Procedūra : 2019/2956(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B9-0044/2020

Iesniegtie teksti :

B9-0044/2020

Debates :

Balsojumi :

PV 15/01/2020 - 10.5
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :


<Date>{10/01/2020}10.1.2020</Date>
<NoDocSe>B9-0044/2020</NoDocSe>
PDF 247kWORD 73k

<TitreType>REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS</TitreType>

<TitreSuite>iesniegts, noslēdzot debates par Komisijas paziņojumu</TitreSuite>

<TitreRecueil>saskaņā ar Reglamenta 132. panta 2. punktu</TitreRecueil>


<Titre>par Eiropas zaļo kursu</Titre>

<DocRef>(2019/2956(RSP))</DocRef>


<RepeatBlock-By><Depute>Manon Aubry, Martin Schirdewan, Marisa Matias, Giorgos Georgiou, Niyazi Kizilyürek, Clare Daly, Cornelia Ernst, Mick Wallace, Martin Buschmann, Anja Hazekamp, Pernando Barrena Arza, Martina Michels, Helmut Scholz, Özlem Demirel, Sira Rego, Manuel Bompard, Manu Pineda, Leila Chaibi, Eugenia Rodríguez Palop, Nikolaj Villumsen, Malin Björk, Miguel Urbán Crespo, Idoia Villanueva Ruiz</Depute>

<Commission>{GUE/NGL}GUE/NGL grupas vārdā</Commission>

</RepeatBlock-By>


B9-0044/2020

Eiropas Parlamenta rezolūcija par Eiropas zaļo kursu

(2019/2956(RSP))

Eiropas Parlaments,

 ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC) un tai pievienoto Kioto protokolu,

 ņemot vērā nolīgumu, kuru pieņēma UNFCCC Pušu konferences (COP21) 21. sesijā Parīzē 2015. gada 12. decembrī (Parīzes nolīgums),

 ņemot vērā ANO Konvenciju par bioloģisko daudzveidību (KBD),

 ņemot vērā jaunākos un aptverošākos zinātniskos pierādījumus par klimata pārmaiņu graujošo ietekmi, kuri izklāstīti Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) īpašajā ziņojumā “Globālā sasilšana 1,5°C robežās”, tās piektajā novērtējuma ziņojumā (AR5) un tā kopsavilkuma ziņojumā, IPCC īpašajā ziņojumā par klimata pārmaiņām un zemi un IPCC īpašajā ziņojumā par okeānu un kriosfēru mainīgā klimatā,

 ņemot vērā Eiropas Vides aģentūras ziņojumu „Vide Eiropā: stāvoklis un perspektīvas 2020 — zināšanas pārejai uz ilgtspējīgu Eiropu” (SOER 2020),

 ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), kā arī Komisijas 2019. gada 30. janvāra pārdomu dokumentu “Ceļā uz ilgtspējīgu Eiropu līdz 2030. gadam” (COM(2019)0022),

 ņemot vērā 2019. gada 23. jūlija Komisijas  paziņojumu “Pastiprināt ES rīcību ar mērķi aizsargāt un atjaunot pasaules mežus”(COM (2019)0352) un Komisijas 2013. gada 20. septembris paziņojumu „Jauna ES meža stratēģija mežiem  un uz koksnes resursiem balstītai rūpniecībai (COM(2013)0659),

 ņemot vērā milzīgos bioloģiskās daudzveidības zuduma draudus, kas ir aprakstīti 2019. gada 31. maija globālajā novērtējuma ziņojumā par bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumiem, ko ir sagatavojusi Starpvaldību zinātnes un politikas platforma bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu jomā,

 ņemot vērā UNFCCC Pušu 25. konferenci (COP 25), kas notika Madridē, Spānijā, 2019. gada 2.–13. decembrī,

 ņemot vērā UNFCCC Pušu 26. konferenci, kas paredzēta 2020. gada decembrī, un to, ka visām UNFCCC pusēm ir jāpalielina savs nacionāli noteiktais ieguldījums atbilstīgi Parīzes nolīguma mērķiem,

 ņemot vērā Konvencijas par bioloģisko daudzveidību Pušu 15. konferenci (COP 15), kura 2020. gada oktobrī notiks Kuņminā (Ķīnā) un kurā pusēm būs jālemj par globālo regulējumu pēc 2020. gada bioloģiskās daudzveidības zuduma apturēšanai,

 ņemot vērā 2019. gada 14. marta rezolūciju par klimata pārmaiņām — stratēģisku Eiropas ilgtermiņa redzējumu par pārticīgu, modernu, konkurētspējīgu un klimatneitrālu ekonomiku saskaņā ar Parīzes nolīgumu[1],

 ņemot vērā 2019. gada 28. novembra rezolūciju par ārkārtas situāciju klimata un vides jomā[2],

 ņemot vērā Parlamenta 2019. gada 28. novembra rezolūciju par ANO 2019. gada Klimata pārmaiņu konferenci (COP 25) Madridē, Spānijā[3],

 ņemot vērā LESD 153. pantu par darbinieku sociālo aizsardzību,

 ņemot vērā LESD 9. pantu, kas prasa ES veicināt augstu nodarbinātības līmeni, nodrošināt pietiekamu sociālo aizsardzību, apkarot sociālo atstumtību un nodrošināt augstu izglītības, apmācības un cilvēku veselības aizsardzības līmeni,

 ņemot vērā par priekšlikumu Eiropas Sociālajam fondam Plus (ESF+),

 ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) konvencijas un ieteikumus,

 ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 14. septembra rezolūciju par sociālo dempingu Eiropas Savienībā[4],

 ņemot vērā pārskatīto Eiropas Padomes Eiropas Sociālo hartu,

 ņemot vērā Bostonas Universitātes 2019. gada pētījumu „Pentagona degvielas izmantošana, klimata pārmaiņas un kara izmaksas”,

 ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programmas 2019. gada pārskatu par cilvēces attīstību,

 ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. punktu,

A. tā kā tūlītējai un vērienīgai rīcībai ir izšķiroša nozīme globālās sasilšanas ierobežošanai līdz 1,5 °C, lai nepieļautu ievērojamu bioloģiskās daudzveidības izzušanu, ekosistēmu degradāciju, resursu nepietiekamību, piesārņojumu un veselības apdraudējuma palielināšanos; tā kā klimata krīze jau ietekmē visu pasauli un joprojām padziļinās  satraucošā ātrumā;

B. tā kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programmas 2019. gada pārskatā par cilvēces attīstību ir konstatēts, ka atšķirības cilvēces attīstībā joprojām ir plaši izplatītas un parādās jaunas paaudzes, kurās raksturīga nevienlīdzība; tā kā ir steidzami un saskaņā arī ar visiem klimata rīcības pasākumiem jānovērš šī pieaugošā sociālā un ekonomiskā nevienlīdzība;

C. tā kā klimata un vides krīzes novēršanai ir nepieciešama rīcība, kas pārtrauc apsēstību ar ekonomikas izaugsmi, kas ir abu krīžu pamatcēlonis, un tā kā Eiropas zaļajam kursam ir jābūt šīs postošās dogmas beigu sākumam;

D. tā kā kopš 2010. gada lielie naftas un gāzes uzņēmumi vieni paši lobēšanai Eiropas Savienībā ir iztērējuši 250 miljonus EUR; tā kā globālais klimata streiks pulcē simtiem miljonu cilvēku no visas planētas, prasot izbeigt šo fosilo resursu interešu dominanci;

E. tā kā tagad mums ir iespēja nākt klajā ar vērienīgu, holistisku un visaptverošu ieguldījumu un pārveides plānu, kurš balstās uz demokrātiju, regulēšanu un sabiedrības kontroli; tā kā mēs nevaram atļauties atstāt tirgus spēku ziņā viņu pašu radīto problēmu risināšanu, un tādēļ termins „zaļais kurss” nav pietiekams, lai apzīmētu tādu attīstību, kas nepieciešama saskaņā ar vadošajiem zinātnes pētījumiem;

F. tā kā mums ir tikai viena iespēja atrisināt šīs vides un sociālās krīzes; tā kā mēs varam efektīvi risināt šīs kopīgās problēmas tikai tad, ja mēs pievēršamies visām šīm krīzēm kopā; tā kā šī ir pēdējā Komisija, kas var iesniegt priekšlikumus šo krīžu risināšanai, un tā nevar atļauties neveiksmi šā uzdevuma izpildē;

G. tā kā „zaļajam kursam” ir jāizraisa radikāla, sistemātiska un globāla mūsu ražošanas, patēriņa un izplatīšanas veidu revolūcija, uzlabojot dzīvi, vienlaikus dekarbonizējot mūsu sabiedrību; tā kā tam jābūt taisnīgam un jāsniedz labums ikvienam; tā kā šīs krīzes liecina par nepieciešamību strādāt kopā citas Eiropas labā, kas par prioritāti izvirza planētu un cilvēkus, nevis peļņu;

1. atgādina, ka klimata un bioloģiskās daudzveidības krīzes un pieaugošā sociālā un ekonomiskā nevienlīdzība ir svarīgākās problēmas, ar kurām saskaras cilvēce, un ka Eiropas zaļais kurss ir iespēja kopīgi un efektīvi tās risināt; uzsver, ka būtiskas politikas izmaiņas, savlaicīga starptautiskā sadarbība, solidaritāte un apņemšanās sasniegt augstus mērķus ir vienīgais veids, kā panākt, lai globālā sasilšana nepārsniegtu 1,5 °C, un lai novērstu nevienlīdzību; uzskata, ka Eiropas zaļajam kursam ir jābūt pārveidojošam un jāizraisa radikāla, sistemātiska un globāla mūsu ražošanas, patēriņa un izplatīšanas veidu revolūcija;

2. atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par zaļo kursu; uzsver, ka ar Eiropas zaļo kursu ir jāatbalsta ilgtspējīgas attīstības mērķis, jāaizsargā, un jāuzlabo ES ekosistēmas, kā arī jānodrošina to saglabāšana, un jāaizsargā cilvēku veselība un labklājība no vides riskiem un ietekmes; uzsver, ka Eiropas zaļais kurss ir ne tikai uzlabota klimata politika, bet arī ieguldījumu plāns, kam būtu pilnībā jāpārveido ekonomika un sabiedrība un stingri jāvirza tā līdz ekoloģiskam ceļam, kas ievēro sociālās tiesības un uzlabo dzīvi visiem uz šīs planētas; uzsver, ka IAM vajadzētu būt visaptverošam politikas veidošanas un īstenošanas satvaram;

