REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par 2019. gadā grozīto Indijas Pilsonības likumu
22.1.2020 - (2020/2519(RSP))
saskaņā ar Reglamenta 132. panta 2. punktu
Scott Ainslie, Hannah Neumann, Ernest Urtasun, Marcel Kolaja, Henrike Hahn, Anna Cavazzini, Klaus Buchner, Alice Kuhnke, Katrin Langensiepen, Reinhard Bütikofer
Verts/ALE grupas vārdā
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B9-0077/2020
B9-0080/2020
Eiropas Parlamenta rezolūcija par 2019. gadā grozīto Indijas Pilsonības likumu
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Indiju,
– ņemot vērā ANO ekspertu 2019. gada 3. jūlija paziņojumu par bezvalstniecības risku miljoniem cilvēku un nestabilitāti Asamā, Indijā,
– ņemot vērā ES un Indijas stratēģisko partnerību, kas sākta 2004. gadā,
– ņemot vērā ES pamatnostādnes par nāvessodu, spīdzināšanu un vārda brīvību,
– ņemot vērā ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem,
– ņemot vērā Globālo paktu par drošu, sakārtotu un likumīgu migrāciju,
– ņemot vērā ANO Konvenciju par bezvalstnieku statusu,
– ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,
– ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,
– ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. punktu,
A. tā kā Indijas jaunā 2019. gadā grozītā Indijas Pilsonības likumu (IPL) mērķis ir paātrināt pilsonības iegūšanu hinduistiem, sikhiem, budistiem, džainisma piekritējiem, parsiem un kristiešiem, kuri bēg no vajāšanas Afganistānā, Bangladešā un Pakistānā un kuri pastāvīgi uzturējās valstī pirms 2014. gada, taču šāda aizsardzība netiek attiecināta arī uz musulmaņiem; tā kā tādēļ IPL diskriminējoši ietekmēs konkrētu reliģisko grupu, jo īpaši musulmaņu, piekļuvi valstspiederībai;
B. tā kā IPL nav iekļautas atsauces uz citām valstīm, kas robežojas ar Indiju, jo īpaši uz Butānu, Mjanmu/Birmu, Nepālu un Šrilanku, izslēdzot tādas minoritātes kā Šrilankas tamilus, kuri pašlaik veido lielāko bēgļu grupu Indijā, un rohindžus no Mjanmas/Birmas, kuri saskaņā ar ANO datiem ir pasaulē visvairāk vajātā minoritāte;
C. tā kā jauno likumu pārskatīs Indijas Augstākā tiesa; tā kā Keralas valdība savā lūgumrakstā Augstākajai tiesai nodēvēja IPL par “Indijas konstitūcijas sekulārā rakstura pārkāpumu” un apsūdzēja valdību tautas šķelšanā ar reliģiju saistītu apsvērumu dēļ;
D. tā kā IPL pieņemšana ir izraisījusi plašus pret tā īstenošanu vērstus protestus, uz kuriem Indijas policija ir reaģējusi ar pārmērīga spēka pielietošanu, kura rezultātā ir saņemti ziņojumi par 27 nāves gadījumiem, 175 ievainotajiem un tūkstošiem arestu; tā kā, lai novērstu miermīlīgus protestus, varas iestādes ir izmantojušas arī komandantstundas un ierobežojumus sabiedriskajam transportam;
E. tā kā Indijas varas iestādes teju pilnībā slēdza interneta saziņu vairākos Indijas štatos, pārtraucot gandrīz jebkādu tiešsaistes sakaru līdzekļu pieejamību cilvēkiem Indijā un novēršot jebkādu informācijas plūsmu saistībā ar nežēlīgo apspiešanu; tā kā Indijas varas iestādes ir arī ierobežojušas piekļuvi internetam daudzos Ziemeļaustrumu un Utarpradēšas apgabalos, kur dzīvo liela daļa Indijas musulmaņu; tā kā interneta saziņas pārtraukšana ir pamattiesību uz piekļuvi informācijai pārkāpums;
F. tā kā 2019. gada 20. decembrī Indijas Informācijas un apraides ministrija nāca klajā ar paziņojumu, kurā televīzijas ziņu raidorganizācijas tika brīdinātas „atturēties no jebkāda satura demonstrēšanas, kas veicina antinacionālu attieksmi”;
