Rezolūcijas priekšlikums - B9-0084/2020Rezolūcijas priekšlikums
B9-0084/2020

REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību

22.1.2020 - (2019/2870(RSP))

iesniegts, noslēdzot debates par Komisijas paziņojumu
saskaņā ar Reglamenta 132. panta 2. punktu

Sandra Pereira, Anja Hazekamp, Manuel Bompard, Pernando Barrena Arza, Alexis Georgoulis, Leila Chaibi, Özlem Demirel, Marisa Matias, José Gusmão, Anne‑Sophie Pelletier, Konstantinos Arvanitis, Eugenia Rodríguez Palop, Miguel Urbán Crespo, Idoia Villanueva Ruiz, Stelios Kouloglou, Younous Omarjee, Marc Botenga, Manu Pineda, Sira Rego, Dimitrios Papadimoulis, Mick Wallace, Clare Daly, Giorgos Georgiou, Niyazi Kizilyürek
GUE/NGL grupas vārdā

Procedūra : 2019/2870(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls :  
B9-0084/2020
Iesniegtie teksti :
B9-0084/2020
Debates :
Pieņemtie teksti :

B9‑0084/2020

Eiropas Parlamenta rezolūcija par vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību

(2019/2870(RSP))

Eiropas Parlaments,

 ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 8. un 153. pantu (par vīriešu un sieviešu līdztiesību) un 10. un 19. pantu (par nediskriminēšanu),

 ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES) un jo īpaši tā 2. un 3. pantu, kas paredz, ka nediskriminēšanas un dzimumu līdztiesības princips ir viena no Savienības pamatvērtībām,

 ņemot vērā ES Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 21. pantu (par nediskriminēšanu) un 23. pantu (par vīriešu un sieviešu līdztiesību),

 ņemot vērā Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 22. un 25. pantu,

 ņemot vērā ANO Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

 ņemot vērā ANO Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un tās ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), jo īpaši 1., 5., 8. un 10. mērķi un to attiecīgos uzstādījumus un rādītājus,

 ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju (ECTK),

 ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 1951. gadā pieņemto Konvenciju Nr. 100 par vienlīdzīgu atalgojumu,

 ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos[1],

 ņemot vērā Komisijas ES rīcības plānu 2017.–2019. gadam par vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību likvidēšanu (COM(2017)0678),

 ņemot vērā SDO vispārējo ziņojumu par algām 2018.–2019. gadā,

 ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. punktu,

A. tā kā 69 gadus pēc Starptautiskā Darba organizācijas (SDO) Konvencijas Nr. 100 par vienlīdzīgu atalgojumu pieņemšanas un neraugoties uz sieviešu panākumiem attiecībā uz integrāciju oficiālajā darba tirgū, kurus tās guvušas, palielinot izglītības līmeni un attīstot politisko un ekonomisko neatkarību, gan pasaulē, gan ES dalībvalstīs joprojām pastāv vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības problēma;

B. tā kā ES vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība ir 16 %, proti, sievietes ES visās ekonomikas nozarēs stundā nopelna par vidēji 16 % mazāk nekā vīrieši; tā kā tādējādi sievietes salīdzinājumā ar vīriešiem principā 59 dienas gadā strādā bez atalgojuma, kas liecina par sieviešu lielāku ekspluatāciju darba tirgū; tā kā darba samaksas atšķirība pieaug līdz pat 40 %, ja ņem vērā nodarbinātības līmeni un vispārējo līdzdalību darba tirgū;

C. tā kā šī situācija pasliktinās vēl vairāk pēc sieviešu aiziešanas pensijā, jo viņu pensija ir aptuveni par 37 % zemāka nekā vīriešiem, un viens no tā iemesliem ir vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība; tā kā pensijas atšķirība izriet no sievietes darba dzīvē piedzīvotajiem nevienlīdzības gadījumiem un no tā izrietošajiem laikposmiem, kad sieviete piespiedu kārtā nav varējusi piedalīties darba tirgū;