3. uzskata, ka solidaritātei ir jābūt Eiropas zaļā kursa centrā un ka tam ir jābūt uz āru vērstam risinājumam; uzsver, ka Eiropas zaļajam kursam ir jābūt vērstam uz sociālo taisnīgumu un ka tam ir jāstrādā gan pie sociālās un ekonomiskās nevienlīdzības, gan globālās sasilšanas novēršanas; uzsver, ka ir svarīgi ievērot un stiprināt sociālo dialogu visos līmeņos un nozarēs, jo īpaši ar arodbiedrībām, lai nodrošinātu taisnīgu pāreju; šajā sakarībā atgādina par Savienības pienākumu atzīt un veicināt sociālo partneru lomu; uzskata, ka Eiropas zaļā kursa pamatā jābūt klimatiskā taisnīguma principiem un  vadošiem zinātnes pētījumiem, ar kuriem tam jābūt pilnīgi saderīgam;

4. noraida modernu vārdu un saukļu izmantošanu, lai maskētu zemās ambīcijas un neefektīvu un traucējošu uz tirgu orientētu rīcību klimata jomā, kas galu galā dod priekšroku lielajiem uzņēmumiem un fosilā kurināmā nozarei; uzskata, ka Eiropas zaļais kurss ir iespēja lauzt neoliberālo satvaru un ES beidzot atzīt savu parādu klimata jomā un vēsturisko atbildību darīt vairāk; uzskata, ka pakāpeniska rīcība laikā, kad pastāv ārkārtas situācijā klimata jomā, ir acīmredzami nepietiekama un ka Eiropas zaļajam kursam ir jābūt radikālai un pārveidojošai programmai, kas izraisa straujas, tālejošas un nepieredzētas pārmaiņas mūsu ekonomikā un sabiedrībā; noraida tirgus integrāciju kā iespēju nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus saskaņā ar lielo uzņēmumu interesēm un aicina tādās stratēģiskās jomās kā enerģētika un rūpniecība izveidot spēcīgu publisko sektoru, kas spēj sasniegt vides mērķus un vienlaikus samazināt sociālo un teritoriālo nevienlīdzību;

5. uzsver, ka vienpusējā koncentrēšanās uz ekonomikas izaugsmi ir izraisījusi ārkārtas situāciju klimata un bioloģiskās daudzveidības jomā; norāda, ka problēmas nevar atrisināt ar to pašu domāšanas veidu, kas tās izraisīja; pauž nožēlu par to, ka Komisija izstrādā Eiropas zaļo kursu kā jaunu izaugsmes stratēģiju; uzsver nepieciešamību īstenot ekonomikas modeļus, kuros ņemtas vērā pieejamie planētas resursi, sociālās vajadzības un cilvēktiesības, nevis tikai bažas par ekonomikas izaugsmi;

6. uzstāj, ka nepieciešams iekļaut visaptverošu un jēgpilnu dzimumu perspektīvu visās politikas jomās un jo īpaši klimata un sociālajā politikā, ņemot vērā to, ka taupības pasākumi, sociālā atstumtība un klimata pārmaiņas vissmagāk ietekmē sievietes un personas ar marginalizētu dzimumu; apstiprina, ka Eiropas zaļajā kursā ir jāiekļauj dzimumperspektīva, lai tas būtu efektīvs un sekmīgi sasniegtu savus mērķus; aicina ES un dalībvalstis pilnībā īstenot jauno Dzimumu līdztiesības rīcības plānu, par ko vienojās COP 25;

7. uzskata, ka kapitālisms nav zaļš un to arī nevar padarīt zaļāku; uzskata, ka dominējošā sociālekonomiskā sistēma pēc savas būtības nav ilgtspējīga un ka kapitālistiskā uzkrāšana ir pilnīgā pretrunā planētas fiziskajām iespējām, izjaucot līdzsvaru, no kura atkarīga dzīvība; pauž nožēlu, ka cilvēku vides problēmas tiek instrumentalizētas kapitālistiskās uzkrāšanas turpināšanai, paplašinot to uz jaunām uzkrāšanas jomām un radot jaunas dabas privātas piesavināšanās formas (tā dēvēto dabas kapitālu), lai īstenotu uzņēmējdarbību uz patiesu vides problēmu rēķina, faktiski neatrisinot pamatā esošās problēmas; norāda, ka cīņa pret klimata pārmaiņām ir nesaraujami saistīta ar cīņu pret sociālo un ekonomisko nevienlīdzību un par mieru;

ES klimata mērķu vērienīguma palielināšana līdz 2030. un 2050. gadam

8. uzsver, ka ES, paturot prātā kopējas, bet diferencētas atbildības principu, ir jārāda piemērs un jāiesniedz pārskatīts nacionāli noteiktais devums (NND) vismaz 70 % apmērā laikus pirms COP 26 sanāksmes Glāzgovā, dodot pietiekami daudz laika pārējām pusēm atbildēt uz šo vērienīgo signālu ar saviem pārskatītajiem mērķiem; uzsver, ka vērienīgos dekarbonizācijas mērķus nevajadzētu uzskatīt par slogu ekonomikai, bet īstenībā tie pavērs iespēju vērienīgas dekarbonizācijas politikas īstenošanai dažādās nozarēs;

9. pauž nožēlu par to, ka ES ir konsekventi atbalstījusi mērķus, kas neatbilst Parīzes nolīguma 1,5 °C mērķim, un ka dalībvalstis nav mērķtiecīgi virzījušas savus centienus Padomē; pauž nožēlu par to, ka saskaņā ar pašreizējo ES politiku līdz 2050. gadam siltumnīcefekta gāzu emisijas tiks samazinātas tikai par aptuveni 60 %; jo īpaši norāda, ka Atjaunojamo energoresursu direktīva un Energoefektivitātes direktīva, kuru mērķi ir līdz 2030. gadam panākt attiecīgi 32 % un 32,5 %, ievērojami atpaliek no tā, kas ir nepieciešams, lai globālā sasilšana nepārsniegtu 1,5 °C, un neatspoguļo nepieciešamo vērienīgumu;

10. ar bažām norāda uz fosilā kurināmā nozares un citu dalībnieku lobēšanas negatīvo iepriekšējo un pašreizējo ietekmi ES politikas veidošanā un jo īpaši norāda uz pārredzamības trūkumu Padomē;

11. noraida ideju par dabas monetizāciju un piesārņošanas tiesību tirdzniecību; pieprasa normatīvu pieeju siltumnīcefekta gāzu emisiju regulēšanai; aicina izstrādāt siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas politiku, kuras pamatā būtu īpašs ANO noteikts, uzraudzīts regulējums;

12. uzskata, ka Komisijai ir nekavējoties jārīkojas attiecībā uz Eiropas zaļā kursa īstenošanu un jāizvairās veikt turpmākus novērtējumus, ja zinātniskie pētījumi nodrošina skaidrību; uzskata, ka šādi mēģinājumi ir novilcināšanas taktika un palēnina pāreju; atkārtoti norāda, ka Parlaments ir izsludinājis ārkārtas situāciju klimata un vides jomā un ES ir attiecīgi jārīkojas, nosakot un īstenojot vērienīgus dekarbonizācijas mērķus, kas būtu jāsasniedz vēlākais līdz 2040. gadam;

13. ar bažām norāda uz ES ilgtermiņa dekarbonizācijas stratēģijas virzību un pārmērīgu paļaušanos uz tehnoloģiskiem risinājumiem, no kuriem lielākā daļa vēl nav izstrādāti plašā mērogā; uzskata, ka ES enerģētikas pārkārtošanas pamatā ir jābūt ne vēlāk kā līdz 2050. gadam īstenotai pārejai uz enerģētikas sistēmu, kas pilnībā balstās uz atjaunojamiem energoresursiem;

14. uzskata, ka ierosinātā divpakāpju pieeja Eiropas Zaļā kursa paziņojumā attiecībā uz ES NND pārskatīšanu ir aicinājums fosilā kurināmā nozarei īstenot mērķtiecīgāku lobēšanu, un uzskata, ka šī pieeja ir neskaidrs signāls pārējām Parīzes nolīguma pusēm par ES nostāju jautājumā par 2030. gada mērķiem; uzsver, ka pārspīlējot grūtības panākt dekarbonizācijas mērķus no 50 % līdz 55 % apmērā, netiek panākta vadošā loma globālajā līmenī, bet gan radītas iespējas vēl vairāk attaisnot vēriena trūkumu NND noteikšanā;

15. joprojām kritiski vērtē Komisijas ierosināto klimatneitralitātes koncepciju, kas izslēdz siltumnīcefekta gāzu emisijas no transnacionālām nozarēm, piemēram, aviācijas un kuģniecības un starptautisku uzņēmumu vērtību ķēdēs, vienlaikus veicinot kompensācijas pasākumus un neīstu oglekļa tirgu izmantošanu, kas monetizē piesārņojumu un dabas preces; uzskata, ka uzsvars uz klimatneitralitāti novērš uzmanību no nepieciešamības pakāpeniski atteikties no fosilā kurināmā un regulēt ilgtspēju; pauž stingru pārliecību, ka uzmanība jāpievērš ievērojamai dekarbonizācijai atbildīgā un taisnīgā veidā, kas prasa strauji virzīties uz atjaunojamiem energoresursiem un  paredzēt nākotni bez fosilā kurināmā; brīdina par risku nākotnē paļauties uz liela mēroga oglekļa dioksīda uztveršanas un uzglabāšanas tehnoloģijām, lai panāktu oglekļa emisiju neitralitāti, ja pašlaik nav pierādījumu tam, ka šādas tehnoloģijas varētu tikt izstrādātas un ieviestas pietiekami plašā mērogā; brīdina par risku, kas saistīts ar paļaušanos uz dabīgām oglekļa piesaistītājsistēmām, piemēram, okeāniem, mežiem un augsni, kuru sarežģītā darbība un dinamika vēl nav līdz galam izprasta;

16. aicina Komisiju nākt klajā ar vērienīgu klimata tiesību aktu, kurā būtu iekļauti pārskatatbildīgi mērķi un ņemtas vērā netiešās emisijas;

17. ar nepacietību gaida jauno un vērienīgāko ES stratēģiju par pielāgošanos klimata pārmaiņām un sagaida, ka tā veicinās līdzsvaru klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās klimata pārmaiņām finansēšanā, kā arī no jauna pievērsīsies pielāgošanās pasākumiem;

