Procedūra : 2019/2870(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B9-0069/2020

Iesniegtie teksti :

B9-0069/2020

Debates :

Balsojumi :

PV 30/01/2020 - 5.10
CRE 30/01/2020 - 5.10
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :


<Date>{22/01/2020}22.1.2020</Date>
<NoDocSe>B9‑0069/2020</NoDocSe>
PDF 162kWORD 46k

<TitreType>REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS</TitreType>

<TitreSuite>iesniegts, noslēdzot debates par Komisijas paziņojumu</TitreSuite>

<TitreRecueil>saskaņā ar Reglamenta 132. panta 2. punktu</TitreRecueil>


<Titre>par vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību</Titre>

<DocRef>(2019/2870(RSP))</DocRef>


<RepeatBlock-By><Depute>Jadwiga Wiśniewska, Elżbieta Rafalska</Depute>

<Commission>{ECR}ECR grupas vārdā</Commission>

</RepeatBlock-By>


B9‑0069/2020

Eiropas Parlamenta rezolūcija par vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību

(2019/2870(RSP))

Eiropas Parlaments,

 ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu, 3. panta 3. punktu un 5. pantu,

 ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8., 151., 153. un 157. pantu un 2. protokolu,

 ņemot vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru,

 ņemot vērā ANO Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), jo īpaši 1., 5., 8. un 10. mērķi un to attiecīgos uzstādījumus un rādītājus,

 ņemot vērā Komisijas 2019. gada ziņojumu par sieviešu un vīriešu līdztiesību ES,

 ņemot vērā Padomes 2019. gada 13. jūnija secinājumus “Samazināt vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību: galvenās politikas jomas un pasākumi”;

 ņemot vērā Padomes 2019. gada 22. novembra secinājumus “Dzimumu līdztiesība ekonomikā ES: turpmākā virzība”;

 ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Eiropas Savienības Padomes un Komisijas 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu[1],

 ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. punktu,

A. tā kā vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības novēršana joprojām ir visu dalībvalstu prioritāte;

B. tā kā uz dalībvalstīm gulstas primārā atbildība par sociālā progresa un ekonomiskās izaugsmes nodrošināšanu, piemēram, ar valsts strukturālo reformu un stabilas fiskālās politikas palīdzību; tā kā ES iniciatīvas nevar un ar tām nevajadzētu censties aizstāt valstu atbildību šajos jautājumos;

C. tā kā dzimumu līdztiesības politika ir dzinējspēks gudrai, ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei un priekšnosacījums labklājības, konkurētspējas un nodarbinātības, kā arī iekļautības un sociālās kohēzijas veicināšanai;

D. tā kā visā ES sieviešu ienākumi ir nesamērīgi zemāki nekā vīriešu ienākumi; tā kā saskaņā ar Eurostat datiem sieviešu vidējā bruto alga stundā ir zemāka nekā vīriešu un vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība ES joprojām ir aptuveni 16 %, un tā samazinās ļoti lēnām vai dažās dalībvalstīs pat palielinās; tā kā arī kopējais darba samaksas atšķirības starp dzimumiem rādītājs liecina, ka ES-28 valstīs atšķirība ir aptuveni 40 %;

E. tā kā vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību definē kā atšķirību starp vīriešu un sieviešu vidējo bruto izpeļņu stundā, izteiktu procentos no vīriešu vidējās bruto izpeļņas stundā; tā kā vīriešu un sieviešu mēneša bruto izpeļņas atšķirība starp darba ņēmējiem vecumā no 15 līdz 24 gadiem (7 %) bija vairāk nekā piecas reizes mazāka nekā starp darba ņēmējiem 65 gadu vecumā vai vairāk (dzimumu atšķirība ir 38 %); tā kā lielākā daļa nabadzīgo ģimeņu ir ģimenes, kurās vienīgā pelnītāja ir sieviete, un pēc 2017. gada datiem nabadzības riskam ir pakļauti 35 % vientuļo māšu salīdzinājumā ar 28 % vientuļo tēvu[2];

F. tā kā vairāk nekā puse darbspējas vecumā esošo sieviešu ar invaliditāti ir ekonomiski neaktīvas; tā kā visās dalībvalstīs smagas materiālās nenodrošinātības rādītājs sievietēm ar invaliditāti ir augstāks nekā sievietēm bez invaliditātes;

G. tā kā vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības ir saistītas ar plašu dzimumu līdzsvara trūkumu darba tirgū, tostarp dzimumu segregāciju izglītībā, apmācībā un nodarbinātībā, profesionālo segregāciju, dzimumu līdzsvara trūkumu vadošos un ar lēmumu pieņemšanu saistītos amatos un sieviešu biežāku iesaistīšanos nepilna darba laika darbā;