D. tā kā aptuveni divās trešdaļās gadījumu vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība nav skaidrojama ar tādu darba tirgus parametru atšķirībām kā vecums, pieredze, iegūtais izglītības līmenis, profesijas kategorija, darba stundu skaits un citi novērojami parametri, kas liecina par acīmredzamu diskrimināciju, turklāt diskriminācija starp vīriešiem un sievietēm notiek apvienojumā ar diskrimināciju rases, etniskās izcelsmes, imigranta statusa, reliģijas, seksuālās orientācijas, vecuma, invaliditātes un citu iemeslu dēļ; tā kā ir svarīgi izmantot transversālu pieeju, lai izprastu daudzos diskriminācijas veidus, kas veicina vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību sievietēm ar diskriminējamu identitāšu apvienojumu, un dzimtes saistību ar citiem sociālajiem faktoriem;

E. tā kā vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirībai ir daudzi cēloņi, tostarp dzimumu segregācija darba tirgos un nozarēs, sieviešu darba nepietiekama novērtēšana, dzimumu stereotipi, darba un privātās dzīves līdzsvara iespēju trūkums un uzskats, ka sievietēm ir jābūt galvenajām aprūpētājām, kas galu galā noved pie karjeras pārtraukšanas, nepilna darba laika un aizvien nestabilāka atalgojuma un darba nosacījumiem;

F. tā kā sieviešu piedzīvoto daudzveidīgo diskriminācijas veidu kumulatīvā ietekme būtiski veicina vīriešu un sieviešu darba samaksas un pensijas atšķirību, pakļaujot sievietes lielākam nabadzības un sociālās atstumtības riskam un liekot viņu bērniem un ģimenēm cīnīties ar to radītajām sekām; tā kā lielākā daļa nabadzīgo ģimeņu ir ģimenes, kurās vienīgās pelnītājas ir sievietes, un pēc 2017. gada datiem nabadzības riskam ir pakļauti 35 % vientuļo māšu salīdzinājumā ar 28 % vientuļo tēvu; tā kā nabadzības risks dzīves laikā strauji pieaug un vecuma grupā 75 gadi un vairāk lielākā daļa nabadzīgo personu parasti ir sievietes;

G. tā kā sievietes jo īpaši cieš no nestabilas nodarbinātības; tā kā 2008.–2014. gadā ES smagās ekonomikas krīzes dēļ strauji pieauga bezdarbs; tā kā 2014. gadā sieviešu bezdarba līmenis (10,4 %) joprojām bija augstāks nekā vīriešu bezdarba līmenis (10,2 %); tā kā ekonomikas krīze ir ietekmējusi visu Eiropas Savienību, jo īpaši lauku rajonus, kas piedzīvoja postošu bezdarba un nabadzības līmeni un iedzīvotāju skaita samazināšanos, kas sevišķi skāra sievietes;

H. tā kā ES 2018. gadā 31,3 % nodarbināto sieviešu 20–64 gadu vecumā strādāja nepilna laika slodzi salīdzinājumā ar 8,7 % vīriešu; tā kā, neraugoties uz pakāpenisku nodarbinātības līmeņa atšķirību izlīdzināšanos, 2018. gadā visās dalībvalstīs sieviešu nodarbinātības līmenis (67,4 %) joprojām bija zemāks par vīriešu nodarbinātības līmeni (79 %);

I. tā kā daudzas sievietes strādā neoficiālās ekonomikas nozarēs; tā kā ir jārisina tāda ļoti nestabila un neregulēta neoficiālā darba kā lielu uzņēmumu izmantoto ārpakalpojumu un apakšuzņēmumu līgumu radītās sekas;

J. tā kā bieži vien tiek ierobežotas vai netiek ievērotas tiesību aktos paredzētās tiesības uz vienādu darba samaksu par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu; tā kā darba nevienlīdzības mazināšanā un novēršanā noteicošais faktors ir koplīguma slēgšanas sarunas; tā kā nabadzīgo iedzīvotāju gadījumā vienādas darba samaksas garantēšana par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu nebūs pietiekams risinājums un tas ir jādara kā daļa no vispārējas darba algas palielināšanas;

K. tā kā vienlīdzības politikas nostādņu izstrādē būtu jābalstās uz vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanu vīriešiem un sievietēm; tā kā pastāvīga diskriminācija starp vīriešiem un sievietēm tiek apzināti veicināta, lai sekmētu politiku, kas vēlas panākt zemas algas un nodarbinātības politikas deregulāciju;

L. tā kā pārāk daudz sieviešu strādā viszemāk apmaksātajos un viszemākās kategorijas amatos; tā ka ir svarīgi, lai katras valsts noteiktā minimālā darba alga spētu garantēt to, ka tās saņēmēji var pienācīgi dzīvot, neraugoties uz dzīves dārdzību;

