Procedūra : 2019/2956(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B9-0046/2020

Iesniegtie teksti :

B9-0046/2020

Debates :

Balsojumi :

PV 15/01/2020 - 10.5
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :


<Date>{10/01/2020}10.1.2020</Date>
<NoDocSe>B9-0046/2020</NoDocSe>
PDF 211kWORD 57k

<TitreType>REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS</TitreType>

<TitreSuite>iesniegts, noslēdzot debates par Komisijas paziņojumu,</TitreSuite>

<TitreRecueil>saskaņā ar Reglamenta 132. panta 2. punktu</TitreRecueil>


<Titre>par Eiropas zaļo kursu</Titre>

<DocRef>(2019/2956(RSP))</DocRef>


<RepeatBlock-By><Depute>Marco Zanni, Tom Vandendriessche</Depute>

<Commission>{ID}Identitātes un demokrātijas grupas vārdā</Commission>

</RepeatBlock-By>


B9-0046/2020

Eiropas Parlamenta rezolūcija par Eiropas zaļo kursu

(2019/2956(RSP))

Eiropas Parlaments,

 ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 9., 107., 153., 173., 174., 191. un 194. pantu,

 ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Eiropadomei, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Eiropas zaļais kurss“ (COM(2019)0640 final),

 ņemot vērā Komisijas 2019. gada 11. decembra paziņojumu par Eiropas zaļo kursu,

 ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. punktu,

A. tā kā vides aizsardzību, (t. i., atkritumu apsaimniekošanu, ūdens aizsardzību no piesārņojuma, ūdens resursu apsaimniekošanu, augsnes aizsardzību, gaisa aizsardzību un piesārņojošo emisiju samazināšanu atmosfērā, bioloģiskās daudzveidības aizsardzību), nevar nodalīt no ainavas aizsardzības, (t. i., tā dēvētās „redzamās vides“), kas pilnībā aptver visus aspektus, kas saistīti ar cilvēka un dabas attiecībām; tā kā antropizācija ne vienmēr ir sinonīms negatīvai ietekmei uz vidi;

B. tā kā vide nav jāaplūko abstraktā, nemainīgā nozīmē; tā kā vide ietver gan arhitektūras, gan vides elementus un ietver vides, vēstures un mākslas mantojumu, tādējādi atspoguļojot nācijas patieso „kultūras būtību”, kas ir veidojusies gadsimtiem ilgi un pastāvīgi attīstās;

C. tā kā vides aizsardzības politikai, kurai jābūt efektīvai, galvenā uzmanība būtu jāpievērš mūsu ražošanas un patēriņa modeļa piesārņojošākajiem aspektiem; tā kā globalizācija, (t. i., ražošanas faktoru brīva aprite), ir ļoti spēcīgs faktors, kas veicina vides degradāciju;

D. tā kā no pēckara perioda līdz mūsdienām ir gandrīz nepārtraukti palielinājies globālo CO2 emisiju daudzums pasaulē, ko uz laiku pārtrauca 2007. un 2008. gada ekonomikas krīze; tā kā kopš 20. gadsimta 70. gadiem mēs novērojam relatīvu nošķiršanu starp fosilā kurināmā radītajām CO2 emisijām un pasaules IKP, t. i., emisiju intensitātes, nevis absolūtās vērtības  samazināšanos citu makrofaktoru dēļ, piemēram, iedzīvotāju skaits un reālais ienākumu līmenis uz vienu iedzīvotāju, ko nevar kompensēt efektivitātes pieaugums[1];  tā kā pilnīgā ekonomikas izaugsmes un emisiju nošķiršana (t. i., „nulles emisijas attīstības modeļa“ teorētiskais pieņēmums) pienācīgi neņem vērā fizikas likumos noteiktos ierobežojumus; tā kā tiekšanās pēc „nulles emisijām“ ir konfigurēts kā neilgtspējīgs modelis, jo tas ne tikai nozīmē deindustrializāciju un līdz ar to attīstīto valstu nabadzību, bet arī nosoda nabadzīgo valstu mūžīgo atpalicību un tāpēc kavē to industrializāciju;

E. tā kā kopš pasaules pirmsākumiem klimats ir mainījies un cilvēce, tāpat kā citas dzīvas būtnes uz Zemes šodien, vienmēr ir veiksmīgi pielāgojusies klimata pārmaiņām; tā kā to apstiprina empīriski pierādījumi, kas norāda, ka visi izturētspējas, mirstības, neaizsargātības un ekonomisko zaudējumu rādītāji klimatisko apstākļu dēļ ir ievērojami uzlabojušies, jo īpaši nabadzīgākām valstīm[2];

F. tā kā pašreizējās zināšanas par klimata sistēmu vēl neļauj ne precīzi nodalīt cilvēku izraisīto ietekmi no citiem dabiskiem pārmaiņu cēloņiem, ne arī noteikt tās apmēru; tā kā mūsu zināšanas joprojām ir tālu no tā, lai ļautu pietiekami precīzi definēt dažādus ieguldījumus, kas nosaka planētas vidējās temperatūras paaugstināšanos vai samazināšanos;

G. tā kā IPCC ir starpvaldību struktūra, kas neveic zinātnisko pētniecību vai uzraudzību, vai datu vākšanu, bet gan balsta savus novērtējumus uz recenzētas zinātniskās literatūras antoloģisku izvēli un pasaulē lielāko iestāžu ziņojumiem;