H. tā kā ES 2018. gadā nepilna laika slodzi 20–64 gadu vecumā strādāja 30,8 % nodarbināto sieviešu, turpretī vīriešiem šis samērs bija 8 %;

I. tā kā sievietes (29 %) biežāk nekā vīrieši (6 %) ziņoja, ka strādā nepilnu darba laiku, lai rūpētos par bērniem vai kopjamiem pieaugušajiem, kam vajadzīga aprūpe; tā kā bērnu, vecu cilvēku, slimu ģimenes locekļu vai ģimenes locekļu ar invaliditāti un kopjamu pieaugušo aprūpei ir vajadzīga apņēmība, tā reti tiek atalgota un sabiedrība to pienācīgi nenovērtē, lai gan tai ir milzīga sociāla nozīme, tā veicina sociālo labklājību un to var izmērīt ar tādiem ekonomikas rādītājiem kā IKP;

J. tā kā, lai gan gandrīz 60 % absolventu Eiropas Savienībā ir sievietes, viņas joprojām ir nesamērīgi maz pārstāvētas zinātnē, tehnoloģijā, inženierzinātnēs un matemātikā (STEM) un digitālajā karjerā; tā kā līdz ar to nevienlīdzība attiecībā uz profesijām dažādojas un, neraugoties uz ieguldījumiem izglītībā, varbūtība, ka jaunas sievietes būs ekonomiski neaktīvas, joprojām ir divkārt augstāka nekā jaunu vīriešu gadījumā,

K. tā kā ES ir līdzekļi, lai palīdzētu dalībvalstīm apmainīties ar paraugpraksi, palīdzot tām dalībvalstīm, kurām tā ir vajadzīga, jo īpaši līdztiesības un vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību jomā,

1. aicina dalībvalstis pastiprināt centienus, lai samazinātu vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības, valsts līmenī īstenojot principu, kas paredz vienādu darba samaksu par vienādu darbu vai vienādas vērtības darbu, tostarp veicot pasākumus, lai uzlabotu darba samaksas pārredzamību;

2. aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot tādu politiku, kas veicina sieviešu nodarbinātību un viņu finansiālo neatkarību, un jo īpaši — politiku, kas veicina marginalizēto grupu sieviešu integrāciju darba tirgū;

3. aicina dalībvalstis veikt efektīvus pasākumus, lai veicinātu vienlīdzību izglītībā un nodarbinātībā nolūkā novērst darba tirgus segmentāciju, veicot ieguldījumus sieviešu formālajā, ikdienējā un neformālajā izglītībā un mūžizglītībā, kā arī profesionālajā apmācībā, lai nodrošinātu, ka viņām ir pieejama kvalitatīva nodarbinātība un iespējas, lai pārkvalificētos un celtu kvalifikāciju atbilstoši nākotnes darba tirgus pieprasījumam; jo īpaši aicina vairāk veicināt uzņēmējdarbību, STEM priekšmetu apguvi, digitālo izglītību un finanšu pratību meitenēm no agrīna vecuma, lai apkarotu pastāvošos izglītības stereotipus un nodrošinātu, ka vairāk sieviešu iesaistās jaunās nozarēs, kas attīstās, un labi apmaksātās nozarēs;

4. aicina dalībvalstis veikt pasākumus un efektīvi īstenot esošos ES pasākumus, lai veicinātu darba un ģimenes dzīves saskaņošanu, piemēram, uzlabojot pieejamu, kvalitatīvu un cenas ziņā pieejamu aprūpes pakalpojumu sniegšanu;

5. aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot integrētu pieeju visos centienos novērst vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības un veicināt dzimumu līdztiesību, tostarp veicinot sinerģiju starp nodarbinātības stratēģijām un citām ekonomikas un sociālās politikas jomām, piemēram, jaunatnes, izglītības, nodokļu, ģimenes pabalstu, sociālās aizsardzības un veselības aprūpes jomu, atbilstoši to kompetencēm;

6. aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt dialogu ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp sociālajiem partneriem, uzņēmumiem, valsts līdztiesības iestādēm un organizācijām, kas darbojas šajā jomā;

7. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām.

 

[1] OV L 123, 12.5.2016., 1. lpp.

[2] Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta (EIGE) aprēķini, ES statistikas dati par ienākumiem un dzīves apstākļiem (EU-SILC).

Pēdējā atjaunošana: 2020. gada 27. janvārisJuridisks paziņojums - Privātuma politika