G. tā kā Bharatiya Janata partija kopš stāšanās pie varas ir īstenojusi spēcīgu hindu nacionālisma darba kārtību, kas postoši ietekmē Indijas musulmaņu minoritāti; tā kā pēdējo gadu laikā Indijā ir palielinājies tādu vēstījumu skaits, kas Indijas islāmticīgos pilsoņus attēlo vai nu kā teroristus, vai kā kopienu, kuras mērķis ir iznīcināt hinduistus; tā kā Indijas valdība nav paudusi nekādu viedokli attiecībā uz daudzajiem naida noziegumiem pret musulmaņiem; tā kā saskaņā ar Pew Research Center datiem musulmaņi ir otrā visvairāk vajātā reliģiskā grupa pasaulē;
H. tā kā IPL tika ieviests, Indijas valdībai uzstājot, ka nepieciešams valsts mēroga pilsonības pārbaudes process, proti, Valsts pilsoņu reģistrs (NRC); tā kā valdības paziņojumi liecina, ka NRC procesa mērķis ir atņemt musulmaņiem viņu pilsonības tiesības, vienlaikus aizsargājot hinduistus un citas personas, kas nav musulmaņi; tā kā NRC par pilsoņiem uzskaita tikai tos cilvēkus, kuri var pierādīt, ka viņi vai viņu priekšteči ir ieceļojuši Indijā pirms 1971. gada 24. marta; tā kā tā rezultātā Asamā par bezvalstniekiem ir kļuvuši gandrīz divi miljoni cilvēku, kuri tagad var saskarties ar nosūtīšanu uz aizturēšanas nometnēm vai deportāciju; tā kā šie procesi var saasināt ksenofobijas gaisotni, vienlaikus veicinot reliģisko neiecietību un diskrimināciju valstī;
I. tā kā IPL kopā ar pilsonības pārbaudes procesu visā valstī 200 miljoniem Indijas musulmaņu liks pierādīt savu Indijas valstspiederību vai kļūt par bezvalstniekiem;
J. tā kā saskaņā ar pieejamo informāciju Indijas valdība ir deportējusi rohindžu musulmaņu bēgļus uz Mjanmu/Birmu, pārkāpjot neizraidīšanas principu; tā kā Indijas valdības locekļi visaugstākajā līmenī ir apgalvojuši, ka rohindži ir saistīti ar nepareizām un nelikumīgām darbībām, vēl vairāk stigmatizējot kopienu;
K. tā kā pēdējos mēnešos pašreizējā valdība ir nopietni apspiedusi tiesības uz vārda, biedrošanās un miermīlīgas pulcēšanās brīvību, tostarp apcietinot miermīlīgus kritiķus, izvirzot pret viņiem nepamatotas ar valsts drošību saistītas apsūdzības; tā kā Indijas iestādes 2018. un 2019. gadā veica vairākus reidus to aktīvistu un akadēmisko aprindu pārstāvju mājās, kuri izteica kritiku par valdību un atklāti pauda viedokli par cilvēktiesībām,
1. pauž dziļas bažas par diskriminējošā Pilsonības likuma grozījuma pieņemšanu 2019. gadā; mudina Indijas iestādes nekavējoties grozīt tā noteikumus saskaņā ar starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem; aicina Indijas iestādes nodrošināt, ka visi pilsonības pārbaudes plāni atbilst starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem; pauž dziļas bažas par to, ka pašreizējais IPL kopā ar NRC atjaunināšanu var izraisīt vienu no lielākajām bezvalstniecības krīzēm pasaulē; brīdina pret pieaugošo nacionālismu, ko ir veicinājusi Narendra Modi valdība un kas cita starpā ir sekmējis reliģiskās neiecietības kurināšanu un musulmaņu stigmatizāciju;
2. visstingrākajā veidā nosoda protestētāju apspiešanu; mudina Indijas varas iestādes ievērot tiesības uz vārda, biedrošanās un miermīlīgas pulcēšanās brīvību un ievērot maksimālu savaldību rīcībā pret protestiem saskaņā ar attiecīgajām starptautiskajām normām un standartiem; uzstāj, ka Indijas varas iestādēm ir pilnībā jāievēro Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kuram Indija ir pievienojusies;