H. tā kā ir svarīgi, lai valsts iestādes un politiskās struktūras saglabātu racionālu un pragmatisku pieeju klimatu pārmaiņu jautājumam, nepieļaujot zinātnisko metožu instrumentālu izmantošanu, lai samazinātu publisko debašu iespējas un demokrātiskās kontroles mehānismus, ko garantē dalībvalstu suverēnās konstitūcijas;

I. tā kā, lai mainītu ES mērķi līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, ir steidzīgi jāpārraksta viss ES tiesību aktu kopums klimata un enerģētikas jomā laikposmam no 2021. līdz 2030. gadam, ko nesen apstiprināja iepriekšējā sasaukuma laikā; tā kā tas nozīmē, ka Komisija un Padome ir acīmredzamā pretrunā ar savu mērķi vidējā termiņā nodrošināt tirgiem stabilitāti un noteiktību;

J. tā kā izmaksu ziņā pieņemama piekļuve enerģijai ir obligāts nosacījums, lai visiem nodrošinātu labklājību;

K. tā kā pāreja uz atjaunojamiem energoresursiem ir novedusi pie augstākām enerģijas izmaksām un mazāk stabilu piegādi, ņemot vērā vairāku atjaunojamo enerģijas avotu mainīgo raksturu;

L. tā kā fiskālie ierobežošanas pasākumi attiecībā uz fosilajiem kurināmajiem vai enerģiju, kurus nesen pieņēma dažas valdības, lai veicinātu „ekoloģisko pāreju”, ir izraisījuši protestus no vidusšķiras un zemākās šķiras, kuras jau dzīvo saskaņā ar pastāvīgu taupības politiku, un dažkārt tie ir izvērsušies nopietnos nemieros gan jaunattīstības valstīs, gan ES;

M. tā kā ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēma (ES ETS) ir visspilgtākais piemērs tam, ka tirgū balstītie mehānismi, kas izstrādāti un pieņemti, piemērojot Kioto protokolu un Parīzes nolīgumu, ir neveiksmīgi: tā kā šie mehānismi ir vairākkārt laboti, lai arī tie ir spēkā tirgus nepilnību rezultātā, ieskaitot priekšlikumu noteikt ope legis oglekļa cenu, kas pats par sevi ir „tirgus“ jēdziena noliegums; tā kā ES ETS nav izdevies sasniegt ne tikai finanšu, bet arī klimata jomas mērķus, jo tā nav spējusi novērst oglekļa emisiju pārvirzi;

N. tā kā ražotājs principā nav atbildīgs par to, kā patērētājs izmanto viņa produktu; tā kā atkritumu izmešanas vidē problēma ir saistīta ar iedzīvotāju uzvedību un atkritumu savākšanas un apstrādes sistēmu efektivitāti;

O. tā kā vairākas dalībvalstis, lai ietaupītu publiskos izdevumus, ir devušas priekšroku savu atkritumu eksportam uz trešām valstīm un tur saražoto otrreizējo izejvielu atpakaļievešanai, nevis veidotu infrastruktūru, kas vajadzīga, lai pilnībā apstrādātu un pārstrādātu atkritumus uz vietas;

P. tā kā Komisija aprites ekonomiku saista ar dalīšanās ekonomiku; tā kā iepriekš minētais nav ne novatorisks, ne ilgtspējīgs, jo tas ir uzņēmējdarbības modelis, kura pamatā ir maksimāla darbaspēka izmaksu samazināšana un uzņēmējdarbības riska nodošana ārpakalpojumu sniedzējiem, kā arī plaša mēroga tipisku iztikas līdzekļu ekonomikas veidu izmantošana;

Q. tā kā elektrotransportlīdzekļu kvotas un subsīdijas neatbilst brīvā tirgus ekonomikas principam un, iespējams, nevajadzīgi apdraudēs mūsu kā tirgus līdera pozīciju daudzās nozarēs;

R. tā kā stingrāki emisiju mērķi palielinātu automašīnas īpašumtiesību un lietošanas izmaksas, kas nozīmē, ka daudzas ģimenes vairs nevarētu atļauties neatkarīgu mobilitāti; tā kā iespējamais iekšdedzes dzinēju aizliegums izraisītu patērētāju ekspropriāciju;

S. tā kā elektrisko transportlīdzekļu klasificēšana par „nulles emisiju transportlīdzekļiem“ ir patērētāju maldināšana, ņemot vērā, ka akumulatoru un enerģijas ražošana rada emisijas un bieži rada vairāk emisiju nekā tad, ja tiek izmantoti pēdējās paaudzes iekšdedzes dzinēji;

T. tā kā produktu marķējumam būt jānodrošina patērētājs ar informāciju; tā kā nav saprātīgi gaidīt, ka produktu marķējums pēc būtības būs ētisks;

U. tā kā savvaļā nozvejotu zivju lietošana uzturā ir klimata aizsargāšanas veids, ņemot vērā, ka tās ir dzīvnieku olbaltumvielas ar vismazāko oglekļa pēdu;