Atjaunojamas, cenas ziņā pieejamas un drošas enerģijas piegāde

18. atkārtoti norāda, ka enerģētikas politika attiecas uz cilvēkiem un tai pirmām kārtām ir jābūt vērstai uz vienlīdzīgu piekļuvi enerģijai, garantējot tiesības uz enerģiju; uzskata, ka enerģētiskā nabadzība ir dziļi sasaistīta ar klimata krīzi, un uzsver Eiropas zaļā kursa potenciālu novērst nevienlīdzību un klimata krīzi saistībā ar sociālo politiku, kas virza ekoloģisko pāreju; atgādina par tiesībām uz mājokli un uzsver, ka Eiropas zaļais kurss var garantēt šīs tiesības, izskaust enerģētisko nabadzību un vienlaikus panākt dekarbonizāciju ar atbilstošiem mērķiem un labi finansētiem politikas virzieniem;

19. nosoda enerģētikas nozaru privatizāciju, kuru rezultātā tiek noteiktas augstākas cenas un palielinās enerģētiskā nabadzība; uzsver, ka enerģija ir sabiedriskais labums un ka piekļuve atjaunojamiem energoresursiem par pieņemamu cenu ir viena no cilvēku pamattiesībām; uzskata, ka enerģētikas sistēmas, kas nodotas sabiedrības īpašumā un pārvaldībā, ir jādemokratizē un jādecentralizē un ka ir jāpaplašina Kopienas līmeņa enerģētikas projekti, lai tos labāk virzītu uz vides un sociālajiem mērķiem; pauž dziļas bažas par satraucošo to mājsaimniecību skaitu, kuras skar enerģētiskā nabadzība ES, un atkārtoti uzsver, ka vienlīdzīga piekļuve ilgtspējīgai enerģijai par pieņemamu cenu ir viena no pamattiesībām un ka tādēļ būtu jāaizliedz atvienošana no elektroenerģijas un/vai siltumenerģijas piegādes; turklāt uzskata, ka energoefektīvi pasākumi ēkās var uzlabot mājokļu situāciju un palīdzēt mazināt enerģētisko nabadzību; tomēr uzsver, ka renovācijas izmaksas nevajadzētu segt īrniekiem;

20. pauž nožēlu par to, ka „tehnoloģiskā neitralitāte” tiek izmantota kā eifēmisms, lai slēptu patieso uzsvaru uz kapitālietilpīgām tehnoloģijām, kas nodrošina lielo enerģētikas uzņēmumu dominanci Eiropas zaļā kursa scenārijā; nosoda to fosilā kurināmā projektu skaitu, kuri ir iekļauti ceturtajā kopīgu interešu projektu sarakstā un kuri padziļina piesaisti fosilā kurināmā ekonomikai;

21. aicina Komisiju palielināt sabiedrisko ēku renovācijas īpatsvaru un paplašināt Direktīvas par ēku energoefektivitāti darbības jomu; aicina Komisiju ierosināt augstākus mērķus saskaņā ar Atjaunojamo energoresursu direktīvu un Energoefektivitātes direktīvu; uzskata, ka „renovācijas viļņa” iniciatīvā būtu jāiekļauj konkrētas darbības un pasākumi, kuru mērķis ir atbalstīt gan sabiedrisko, gan privāto ēku renovāciju, līdz 2050. gadam pārveidojot tās par gandrīz nulles enerģijas ēkām; aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt iespēju palielināt sabiedrisko ēku renovāciju apjomu un nodrošināt pienācīgu publisko finansējumu, vienlaikus radot taisnīgas darba iespējas;

22. pauž bažas par to, ka Komisija un dažas dalībvalstis veicina kodolenerģijas izmantošanu kā klimata krīzes risinājumu, neraugoties uz neatrisināto jautājumu par kodolatkritumu apsaimniekošanu un tās radītajām drošības un drošuma problēmām;

23. pauž bažas par Komisijas interesi „dekarbonizēt gāzi” un par pamatojumiem attiecībā uz energoapgādes drošību un cenu pieejamību patērētājiem, lai iekļautu gāzi ES dekarbonizācijas stratēģijā; aicina Komisiju bez turpmākas kavēšanās nākt klajā ar TEN-E regulas pārskatīšanu, lai nodrošinātu, ka nākamajā piektajā kopīgu interešu projektu sarakstā tiks ievēroti jauni kritēriji, kas atbilst Parīzes nolīgumam;

Rūpniecības mobilizēšana ar mērķi panākt videi nekaitīgu aprites ekonomiku

24. uzsver steidzamo nepieciešamību nodrošināt, ka aprites ekonomikas principu patiesā nozīme tiek pilnībā īstenota visos tiesību aktos un procesos, jo statistika par materiālu plūsmām un atkritumu rašanos liecina, ka aprites ekonomika joprojām ir attīstības sākumposmā, lai gan patiesa aprites ekonomika var līdz minimumam samazināt atkritumu rašanos un resursu ieguvi, uzlabot resursu efektivitāti, samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas un veicināt bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu; uzskata, ka būtiski ir veikt ieguldījumus, pieņemt papildu tiesību aktus un uzraudzīt progresu;

25. uzsver, ka ir jāveicina vietējais patēriņš un ražošana, pamatojoties uz principiem atteikties, samazināt, atkalizmantot, reciklēt un remontēt, jāpārtrauc plānotā nolietojuma uzņēmējdarbības stratēģijas, kurās produkti ir izstrādāti tā, lai tiem būtu īss kalpošanas laiks un lai tie būtu jānomaina, un jāpielāgo patēriņš planētas ierobežojumiem; uzskata, ka tiesības remontēt un turpināt atbalstīt IT pakalpojumus ir ļoti svarīgas, lai panāktu ilgtspējīgu patēriņu; prasa šīs tiesības iekļaut ES tiesību aktos;

26. aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus, lai izbeigtu atkritumu tirdzniecību, kas ir īpaši kaitīga mazāk aizsargātām personām un videi trešās valstīs, un atbalstīt spēju veidošanu, lai apsaimniekotu mūsu pašu atkritumus Eiropas Savienībā;

27. aicina visas ES iestādes, dalībvalstis un vietējās iestādes nodrošināt, ka visos to publiskajos iepirkumos, tostarp attiecībā uz digitālajām tehnoloģijām, tiek ievēroti augsti vides un cilvēktiesību standarti; aicina Komisiju izpētīt, vai spēkā esošie Eiropas un valstu publiskā iepirkuma tiesību akti un prakse atbilst ES un tās dalībvalstu saistībām vides un cilvēktiesību jomā; aicina Komisiju grozīt ES direktīvas par publisko iepirkumu, lai nodrošinātu, ka lielie publiskie pircēji izstrādā, publicē un īsteno pienācīgas pārbaudes plānus, nolūkā nodrošināt, ka visās piegādes ķēdēs tiek ievēroti ANO Vadošie principi uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām, ESAO pamatnostādnes par daudznacionāliem uzņēmumiem un SDO pamatkonvencijas; aicina ES iestādes rādīt piemēru, ņemot vērā norādes par sociāli atbildīgu publisko iepirkumu un  publisko pircēju esošo publiskā iepirkuma paraugpraksi;

28. uzsver, ka biodegradējama plastmasa un biobāzēta plastmasa ir pretrunā aprites ekonomikas principiem un ka ir jāpievērš uzmanība plastmasas samazināšanai un slēgta cikla plastmasas ekonomikas izveidei; aicina Komisiju veicināt un pieņemt tiesību aktus par patiesu aprites ekonomiku attiecībā uz plastmasu, kas izslēdz biodegradējamu plastmasu un biobāzētu plastmasu; uzskata, ka nevienam uzņēmumam nevajadzētu būt piesārņošanas tiesībām; aicina Komisiju īstenot stingrākus pasākumus, tostarp ražotāja paplašinātas atbildības shēmas, attiecībā uz vienreizlietojamiem plastmasas izstrādājumiem; atgādina, ka izejvielu vai energoresursu piegādes nodrošināšanai nevajadzētu izraisīt ģeopolitiskās cīņas, kaitējumu videi mazāk attīstītos reģionos vai jebkāda veida neokoloniālismu;

29. aicina Komisiju iesniegt patiesi pārveidojošu jaunu aprites ekonomikas rīcības plānu, kurā būtu ietverti stingri pasākumi, kas stiprinātu ražotāja paplašinātu atbildību un regulētu produktu izstrādi ilgtspējības nolūkā; uzsver, ka ekodizaina un energomarķējuma regulas ir jāpaplašina, lai iekļautu visas galvenās ražojumu kategorijas; uzsver nepieciešamību digitālo tehnoloģiju ieviešanu papildināt ar regulatīviem pasākumiem, kas veicinās IKT vērtības ķēžu sociālo un vides ilgtspēju, un nodrošināt, ka digitalizācijas pasākumi ir saskaņoti ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem un klimata, enerģētikas un vides politikas mērķiem;

30. atzīst, ka rūpniecības un darba politikā ir vajadzīgas strukturālas pārmaiņas, kas izriet no Eiropas rūpniecības, jo īpaši energoietilpīgo nozaru, ievērojamas dekarbonizācijas; uzsver arī to, ka ar šīm politikas pamatnostādnēm ir jānodrošina darbvietu radīšana, labāki darba apstākļi un tiesības, kā arī algu palielināšana, un uzsver, ka ir nepieciešamas garantijas, lai saglabātu darba vietu skaitu rūpniecībā; šajā sakarībā uzsver, ka ir svarīgi ievērot un stiprināt sociālo dialogu visos līmeņos un nozarēs, jo īpaši ar arodbiedrībām; uzsver, ka publiskie ieguldījumi ir būtiski, lai novērstu tirgus loģikas radīto nevienlīdzīgo attīstību, tādējādi nodrošinot kvalitatīvas darbvietas un spēcīgu kohēzijas politiku Eiropas Savienībā;

31. aicina Komisiju steidzami nākt klajā ar ES rūpniecības stratēģiju, kas ES rūpniecības nozares, jo īpaši energoietilpīgas nozares, virza uz ievērojamas dekarbonizācijas ceļu ar regulatīvu pieeju; aicina veikt pietiekamus ieguldījumus darbaspēka apmācībā un izglītībā, lai pielāgotos šīm pārmaiņām, tādējādi nodrošinot, ka neviena persona un reģions netiek atstāts novārtā; uzsver, ka patiesa aprites ekonomika radīs papildu kvalitatīvas darbvietas reciklēšanas, apkopes, remonta, atkārtotas atkalizmantošanas un atkārtotas ražošanas jomā;

32. aicina Komisiju grozīt tās valsts atbalsta noteikumus, lai nodrošinātu, ka, piemēram, atjaunojamā enerģija, dzelzceļa transports un ēku renovācija var saņemt valsts atbalstu; pauž nožēlu par to, ka pašreizējie valsts atbalsta noteikumi dod priekšroku akmeņogļu elektroenerģijai un kodolenerģijai (par ko liecina lēmums par Hinkley Point C, Paks II un ogļu elektrostaciju jaudas mehānismiem);