M. tā kā, lai novērstu pensiju līmeņa nevienlīdzību un kopumā nodrošinātu un palielinātu pensiju apjomu, ir svarīgi, lai publiskajā telpā neizzustu sociālā nodrošinājuma sistēmas un lai tās turpinātu īstenot solidaritātes un pārdales principus, kā arī lai tiktu darīts viss iespējamais ar mērķi apkarot nestabilu un deregulētu nodarbinātību,

1. pauž dziļu nožēlu par ES joprojām pastāvošo vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību, kas nelabvēlīgi ietekmē sieviešu sociālo un ekonomisko situāciju un sabiedrību kopumā; aicina dalībvalstis konkrēti un steidzami rīkoties, lai novērstu darba samaksas nevienlīdzību un garantētu vienādu darba samaksu par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu, kā arī veicinātu vispārēju darba algas palielināšanu; turklāt aicina dalībvalstis īstenot mērķtiecīgus pasākumus, lai izskaustu vīriešu un sieviešu pensiju atšķirību, konkrēti veicot vispārēju, vienreizēju un ievērojamu pensiju palielināšanu;

2. tā kā vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības un to cēloņi sievietes eksponenciāli postoši ietekmē visa viņu mūža garumā, kā rezultātā vīriešu un sieviešu pensiju atšķirība ir vairāk nekā divas reizes lielāka nekā darba samaksas atšķirība; atgādina, ka sievietēm ir lielāks vecuma nabadzības risks nekā vīriešiem, ņemot vērā darba samaksas un nodarbinātības laika atšķirību visa mūža garumā, dažās dalībvalstīs vīriešiem un sievietēm noteikto atšķirīgo pensionēšanās vecumu un to, ka vecākas sievietes biežāk dzīvo vienas; aicina dalībvalstis īstenot īpašus pasākumus, lai apkarotu vecāko sieviešu nabadzības risku, palielinot pensijas un arī sniedzot sociālo atbalstu;

3. apstiprina, ka būtu jāveicina darba regulējums, kas balstās uz lielākām darba tiesībām, regulētu darbu un nestabila darba aizliegumu, un būtu jāatjauno, jāaizstāv un jāveicina arī darba koplīguma slēgšanas sarunas kā izšķirīgi svarīgs nevienlīdzības novēršanas instruments, jo īpaši algu jautājumā;

4. aicina prasītajos rīcības plānos vienotiem spēkiem uzlabot sieviešu pieeju nodarbinātības iespējām un radīt attīstības iespējas, kas nodrošinātu augstāku samaksu profesijās, kurās pārsvarā ir nodarbinātas sievietes;

5. prasa izstrādāt un pilnībā īstenot pasākumus ar mērķi palielināt minimālo darba algu, lai cilvēki varētu pienācīgi dzīvot, neraugoties uz dzīves dārdzību;

6. uzsver, ka nodarbinātības pieejamība un to veicinošie apstākļi ir ļoti svarīgi, lai nodrošinātu sieviešu emancipāciju un neatkarību visās dzīves jomās, no darba līdz, cita starpā, sociālajai, ekonomiskajai un politiskajai līdzdalībai;

7. norāda, ka daudzās dalībvalstīs taupības pasākumu ilgtermiņa sekas nelabvēlīgi ietekmē sieviešu ekonomisko iespēju nodrošināšanu un dzimumu līdztiesības īstenošanu, ņemot vērā, ka augošais bezdarbs, darba tirgus deregulācija, lielāka nestabilitāte un zema darba samaksa jo īpaši skar sievietes, savukārt sabiedriskajiem pakalpojumiem, jo īpaši veselības un izglītības jomā, un sociālajiem pabalstiem paredzētā finansējuma samazināšana vēl vairāk pastiprina sieviešu daudzveidīgo diskrimināciju un nevienlīdzību;

8. aicina ES un dalībvalstis apturēt un novērst taupības pasākumus un finansējuma samazināšanu dzimumu līdztiesības programmām, sabiedriskajiem pakalpojumiem un jo īpaši seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumiem;

9. aicina dalībvalstis pastiprināt centienus, lai likvidētu vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību, valsts līmenī īstenojot principu, kas paredz vienādu darba samaksu par vienādu darbu vai vienādas vērtības darbu, ne tikai to iestrādājot tiesību aktos, bet arī atjaunojot, veicinot un aizstāvot darba koplīguma slēgšanas sarunas; turklāt aicina veikt pasākumus, kas risina vertikālo un horizontālo segregāciju nodarbinātībā un diskriminējošu praksi lēmumos par darbā pieņemšanu un paaugstināšanu;