V. tā kā zvejniecības nozare būtu jāuzskata par galveno jūru un okeānu vides izmantotāju, jo nav iespējams īstenot efektīvu jūras vides politiku, ja netiek ņemti vērā zvejnieki;

W. tā kā ES teritorija, ko klāj meži un mežu masīvi, vairākus gadsimtus ir paplašinājusies, un paplašinās joprojām, galvenokārt tāpēc, ka pakāpeniski tiek pārtraukta koksnes izmantošana par kurināmo un celtniecības materiālu, kā arī tāpēc, ka pēdējos gados tiek pamesti lauki;

X. tā kā vietējam finansējumam ir būtiska nozīme saiknes atjaunošanā starp galvaspilsētu un teritoriju;

Y. tā kā vide ir Savienības dalītā kompetence; tā kā ES tiesību aktos vides jomā ir paredzēti abstrakti universāli noteikumi, kas tika pieņemti visām dalībvalstīm un tikai pēc tam grozīti detalizētāk, kas ir pretrunā ar subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem; tā kā Eiropas zaļā kursa pamatā ir tāda pati racionālistiska un konstruktīva pieeja,

1. uzsver, ka viens no nākamo desmitgadu izaicinājumiem ir samazināt atmosfēras, augsnes un ūdens piesārņojumu; apzinās, ka tas nozīmē nopietnu darbību veikšanu attiecībā uz mūsu ražošanas un patēriņa modeļu piesārņojošākajiem aspektiem: atkritumu radīšana, izejvielu izkliedēšana un saražotās enerģijas neefektīva izmantošana; tāpēc uzsver, ka ir apņēmies vides jautājumu padarīt par pamatu racionālai diskusijai un vides un sociālās politikas saskaņošanai;

ES klimata mērķu vērienīguma palielināšana līdz 2030. un 2050. gadam

2. norāda, ka turpmāka ES siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju samazināšanas sliekšņa paaugstināšana līdz 50% vai 55%, kā noteikts Eiropas zaļajā kursā, radīs neilgtspējīgu administratīvo un finansiālo spiedienu ES uzņēmumiem un paātrinās to pārvietošanu ārpus ES, lai samazinātu ražošanas izmaksas, tādējādi vēl vairāk graujot ES konkurētspēju, veicinot deindustrializāciju un pastiprinot negodīgu konkurenci no trešām valstīm; ar nožēlu norāda, ka šie mērķi var mazināt tādu ES galveno ekonomikas nozaru kā tērauda rūpniecības ilgtspējību; pauž nožēlu par to, ka jaunu saistību pieņemšana vides jomā vēl nav notikusi ar piemērotu instrumentu ieviešanu, lai aizsargātu ES rūpniecību no negodīgas ārējās konkurences;

3. uzskata par lietderīgu, ka katrai dalībvalstij vajadzētu būt tiesīgai noteikt nodokļu uzlikšanu energoproduktiem tādā veidā, kādu tā uzskata par visefektīvāko un piemērotāko vides mērķu sasniegšanai, atkarībā no savas energoresursu struktūras un no īpatnējiem ģeogrāfiskajiem, klimatiskajiem, antropogēnajiem apstākļiem un to sociāli ekonomiskās situācijas;

4. atkārtoti uzsver, ka nodokļu uzlikšana ir ekskluzīva dalībvalstu kompetence, tāpēc noraida pašu ideju par nodokļu uzlikšanu Savienībai; aicina Komisiju saskaņā ar LESD 194. panta 2. punktu ierosināt atcelt Padomes Direktīvu 2003/96/EK (2003. gada 27. oktobris), kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai (Dokuments attiecas uz EEZ)[3];

5. noraida Komisijas priekšlikumu paplašināt emisiju ierobežošanas un tirdzniecības mehānismus, piemēram, ES ETS uz citām nozarēm; atkārtoti norāda, ka ES ir atbildīga tikai par aptuveni 10 % no globālajām CO2 emisijām; tāpēc uzsver, ka efektīvāk būtu ES ETS aizstāt ar Pasaules Tirdzniecības Organizācijas (PTO) prasībām atbilstošu ar oglekļa cenas pielāgošanu uz robežas saistītu  mehānismu, kura pamatā ir importēto preču oglekļa pēda un kurā ņemtas vērā tiešās emisijas, elektroenerģijas ražošanas radītās emisijas un emisijas no izejvielu izmantošanas; uzskata, ka Komisijai un dalībvalstīm būtu jāatbalsta šāds tirdzniecības pasākums ar atbilstošu veicināšanas politiku, lai pārceltu ražošanu no trešām valstīm uz dalībvalstīm;

6. atgādina, ka tērauds ir intensīvi tirgots produkts, jo jaudas pārpalikums pasaulē 2018. gadā bija aptuveni 500 miljoni tonnu, kas ir gandrīz 25% no pasaules tērauda ražošanas jaudas; norāda, ka ES tērauda imports ir ievērojami palielinājies, no 18 miljoniem tonnu 2013. gadā līdz rekordlielam — 30 miljoniem tonnu 2018. gadā;

7. norāda, ka, lai izvairītos no negodīgas konkurences uz ES tērauda nozares rēķina, ES ir jāpieņem pasākumi, lai vērstos pret dempingu, valdības subsidēšanu un citām atbalsta shēmām trešās valstīs, uzlabojot tirdzniecības aizsardzības instrumentu (TAI) piemērošanu; turklāt norāda, ka ES ir jāmodernizē PTO noteikumu kopums, lai efektīvāk novērstu tirdzniecības kropļošanu;