3. aicina Indijas varas iestādes nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot protestētājus un cilvēktiesību aizstāvjus un žurnālistus, kas pašlaik ir apcietināti; turklāt mudina varas iestādes nodrošināt, ka tiek veikta tūlītēja, objektīva un neatkarīga izmeklēšana par cilvēktiesību pārkāpumiem, kas veikti kopš protestu sākuma, tostarp attiecībā uz apgalvojumiem par sliktu izturēšanos apcietinājumā un pārmērīgu spēka pielietošanu, un ka vainīgie tiek saukti pie atbildības;
4. uzsver, ka IPL apdraud apņemšanos nodrošināt vienlīdzību likuma priekšā, kas nostiprināta Indijas konstitūcijā, kā arī Indijas saistības saskaņā ar Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Starptautisko konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu, kurai tā ir pievienojusies;
5. nosoda Indijas lēmumu pārtraukt interneta piekļuvi globālajiem tīkliem, kas Indijas iedzīvotājiem neļāva sazināties un kavēja brīvu informācijas plūsmu; uzsver, ka šādas darbības ir nepārprotams vārda brīvības pārkāpums;
6. aicina Indijas varas iestādes nodrošināt, ka cilvēkiem, kuri Asamā ir izslēgti no NRC, vai tiem, kuru lietas tiek izskatītas Ārvalstnieku tiesās, netiek liegtas nekādas valdības priekšrocības, kas tiek garantētas šīs valsts pilsoņiem;
7. aicina Indijas varas iestādes attiecināt pastāvīgo uzaicinājumu uz visām ANO Cilvēktiesību padomes īpašajām procedūrām un aktīvi sadarboties ar tām; jo īpaši mudina tās nodrošināt piekļuvi ANO īpašajam referentam minoritāšu jautājumos par rasisma, rasu diskriminācijas, ksenofobijas un ar to saistītās neiecietības mūsdienu izpausmēm un reliģijas vai ticības brīvību;
8. pauž nožēlu par to, ka kopš IPL pieņemšanas Komisijas priekšsēdētājas vietnieks / Savienības augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) ir atturējies publiski paust bažas par IPL un Indijas drošības spēku pārmērīgi pielietoto spēku, tostarp pēc sava pēdējā valsts apmeklējuma; aicina PV/AP nākt klajā ar publisku paziņojumu, aicinot saskaņā ar starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem grozīt IPL un nosodot protestētāju apspiešanu;
9. aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu, Komisiju un dalībvalstis iekļaut cilvēktiesības kā prioritāru darbības jomu ES un Indijas ceļvedī 2025. gadam; sagaida, ka IPL un situācija Kašmirā tiks apspriesta ES un Indijas samitā, kas notiks 2020. gada 13. martā;
10. pauž visstingrāko kritiku par vismaz 22 Eiropas Parlamenta deputātu grupas privāto vizīti Indijā un Kašmirā, kuras laikā viņi nav publiski aicinājuši nodrošināt piekļuvi ANO īpašajām procedūrām, ne arī nosodījuši cilvēktiesību pārkāpumus šajā teritorijā; nosoda šā brauciena izmantošanu, lai leģitimizētu premjerministra N.D. Modi nacionālistisko darba kārtību un viņa pakļautībā veiktos cilvēktiesību pārkāpumus; uzsver, ka saskaņā ar Prezidija 2013. gada 15. aprīļa lēmumu deputātiem ir jāatklāj informācija par dalību trešo personu organizētos pasākumos, ja viņu ceļa, izmitināšanas vai uzturēšanās izdevumus atmaksā trešā persona vai tā sedz tiešus šādu izdevumu maksājumus; atgādina, ka šādos gadījumos deputātiem deklarācija ir jāiesniedz ne vēlāk kā tā mēneša pēdējā dienā, kas seko pēdējai dienai, kad viņi apmeklē šo pasākumu; pauž nožēlu par to, ka pieci deputāti, kuri piedalījās šajā delegācijā, nav izpildījuši šo pienākumu; aicina priekšsēdētāju veikt atbilstošus pasākumus saskaņā ar Rīcības kodeksa 8. pantu un nodot šo jautājumu padomdevējai komitejai;
11. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, dalībvalstīm, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam un Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, Indijas prezidentam, Indijas valdībai, Indijas premjerministram un Indijas parlamentam.