Ātrāka pāreja uz ilgtspējīgu un viedu mobilitāti

33. ar nepacietību gaida Komisijas ilgtspējīgas un viedas mobilitātes stratēģiju 2020. gadā un sagaida, ka tā radikāli mainīs transporta sistēmas visā Eiropā, stiprinot kravu pārvadājumu multimodalitātes modālo pāreju uz dzelzceļu un iekšzemes ūdensceļiem un veicinot videi nekaitīgu loģistiku un kravu apjomu samazināšanu;

34. uzsver, ka saglabājot un paturot sabiedrisko transportu valsts īpašumā, var visefektīvāk orientēt un panākt efektīvu transporta nozares dekarbonizāciju un nodrošināt sabiedrības tiesības uz mobilitāti; prasa atcelt notiekošo vai jau pabeigto liberalizāciju transporta nozarē, kas parasti izraisa infrastruktūras, aprīkojuma un sniegto pakalpojumu degradāciju; uzsver, ka sabiedrisko pakalpojumu, piemēram, transporta, privatizācija apdraud darba ņēmēju tiesības;

35. aicina dalībvalstis ieviest bezmaksas sabiedriskā transporta sistēmas, integrējot vienotu un multimodālu biļešu pārdošanu dažādās transporta sistēmās, kā arī publiskās transportlīdzekļu koplietošanas sistēmās, nodrošinot vispārēju pieejamību, vienlaikus radot šķēršļus privāto automobiļu izmantošanai;

36. uzsver, ka ilgtspējīga pilsētu attīstība samazina vajadzību pēc individuāla transporta, radot kvalitatīvas darbvietas vietējās kopienās un izvairoties no svārstmigrētāju kopienu parādības; uzsver, ka zaļākas pilsētas un dekarbonizēts sabiedriskais transports ir būtiski elementi pilsētu teritoriju viedā un ilgtspējīgā mobilitātē; mudina pilsētas un pašvaldības noteikt par prioritāti nevis ceļus, bet infrastruktūru velosipēdistiem un gājējiem, kā arī veikt ieguldījumus piemērotu tīklu izvēršanā alternatīvo degvielu infrastruktūrai; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt tādus lauku un pilsētu mobilitātes plānus, kas ir sabiedrības interesēs un kuros integrē visus jaunos transporta veidus, lai palielinātu pakalpojumu kvalitāti iedzīvotājiem un samazinātu vides izmaksas pilsētām; aicina Komisiju, dalībvalstis un ieinteresētās personas veicināt vietējo ražošanu;

37. uzsver, ka ir vajadzīgs efektīvs un iekļaujošs sabiedriskais transports, kas aptver pilsētu, piepilsētu un lauku teritorijas un kam vajadzētu būt pieejamam personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām; uzsver, ka ir vajadzīgs ātrs, cenas ziņā pieejams un uzticams dzelzceļa tīkls starp visām lielākajām Eiropas pilsētām, lai samazinātu vai novērstu nepieciešamību veikt Eiropas iekšējos lidojumus; aicina Komisiju un dalībvalstis krasi palielināt centienus un ieguldījumus, lai sasniegtu šo mērķi, vienlaikus pakāpeniski atsakoties no jebkādiem pašreizējiem stimuliem, kas ir pretrunā šim mērķim; norāda, cik svarīgi ir gan finansēt transporta infrastruktūras projektus, kas palīdz sasniegt klimata politikas mērķus, gan īstenot pārrobežu sadarbību starp dalībvalstīm; saistībā ar ES finansējumu transporta nozarei uzskata, ka vienam no projektu atbilstības kritērijiem vajadzētu būt tam, cik lielā mērā ar tiem palīdz sasniegt mērķus klimata jomā;

38. noraida emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas turpmāku attiecināšanu uz citām nozarēm, piemēram, kuģniecību, un uzstāj, ka visās nozarēs ir vajadzīga regulatīva pieeja dekarbonizācijai; aicina noteikt vērienīgus CO2, SOx, suspendēto daļiņu un NOx samazināšanas mērķus attiecībā uz jūras transportu, tostarp starptautiskās tirdzniecības politikas mērķos iekļaut transporta piesārņojuma maksimālu samazināšanu;

39. aicina Komisiju rīkoties vērienīgi, cenšoties samazināt aviācijas radītās emisijas, un nekavējoties ierosināt pārtraukt piešķirt aviosabiedrībām jebkādas bezmaksas kvotas saskaņā ar ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu (ETS), kā arī pieprasīt, lai Starptautiskās aviācijas radīto oglekļa emisiju izlīdzināšanas un samazināšanas shēma (CORSIA) tiktu pilnībā saskaņota ar spēkā esošajiem ES tiesību aktiem un ieplānotajām emisiju samazināšanas saistībām;

40. pauž nožēlu par to, ka lielākajām piesārņojošajām nozarēm, piemēram, aviācijai, tiek piešķirtas milzīgas subsīdijas, atbrīvojot petroleju no nodokļa, piešķirot subsīdijas fosilajam kurināmajam un nesaskaņojot ES mēroga biļešu nodokli; uzsver, ka šādas subsīdijas nenodrošina vienlīdzīgus konkurences apstākļus ar ilgtspējīgāku transporta veidu, kas darbojas tajos pašos apstākļos; uzsver, ka gan Komisija, gan dalībvalstis ir atbildīgas par “piesārņotājs maksā”  principa piemērošanu aviācijai; norāda, ka dalībvalstis iepriekš ir piekritušas darbības atbalsta pakāpeniskai izbeigšanai nerentablām ogļu elektrostacijām, taču darbības atbalsts nerentablām lidostām joprojām ir spēkā; aicina „piesārņotājs maksā” principu piemērot arī luksusa transporta veidiem, piemēram, apvidus automobiļiem (SUV) un luksusa laivām, un aicina aizliegt privāto lidmašīnu izmantošanu;

41. norāda, ka satīklotu un automatizētu transportlīdzekļu attīstību lielākoties veicina tehnoloģijas; tādēļ aicina izpētīt šādu tehnoloģiju sociālo ietekmi un saderību ar cilvēka un vides vērtībām un mērķiem; uzskata, ka jaunu transporta pakalpojumu ieviešanu, piemēram, automobiļu koplietojumu un „mobilitāti kā pakalpojumu” (Maas), ko papildina ceļu nodevu iekasēšanas sistēmas, nedrīkst palēnināt likumdošanas šķēršļi, jo jaunie pakalpojumi ir vēlamāki par privāto autotransportu;

42. uzskata, ka ir svarīgi virzīties uz modālu pāreju mobilitātē, ar ekonomiskiem stimuliem mudinot cilvēkus pieņemt ilgtspējīgas mobilitātes ieradumus, uzlabojot informētību par individuālā transporta veidu ietekmi uz vidi un koordinēt un attīstot mazoglekļa transporta pakalpojumus, piemēram, sabiedrisko transportu; uzsver, ka elektrotransportlīdzekļi paši par sevi neatrisinās transporta izraisītās vides problēmas bez pārejas uz citu paradigmu, kas apstrīdētu individuālā transporta dominanci; uzsver nepieciešamību taisnīgi sadalīt šīs pārejas izmaksas, nodrošinot, ka mobilitāte nekļūst par greznību neaizsargātākajiem iedzīvotājiem, un līdzsvarojot to ar citiem pasākumiem, piemēram, nodokļu samazināšanu; turklāt uzsver, ka ir jāņem vērā attālo un salu reģionu mobilitātes vajadzības, jo īpaši, lai izvairītos no negatīvas ietekmes uz jau tā smagajiem demogrāfiskajiem un dzīves apstākļiem šajos reģionos;

“No lauka līdz galdam” — taisnīgas, veselīgas un videi draudzīgas pārtikas sistēmas izstrāde

43. ar bažām norāda, ka lauksaimniecība, zivsaimniecība un pārtikas ražošana joprojām ir lielākais sauszemes un jūras bioloģiskās daudzveidības zuduma virzītājspēks; norāda, ka zemas intensitātes un bioloģiski daudzveidīgu lauksaimniecības sistēmu intensifikācija un atteikšanās no tām ir viens no galvenajiem ar lauksaimniecību saistītajiem spiediena elementiem, kas veicina šo negatīvo tendenci; uzsver, ka eitrofikācija, ko izraisa slāpekļa izskalošanās no lopkopības saimniecībām un sintētisko mēslošanas līdzekļu izmantošana, ir vēl viens būtisks faktors, kas izraisa bioloģiskās daudzveidības samazināšanos; uzskata, ka no uzturdrošības viedokļa īpašas bažas rada apputeksnētāju, tostarp bišu, izzušana, jo no apputeksnētājiem atkarīgām kultūrām ir svarīga nozīme mūsu uzturā; uzskata arī, ka agrobioloģiskā daudzveidība ir viens no mūsdienu lielajiem uzdevumiem, jo saskaņā ar Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) datiem kopš 20. gadsimta sākuma mēs esam zaudējuši 75 % no augu ģenētiskās daudzveidības, jo mūsdienās cilvēku uztura pamatā galvenokārt ir 12 augu sugas un 14 dzīvnieku sugas;

44. pauž nožēlu, ka ES lauksaimniecības politika ir izvērtusies tā, ka pārtiku uzskata par patēriņa preci; pauž stingru pārliecību, ka pārtika ir viena no cilvēka pamattiesībām; uzsver, ka ir radikāli jāpārveido visa pārtikas sistēma, lai apturētu bioloģiskās daudzveidības izzušanu un klimata pārmaiņas, veicinātu veselīgu, ar uzturvielām bagātu un ilgtspējīgu uzturu ar augstu augu daudzumu un nodrošinātu uzturdrošību un uztursuverenitāti visā pasaulē;

45. uzskata, ka ķīmiskie pesticīdi, mākslīgie mēslošanas līdzekļi, ģenētiskā inženierija visās tās formās, rūpnieciskā lielsaimniecība un pārzveja, proteīnaugu un degvielas kultūru masveida imports un pašreizējā globalizācija pārtikas ķēdē apdraud planētas un pārtikas ražošanas nākotni un to nekādā veidā nevajadzētu subsidēt, un tā vietā tā būtu jāaptur pēc iespējas ātrāk; norāda, ka pārtikas piegādes ķēdes globalizācija nav devusi labumu primārajiem ražotājiem — nozarei, kurai raksturīga nerentabla ražošana, zema atdeve un saskare ar negodīgu tirdzniecības praksi tās sadrumstalotības dēļ; atgādina Komisijai Parlamenta aicinājumu ierosināt tiesību aktus ar saistošu apņemšanos ES līmenī attiecībā uz pesticīdu lietošanas samazināšanu, paredzot saistošus valstu ieguldījumus; aicina pārskatīt ES starptautiskos tirdzniecības nolīgumus, lai sasniegtu šos mērķus, un pārskatīt jaunos brīvās tirdzniecības nolīgumus, jo īpaši ES un Mercosur nolīgumu;