8. uzsver, ka Savienībai būtu jāīsteno savstarpība gadījumos, kad trešās valstis liedz piekļuvi publiskajam iepirkumam, un jāīsteno ārvalstu tiešo ieguldījumu izvērtēšana un jāpārbauda jaunie brīvās tirdzniecības nolīgumi, vajadzības gadījumā jāpārskata spēkā esošie līgumi, lai nodrošinātu piekļuvi tirgum un ES rūpniecības ilgtspējīgu attīstību;

9. atgādina, ka ogļu ražošanas pieaugums Ķīnā vien var neitralizēt ES centienus samazināt CO2 emisijas;

10. aicina Komisiju un dalībvalstis koncentrēt savas politiskās un likumdošanas darbības uz pielāgošanos klimata pārmaiņām, nevis utopisku cīņu pret tām;

Tīras, cenas ziņā pieejamas un drošas enerģijas piegāde

11. atgādina, ka enerģijas ražošanas izmaksas ir apgriezti proporcionālas iespējai nodrošināt labklājību ikvienam;

12. atgādina, ka plānotie energosistēmas dekarbonizācijas mērķi, vienlaikus nodrošinot drošu un cenas ziņā pieejamu enerģijas piegādi, faktiski nav sasniedzami, koncentrējoties tikai uz atjaunojamās enerģijas veicināšanu;

13. pauž nožēlu par to, ka Komisijas apgalvojumi par tehnoloģiskās neitralitātes ievērošanu papildus tam, ka dalībvalstīm ir ekskluzīvas prerogatīvas attiecībā uz savu energoresursu struktūru, ir pretrunā ar faktiem; šajā sakarībā norāda, ka enerģētikas savienība ir veidota kā nepamatota dalībvalstu enerģētikas politikas centralizācija, kas atstāta Komisijas pārziņā;

Rūpniecības mobilizēšana ar mērķi panākt videi nekaitīgu aprites ekonomiku

14. principā uzskata, ka aprites ekonomika var radīt pievienoto vērtību, ja tā ir līdzeklis vides un sociālo politiku saskaņošanai, proti, ja tā veicina tādu preču ražošanu uz vietas, kurām ir maza ietekme uz vidi, un kuras veicina iekšzemes pieprasījuma pieaugumu; tādēļ noraida Komisijas priekšlikumu izveidot ES modeli atkritumu dalītai savākšanai, kas cita starpā ir pretrunā ar subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem;

15. atzīst, ka ES tiesību akti, piemēram, par pārtikas higiēnu un produktu drošību, ir veicinājuši arī nevajadzīgu iepakojumu un līdz ar to atkritumu rašanos; aicina Komisiju vienkāršot spēkā esošos tiesību aktus, nevis ierosināt vēl juridiski saistošākas prasības;

16. norāda, ka ES ražotās un patērētās plastmasas stigmatizācijas kampaņas laiks sakrita ar atkritumu pārstrādes, jo īpaši plastmasas, krīzi tajās dalībvalstīs, kurās ir vājas atkritumu apstrādes un pārstrādes valsts sistēmas; aicina Komisiju un dalībvalstis, lai sasniegtu mērķus efektīvāk samazināt vidē atstāto atkritumu daudzumu, lielāku uzmanību pievērst sabiedrības izpratnes veicināšanai un atkritumu savākšanas un apstrādes sistēmu efektivitātei;

17. stingri uzsver, ka nelieli, plaši izplatīti privātīpašumi ir viens no galvenajiem faktoriem nevienlīdzības emancipācijai un mazināšanai, un ir rietumu nacionālās demokrātijas pīlārs; uzskata, ka dalīšanās ekonomika, gluži pretēji, varētu novest pie īpašumtiesību koncentrācijas uz privātiem oligopoliem, kas padarītu preces un pakalpojumus pieejamus tikai nedaudziem cilvēkiem, kuri var atļauties tos nolīgt; aicina dalībvalstis nekavējoties pieņemt visus likumdošanas un regulatīvos pasākumus, lai tiešsaistes platformu darbības un dalīšanās ekonomiku pielīdzinātu attiecīgajām tradicionālajām saimnieciskajām darbībām;

Būvniecība un renovācija ar efektīvu enerģijas un resursu izmantošanu

18. uzskata, ka ir būtiski svarīgi turpināt īstenot šos centienus efektīvāk patērēt vairāk enerģijas; tomēr atgādina par Dževonsa paradoksu: „efektivitāte“ nenozīmē „taupīšana“, jo tāda paša enerģijas apjoma pieejamības nodrošināšana lielākam cilvēku skaitam kopumā noved pie enerģijas intensitātes samazināšanas, nevis pie enerģijas patēriņa samazināšanas absolūtā vērtībā; aicina Komisiju ierosināt aizstāt — Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/27/ES par energoefektivitāti, ar ko groza Direktīvas 2009/125/EK un 2010/30/ES un atceļ Direktīvas 2004/8/EK un 2006/32/EK[4], — enerģijas patēriņa mērķus absolūtā vērtībā ar energointensitātes mērķiem;