10. aicina ES un dalībvalstis darba tiesību aktos stiprināt maternitātes, paternitātes un vecāku tiesību aizsardzību, konkrēti pagarinot atvaļinājumu un garantējot tā pilnīgu apmaksu, samazinot darba laiku ar krūti barojošām mātēm un veicot atbilstīgus pasākumus šādas aizsardzības īstenošanas izpildei, kā arī investējot bezmaksas agrīnās pirmsskolas izglītības un aprūpes un ilgtermiņa aprūpes sabiedrisko pakalpojumu tīkla nodrošināšanā; šajā sakarībā neatbalsta personīgu un elastīgu darba režīmu, kas deregulē darba tirgu un vājina darba tiesības;

11. norāda, ka nepieejami bērna aprūpes pakalpojumi, ierobežojošas izmaksas un kvalitatīvu bērna aprūpes pakalpojumu infrastruktūras nepietiekamība joprojām ir būtiski šķēršļi, kas kavē galvenokārt sieviešu vienlīdzīgu dalību visās sabiedrības jomās, tostarp nodarbinātībā;

12. uzsver, ka minētajai politikai būtu jāveicina sieviešu integrācija darba tirgū, īpašu vērību pievēršot ģimenēm ar zemiem ienākumiem, viena vecāka ģimenēm un citām nelabvēlīgākā situācijā esošām grupām;

13. aicina dalībvalstis dalīties paraugpraksē attiecībā uz tāda darba tirgus veidošanu, kas ļautu likvidēt vīriešu un sieviešu darba samaksas un pensiju atšķirību;

14. aicina dalībvalstis nostiprināt valsts darba iestāžu spējas, jo īpaši cilvēkresursu līmenī, lai garantētu, ka tiek veikti vajadzīgie pasākumi tiesību aktos vai koplīgumā paredzēto darba tiesību izpildei, tostarp nosakot sankcijas uzņēmumiem, kas neievēro minētās prasības; turklāt prasa veikt novērtējumu attiecībā uz iespēju ES finansējumu uzņēmumiem piešķirt ar nosacījumu, ka tie piemēros augstus darba standartus un neveiks pret sievietēm vērstu diskriminējošu praksi;

15. uzsver, ka tādos jautājumos kā neoficiāls darbs, uzņēmējdarbība, piekļuve finansējumam un veselības aprūpes pakalpojumiem, vardarbība pret sievietēm un neatalgots darbs ir jāuzlabo pēc dzimuma sadalītu datu vākšana; uzsver, ka informācijā un pierādījumos balstītas politikas veidošanas vajadzībām ir jāvāc un jāizmanto kvalitatīvi dati un pierādījumi; aicina gan Komisiju, gan dalībvalstis vākt sadalītus datus, lai labāk novērtētu un uzraudzītu vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības novēršanā gūtos panākumus, vienlaikus īpašu uzmanību pievēršot grupām, kas saskaras ar vairākiem un krusteniskiem diskriminācijas veidiem, piemēram, sievietēm ar invaliditāti, migrantēm un mazākumtautību sievietēm, romu sievietēm, vecākām sievietēm, vientuļajām mātēm un LGBTIK;

16. aicina Komisiju atturēties no tādu politikas ieteikumu veicināšanas, kas novestu pie nestabilu darba attiecību palielināšanās, nodarbinātības politikas un darba laika deregulācijas, mazākām algām, nelabvēlīgi ietekmētu darba koplīguma slēgšanas sarunas vai novestu pie sociālā nodrošinājuma sistēmu privatizācijas;

17. mudina Padomi atbloķēt direktīvu par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas, kuras mērķis ir ar horizontālu pieeju paplašināt aizsardzību pret diskrimināciju;

18. atgādina, ka panākt dzimumu līdztiesību un novērst vīriešu un sieviešu darba samaksas un pensijas atšķirību ir sociālā un ekonomiskā ziņā izdevīgi visai sabiedrībai;

19. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijai, Padomei un dalībvalstu valdībām.

Pēdējā atjaunošana: 2020. gada 28. janvāris
Juridisks paziņojums - Privātuma politika