46. uzsver, ka ar brīvprātīgiem un uz tirgu balstītiem mehānismiem nepietiks, lai nodrošinātu taisnīgu pārkārtošanos uz ilgtspējīgu pārtikas sistēmu; atzīst, ka ir vajadzīgi vērienīgi un juridiski saistoši mehānismi un mērķi; pauž nožēlu, ka pašreizējā un ierosinātā kopējā lauksaimniecības un zivsaimniecības politika absolūti nav pietiekama, lai risinātu vides un sociālās problēmas lauksaimniecībā, zivsaimniecībā un pārtikas ražošanā; pieņem zināšanai, ka pārskatītā kopējā lauksaimniecības politika, visticamāk, tiks sākta īstenot ar novēlošanos 2022. gada sākumā; aicina Komisiju strādāt kopā ar dalībvalstīm un ieinteresētajām personām, lai no paša sākuma nodrošinātu, ka nacionālie stratēģiskie plāni lauksaimniecības jomā pilnībā atspoguļo zaļo kursu un stratēģiju “no lauka līdz galdam”; uzskata, ka tad, ja palielinās elastība, ir jāievieš stingra pārskatatbildība, pārvaldība un uzraudzība, kā arī stingri pārredzamības noteikumi par plānu izstrādi valsts līmenī, lai mērķi tiktu sasniegti; uzsver, ka Komisijai ir jānodrošina, ka šie stratēģiskie plāni tiek novērtēti, ņemot vērā stingrus klimata un vides kritērijus; uzsver, ka ar šiem plāniem ir jānodrošina, ka tiek izmantota ilgtspējīga prakse, piemēram, bioloģiskā lauksaimniecība, agroekoloģija, agromežsaimniecība un stingrāki dzīvnieku labturības standarti;

47. aicina Komisiju ierosināt holistisku un vērienīgu stratēģiju “no lauka līdz galdam”, lai patiesi pārveidotu Eiropas pārtikas, zivsaimniecības un lauksaimniecības nozares; uzsver, ka šai stratēģijai jābūt globālai, tās izejas punktam vajadzētu būt cilvēku veselībai un labsajūtai, kā arī dzīvnieku veselībai un labturībai, un tai būtu pamatojoties uz agroekoloģijas un ilgtspējas koncepciju;

48. uzsver nepieciešamību sekmēt īsas pārtikas piegādes ķēdes un vietējās pārtikas sistēmas, kuru priekšrocības ietver taisnīgākas cenas lauksaimniekiem, svaigu un sezonas produktu pieejamību patērētājiem, mazāku ietekmi uz vidi un lielāku sociālo kohēziju vietējā līmenī; uzskata, ka, lai šo mērķi sasniegtu, ir jāveic pamatīgas izmaiņas kopējā lauksaimniecības politikā, kas neitralizē un maina pastiprinātas liberalizācijas tendenci un nostiprina ražošanas un tirgus regulēšanas instrumentus;

49. uzsver, ka stratēģijā “no lauka līdz galdam” būtu jāiekļauj saistoši un vērienīgi samazināšanas mērķi attiecībā uz lauksaimniecības siltumnīcefekta gāzu emisiju un augsnes degradāciju, kā arī ķīmisko pesticīdu, mākslīgo mēslošanas līdzekļu un antibiotiku izmantošanu, tostarp sintētisko pesticīdu un mikroplastmasas izmantošanu mēslošanas līdzekļos, un tajā būtu jāiekļauj arī saistoši paplašināšanas mērķi attiecībā uz bioloģisko ražošanu; uzsver, ka ar to būtu jāveicina agromežsaimniecība, jāievieš papildu tiesību akti un izpilde, lai aizsargātu visu pārtikas ķēdē izmantoto dzīvnieku labturību un nodrošinātu, ka visos attiecīgajos politikas pasākumos tiek ņemta vērā dzīvnieku justspējība, un uzsver, ka tajā ir jāiekļauj plāns, kura mērķis ir izbeigt ar atmežošanu saistītu preču, piemēram, sojas, palmu eļļas un kukurūzas, masveida importu, un apņemšanās apturēt visu ĢMO importu un audzēšanu Eiropas Savienībā; uzskata, ka sēklu un būtisku bioloģisku procesu patentēšana ir nepieņemama;

50. uzsver, ka lauksamniecībā ir vajadzīga sociāla un taisnīga pārkārtošanās; uzsver, ka ES lauksaimniecības un starptautiskās tirdzniecības politika ir jāpārorientē no pašreizējā industrializētā modeļa, kura pamatā ir eksports uz trešām valstīm, kas primāros ražotājus pakļauj tādu ģeopolitisku notikumu ietekmei, kurus viņi nevar kontrolēt, uz tādu modeli, kur prioritārie mērķi ir pārtikas apgādes suverenitāte, kas ietver augstas kvalitātes pārtiku, taisnīgi ieņēmumi ražotājiem, vides aizsardzība un augsti dzīvnieku labturības standarti, īpašu uzmanību pievēršot pārtikas ķēdē strādājošajiem;

Ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības saglabāšana un atjaunošana

51. uzsver, ka bioloģiskā daudzveidība un daba nebūtu jāuzskata tikai par izmantojamu “dabas kapitālu”, bet gan tas ir jāatzīst par visas cilvēces kopīgu mantojumu, un aicina Eiropas zaļajā kursā paredzēt citādu pieeju dabai; pauž stingru pārliecību, ka dabai pašai par sevi ir būtiska vērtība, kas ir jārespektē, un noraida jebkādus mēģinājumus to pārvērst naudas izteiksmē vai izteikt skaitļos saistībā ar izmantošanas vērtību;

52. pauž dziļu nožēlu par to, ka Eiropā joprojām satraucoši strauji zūd bioloģiskā daudzveidība un ka tā nav sasniegusi nevienu no iepriekš noteiktajiem mērķiem, lai apturētu bioloģiskās daudzveidības zudumu; aicina veikt ievērojamus saglabāšanas pasākumus, lai mainītu pašreizējo tendenci un mazinātu spiedienu; aicina steidzami pilnībā īstenot virkni politikas pasākumu, kuri vajadzīgi, lai panāktu uzlabojumus, un kuru pamatā vajadzētu būt ES un tās dalībvalstīm juridiski saistošiem mērķiem, tostarp nozaru politikas pasākumus;

53. atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu līdz 2020. gada martam iesniegt bioloģiskās daudzveidības stratēģiju; atkārtoti norāda uz savu nostāju, kura pausta 2016. gada 2. februāra rezolūcijā par ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijas vidusposma pārskatīšanu, ka biotopu iznīcināšana ir vissvarīgākais faktors, kas veicina bioloģiskās daudzveidības zudumu, un tā ir īpaša prioritāte, risinot šo zudumu, proti, samazinot degradāciju un sadrumstalotību;

54. piekrīt viedoklim, ka klimata pārmaiņu un bioloģiskās daudzveidības zuduma virzītājspēki ir globāli, nevis tikai valsts mēroga; tādēļ atbalsta Komisijas priekšlikumu ANO bioloģiskās daudzveidības konferencē 2020. gada oktobrī noteikt globālu mērķi bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai;

55. uzsver, ka ar brīvprātīgiem pasākumiem un uz tirgu balstītiem mehānismiem, piemēram, marķēšanu un “apaļajiem galdiem”, noteikti nepietiek, lai apturētu atmežošanu, kas saistīta ar importētiem produktiem, piemēram, palmu eļļu un soju; aicina noteikt juridiski saistošus mērķus un regulatīvus pasākumus, lai apturētu atmežošanu, kas saistīta ar Eiropas Savienībā importētajiem produktiem;

56. uzskata, ka ar bioloģisko daudzveidību bagātas pilsētu zaļās infrastruktūras zonas palīdz novērst gaisa piesārņojumu, troksni, klimata pārmaiņu ietekmi, karstuma viļņus, plūdus un sabiedrības veselības problēmas; pieņem zināšanai to, ka Komisija nāks klajā ar priekšlikumiem par zaļām Eiropas pilsētām un bioloģiskās daudzveidības palielināšanu pilsētu teritorijās, un aicina šajos priekšlikumos paredzēt rīkoties steidzami un vērienīgi; atzinīgi vērtē visas iniciatīvas urbānās lauksaimniecības atbalstam;

57. uzsver, ka meži ir svarīga bioloģiskās daudzveidības krātuve; uzsver, ka mežu platības ir izšķiroši svarīgas ūdens cikla regulēšanai, CO2 absorbēšanai un dabai tuvu atpūtas iespēju nodrošināšanai; atzinīgi vērtē Komisijas jauno ES meža stratēģiju jaunu koku stādīšanai un izpostītu vai noplicinātu mežu atjaunošanai un tās centienus veicināt importu, kas neizraisa atmežošanu ārvalstīs, lai samazinātu risku mežiem visā pasaulē; uzsver, ka visiem apmežošanas un mežu atjaunošanas centieniem vajadzētu būt vērstiem uz bioloģiskās daudzveidības aizsardzību un uzlabošanu, kā arī oglekļa dioksīda uzglabāšanu;

58. atzīst zilās ekonomikas nozīmi cīņā pret klimata pārmaiņām; uzsver, ka zilajai ekonomikai ir jābūt patiesi ilgtspējīgai, jo jūras resursu izmantošana tieši vai netieši ir atkarīga no okeānu ilgtermiņa kvalitātes un noturības; aicina kopā ar kaimiņvalstīm izstrādāt kopīgu stratēģiju piesārņojuma novēršanai un mazināšanai, izveidojot emisiju kontroles zonu un pastiprinot aizsargājamo jūras teritoriju tīklu un tā starpsavienojumus Vidusjūrā; atzinīgi vērtē kopējās zivsaimniecības politikas mērķus samazināt negatīvo ietekmi, ko zveja var radīt uz ekosistēmām, jo īpaši jutīgos apgabalos, un Komisijas solījumu atbalstīt labāk savienotas un labi pārvaldītas aizsargājamas jūras teritorijas; mudina dalībvalstis pilnībā ievērot zinātniskos ieteikumus par nozvejas limitiem un nosoda jebkādu flotes palielinājuma subsidēšanu;