19. uzskata, ka ir pārāk vērienīgi uzsākt gaidīto publisko un privāto ēku renovācijas posmu, ņemot vērā pastāvošos budžeta ierobežojumus un neproduktīvo monetāro un fiskālo politiku;

20. mudina Komisiju atturēties no ēku emisiju iekļaušanas ES ETS (emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā) un renovācijas finansējuma saņēmēju pakļaušanas uz apjomradītiem ietaupījumiem; uzsver, ka tā vietā, lai veicinātu pāreju uz zemām CO 2 emisijām un energoefektivitāti, šie noteikumi pārsvarā koncentrētu nekustamā īpašuma īpašumtiesības privātā oligopolā, kas spēj darboties CO 2 finanšu tirgos un piekļūt sarežģītiem ES finanšu instrumentiem, kas veicinātu nekustamā īpašuma burbuļu veidošanos un paātrinātu jau notiekošo vidusslāņa izraidīšanu no lielo pilsētu centra;

Ātrāka pāreja uz ilgtspējīgu viedo mobilitāti

21. atgādina, ka piespiedu elektrifikācijas posmā nav pienācīgi ņemta vērā ietekme uz vidi, sociālekonomisko un ģeopolitisko jomu; uzsver, ka, kamēr akumulatoru enerģijas blīvums (MJ/kg) nebūs salīdzināms ar pašreizējo fosilā kurināmā enerģijas blīvumu, elektromobilitāte būs tikai ballon d’essai jeb „zaļmaldināšanas“ darbība turīgiem cilvēkiem; aicina Komisiju pilnībā pārskatīt tiesību aktu kopumu „Eiropa kustībā“ tehnoloģiskās neitralitātes garantēšanas nolūkā, lai visas tehnoloģijas ar vislabāko izmaksu un ieguvumu attiecību varētu būt brīvi izmantotas vienlīdzīgos konkurences apstākļos;

22. atkārtoti norāda, ka ierobežojošie mērķi CO 2 emisiju samazināšanai  nopietni kaitētu to ES uzņēmumu konkurētspējai, kuriem ir jācīnās ar pieaugošu konkurenci no trešām valstīm, kuras nepiemēro tādus pašus vides standartus;

23. norāda, ka uz tirgu orientētas politikas dēļ, ko ES bija veicinājusi iepriekšējos gados, preču aprites un cilvēku skaita pieaugums ir ievērojami ietekmējis piesārņojuma līmeņa paaugstināšanos, un ka ir jāpieņem cits ekonomikas modelis un jādod priekšroka efektīvākiem transporta veidiem, jo īpaši lielos attālumos;

24. pauž nožēlu par nodokļu palielināšanu ES iedzīvotājiem ar mērķi atteikties no pašreizējiem transportlīdzekļiem un tos pakāpeniski izņemt no apgrozības, lai pārietu uz jaunākiem, mazāk piesārņojošiem transportlīdzekļiem, jo tas nozīmētu izšķērdēt pilnībā aizņemto kapitālu un patēriņa preces; atgādina, ka gan iedzīvotāji, gan mazie un vidējie uzņēmumi (MVU) bieži nespēj atjaunot savus autoparkus nepietiekamas finansiālās spējas dēļ, un ka nevajadzētu tiem radīt papildu slogu, kas vēl vairāk apdraudētu viņu ekonomisko situāciju; atkārtoti norāda, ka priekšroka būtu jādod stimulējošiem, nevis soda mehānismiem;

25. atgādina, ka attiecībā uz autoceļu nozari un saistībā ar ļoti ierobežojošiem mērķiem līdz 2030. gadam samazināt CO2 emisijas jauniem smagajiem kravas transportlīdzekļiem par 30% (ar starpposma mērķi 15% līdz 2025. gadam) plānoto pāreju uz elektromobilitāti nevar īstenot, neņemot vērā pašreizējos trūkumus Eiropas ceļu tīklā attiecībā uz infrastruktūras attīstību transportlīdzekļiem, kas uzlādei izmanto alternatīvās enerģijas veidus;

26. uzsver, ka Komisijai, pārskatot Padomes 1992. gada 7. decembra Direktīvu 92/106/EEK par vienotu noteikumu ieviešanu attiecībā uz dažu veidu kombinētajiem kravu pārvadājumiem starp dalībvalstīm[5] (Kombinēto pārvadājumu direktīva), būtu jāapsver dalībvalstu vajadzības, ņemot vērā, ka trīs iepriekšējie mēģinājumi izstrādāt jaunu tiesību aktu nav devuši iecerētos rezultātus dalībvalstīm paredzēto pārmērīgo finansiālo un likumdošanas pienākumu dēļ un arī tādēļ, ka šajā jomā ir nepieciešama lielāka sociālo tiesību aizsardzība un konkurētspēja;

27. pauž nožēlu par progresa trūkumu Eiropas vienotās gaisa telpas sistēmas izveidē un nespēju ievest funkcionāla gaisa telpas bloku (FAB), kas samazināja aviācijas nozares efektivitāti un palielināja tās izmaksas;

28. uzsver, cik svarīgi ir aizsargāt drošības, darbvietas, datu, atbildības un ētikas jautājumus automatizētas un satīklotas multimodālas mobilitātes jomā;

