs spējas padziļināt un turpmāk izmantot, lai atbalstītu pārkārtošanos uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni; aicina Komisiju vēl vairāk stiprināt sadarbību starp publiskās pētniecības un rūpniecības tirgus dalībniekiem, lai turpinātu veicināt inovatīvu metožu praktisku piemērošanu un sekmētu jaunu tehnoloģiju ātru ieviešanu;

71. uzsver, ka ir nepieciešama programmas “Apvārsnis Eiropa” koordinācija ar citām ES programmām, lai izvairītos no pārklāšanās; uzskata, ka vēl ir svarīgi pamatprogrammas “Apvārsnis Eiropa” stratēģiskajā plānā nodrošināt spēcīgu iekšējo koordināciju un papildināmības darbības, kas ietvertu partnerības, uzdevumus un zināšanu un inovācijas kopienas, lai izmantotu sadarbīgā darba priekšrocības un efektivitāti;

72. atkārtoti norāda, ka pamatprogrammas “Apvārsnis Eiropa” stratēģiskajā plānā galvenā uzmanība ir jāpievērš stratēģijām un zemu emisiju tehnoloģijām, ar kurām var atveseļot pārkārtošanās procesā esošās ogļu ieguves un oglekļražīgās teritorijas;

73. vērš uzmanību uz Inovāciju fonda un Modernizācijas fonda būtisko nozīmi no ES ETS viedokļa un prasa palielināt tiem piešķirto kvotu apjomu, ja tas ir pieejams;

“Nenodarīt kaitējumu” — ilgtspējības integrēšana visās ES politikas jomās

74. uzskata, ka publiskais iepirkums var būt svarīgs virzītājspēks, un konstatē, ka Komisija apsvērs veidus, kā veicināt videi draudzīgu publisko iepirkumu; uzskata, ka ilgtspējīgiem kritērijiem ir nozīme lēmumu pieņemšanā par publisko iepirkumu, jo īpaši gadījumos, kad tie atbalsta nodokļu maksātāju naudas efektīvu izmantošanu ilgākā termiņā;

75. konstatē, ka vēl nepieņemtajam Komisijas priekšlikumam par 8. vides rīcības programmu būtu jāatbilst Eiropas zaļajam kursam un jāveicina IAM sasniegšana, lai sasniegtu rezultātus un nodrošinātu paredzamu un koordinētu rīcību attiecībā uz ES vides un klimata pārmaiņu politiku;

76. atgādina, ka piesardzības principam ir svarīga nozīme ES politikas izstrādē; konstatē, ka Komisijas pieeja tās piemērošanai ir izrādījusies atbilstoša, un tādēļ uzskata, ka, lai nodrošinātu Eiropas zaļā kursa pasākumu atbilstību šim principam, pārskatīšana nepieciešama nav;

ES kā viens no pasaules vadošajiem spēkiem

77. konstatē, ka, lai sasniegtu Parīzes nolīguma mērķus, ES ir jāsadarbojas ar citām šo nolīgumu parakstījušajām dalībvalstīm, jo tā viena pati efektīvi pārvarēt ar vides degradāciju un klimata pārmaiņām saistītās problēmas nespēs; uzsver, ka ir svarīgi, lai ES ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm mijiedarbotos arī ar trešām valstīm, jo īpaši ar G20 valstu ekonomikām, kurās tiek radīti aptuveni 80 % no pasaules siltumnīcefekta gāzu emisijām;

78. atbalsta priekšlikumus par zaļo programmu Rietumbalkāniem; uzskata, ka šī programma plašākā paplašināšanās procesā veicinās pirmspievienošanās valstu spēju piemērot enerģētikas, klimata, lauksaimniecības, transporta un vides jomas acquis;

79. uzsver ES un Āfrikas kopīgas stratēģijas nozīmi, veidojot attiecības ar Āfriku, jo īpaši ņemot vērā šā kontinenta milzīgo potenciālu aizsargāt bioloģisko daudzveidību un ierobežot siltumnīcefekta gāzu emisijas; uzskata, ka jebkurai stratēģijai ir jāuzlabo vietējo sabiedrību veselība un labklājība;

80. uzstāj, ka ir jāturpina stratēģiskais dialogs ar Ķīnu, jo īpaši atbalstot gatavošanos šā gada ES un Ķīnas samitam Leipcigā un KBD COP15; tomēr uzsver kaitniecisko lomu, kāda Ķīnai bija sarunās COP25 Madridē, jo īpaši attiecībā uz Parīzes nolīgumā paredzēto emisiju samazināšanas saistību pārredzamību;

81. atzīst, ka globālās klimata un vides problēmas var kļūt par tādu konfliktu cēloni, kas izraisa pārtikas trūkumu un migrācijas plūsmas, kuras var ietekmēt arī ES un tās dalībvalstis; tādēļ uzskata, ka Eiropas zaļajam kursam būtu jāaptver arī ES kopējā ārpolitika un drošības politika;

°

° °

82. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

Pēdējā atjaunošana: 2020. gada 14. janvārisJuridisks paziņojums - Privātuma politika