59. aicina palielināt finansējumu vides un klimata pasākumiem, izmantojot programmu LIFE, kas īstermiņā veido vismaz 1 % no visa ES budžeta, kā arī kopējai lauksaimniecības politikai, maksājot lauksaimniekiem par oglekļa dioksīda piesaisti un ekosistēmu pakalpojumiem, vienlaikus respektējot vietējās sugas un ekosistēmas; aicina Komisiju ierosināt jaunu augsnes pamatdirektīvu un pienācīgi aizsargāt augsni ES; aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu par Natura 2000 teritoriju paplašināšanu, lai tās aptvertu vismaz 30 % ES sauszemes, saldūdens un jūras teritorijas; uzsver, ka ir nepieciešams finanšu instruments, lai atbalstītu Natura 2000 teritoriju pārvaldību;

60. norāda, ka lielākajā daļā dekarbonizācijas scenāriju tiek paredzēts, ka palielināsies pieprasījums pēc biomasas enerģijas izmantošanai; atgādina, ka biomasas izmantošanai un pārtikas un lopbarības patēriņa palielināšanai ir nepieciešams palielināt lauksaimniecības un mežsaimniecības produkciju, kam ir nepieņemama ietekme uz vidi un klimatu; pauž dziļas bažas par to, ka cietās biomasas, biodegvielas un bioloģiskā šķidrā kurināmā imports, lai apmierinātu Eiropas vajadzības pēc enerģijas, ir saistīts ar būtisku ietekmi uz bioloģisko daudzveidību; aicina Komisiju un dalībvalstis izbeigt biomasas izmantošanu, kā arī novērst vēl vienu kaitējošu atkarību no neilgtspējīgiem enerģijas avotiem;

Nulles piesārņojuma mērķis attiecībā uz vidi, kurā nav toksiska piesārņojuma

61. ar bažām norāda, ka sintētisko ķīmisko vielu radītais piesārņojums ir būtisks un arvien pieaugošs apdraudējums cilvēkiem un savvaļas dzīvniekiem un ka jaunas un mantotas ķīmiskās vielas joprojām nonāk Eiropas vidē, palielinot kopējo ķīmisko vielu slogu Eiropas iedzīvotājiem un ekosistēmām un radot augstas sociālās un ekonomiskās izmaksas, apdraudot jo īpaši grūtnieces, deformējot vēl nedzimušus bērnus un kaitējot viņu smadzenēm, kas vēl attīstās, kā arī samazinot mūsu intelektuālo potenciālu; norāda arī to, ka šīs ķīmiskās vielas ir saistītas ar auglības traucējumiem, palielina slimību, piemēram, vēža, biežumu, un vienlaikus arī rada risku, ka Eiropas ekosistēmas var sabrukt;

62. uzsver tiesības uz netoksisku vidi; atzinīgi vērtē paziņojumu par nulles piesārņojuma plānu no gaisa, ūdens un augsnes, bet ar bažām konstatē, ka Komisija vēl nav paziņojusi par netoksiskas vides stratēģiju, kas jau tika apsolīta 2013. gadā septītajā vides rīcības plānā; norāda, ka šī stratēģija ir steidzami nepieciešama, lai krasi samazinātu Eiropas iedzīvotāju eksponētību endokrīni disruptīvām ķīmiskām vielām un citām bīstamām vielām; aicina Komisiju 2020. gadā nākt klajā ar solīto netoksiskas vides stratēģiju un iekļaut tajā arī patēriņa preces;

63. aicina Komisiju par prioritāti noteikt mērķi novērst to, ka cilvēki tiek pakļauti toksisku ķīmisko vielu iedarbībai un līdz 2030. gadam samazināt ar to saistīto ietekmi uz veselību, nosakot skaidrus termiņus, rādītājus un saistošus mērķus; uzsver, ka ir vajadzīgi tiesību aktu priekšlikumi, lai nodrošinātu koordināciju un konsekvenci starp dažādiem Eiropas tiesību aktiem par ķīmiskajām vielām, nodrošinot vislielāko veselības aizsardzību nolūkā novērst eksponētību bīstamām vielām visā to dzīves ciklā, tostarp endokrīnās sistēmas traucējumus izraisošām ķīmiskām vielām, perfluoralkilēta un polifluoralkilēta vielām (PFAS), mikroplastmasai un vielām, kas rada ļoti lielas bažas, visos to izmantošanas veidos, tostarp attiecībā uz materiāliem, kuri nonāk saskarē ar pārtiku, rotaļlietām, medicīnas produktiem, kosmētiku, biocīdiem un pesticīdiem, tīrīšanas līdzekļiem, antipirēniem un citiem izmantošanas veidiem; uzsver, ka šie tiesību akti ir steidzami nepieciešami un ilgāk kavēties vairs nedrīkst;

64. uzsver, ka, veicot riska pārvaldības piesardzības pasākumus attiecībā uz ķīmisko vielu grupām un veicinot tādu ķīmisko vielu izmantošanu, kas ir izstrādātas kā drošas un cirkulāras, varētu palīdzēt ierobežot turpmāku piesārņojumu; uzskata, ka jau izstrādes posmā ir jāparedz, ka materiālos nav toksisku sastāvdaļu, un materiālu plūsmas ar mantotajām ķīmiskajām vielām būtu jādetoksificē, lai aprites ekonomikā tos varētu droši izmantot atkārtoti un pārstrādāt; noraida jebkādus mēģinājumus no ES tiesību aktiem svītrot piesardzības principu vai no tā izvairīties;

65. uzsver, ka ir skaidri jāapņemas nodrošināt līdzekļus labākām pētniecības un testēšanas metodēm un atbalstīt organizācijas, kas nodrošina un pēta drošākas alternatīvas, kā arī veicināt kaitīgu ķīmisko vielu aizstāšanu, tīru ražošanu un ilgtspējīgu inovāciju; uzsver, ka riska novērtējumos ir jāsamazina izmēģinājumi ar dzīvniekiem, un aicina šim nolūkam veltīt vairāk pūļu un līdzekļu; atbalsta agrīnās brīdināšanas sistēmas izveidi nolūkā apzināt jaunus ķīmiskos apdraudējumus;

66. uzskata, ka nulles piesārņojuma mērķim vajadzētu būt balstītam uz jaunākajām zinātniskajām atziņām un tam būtu jānodrošina vismaz tikpat augsts aizsardzības līmenis, kā Pasaules Veselības organizācija to iesaka; aicina Komisiju pielāgot gaisa kvalitātes standartus vismaz PVO ieteikumiem;

67. uzskata, ka patērētājiem ir tiesības būt pilnībā informētiem; aicina izveidot saskaņotas Eiropas mēroga obligātās informācijas sistēmas par ķīmiskajām vielām patēriņa precēs, materiālos un atkritumos, kā arī izstrādāt sabiedrības informēšanas un izpratnes veidošanas kampaņas; prasa nodrošināt pilnīgu un aktīvu pārredzamību riska novērtēšanas un riska pārvaldības procedūrās;

Eiropas zaļā kursa finansēšana un taisnīgas pārkārtošanās nodrošināšana

68. uzskata, ka Komisijas priekšlikumā krasi trūkst skaidra un vērienīga finansēšanas plāna; sagaida, ka Komisija izstrādās šādu finansēšanas plānu, norādot gan publiskos, gan privātos naudas avotus, kas tiks izmantoti, no kurienes šie līdzekļi tiks iegūti un kā tie tiks piešķirti; aicina dalībvalstis, kas ir iesaistītas sarunās par ciešākas sadarbības procedūru attiecībā uz finanšu darījumu nodokli, panākt vienošanos par šo instrumentu; uzskata, ka šāds instruments varētu būt viens no jaunajiem naudas avotiem, ko ES varētu mobilizēt, lai finansētu Eiropas zaļo kursu;

69. uzskata, ka taisnīga pārkārtošanās nav tikai fonds vai naudas uzkrājums, bet tā ir visaptveroša politikas pieeja, kuras pamatā ir ieguldījumi, kam jānodrošina, ka ikviens gūst labumu no pārkārtošanās, ievērojot sociālekonomiskās tiesības, garantējot labāku dzīves līmeni un īstenojot ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas principus; aicina Komisiju un Padomi piešķirt vairāk līdzekļu esošajiem sociālajiem fondiem, nevis tos samazināt, kā tas ir ierosināts, piemēram, attiecībā uz Kohēzijas fondu, un nodrošināt, ka Taisnīgas pārkārtošanās fonds palīdz neaizsargātiem reģioniem, kopienām un darba ņēmējiem, piedāvājot aizsardzību no pašreizējiem un turpmākajiem balasta aktīviem; uzsver nepieciešamību nodrošināt Taisnīgas pārkārtošanās fonda līdzekļu taisnīgu piešķiršanu, ņemot vērā kohēzijas kritērijus; uzskata, ka taisnīgas pārkārtošanās mehānismā būtu jāievēro un jāpastiprina partnerības princips, šajā procesā iesaistot visas attiecīgās ieinteresētās personas, un ka Taisnīgas pārkārtošanās fonds būtu jāfinansē, ievērojami palielinot publiskos izdevumus, kā arī izmantojot esošos finansēšanas mehānismus;

70. uzskata, ka ES noteiktais ierobežojums valstu aizņēmumiem 3 % apmērā no IKP, kā noteikts Stabilitātes un izaugsmes paktā, un fiskālajā paktā prasītais nulles strukturālais deficīts būtiski kavē ekoloģisko pārkārtošanos, aizliedzot dalībvalstīm iekustināt apjomīgus publisko ieguldījumu dzinējspēkus, lai panāktu bezoglekļa ekonomiku; uzsver, ka dziļās dekarbonizācijas izmaksas tagad ir daudz mazākas nekā klimata pārmaiņu radītās izmaksas; aicina atcelt fiskālo paktu un aicina Komisiju un Padomi aizstāt Stabilitātes un izaugsmes paktu, kā arī jauno fiskālo paktu ar Nodarbinātības un ilgtspējas paktu vai vismaz izslēgt no minētā 3 % noteikuma publiskos ieguldījumus vides un sociālajā jomā; aicina reformēt valsts atbalsta noteikumus, lai panāktu vēl nepieredzētus publiskos ieguldījumus zaļajā pārkārtošanās, sabiedriskajos pakalpojumos un sociālajā aizsardzībā;