29. atgādina, ka tā sauktā „ilgtspējīga mobilitāte“ mūsdienās labākajā gadījumā parasti ir tikai emisiju pārvietošana no centra uz perifēriju (proti, no turīgākajiem uz mazāk pārtikušajiem rajoniem); uzsver, ka sliktākajā gadījumā tas faktiski var palielināt piesārņojošu vielu emisijas;

30. uzsver, ka publiskie stimuli, kas veicina privāto līdzekļu izmantošanu komercpārvadājumiem, ir pretrunā ar sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķiem, jo tie sniedz papildu ieguvumu tiem, kuri dzīvo lielpilsētu centros un jau tagad izbauda plašāku transporta līdzekļu piedāvājumu;

31. atkārtoti apstiprina vietējā sabiedriskā transporta neaizstājamo nozīmi sociālās un teritoriālās kohēzijas jomā; norāda, ka autopārvadājumu tirgus liberalizācija kopā ar valsts subsīdiju un ieguldījumu samazināšanu atbilstoši budžeta disciplīnai ir neizbēgami izraisījusi piedāvājuma koncentrāciju tur, kur ir lielāks pieprasījums (t. i., lielpilsētu teritorijās); pauž nožēlu par to, ka tādā veidā veseli reģioni ir palikuši izolēti no pilsētu centriem, liekot iedzīvotājiem izmantot privāto transportu; uzskata, ka nav prātīgi padarīt dalīšanās ekonomiku par instrumentu vietējā sabiedriskā transporta trūkumu novēršanai;

32. norāda, ka urbanizācijas izraisītās un uz pilsētām orientētās piespiedu mobilitātes samazināšana būtu izšķirošs veids, kā samazināt piesārņojuma līmeni un CO 2 emisijas;

„No lauka līdz galdam“: taisnīgas, veselīgas un videi draudzīgas pārtikas sistēmas izstrāde

33. atgādina, ka neproduktīva monetārā un fiskālā politika un pārtikas ražošanas standartizācija pasaulē ir apgriezti proporcionāla pārtikas režīmu kvalitātei;

34. konstatē, ka „no lauka līdz galdam“ rāda netaisnīgu primārā sektora koncepciju, kurā lauksaimnieki un zvejnieki tiek uzskatīti tikai par „klimata uzraudzītājiem“; turklāt konstatē satraucošu ētisko aspektu, kas rūpīgi kontrolē indivīdu ikdienas rīcības un dzīvesveidu;

35. aicina Komisiju ierosināt pārskatīt Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 1169/2011 par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem, kas groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1924/2006 un (EK) Nr. 1925/2006, un atceļ Komisijas Direktīvu 87/250/EEK, Padomes Direktīvu 90/496/EEK, Komisijas Direktīvu 1999/10/EK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/13/EK, Komisijas Direktīvu 2002/67/EK un 2008/5/EK un Komisijas Regulu (EK) Nr. 608/2004[6], lai pārtikas marķējums sniegtu tikai svarīgu informāciju tādā veidā, lai nemaldinātu patērētāju; uzsver, ka šādā marķējumā būtu jāiekļauj informācija par sastāvdaļām (tostarp to izcelsmi un ĢMO), alergēniem, uzturvērtību un pārtikas produkta ražošanas un iepakošanas vietu; tādēļ aicina Komisiju atturēties no neskaidra, maldinoša un patvaļīgi diskriminējoša marķējuma, piemēram, luksofora (zaļš, dzeltens, sarkans marķējums), Nutri-Score un CO 2 pēdas noteikšanas par obligātu visā ES;

36.  uzsver, ka ir jāpieliek lielākas pūles, lai labāk pārvaldītu pārtikas piegādes ķēdi, lai panākt kultūras paradigmas maiņu uz vietējo pieeju; mudina Komisiju aktīvi atbalstīt un veicināt ES pārtikas aprites ķēdi, kuras mērķis būtu saglabāt vietējo lauksaimniecību un zivsaimniecību, nevis izmantot pārtiku kā līdzekli tirdzniecības nolīgumu slēgšanai;

Ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības saglabāšana un atjaunošana

37. atgādina, ka ir vajadzīga kopējā lauksaimniecības politika (KLP), kas spēj radīt izdevīgu sistēmu lauksaimniekiem, kuri īsteno pasākumus, kuru mērķis ir aizsargāt bioloģisko daudzveidību, un ka šai sistēmai ir jābūt vienkāršai; atgādina, ka KLP finansēto vides pasākumu sarakstā ir jāiekļauj lauku ainavas aizsardzība, un erozijas un hidroģeoloģiskās nestabilitātes novēršana;

38. mudina Komisiju un dalībvalstis īstenot konkrētākus pasākumus, kas vērsti uz jūras piedrazojumu un plastmasas atkritumiem jūrā;

Augsts nulles piesārņojuma mērķis attiecībā uz vidi, kurā nav toksiska piesārņojuma