71. atzinīgi vērtē priekšlikumu EIB pārveidot par ES jauno Klimata banku un EIB lēmumu atteikties no ieguldīšanas projektos, kas saistīti ar lielāko daļu fosilo kurināmo; aicina EIB pilnībā atteikties no ieguldīšanas projektos, kas saistīti ar visiem fosilajiem kurināmajiem, tostarp gāzi; aicina jauno Klimata banku atbalstīt pārkārtošanos ar bezprocentu aizdevumiem un aicina Komisiju un Padomi ieviest noteikumus, kas aizliedz ieguldījumus piesārņojošās nozarēs;

72. uzsver, ka ECB un monetārā politika būtu pilnībā jāiesaista pārkārtošanās finansēšanā; atzinīgi vērtē ECB priekšsēdētāja paziņojumu, kurā norādīts, ka cīņa pret klimata pārmaiņām bankai ir “ārkārtīgi svarīgs uzdevums”; sagaida, ka ECB tās uzņēmumu sektora aktīvu iegādes programmā pilnībā atteiksies no ieguldīšanas projektos, kas saistīti ar visiem fosilajiem kurināmajiem, tostarp gāzi; aicina ECB mobilizēt prudenciālās pārvaldības instrumentus, lai veicinātu videi nekaitīgu aktīvu ieguldījumu novirzīšanu uz ilgtspējīgām darbībām, un mobilizēt uzraudzības instrumentus, piemēram, stresa testus, lai pienācīgi novērtētu un samazinātu finanšu riskus videi; aicina pārskatīt kredītreitinga aģentūru standartus, lai tās savos novērtējumos iekļautu vides, sociālos un pārvaldības kritērijus; uzskata, ka ECB vajadzētu būt iespējai tieši bez procentiem aizdot naudu valstīm, lai pārkārtošanās posmā varētu veikt apjomīgus publiskos ieguldījumus; tādēļ aicina Padomi un dalībvalstis pārskatīt ECB pilnvaras, lai tā varētu pilnībā sniegt ieguldījumu pārkārtošanās finansēšanā, tostarp tieši aizdodot dalībvalstīm;

73. uzskata, ka Enerģētikas hartas nolīgums ir kaitīgs un novecojis, un aicina Komisiju un dalībvalstis pēc iespējas ātrāk no tā izstāties;

74. uzsver, ka nodokļu nemaksāšanas dēļ dalībvalstis katru gadu ieņēmumos zaudē miljardus un šīs summas varētu ieguldīt ekoloģiskajā pārkārtošanās; aicina Komisiju un Padomi izveidot uzticamu un pilnīgu visu nodokļu oāžu melno sarakstu, pieņemt nodokļu pārredzamību un publisku pārskatu sniegšanu par katru valsti, lai nodrošinātu, ka lielie uzņēmumi tiek aplikti ar nodokļiem tur, kur tiek gūti ienākumi; aicina Komisiju novērst kaitējošu nodokļu praksi dalībvalstīs un noteikt minimālo faktisko uzņēmumu ienākuma nodokli, lai izbeigtu pēc iespējas zemāku standartu noteikšanu;

75. aicina izstrādāt jaunus nodokļu atvieglojumus, lai novērstu videi kaitīgas darbības; uzskata, ka šādu nodokļu ieņēmumi būtu pilnībā jānovirza pārkārtošanās finansēšanai; uzsver, ka pirms šādu nodokļu atvieglojumu noteikšanas ir jāveic sadales analīze, lai nodrošinātu, ka tie nesekmē nevienlīdzību;

76. uzskata, ka neoliberālajā ekonomikas sistēmā efektīva taisnīga pārkārtošanās nav iespējama; aicina Komisiju atteikties no šīs sistēmas un izbeigt taupības pasākumus, kā arī uz taupības pasākumiem balstītus un antisociālus politikas pasākumus, piemēram, tādus pasākumus, kas tiek atbalstīti Eiropas pusgada ietvaros; aicina Komisiju atzīt Eiropas zaļo kursu par iespēju un nepieciešamību Eiropas līmeni palielināt publiskos ieguldījumus;

77. atgādina par izglītības, apmācības, pārkvalifikācijas un prasmju pilnveides nozīmi zaļajā pārejā un norāda, ka zemas oglekļa kvalitātes darba vietas ietver arī darba vietas, kas nav saistītas ar smagu darbu, tostarp darbu aprūpes, veselības aprūpes un izglītības nozarē; šajā sakarībā uzsver, ka ir svarīgi apspriesties ar sociālajiem partneriem un iesaistīt tos; uzstāj, ka būtu jāiekļauj reģionu un pašvaldību spēju veidošana, lai šīs ieinteresētās personas iekļautu risinājumā un atvieglotu piekļuvi pieejamajam finansējumam;

78. aicina Komisiju ierosināt vērienīgu Taisnīgas pārkārtošanās fondu, lai atbalstītu neaizsargātus reģionus, kopienas un darba ņēmējus, finansētu jaunas videi nekaitīgas darbības, lai radītu ilgtspējīgas darbvietas, veicinātu vietējo ražošanu, finansētu darba ņēmēju tehnisko pārkvalifikāciju un piešķirtu kompensācijas un pabalstus darba ņēmējiem, kuri meklē jaunus kvalitatīvus darbus; aicina Komisiju arī noteikt piemērotus kritērijus taisnīgas pārkārtošanās izdevumiem, tostarp fosilā kurināmā pakāpeniskai atcelšanai; aicina risināt bezdarba problēmu, izmantojot apmācības un izglītības programmas, kas vērstas uz ilgtspējīgām darbvietām un kvalitatīvām nākotnei piemērotām darbvietām;

Pētniecības mobilizēšana un inovācijas veicināšana

79. norāda, ka publiski finansēta pētniecība ir svarīga, lai rastu jaunus risinājumus klimata krīzei, kas rada sabiedriskos labumus; uzskata, ka Eiropas zaļajam kursam būtu jāpaātrina ieguldījumi ilgtspējīgā praksē; tomēr uzsver, ka klimata krīzes risinājumi jau pastāv un ka galvenais bloķējošais punkts ir politiskās gribas trūkums; ar bažām norāda uz fosilā kurināmā nozares finansiālajām interesēm veicināt ģeoinženierijas risinājumus klimata jomā;

80. uzsver nepieciešamību ieguldīt pētniecībā ilgtspējīgu alternatīvo degvielu jomā, jo īpaši aviācijas un kuģniecības nozarē, un aicina Komisiju pilnībā izmantot programmu “Apvārsnis Eiropa”, lai atbalstītu ekoloģiskās pārkārtošanās problēmas, jo īpaši digitālajā un rūpniecības nozarē; norāda uz jauno tehnoloģiju iespējamo lomu adaptācijā un mudina Komisiju un dalībvalstis koncentrēt pētniecības centienus uz adaptācijas tehnoloģijām;

“Nenodarīt kaitējumu” — ilgtspējības integrēšana visās ES politikas jomās

81. atzinīgi vērtē zaļo zvērestu nenodarīt kaitējumu un uzstāj, ka visām ES darbībām un politikas pasākumiem būtu jādarbojas kopā, lai panāktu taisnīgu pārkārtošanos; norāda, ka pašreizējie ES lauksaimniecības, zivsaimniecības un tirdzniecības politikas pasākumi rada lielu kaitējumu visiem klimata, bioloģiskās daudzveidības un taisnīgas pārkārtošanās mērķiem, kā tie izklāstīti Eiropas zaļajā kursā; uzsver, ka visās šajās jomās ir nepieciešamas radikālas izmaiņas, lai īstenotu jebkuru no šiem mērķiem; aicina skaidri atzīt šos faktus un iesniegt drosmīgus priekšlikumus, lai izbeigtu šīs pretrunas starp ES politikas pasākumiem un tiesību aktiem;

82. uzsver, ka tirdzniecībai ir jāatbilst mērķim par ekoloģisku pārkārtošanos; tādēļ aicina Komisiju un Padomi visos tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumos iekļaut Parīzes nolīgumu un bioloģiskās daudzveidības mērķus saistošu noteikumu veidā, lai stimulētu partnerus ievērot Parīzes nolīgumā noteikto 1,5 °C mērķi un mērķi apturēt bioloģiskās daudzveidības zudumu; turklāt aicina Komisiju un Padomi pārskatīt tirdzniecības nolīgumus, lai šajos divpusējos nolīgumos ietvertu vērienīgas un saistošas klimata un bioloģiskās daudzveidības saistības un tādējādi motivētu partnerus pieņemt klimata stratēģijas saskaņā ar Parīzes nolīgumu; aicina izbeigt ES un Mercosur un ES un Austrālijas tirdzniecības sarunas un izbeigt visus brīvās tirdzniecības nolīgumus;

83. uzskata, ka Eiropas zaļais kurss ir iespēja veicināt godīgu un taisnīgu starptautisko tirdzniecību, kas ir abpusēji izdevīga cilvēkiem, balstās uz solidaritāti un pilnībā atbilst mūsu mērķiem klimata un sociālajā jomā; atbalsta fundamentālu pāreju no konkurences uz papildināmību starptautiskajā tirdzniecībā un atzīst dalībvalstu suverēnās tiesības veidot savu tirdzniecības politiku saskaņā ar šo principu; uzstāj, ka nedrīkst atļaut tādu preču importu ES, kas ražotas, pārkāpjot ES vides noteikumus, un ka ES ķīmiskās rūpniecības uzņēmumiem nedrīkst atļaut eksportēt pesticīdus, kuru izmantošana ES ir aizliegta;

84. aicina Komisiju veikt visu parakstīto vai apspriešanā esošo divpusējo brīvās tirdzniecības nolīgumu visaptverošu pārbaudi, lai tos pielāgotu mērķiem klimata pārmaiņu, ilgtspējīgas attīstības un pārtikas nodrošinājuma jomā; aicina Komisiju arī aktīvi iesaistīties jaunajā PTO iniciatīvā par klimata pārmaiņām; noraida ieguldījumu aizsardzības mehānismu izmantošanu visos veidos, piemēram, ieguldītāju un valsts strīdu izšķiršanā (ISDS), un mudina Komisiju un visas dalībvalstis pārskatīt visus spēkā esošos nolīgumus, lai pēc iespējas drīzāk likvidētu šos kaitējošos mehānismus un turpmākajos nolīgumos neiekļautu nevienu no šiem instrumentiem;

85. uzskata, ka ES dekarbonizācijas stratēģijā ir jāiekļauj miera veicināšana un militāri rūpnieciskā kompleksa izbeigšana; uzsver, ka militāri rūpnieciskais komplekss ir galvenais vides piesārņojuma avots uz planētas un ka karadarbības radītais enerģijas patēriņš ievērojami pārsniedz vairāku citu cilvēka darbību izmaksas; aicina daļu no drošības un aizsardzības budžeta novirzīt rīcībai klimata jomā;

86. atgādina, ka militārā rūpniecība ir viens no galvenajiem vides piesārņojuma avotiem uz planētas; negatīvi vērtē Komisijas pretrunīgo rīcību, pieņemot zaļo retoriku, bet vienlaikus veicinot militāro eskalāciju ES; mudina Komisiju un Padomi atturēties no finanšu līdzekļu novirzīšanas militāriem izdevumiem, nekavējoties pārtraukt notiekošo bruņošanās sacensību un piešķirt šos līdzekļus vides un sociālajai jomai;

87. mudina Komisiju nodrošināt, ka, integrējot vides mērķus nozaru politikā, tiek panākti būtiski un izmērāmi rezultāti; prasa, lai publiskie budžeti, privātie ieguldījumi un finanšu tirgi tiktu pārorientēti uz ilgtspējas pārkārtošanās veicināšanu; mudina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt un pieņemt līdzekļus, kā novērtēt sabiedrības progresu virzībā uz ilgtspēju, kas pārsniedz IKP, un ņemt vērā cilvēku, dzīvnieku un planētas labklājību, izmantojot rādītāju paneli;

88. aicina Komisiju panākt, ka šīs dažādās politikas jomas sadarbojas, lai visā Eiropā varētu īstenot pārveidojošas pārmaiņas, kas vajadzīgas, lai īstenotu ilgtermiņa redzējumu par labklājīgu dzīvi ar pieejamajiem planētas resursiem; pauž cerību, ka tik ļoti nepieciešamā Eiropas zaļā kursa īstenošana radīs sistēmisku politikas satvaru ar saistošiem mērķiem, vienlaikus iesaistot visas ieinteresētās personas;

89. nosoda jebkādu retoriku par nepieciešamību samazināt birokrātiju un administratīvo slogu, lai kavētu tik ļoti nepieciešamās izmaiņas tiesību aktos; noraida principu “viens pieņemts – viens atcelts”; uzsver, ka patiesi labāku regulējumu var panākt tikai tad, ja tiek panākts godīgs un taisnīgs līdzsvars starp pilsoniskās sabiedrības, zinātnes un rūpniecības devuma un līdzdalības iespējām; aicina nodrošināt pilnīgu demokrātiju un pārredzamību visos politikas veidošanas posmos, kā arī politikas un tiesību aktu izstrādē un apspriešanā, tostarp Padomē un visā komitoloģijas procesā; uzskata, ka visos valdības un pārvaldības līmeņos ir steidzami jānodrošina aktīva piekļuve dokumentiem; atzinīgi vērtē to, ka ir apsvērta iespēja pārskatīt Orhūsas regulu; uzsver, ka pilnīga piekļuve dokumentiem un tiesām ir būtiska, lai iedzīvotāji varētu uzraudzīt un palīdzēt īstenot politiku un tiesību aktus;

90. uzskata, ka īstenošanas tiesību aktiem vajadzētu būt ES un valstu politikas stūrakmenim; mudina dalībvalstis stiprināt vides politikas īstenošanu, lai pilnībā izmantotu tās sniegtās priekšrocības; uzsver, ka vides un klimata mērķi netiks sasniegti, ja netiks efektīvāk īstenoti un finansēti pašreizējie pasākumi visās Eiropas vides politikas jomās; aicina Komisiju vajadzības gadījumā rīkoties, lai nodrošinātu ES vides tiesību aktu pilnīgu īstenošanu;

ES starptautiskajā arēnā

91. atzīst, ka klimata krīzes radītais slogs jau tagad spēcīgi ietekmē un arī turpmāk gulsies galvenokārt uz dienvidu puslodes valstīm, šīs valstis ir neaizsargātākas pret klimata pārmaiņu negatīvo ietekmi nekā ziemeļu puslodes valstis, tās jau saskaras ar zaudējumiem un postījumiem, tām ir arī mazākas spējas pielāgoties un dienvidu puslodes valstis ir daudz mazāk vainojamas klimata pārmaiņu izraisīšanā nekā ziemeļu puslodes valstis; aicina Komisiju un dalībvalstis izrādīt patiesu solidaritāti ar dienvidu puslodes valstīm un atzīt tās vēsturisko atbildību un klimata parādus un rīkoties saistībā ar tiem;

92. uzskata, ka Parīzes nolīgums ir apdraudēts, ņemot vērā labējo spēku negatīvo ietekmi pasaulē, un uzskata, ka COP 26 ir izšķirošs brīdis, kas vai nu mazinās, vai pastiprinās Parīzes nolīguma integritāti; uzskata, ka ES ir jādara viss iespējamais, lai nodrošinātu Parīzes nolīguma integritāti, un tam ir jābūt Eiropas zaļā kursa pamatelementam;

93. pauž dziļu nožēlu par rezultātiem, kas gūti COP 25 konferencē, kura Čīles prezidentūras laikā notika Madridē, Spānijā, un ar bažām norāda uz progresa trūkumu šajās augsta līmeņa sarunās; mudina Padomi un Komisiju, kā arī dalībvalstis visu gadu aktīvi sadarboties ar citām Parīzes nolīguma pusēm, lai COP 26 sanāksmē Glāzgovā nodrošinātu pozitīvus un vērienīgus rezultātus un izvairītos no COP 25 atkārtošanās;

94. pauž stingru pārliecību, ka ilgtspējīgas attīstības mērķiem ir jābūt neatņemamai ekoloģiskās pārkārtošanās sastāvdaļai un ka Eiropas zaļā kursa mērķim ir jābūt šo mērķu sasniegšanai kopumā un tajā attiecībā uz rīcību klimata jomā ir jāieņem uz tiesībām balstīta pieeja;

95. uzskata, ka starptautiskajām ekonomiskajām attiecībām ir jābūt savstarpēji izdevīgām, noraidot visu veidu neokoloniālismu un garantējot sociāli ekonomiskās tiesības visiem; uzsver, ka ES un tās dalībvalstīm ir aktīvi jāsadarbojas ar trešām personām patiesas partnerības garā; noraida visus neokoloniālisma veidus, kas dienvidu puslodes valstis pakļauj citu valstu kontrolei vai ietekmei un iejaucas šo valstu suverenitātē; mudina ES un tās dalībvalstis klimata un bioloģiskās daudzveidības krīzes noteikt par visu starptautisko forumu, tostarp G7 un G20, darba kārtības prioritāti;

96. ļoti atzinīgi vērtē globālās klimata kustības, piemēram, kustību “Fridays for Future”, kas klimata krīzi izvirza sabiedrības debašu un apziņas priekšplānā; uzskata, ka šīs pārkārtošanās būtiska daļa ir aktīvisms un protesti; uzstāj, ka Eiropas zaļā kursa izstrādē un īstenošanā pilnībā jāiesaista valstu un reģionālie parlamenti ar likumdošanas pilnvarām, arodbiedrības, NVO, pilsoniskā sabiedrība un iedzīvotāji;

97. ar dziļām bažām norāda, ka 100 uzņēmumi visā pasaulē rada 71 % no pasaules emisijām; atkārtoti uzsver uzņēmumu atbildību dekarbonizēt savu darbību; aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu par korporatīvo modrības pienākumu, kas paredz mātesuzņēmumu atbildību par kaitējumu videi un darba un cilvēktiesību pārkāpumiem to globālajās vērtības ķēdēs;

98. uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai ES atzītu savu klimata parādu un vēsturisko atbildību par straujāku dekarbonizāciju, atzīstot dalībvalstu atšķirīgos izejas punktus; aicina ES papildināt klimata fondus starptautiskā mērogā un uzņemties vadošo lomu finansējuma piešķiršanā pasaules mērogā; aicina Komisiju un Padomi atbalstīt jaunattīstības valstis to aicinājumos kompensēt zaudējumus un zaudējumus un aktīvi atbalstīt starptautiskās solidaritātes finanšu sistēmu;

99. aicina Komisiju nākt klajā ar visaptverošu oglekļa ievedkorekcijas mehānismu, kura pamatā būtu tikai klimata, vides un dzīvnieku labturības kritēriji un SDO novērtēti darba apstākļi, lai atbalstītu vietējo ražošanu, taisnīgas cenas un īsas piegādes ķēdes un atturētu no tādu produktu patēriņa, kas ir pārvadāti lielos attālumos; aicina visā vērtību ķēdē iekļaut korporatīvo pienākumu ievērot modrību un saistošas ekoloģiskās darba un sociālās normas; aicina Komisiju par galveno prioritāti noteikt atmežošanas pārtraukšanu ārpus ES, sākot ar regulatīviem pasākumiem, kas vērsti pret atmežošanu lejup pa piegādes ķēdēm, un attiecīgi izmantot oglekļa ievedkorekcijas mehānismu;

100. aicina ES atbalstīt un atbalstīt klimata bēgļa statusa noteikšanu, tostarp klimata patvēruma starptautisku definīciju, un atbalstīt ekocīda atzīšanu par starptautisku noziegumu un pieņemt globālu konvenciju par fosilā kurināmā izmantošanas pakāpenisku pārtraukšanu;

101. uzskata, ka ES un Ķīnas augstākā līmeņa sanāksme Leipcigā ir lieliska iespēja nostiprināt Ķīnas un ES vērienīgo globālo līderību klimata jomā; sagaida, ka Kuņminas bioloģiskās daudzveidības konference dos vērienīgus rezultātus un ka tā būs savstarpēji saistīta ar vērienīgām stratēģijām, kas saistītas ar pielāgošanos klimata pārmaiņām un to mazināšanu visā pasaulē;

102. stingri mudina citas lielākās ekonomikas palielināt savus nacionāli noteiktos devumus (NND) un īstenot konkrētus pasākumus saskaņā ar to NND; uzskata, ka labākais signāls, ko nosūtīt starptautiskajai sabiedrībai, ir rādīt piemēru un pieņemt vērienīgu NND, kā arī atbalstīt dienvidu puslodes valstis, lai tās varētu sasniegt vērienīgus seku mazināšanas mērķus;

103. aicina valstu un reģionālos parlamentus, kuriem ir likumdošanas pilnvaras, arodbiedrības, NVO, pilsonisko sabiedrību un iedzīvotājus nodrošināt, ka Padome, Komisija un valdības pilda savas saistības saskaņā ar Parīzes nolīgumu un pilnībā īsteno Eiropas zaļo vienošanos;

°

° °

104. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

 

[1]Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0217.

[2]Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0078.

[3]Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0079.

[4]OV C 204, 13.6.2018., 111. lpp.

Pēdējā atjaunošana: 2020. gada 15. janvārisJuridisks paziņojums - Privātuma politika