39. uzsver, ka klimata politika ne vienmēr ir bijusi atbilstoša mērķim samazināt piesārņojumu (piemēram, „dīzeļgeita“, elektromobilitāte, dažas biodegvielas un dažas biomasas); norāda, ka, kļūdaini pieņemot, ka vispirms ir jācīnās ar SEG emisijām planētas piesārņojuma samazināšanas nolūkā, klimata sargāšanas jautājums tagad ir daudz svarīgāks par vides sargāšanu; uzsver, ka šā iemesla dēļ, neradot nozīmīgus rezultātus, CO2 emisiju samazināšanai tika iztērēti milzīgi finanšu resursi, kaut gan šos resursus varētu labāk izmantot vides labā, jo piesārņojuma samazināšana labvēlīgi ietekmē arī klimatu;

40. atgādina, ka nav iespējams efektīvi aizsargāt vidi, izmantojot universālu likumdošanas pieeju, kurā nav ņemti vērā katras teritorijas ģeogrāfiskie, klimatiskie un antropogēnie apstākļi;

Zaļā finansējuma un ieguldījumu īstenošana un taisnīgas pārkārtošanās nodrošināšana

41. ar bažām norāda, ka Komisija plāno atkārtoti izmantot tos pašus finanšu instrumentus, kas jau ir izrādījušies neveiksmīgi: uzsver, ka ES līdzekļi tiem raksturīgo īpatnību dēļ nav pietiekami, lai apmierinātu Komisijas noteiktās finansējuma vajadzības; uzskata, ka Taisnīgas pārejas mehānisms tika raksturots kā Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda (EGF) dublēšanās, kas pieradīti ir tikai paliatīvs līdzeklis deindustrializācijas izraisīta bezdarba novēršanā; turklāt attiecībā uz ilgtspējīgas Eiropas investīciju plānu norāda, ka finanšu inženierija tiktu pastiprināta, par paraugu ņemot neefektīvo „Investīciju plānu“;

42. uzskata, ka pilntiesīgas, nesistēmiskas reģionālās bankas ir izšķirošs līdzeklis taisnīgas ekoloģiskās pārejas finansēšanai saskaņā ar reģionālajām prioritātēm un īpatnībām;

Valstu budžetu ekoloģizācija un pareizo norādījumu veikšana attiecībā uz cenu

43. norāda, ka, saglabājot tos pašus budžeta ierobežojumus (kas faktiski būtu pretrunā idejai par iespējamo ārkārtas situāciju klimata jomā) un apņemoties mērķtiecīgi atvieglot valsts atbalsta pamatnostādnes, Eiropas zaļais kurss neizbēgami kļūs par vēl vienu subsīdiju, ko izmanto rūpniecības nozaru pārveidošanai dažās dalībvalstīs;

44. pauž nožēlu par to, ka Komisija nepamatoti nosaka, kādas fiskālas un cita veida politikas dalībvalstīm būtu jāīsteno; šajā sakarībā norāda, ka pastāv risks, ka Eiropas zaļais kurss būs „Jaunais kurss“ tikai formāli, un ka tas varētu atgādināt ASV demokrātu saukli, kas nozīmē, ka Eiropas zaļo kursu varētu uztvert kā ES tēla „zaļmaldināšanas darbību“;

45. norāda, ka ilgtspēja ir par excellence paredzēta kā valstu demokrātiju ārējs ierobežojums; šajā sakarībā atgādina, ka jebkādu rūpniecības attīstības un darbavietu izveides programmu, kas pakļauta klimata ārējiem ierobežojumiem, šie ierobežojumi apgrūtina; aicina Eiropas zaļo kursu atjaunot šāda ierobežojuma būtību; tādēļ uzsver, ka, lai samazinātu piesārņojumu un radītu vairāk darbvietu, Eiropas zaļajam kursam galvenā uzmanība būtu jāpievērš rūpniecības attīstībai un darbvietām, lai uzlabotu vides kvalitāti;

Pētniecības mobilizēšana un inovācijas veicināšana

46. mudina Komisiju un dalībvalstis turpināt attīstīt un veicināt pētniecību un izstrādi (R&D) tādās svarīgās nozarēs kā enerģijas uzglabāšana, energoefektivitāte un izejvielu pārstrāde;

47. atgādina, ka ES pētniecības un inovācijas instrumentiem, piemēram, programmai „Apvārsnis Eiropa“, ir jānodrošina patiesa un ne tikai nomināla mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu iekļaušana; pauž nožēlu par to, ka līdz šim brīdim dažiem mikrouzņēmumiem un maziem uzņēmumiem ir liegta piekļuve pie ES finanšu instrumentiem pārmērīgo un bieži vien nereālo pieteikumu prasību dēļ;

Izglītības un apmācības aktivizēšana

48. atgādina Komisijai, ka izglītība un apmācība pilnībā ietilpst dalībvalstu kompetencē; aicina dalībvalstis attiecīgajos skolu un profesionālās apmācības kursos tehniskajā un zinātniskajā nozarē identificēt un ieviest atlīdzības veidus par novatorisku projektu īstenošanu, kuru mērķis ir uzlabot vides aizsardzību;

49. pauž nožēlu par to, ka netika veikts ietekmes novērtējums, lai noteiktu sociālo un profesionālo ietekmi, ko Eiropas zaļais kurss radīs attiecībā uz ES ražošanas nozari; pauž nožēlu arī par to, ka nav izstrādāta konkrēta stratēģija, lai pielāgotu un attīstītu ES darba ņēmēju prasmes, vai arī lai noteiktu iespējamā „zaļo darbavietu tirgus“ tiesisko un ekonomisko sistēmu; attiecībā uz prasmju pārkvalificēšanu norāda, ka ir maldīgi uzskatīt, ka pietiks ar vienkāršu apmācības kursu, lai metālstrādnieku pārveidotu par „(zaļo) jaunuzņēmēju“;

Zaļais zvērests “nekaitēt”

50. pauž interesi par Komisijas apņemšanos par katru tiesību aktu un deleģēto aktu priekšlikumu iesniegt ziņojumu, kurā parādīts, kā tiek nodrošināta nekaitēšanas principa ievērošana; aicina Komisiju veikt rūpīgus ex ante un ex post vides un sociālekonomiskās ietekmes novērtējumus un atturēties tos veikt ar mērķi pierādīt noteiktā risinājuma pamatotību pēc noklusējuma;

ES kā viena no pasaules vadošajiem spēkiem

51. norāda, ka ir sācies atkāpšanās no globalizācijas posms; šajā sakarībā uzsver, ka ES būtu saprātīgi izmantot Eiropas zaļo kursu kā iespēju sagatavoties šim jaunajam ekonomiskajam un ģeopolitiskajam scenārijam, nevis ideoloģiju dēļ uzstāt uz multilaterālisma, tikai lai atteiktos no idejas par suverenitāti;

52. norāda, ka Eiropas zaļais kurss būtu jāizmanto kā iespēja risināt jautājumu par globālās tirdzniecības lielo nozīmi attiecībā uz piesārņojumu; aicina ES izstrādāt stratēģiju, kurā prioritāte būtu piešķirta iekšzemes ražošanai, nevis tādu pašu preču importam no ļoti attālām trešām valstīm; tādēļ aicina rūpīgi pārskatīt ES tirdzniecības stratēģiju, jo īpaši attiecībā uz tirdzniecību ar trešām valstīm, kuru standarti nav tik stingri, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus;

53. uzsver, ka Āfrikai nav ne attīstītā rūpnieciskā pamata, ne iekšējas ekonomiskās apmaiņas; uzsver, ka tieši šā iemesla dēļ Āfrika cieš no emigrācijas posta, savukārt Ķīnas uzņēmumi šajā kontinentā gūst milzīgus panākumus; šajā sakarībā pauž nožēlu par ES redzējuma trūkumu;

54. atzīst dažkārt postošas dabiskās sekas, ko rada klimata pārmaiņas, jo īpaši dabas katastrofas, jūras līmeņa celšanās, ekstremālas meteoroloģiskās parādības, pārtuksnešošanās un ūdens trūkums, kas liek cilvēkiem pamest savas mājas un iztikas līdzekļus; brīdina, ka šīs dabiskās sekas veicina politisko nestabilitāti un ekonomiskās grūtības, kas savukārt var izraisīt bēgļu krīzes; uzsver, ka šīs krīzes destabilizē ne tikai skartos reģionus, bet arī ES; uzsver, ka nav universālās definīcijas jēdzienam „klimata bēgļi“, un aicina ES apsvērt minēto neskaidrību un veicināt un sniegt palīdzību vietējā un reģionālā līmeņa atbalsta darbībām, kas attiecas uz to bēgļu uzņemšanu, kurus skārušas klimata pārmaiņas;

 Kopdarbība —   Eiropas klimata pakts

55. norāda, ka Eiropas klimata pakts ir līdzīgs Francijas Republikas prezidenta Emmanuel Macron izveidotajām grand débat national (lielās valsts debates) kā provizoriska atbilde uz „dzelteno vestu“ nemieriem, kas radās dažu ekoloģiskās pārejas politiku eksperimentālas piemērošanas dēļ; uzsver, ka tādi paši politikas virzieni ir izklāstīti arī Eiropas zaļajā kursā;

56. konstatē, ka “pilsoņu asambleju” izveide ir metode, kas jau ir plaši izmantota, lai panāktu augšupēju vienprātību par ekoloģiskās pārejas politiku; pauž bažas par to, ka šādas asamblejas bieži tiek manipulētas, lai panāktu nolemto iznākumu, kas cilvēkiem liek ticēt, ka viņi ir veicinājuši minēto iznākumu;

57. uzsver, ka ir ļoti svarīgi apkarot noziegumus pret vidi; tomēr uzsver, ka katrai dalībvalstij būtu jāizstrādā savi noteikumi par tiesu iestāžu pieejamību;

 

°

° °

58. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai, Eiropadomei, Padomei un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

[1] Quadrio Curzio, A., Pellizzari, F., Zoboli, R. Innovazione tecnologica, scarsità relativa, investimenti. Enciclopedia degli idrocarburi, Rome, Istituto della Enciclopedia Italiana, IV, 14 (2007)

[2] Formetta G., Feyen, L. „Empīriski pierādījumi, ka samazinās globālā neaizsargātība pret klimata radītiem apdraudējumiem“. Globālās vides pārmaiņas, 57, 101920 (2019).

[3] OV L 283, 31.10.2003., 51. lpp.

[4] OV L 315, 14.11.2012., 1. lpp.

[5] OV L 368, 17.12.1992., 38. lpp.

[6] OV L 304, 22.11.2011., 18. lpp.

Pēdējā atjaunošana: 2020. gada 14. janvārisJuridisks paziņojums - Privātuma politika